Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Cik pilnīgs, pabeigts mākslas darbs ir tā zīlīte, kas te dzīvo aiz loga. Izskats, krāsas, kustības – ne ko pielikt, ne atņemt. Viņas mazais pārlidojums uz citu zaru kā dzejas rinda, kā skaistas, pazīstamas dziesmas takts. Un tad viņai vēl ienāk prātā priecīgi uzčivināt!

Tagad redzu, ko agrāk neievēroju, un kas liekas varens un apbrīnojams. Kā putni lielā ātrumā izlido cauri zaru režģiem. Kā vāvere rikšo pa tālruņa stiepli, bez sevišķas uzmanības trāpa ķepas uz vadu. Šodien skatos, ka cekulainais zilspārnis, paceldamies jaunajā ozolā no zara, to stingri salīgo, tas sakustas līdz pat vietai, kur sākas stumbrs. Tāds spars ir viņa atspērienam. Sāku lēst, ka man būtu krietni jāpapūlas zaru tā sakustināt, un cik reizes lielāka esmu par viņu. Mazās būtnēs ir lieli spēki, to mums tagad der turēt prātā.

Un skudras savāc savus kritušos. Mazas, mazas skudriņas, ne divus milimetrus garas. Rūpējas par saviem aizgājējiem. Viņa tek pa savu celiņu, bet ja pamana tuvumā citu samītu vai ievainotu, tūliņ dodas tai klāt un nes projām. Tas ir redzēts jau agrāk, bet ne tā kā tagad. It kā saules spožums stingri uzstātu, lai tu skaties un redzi, kas notiek pie tavām kājām, kā šajā milzīgajā, nežēlību pilnajā pasaulē dara divas melnas skudriņas.

* * *

Nakti kārtīgi lija, tagad skaidrs. Noskalotas lapotnes mirdz un laistās saulē. Reizēm viegla vēsma tik tikko pakustina kādu lapu. Tad tur iemirdzas lāse. Vēsmas un mirdzuma saistība. Kaut kas ļoti ievērojams: parādību savstarpējā attieksme. Kā Dievs ir radījis un tad savienojis visus šos veidus un spēkus, kā Viņš to ir varējis!

* * *

Pēdējā laikā te atkārtoti uzrodas latviešu vārdi. Pēkšņi ir klāt, viens atsevišķs vārds, izlien kā no zemes. Savādi, man liekas, ka agrāk tā nebija.

Sēžu pie dārza galda. Pievakare, kluss, rāms, uz lapotnēm rieta zeltainā gaisma. Nepakust ne zars, pat putni pieklusuši. Stumbri stāv maigā sastingumā, kā aizturēdami savu spēku, kā dodot kādam godu. Un pēkšņi līdzās ir vārds: svētvakars. Līdz malām pilns dziļa īstenības satura. Pašas dabas radīts un apliecināts svētījams brīdis, svētvakars. Te nav runa par vakaru pirms svinamām dienām, tas ir kas cits. Te ir runa par svētījamu novakara brīdi jebkurā dienā. Tādi ir. Tādi ir! Daba svin un svētī, liek to darīt arī cilvēkam, liek apstāties, pieklust. Tas pats ar rītiem, kad gaismā un klusumā tīrs jaunas dienas sākums ir ap tevi, svētrīts.

Un tad: vai citās valodās ir šis vārds, svētrīts!? Skatos vārdnīcā. Angļiem nav. Vāciem arī, liekas, ne. Tik milzīgs īstenības nojēgums mūsu valodā. Te taču ir vesels ticības apliecinājums, dievišķības atklāsme. Citās nav – ? Skaidri, kā vispašsaprotamāko viņi teica: svēts rīts. Tas bija tikpat esošs, nenoliedzams viņu dzīvē kā zeme, ūdens, koks. Svētrīts un svētvakars. Divu tādu vārdu dēļ vien jātur šī valoda.

