MONOGRĀFIJA
PAR GUNU IKONU-KRŪMIŅU

Māris Brancis. Lidojums: gleznojumi un zīmējumi. Rīgā: Mansards, 2010. 112 lpp.

 

Līdzīgā izveidnē, kā mākslas kritiķis Māris Brancis sastādīja Kanādā ilgus gadus mītošā gleznotāja Edgara Krūmiņa monogrāfiju (skat. JG162:73), ir arī viņa grāmata par gleznotāju, dzejnieci, Krūmiņa dzīvesbiedri Gunu Ikonu-Krūmiņu. Jau ievadā autors brīdina, ka Guna nav vienkārša, viegli aprakstāma personība – viņa ir daudzplākšņaina ar daudzām interesēm un savdabīgām idejām. Arī viņas māksla nav viegli raksturojama. Autors ievadvārdos Ikonu-Krūmiņu raksturo ar viņas pašas dzejrindām: Cilvēks ir apslēptais/ kontinents, ar dūņu auglības/ upēm un ledainiem strautiem…, kam seko Branča jautājums: Un kas īsti viņa ir – dzejniece, māk­sliniece, redaktrise, skolotāja… un nez, kas vēl? Viņa nedodas rokā nevienam. Bet, jāsaka, ka Brancim tomēr izdevies viņu notvert. Viņš apciemo mākslinieci viņas mītnes zemē Kanādā, kur iespēja skatīt viņas darbus oriģinālā, viņu iztaujāt un dokumentēt gan viņas dzīves ceļus, gan viņas mākslas un dzejas īpatnos labirintus. Šķiet, informāciju papildinājušas arī pašas Gunas Ikonas-Krūmiņas atmiņu grāmatas Bērnības zvaigznāji un Cēlie un citi.

1922. gadā dzimusī māksliniece krustamzīmē saucās Izolde Mirdza Hertele. Vēlāk pieņemts dzejnieces/mākslinieces vārds – Guna Ikona. Viņas senči nāk no uzņēmīgas, izglītotas un arī romantiskas dzimtas – īpašības, kuras piemīt arī viņai pašai. Zinātkāra, strauja, sabiedriska un ar saviem stingriem uzskatiem. Arī liela Latvijas patriote. Gunai jau no pašas jaunības ir skaidrs, ka viņa būs dzejniece, bet, mācoties Draudziņa ģimnāzijā, mākslas pasniedzējs, gleznotājs Ārijs Skride saskata audzēknē mākslinieces potenciālu. Skolotāja atzinība dod viņai pirmo impulsu interesēties par zīmēšanas mākslu, par glezniecību. Kādu laiku viņa apmeklē gleznotāja Leo Svempa privātstudiju, paralēli apmeklējot bioloģijas lekcijas Latvijas Universitātē. Nonākot trimdā, nopietnāka pievēršanās glezniecībai sākas Vācijā, Eslingenas bēgļu nometnē, kur viņa iestājas tur nodibinātajā Mākslas skolā. Tās pasniedzējs Ludolfs Liberts slavē jauno māk­slinieci par labu krāsu toņu izjūtu un portretisko līdzību. 1948. gadā trimdas gaitu turpinājums Kanādā, kur mākslas studijām nav laika, jo jāpelna dienišķā iztika. Tikai 20 gadus vēlāk (1968) rodas iespēja atstāt nogurdinošo sekretāres darbu un piepildīt savu dzīves sapni – dzejot, rakstīt savu atmiņu stāstus, gleznot un zīmēt, kā arī iesaistīties daudzos latviešu trimdas sabiedriskos pasākumos.

Par pirmo dzejas grāmatu Kodols (1972) tiek saņemta Daugavas Vanagu Globālā godalga. Pēc apprecēšanās (1976) ar mākslinieku Krūmiņu, viņa kļūst Guna Ikona-Krūmiņa. Sākas profesionāla pievēršanās gleznošanai. Tiek radīti saistoši darbi, kurus raksturo iztēles un izdomu fantāzija. Bieži tie ir jauktās tehnikās uz papīra pamata – gan abstrakti, gan arī patapināti no dabā sastopamām formām, augiem, puķēm, kokiem, arī dzīvnieku atveidiem. Formu dažādība ir apbrīnojama. Dažas gleznas atgādina it kā palielinātus, mikroskopā skatītus šūnu vai vīrusu nobildējumus, kuros, iespējams, meklējama mākslinieces bioloģijas studiju ietekme. Viņas darbi virmo un ir it kā nemitīgā kustībā. Krāsu salikumi paraibi, bet harmoniski. Viena krāsa otru nenogalina.

Māris Brancis ir labi iedziļinājies Gunas Ikonas-Krūmiņas gleznu sižetos. Tādēļ arī tie aprakstīti ar lielu precizitāti. „Mansarda” apgāda izdevums ir slavējams ar labas kvalitātes reprodukcijām. Slavējama ir arī autora pievēršanās Gunas Ikonas dzeju pasaulei, iekļaujot tekstā daudzas viņas dzejrindas, kas palīdz izprast un iedziļināties mākslinieces dzīves un mākslas uztverē. Jāpiebilst, ka savā dienu gājumā un lielajā aizņemtībā daudz laika un pūļu viņa veltījusi jaunatnes audzināšanai un latviešu kopienas sabiedriskajam darbam – žurnāla Sīkumi redaktrise, līdzdalība akadēmiskajā vienībā Ramave (kopš 1975), Kanādas dzejnieku apvienībā u.c. Personība, kura neliecas izpatikt, bet ir ar dziļuma sakni piedzimusi...to nevar ielikt kādā plauktiņā (..) viņai ir sava vieta latviešu mākslas vēsturē – tā savu vērtējumu nobeidz Māris Brancis. Monogrāfija ir latviešu un angļu valodā.

Voldemārs Avens

Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.