Šodien atkal viens, parādās jaunā gaismā. Nezvērs. Rakstā par krievu armijas neģēlībām Čečenijā bija vārds „zvērības”. Ļauna darīšana, rīcība. Nāca prātā, ka zvēri patiesībā nav ļauni, cilvēks dažreiz nelabāks. Ka tā teikt ir apvainojums labam dzīvniekam. Un pēkšņi acu priekšā bija mūsu vārds: nezvērs. Tas apzīmē ļaunu būtni un tai pašā laikā skaidri, burtiski pasaka: nezvērs, nav zvērs! Tuvumā tātad ir doma, ka zvērs nav ļauns. Vai nav brīnumaini, ka senie latvieši izvēlē­jušies tā teikt? Ka darināts un lietošanā palicis tāds vārds? Ļauns. Bet ne zvērs. Nezvērs. Es pat izdomāju, kā tas notika. Viņi vispirms par kaut ko nelabu izgrūda: zvērs! Bet tad, jūtīgi ļaudis būdami, tūliņ apķēra, ka dzīvnieks nav ļauns (viņu zaķītis, lācītis, vilciņš), un sevi izlaboja: nezvērs. Un te tas ir, līdz šai baltai dienai!

Valodā ir tādas brīnišķības.

Ar ne – darināti daudzi negatīva satura vārdi, neceļi, nedarbi, nedienas, negods utt. Bet nezvērā, šķiet, ir lielāks domas lādiņš. Arī sasaucas ar to, kas kādreiz nāk prātā, ka dabā vairāk labestības nekā cilvēkā.

* * *

Kāpēc Latvijā rakstu ļaudis sāk teikt: lūzeris? Te taču ir pilnīgi atbilstošs latviešu valodas vārds – zaudētājs. Un kāds literāts, zinīgs cilvēks, saka: aisbergs. Ne leduskalns. Kas ir tas, kas liek viņam izvēlēties citas, ne savas valodas vārdu?

Bet viens iesaka garāžas vietā stadulu. Ļoti labs, no visādiem viedokļiem. Izglābj no pazušanas vārdu. Vieno pagātnes un tagadnes īstenības, veco zirdziņu ar mūsdienu braucamo, šodienas gaitas ar toreizējām. Sasaucas arī skaņas ziņā – stāv, stadula. Tam līdzās pat labi domātais mēģinājums autostāvvieta rādās neveikls. Tā stāvvieta stadulā seni, stingri, debešķīgi ir jau iekšā! Dievs lai svētī to cilvēku, kam tas ienāca prātā, lietot un glābt labu vārdu. No šīs dienas garāžu saukšu par stadulu. Te, šajā Kalifornijas pakalnā, un tad redzēs, kas būs, cik ilgi tā var buldurēt. Sāku to jau skaidrot Ārim, es domāju, ka viņš sapratīs.

* * *

Palmā līgojas zari, vāvere brokasto. Viņa plēš lapas, viņai kaut kas garšo lapas pamatnē. To viņa apēd, pārējais nokrīt zemē. Tas man tad jāsavāc.

Agrāk vāveres palmu neaiztika. Un viņu nebija tik daudz kā tagad. Vasarā viņas ātri notiesāja visas meža plūmītes vēl zaļas, pirmo reizi pa šiem gadiem negatavoju ievārījumu. Visādas pārmaiņas, arī tepat dārzā. Lielās smilgas, kas arvien plauka augustā, šogad lēnām, kā apjukušas, vērās novembrī. Dažas palika pusceļā, nemaz pilnīgi neatplaukdamas.

* * *

Jau vairākas nedēļas divas irbītes te nāk un staigā pa dārzu, viņš un viņa. Bez bērniem, bez radiniekiem, divi vien. Kā tas tur ir ar viņiem? Kas liek šiem diviem turēties kopā? Parasti irbes te nāk bariņos. Ļoti smalki rak­sti uz viņu galvām.

* * *

Stāvu dārzā, skatos, cik skaists rīts. Pēkšņi pavisam tuvu pie galvas kolibrītis. Ļoti nopietni tēmējas klāt, skatās ar divu melnu punktu acīm. Ja nebijis viņa klusais motoriņš, nebūtu pamanījusi, viņš laikam būtu sācis ar knābi darīties man pa matiem. Kad sakustējos, viņš savā greznajā, izsmalcinātajā kustībā mierīgi palidoja drusku tālāk. Tas viņam iznāca apmēram tā, kā pianists, kad ierodas telpu tīrītājs, vēl izspēlē dažas smalkas taktis.

Kas viņu pievilka, mani baltie mati? Viņš domāja, ka jāpārbauda, vai nav sūcams medus? Sazini, ko viņš domāja. Tik liels kā īkšķis. Bet tās acis! Kā divi melni punktiņi var tik cieši skatīties tev virsū... Tas vēl nebija piedzīvots.

Ar tiem putniem ir Dieva zīmes. Vispirms jau tās skanīgās, izteiksmīgās balsis. Tur viņš sēž oša augstākajā zarā, tik liels, ka viena lapa viņu aizsedz. Bet dziesma skan pāri dārziem un pakalniem. Nu labi, ir vakars, saule iet lejā, zeltains sārtums uz kokiem. Viņam jānodzied sava vakara dziesma, to varētu saprast. Bet viņš izteiksmīgi dzied arī lidodams! Viņam pēkšņi ienāk prātā pilnā sparā drāzties uz kaimiņu priedēm – un izteiksmīgais dziedājums turpinās, drāšanās caur gaisu viņam neaizsit elpu, doma par citu vietu neizjauc dziesmas noskaņu. To viņš var un to viņš dara, nepamirkšķina ne aci. Bieži viņu dziesma ir tikai īss teikums, viņš to atkārto atkal un atkal. Un tas nekļūst vienmuļš! Kā tas var būt? Visu laiku tas pats, bet vienmēr ar spilgtumu, svaigumu, pārliecību. Cilvēks tā nevar. Viņš neatlaižas, viņš saka un saka. Viņš zina, ka viņam taisnība. Kādreiz liekas, ka viņš grib kaut ko iestāstīt, pateikt kā patiesībā ir.

Un tā vieglā paslīdēšana gaisā, ar kādu viņi bez spārnu plivināšanas pārvietojas īsus gabaliņus. Paceļas desmit centimetru augstumā, paslīd drusku tālāk. Vai tā nav brīnumaina spēja? Ar to pilni koki un krūmi. Visa pasaule! Katrs solis, brīdis, vietas sprīdis pilns ar brīnumainām spējām un varēšanām. Un kāpēc, vērojot mazos putniņus, cilvēkam jāpasmaida? Viņi taču netaisa nekādus jokus, viņi nopietni kārto savu dzīvi. Bet viņu kustības, mazie spurdzieni un pārlidojumi izskatās priecīgi, tu pasmaidi. Viens tā ir gribējis.

* * *

No rīta brīdi izeju ārā, apsēžos uz sola. Un tikai tas, ka acu priekšā ir rozmarīna zaļais zars, zilais zieds, bites mierīgā darbošanās tajā, ir dāvana, tūliņ no paša rīta.

* * *

Ziņās stāsta, ka banku blēdīgo aizdevumu dēļ tūkstošiem cilvēku zaudējuši mājas. Daudzas nu stāv tukšas. Neapkoptos peldbaseinos ieperinās slimību izpla­tītāji odi. Lai cīnītos pret odiem, bankas laidīšot baseinos odus ēdošas zivis. Ūdeni šķiezdamas, lēks pa baseiniem un rīs odu mākoņus, tā tagad būs.

Šis ir cits laiks. Es tam nepiederu, es piederu savam laikam. Šaubos, vai tiem baņķieriem iznāks kas prātīgs. Zivis un peldbaseini neiet kopā. Zivīm vajag tādas vietas kā Misā vai Lielupē, vai te kalnu strautos. Viņām vajag maigu, plūstošu pelēcību ar zaļganu iekrāsojumu no krasta kokiem un kalmēm. To tie baņķieri nesaprot.

* * *

Šodien zaru gali. Paši, paši galiņi, kokiem, krūmiem, kadiķiem te pretī, cipresēm. Kāda pasaule, kāda vienība. Viņi dzied vienu dziesmu. Visi kā viens: uz augšu, pretī gaismai. Mazi, smalki, vēl valgani. Ar nesalaužamu pārliecību: uz gaismu. Tas viss. Pārējais nāk pats.

Sāku biežāk uz tiem paskatīties, palīdz viņu nešaubība. Tā smalkā cipreses galotne, kas te ir tieši pretī – cik skaidri tā rāda, kas ir, kā dara. Cilvēks to dažreiz aizmirst. Šie zaru galiņi nekad.

Kā tas izskatās no augšas? Kad Dievs skatās lejā uz zaļajām, noaugušajām gravām un pauguriem, kad Viņš redz neskaitāmos zaru galus aizgūtnēm sniedzamies sev pretī – ko Viņš tad domā? Vai to drīkst pievilt? Viņam arī nav viegli.

* * *

Nevaru nomierināties aiz prieka, ka no grāmatu plaukta izcēlās Virzas Straumēni. Dievs, kas tur ir iekšā! Vieta. Mājas. Piederība. Lieliskais dzejnieks! Kā zinājis, kā tagad trūkst, kā pasaule mokās un vārās bez tā. Cik labi, ka paklausīju mazai, mazai iedomiņai pieiet pie plaukta, tāpat izņemt Straumēnus, kādas bagātības nu te ir. Jau kuro reizi lasīta grāmata, sniedz atkal jaunas dāvanas, vēl lielākas nekā agrāk. Novērtēju ne tikai lasot, arī lietišķi. Uzlieku sējumam plaukstu, kad tas guļ līdzās uz dīvāna, nesot piespiežu stingri sev klāt. Tur ir tādi dārgumi!

Latvijā daudzi par Straumēniem neko nezina, jāiepazīstina par jaunu. To panāca padomju vara. Šķīra tautu no tās mantojuma, no tās garīgām vērtībām. Šie pretīgie darbi! Atņem tautām zemi, valodu, kultūru, šķērsām pretī tam, kas dzīvē Dieva, dabas likts. Izmeklē ļaunāko, ko var darīt, lai panāktu iznīcināšanu, cītīgi strādā pie tā no paaudzes paaudzē, kamēr pats no tā saslimst. Nē, Straumēni! Dzīvi, veseli, jāņem tik rokā un jālasa, labais ir stiprāks.

Noteikti uz pabiezā, cieši pierakstītā sējuma stāv vārds poēma. Tieši tā, viņam bija pilnīgi skaidrs, dzeja. Un no kā? No dienišķas īstenības, visparastākām lietišķībām. Viņš ņem un pēc kārtas apraksta Straumēnu ēkas, kūti, klēti, riju, šķūni, namu. Pasaka, kādas tās ir, ko tur dara, gadalaiku secībā parastos, bieži smagos lauku darbus. Un ir dzeja. Gandrīz gribēju teikt: dzejā pārvērsta īstenība. Nē, nekas nav pārvērsts. Tā tur ir, tā tur dzīvo, vienmēr ir tur, Radītāja sākotnēji ielikta. Bet tas ir jāapjauš, jāierauga, ar to jābūt vienībā. Cik skaidri viņš to zināja, tur Zemgalē! Zaļi lauki, ik pa gabalam vecu koku puduri ar mājām. Tur viņš sēdēja pie sava galda un pierakstīja, kūts, klēts, mēslu vešana, pirts. Drošs, nešaubīgs paņēmiens sniegt dzeju ar īsteno. Staprāns ko līdzīgu dara ar krēsliem un pudelēm. Varbūt vajadzētu samest naudu un apgādāt kādus cilvēkus Latvijā ar šo grāmatu, lai Straumēni ātrāk, vairāk ir atkal kopā ar saviem ļaudīm.

* * *

Šausmīga doma ienāk prātā. Vai ar savu zāģi un dārza grieznēm neesmu pa šiem gadiem pastrādājusi briesmīgus noziegumus!? Pret cilvēkiem neapzinos pārāk grēkojusi, vismaz ne gribēti. Bet pret šiem zariem? Viņi te aug tādā pārliecībā, ar tādu zināšanu. Mana zāģēšana arī nav tā veiklākā un labākā. Te ir kaut kas dziļi satraucošs.

* * *

Krievi bieži piemin „lielumu”, vērienu, Krievijas sūtību. Diezi, kā tur to saprot. Vai ir kāda tuvāka, noteiktāka doma, ar ko tas tiek saistīts. Vai viņi apmēram zina, kas tas ir.

Simtiem gadu ilga īstenība spiež domāt, ka krievi lielumu saredz citu tautu pakļaušanā. Apspiešanā, izmantošanā, nīdēšanā, iznīcināšanā. It kā pašsaprotamība. Arī šodien. Krieviem lielu Krieviju, čečeniem Čečeniju ne. Uzrēgojas nelādzība: ļaunuma lielums. Tas ne vienam vien nācis prātā, Krieviju vērojot. Melu valsts, tautu kapsēta, ļaunuma impērija. Gulagi, valstiski iestādījumi beztiesīga darbaspēka sagādei, cilvēku vešana uz Sibīriju. Projām no mājām, dzimtenēm, pāri kontinentiem, uz ilgiem mūža gadiem, ja paliek dzīvs. Milzīga mēroga noziegumi un pretcilvēciskums iezīmē Krieviju.

Iznākumā liela, atpalikusi valsts. Labklājībā tālu aiz mazām zemītēm, Somijas, Dānijas, Norvēģijas, Baltijas valstīm pirms okupācijas. Nabadzība dabas bagātībām un iespējām pārpilnā zemē. Nerunājot par ētisko un morālo, acīmredzams zemums arī lietišķās, eksistenciālās jomās. Un šādai valstij lai būtu tiesības uzspiest citām savu iekārtu, turēt tumsonībā... Izteiktā cenšanās pie katras izdevības atņemt kaimiņvalstīm zemi. Krievijas agrāk sagrābtās platības nav ne lāga apdzīvotas, ne pārvaldītas, ar iedzīvotāju izmiršanu, citu tautu ieplūdumu, tautiskām sadur­smēm. Bezjēdzīgs, bezprātīgs šāds „lielums”, taisni pretdabīgā, izburbējusī izpletība ir viens no galveniem šķēršļiem normālai, veselai valstij.

Un tomēr, redzot Krievijas pagrimumu, irumu, attālināšanos no garīgām vērtībām, vedas teikt – nē. Labais ir stiprāks, to nevar uzdot. Krievija to lieliski sniegusi gan sev, gan pasaulei, labais, pamatos, ir stiprāks. Bet tam jādod dzīvē pienākošā vieta. Kaut kas notiek bez tā, vietā nāk cits. Acīmredzami, aumaļām. Zagļi, meli, slepkavības, varmācības, riebekļi, organizētā noziedzība, lamas, ilgi ar to dzīvojot, pieaug klāt, ieaug dzīvošanā, cilvēkā, tautā. Kaut kas notiek. Sāk nederēt par valstiskām nebūšanām parastā teikšana – ne tauta atbildīga, bet valdība, režīms. Tā nav. Ilgstoša nebrīve, dzīve melos dara savu, iespiež tautā zināmu domāšanu un darīšanu. Arvien biežāk Krievija to rāda pasaulei. Lielā tautas daļā atzinību gūst vadība, kas runā par citas tautas noskalošanu atejā. Šāds skatījums kļūst pieņemama normālība. Krievijas gadu desmitiem ilgais valsts terorisms pret pakļautajām tautām likum­sakarīgi rada gan cilvēciskus, gan tautiskus kropļojumus, audzina jauna veida teroristus. Tos kaismīgi sauc par necilvēkiem, sola nogriezt tiem galvas, un tā uz riņķi. Krievijas valsts terorismam ir nesalīdzināmi lielāks upuru skaits nekā kaukāziešu izmisuma terorismam, bet tas neskaitās. Tāda domāšana un saprašana, tādu pārliecību audzina jaunatnē ar īpaši pasūtinātām mācību grāmatām par Staļina labajiem darbiem. It kā citāda cilvēka veidošanās, pēc čekistu redzējuma, projām no Dieva, dabas radītā, daļēji jau panākta.

Liels nelabums. Tāds savainojums, ar tādām sekām, ka daudzi šaubās, vai vairs labojams. Saslimusi tauta, veselas paaudzes izaudzinātas, pieaudzinātas pretdabībai un meliem. Ar to bija jādzīvo, lai paliktu dzīvs, cilvēks piemērojas. Baigi. Un es dodu tam vietu šajās lapās, tam, no kā gribas novērsties, sargāties, glābties. Tas ir tik tuvu Latvijai, spiežas virsū, ir jau nodarījis briesmīgu postu.

Bet labais ir stiprāks. Ir. Viņu Poļitkovskaja, viņu Solžeņicins. To melus turpinošo, Krieviju vēl dziļāk pazemojošo mācībgrāmatu vietā skolās drīzāk derētu kursi par Solžeņicinu. Izvērstas, ikgadējas studijas par viņa gara spēku, drosmi un spēju vienam stāties pretī dzelžainai varai, tūkstošgalvainam melu iekārtas mošķim un pastāvēt. Te ir lielums, kam pasaulē nav daudz līdzīgu, liek aizmirst dažu klupienu. Mācības par Solžeņicinu, bagātu, vajadzīgu vielu atveseļošanās laikam no pašu tautas dzīlēm.

* * *

Mans mīļais, dārgais lietus! Stāvu pie loga un skatos, nevaru darīt citu. Jāpievērš uzmanība tam, pat papīrus tas nostumj malā. Brīdi izgāju ārā, lai būtu tam tuvāk, stāvēju nojumē. Tad vēl klāt nāca lietus atmodinātās smaržas. Kāda pasaule! Visapkārt miljoniem, triljoniem lietus aplaimotu augu, un viņu prieks plūst uz mani, paņem mani līdz, dalos ar katru stiebru, lapu, zemes kumšķīti viņu laimē par lietu.

* * *

Rāms, pelēks, nomācies, brīžiem pasmidzina viegla migliņa. Koki un krūmi pilni lāsēm. Braucu uz veikalu, vajadzīgs ēdiens. Un pēkšņi vienā dārzā liels bērzs. Balts stumbrs, kupla, nenobirusi dzeltena lapotne. Nekustīgs stāv dienas pelēkumā, un no viņa nāk gaisma. Nespilgts, neatlaidīgs starojums. Tas bija diezgan brīnumains skats. Man gandrīz gribējās apstāties un to pavērot ilgāk, bet ceļš te šaurs, es traucētu braucējus. Pēkšņi kā liels gaismas gabals ceļa malā. Kad pārbraucu mājās, man vedās pieiet pie loga un pateikties priedei, ka to redzēju.

Koki patur saules starus savās lapās. Tās nokrīt, satrūd, starojums iejūk zemē. Zemi, mīļo Blaumani, aplaimo ne tikai lietus, bet arī gaisma. Tāpēc no tās ceļas ārā visi šie ziedi, zari, stiebri, tur ir gaisma.

* * *

Esmu aizrāvusies ar dabu, aizmirstu, ka ceļi put ārā. Novalkāti skriemeļi. Pa negludu vietu, pa kalnu nevar kārtīgi paiet. Kas būs? Tik labi zinu, kā palīdz izkustēšanās, kāds dārza darbiņš, nu tas celis sāk to aizliegt. Šo lielisko, vienkāršo palīdzību, tas ir nežēlīgi. Kāpēc tā? Gandrīz neticami, kad visapkārt tik daudz skaista un laba.

Ārsts pirms četriem, pieciem gadiem ieteica likt jaunu locītavu. Tas bija vasarā, nevarēju iedomāties pamest dārzu, stipro, sazēlušo vasaras sākuma zaļumu, sākt skriet pie dakteriem, pa klīnikām, pārbaudēm. Atdot savu palikušo laiku tam – nē, tas man nebija saprotams. Nav vēl tagad. Tā vietā cēlu skatu augšā uz priedi, ar acīm piesējos zaļajiem čiekuriem. Piecus gadus tīri labi iztiku ar šiem zaļajiem dakteriem. Taisnojos, ka prieks, pacilājums ietekmē, pat ārstē miesu. Bet nu? Tā locītava jūtami pasliktinājusies. Ja aiziet tik tālu, ka nevar paiet? Ka netieku vairs pie saviem kokiem, uz savām vietām? Nezinu gan, vai tā varēs.

* * *

Te sāk veidoties grāmata. Tāda mūža gala grāmata, šī dzīves posma zīmējums. Teiksim, trīs daļās. Pirmā, tā sauktie „zelta gadi”, kad ar pārsteigumu atklājas, ka tie nav tukši vārdi. Tiešām zeltainums, pavisam īsts, pēc dabas ritmiem, līdzīgs skaistajam atvasaras posmam gadalaikos. Dziļāka pietuvošanās dabai, jauni atklājumi tajā. Vairāk saskaņas nekā jaunībā.

Otrā daļa: jūtamāk piesakās ķermeņa brukšana. Paplaiksnās nevarības bieds. Pārmetošs jautājums Dievam, vai mūža galā pēc visiem darbiem un pūlēm vajadzēja tādu nobeigumu. Bet vēl var. Tu piemērojies. Ir daudz laba.

Trešā daļa. Te plāni lieki, to nodiktēs. Pateiks, kas ir un kas nav, nosvītros lieko. Varbūt tas nogurums pārņems visu, pieņemsies, augs arvien lielāks, līdz – Es paļaujos. Citādi nemaz nevar. Te ir darīšana ar tādu pārspēku, kam nav pretimrunāšanas. Redzu, ka pat mana visu mūžu ilgusī Latvijas braukšana ir atkāpusies, pabīdīta malā. Milzīgs pārspēks pretī. Darīšu kā liks. Pat, ja nepagūstu pabeigt, kaut kas te jau stāv pats.

* * *

Viegli šūpojas elektrības vads, no kura nupat pacēlies kāds putns. Vēl viens dzīvs otas vilciens pasaules gleznā: putna dzīvības pārnesums vada vieglā kustībā pret zaļiem zariem. Tur tas ir.

Pasaule kā mākslas darbs, kā milzīga glezna vai simfonija, kuras radītājs izdomājis un saskaņojis cilvēkam neaptveramas īstenības.

* * *

Brīnumaina diena. Pelēks, drēgns, bieza, zema migla. No debesīm ne jausmas. Un visā šajā tumšumā un zemumā, tūliņ no paša rīta, domās gaišums, ierosmes. No kurienes?! Kas raida gaismas atplūšanu – vai kas to izraisa pašā cilvēkā? To tiešām būtu derīgi zināt.

Pabeidzu divas lapas, uzrakstīju aizkavējušos vēstuli, iekurināju krāsnīti. Viens ar čiekuriem apaudzis priedes zars deg gandrīz divas stundas, vieglu smaržu, maigu siltumu starodams. Tas likās tik pareizi un atzīstami, it kā mēs abas, es kurinādama, krāsnīte sildīdama pildītu augstāku nolikumu. Un cauri visai dienai, pievakarē vēl tas. Jutu vēlēšanos ieskatīties Prūsta agrīno darbu grāmatiņā. Bija mazliet jāpameklējas, kamēr to atradu starp citiem papīrvākiem. Pašķirstīju, un tūliņ parādījās šīs viņa pierakstītās Emersona domas: Un tā dzejnieka dzīvošanai jābūt tik klusinātā toņkārtā, ka dienišķi iespaidi viņu sajūsmina. Viņa prieks lai ir saules dāvināts, ar gaisu lai pietiek viņa iedvesmai un ar ūdeni viņa noreibumam. Taisni tā, taisni tā! Nekādi izpriecu kuģi. Saule apgaismo mākoni, vējš pakustina zaru, un tu apklusti apbrīnošanā. Stiprinājums, ka šie divi vīri tā domāja, pāri laikam un izplatījumam no viņu viņsaulēm kaut kas atstīdz te. Viena stāvu pelēkā dienā, jūtos droša un bagāta. Aiz logiem miglas nekustībā noburts dārzs, krāsnīte klusi elpo siltumu. Gandrīz laime.

* * *

Pateicība. Par to, kā lapotnēs mainās gaismu un ēnu laukumi. Par to, kā zīlīte groza melno galviņu. Par priedes brīnišķīgo stumbru, kas ir te līdzās manām dienām, pie kura varu pieiet, pateikt ko vai palūgt. Dzīvu dāvanu kalni visapkārt.

 

 

Kalifornijā mītošās jaungaitnieces – kopš JG5 (1956)! – Benitas Veisbergas „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumi atrodami JG243 (2005), 251 (2007) un 258 (2009). Sīkāk par autori skat. JG258:7. Zīmējumus darinājis rakstnieces dzīvesbiedrs Ēris (1921-2001).