DABASVIEDAIS, MEŽATRAKAIS, UPESGUDRAIS

Olafs Gūtmanis. Raksti. 4. sējums. Liepājā: „LiepU”, 2009. 624 lpp.

 

Latvijā neatrast otra tāda dzejnieka un rakstnieka kā Olafs Gūtmanis (1927). Ne ar vienu nesajaucams, ne ar vienu nesalīdzināms. Latviešiem tik iemīļotās dziesmas, kas pavadīja Trešās atmodas laiku, „Pie pleca plecs kā ierindnieki” vārdu autors, LTF Liepājas nodaļas valdes priekšsēdētājs. Līdz kaulam liepājnieks un līdz katrai sava ķermeņa šūnai dabas draugs, tās aizstāvis. Savu spalvas brāli Albertu Cauni Gūtmanis raksturojis ar epitetu dabasgudrs. Iespējams, trāpīgi. Taču visprecīzāk šis epitets raksturo Olafu Gūtmani pašu. Viņam piestāv arī cita kolēģa – Ērika Hānberga veltītais epitets mežatraks. Olafa dzeja un publicistika ir ciešumā ar mežu un ūdeņiem. Taču rakstnieka lūkojumi nav tradicionāli dabaszinātniski, bet līriski veldzējoši – tā ievadvārdos Hānbergs (7.lpp.). Autors pats atzīstas, ka dabu izjūtu kā svētnīcu, kā dievnamu (459).

Pagājušā gs. 40. gados Gūtmaņu ģimeni piemeklēja daudzu latviešu traģiskais liktenis – 1941.14.VI deportācija uz Sibīriju, kur nākamo rakstnieku ar viņa māti nometināja Sovetskajas rajona centrā Berjozovkā (18 km attālumā no Krasnojarskas), šķirot no tēva, kuru savukārt nometināja Vjatkas lēģerī. Ģimene satikās tikai pēc vairākiem gadiem, kad tēvs atbrauca uz Ustj-Portu Taimiras pussalā, kur Olafs un viņa māte bija pārvesti. 1947. gadā Gūtmaņiem laimējās atbēgt atpakaļ uz Latviju, taču prieks par atgriešanos bija īss – 1950. gada nogalē ģimeni uz Sibīriju deportēja otrreiz. Šoreiz uz taigas ciematu Čuļ­sku. Šīs deportācijas laikā, mācoties Tjuthetas rajona krievu vidusskolā, Olafs dzīvojis zemnīcā pie rakstnieces Melānijas Vanagas. Pēc otra izsūtījuma Latvijā Gūtmaņi atgriezušies tikai 1956. gadā. 13 Sibīrijā pavadītajos gados Gūtmanis strādājis vairākus fiziski smagus darbus, bijis zvejnieks Jeņisejā, mednieks plašajos taigas mežos, kolhoznieks, tvaika katla kurinātājs. Arī pēc atgriešanās viņa darba mūžs bijis raibum raibs – transportstrādnieks, korists Liepājas teātra muzikālajā trupā, dispečers zvejnieku kolhozā „Boļševiks”, žurnālists, ugunsdzēsējs, Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītājs. Savukārt pēc Trešās atmodas nodevies tikai garīgajam darbam, ja neskaita rūpes par zvejniekmāju „Šeiriem” – Gūtmaņu īpašumu Jūrmalciemā. No apbalvojumiem saņēmis titulu „Goda Liepājnieks” (1995) un Lāčplēša ordeņa medaļu. Neparasti, ka rakstnieks pēc atgriešanās no otras deportācijas uz Sibīriju turp kopā ar kolēģiem un draugiem ceļojis vēl deviņas reizes, taču pilnīgi brīvprātīgi. Lai smeltos iedvesmu un pēcāk radītu.

Kopumā Olafa Gūtmaņa radošo daiļradi iecerēts apkopot piecos Rakstu sējumos. Ar Kurzemes Humanitārā institūta (KHI) profesora un vadošā pētnieka Edgara Lāma vēlību šo rindu autores rokās nonācis aplūkojamais sējums, kur apkopoti teksti no trim Gūtmaņa iepriekš izdotām grāmatām Dzērvju dejas (2003), Iekoptā Kurzeme (2004), No klaidoņa par svētceļnieku (2005), kā arī agrāk grāmatās nepublicēti teksti. 5. sējums finanšu trūkuma dēļ vēl nav izdots.

4. sējumu var dēvēt par autobiogrāfisku: ja potenciālais lasītājs līdz šim Olafa Gūtmaņa darbus nav lasījis, tad šī ir īstā grāmata, lai iepazītos gan ar autora uzskatiem, gan viņa dzīvesstāstu.

Dzērvju deju tekstu fragmenti šķiet visintīmākie, vispersonīgākie. Še atklāta autora personīgā sarakste ar Dzejnieci (autors šo vārdu konsekventi raksta ar lielo sākuma burtu) Mirdzu Ķempi (nodaļas nosaukums „Dzejniece”) un trimdas dzejnieci no Toronto Veltu Tomu („Nākot iedami ejam…”). Kā divi pretpoli ir šo vēstuļu autores, tāpēc kardināli atšķirīgas arī pašas vēstules: Ķempes ekspresīvās, ar iekšēju „uzlādējumu” un Tomas rimtās, dzejnieces dabas vērojumu aprak­stiem bagātās. Tomu un Gūtmani saistījusi īpaši cieši šī pieķeršanās dabai, tās norišu vērošana un saudzējošā attieksme pret visu, kas dzīvs. Īpaši spilgts ir viens Veltas Tomas vēstules fragments: Ak, mūsu tauta ir nolādēta, Olaf! To pašu mana visur, kur mītam, plašajā pasaulē – skaudība, duncītis mugurā, aprunāšana; acīs ne mākam, ne gribam teikt, divatā, kon­struktīvu kritiku. Un savu vainu atzīt jau nepavisam. Un nīst gan, ne mīlēt un runāt bez minimālās informācijas, apstākļu izpētes (31).

Vēl no šīs rakstu daļas vēlētos pieminēt stāstus „Liepāja” un „Baltijas jūra” – par to, kā šī pilsēta aizvadītā gadsimta laikā mainījusies – skaista, pat aristokrātiska pirms II Pasaules kara, turpretī padomju laikos izcūkota līdz nepazīšanai. Lasot, rodas izjūta, ka Gūtmanis runā par kādu pavisam citu, svešu pilsētu. Vecās Liepājas ainiņas pavīd arī citos stāstos. Rakstnieks vēstī par saviem vaļaspriekiem, kas vairāk atbilstu raksturojumam „smags darbs” – zvejošana („Uzvelk baltu zēģelīti…”, „Zveja”), siena novākšana („Div’ pļaviņas es nopļāvu”). Vārdam „vaļasprieks” gan atbilst tikai trešā – sēņošana („Sakas un Rīvas mežos”). Vispusīgi vēstīts arī par tādām katram latvietim nozīmīgām lietām kā iešanu pirtī („Pirts būšanas”) un līgošanu neskaitāmos Jāņos neskaitāmās lauku sētās („Pa gadskārtu Jānīt’s nāca”). Olafs Gūtmanis nereti savos darbos lieto vārdus, kuru nozīmi zvērināti pilsētnieki, bez ieskatīšanās literārās valodas vārdnīcā, īsti nezina, piemēram, damaksnis, dūkstis, dumbrs, grīnis, lanka, pūsta, viga, ķienis, krants u.c., arī vēju nosaukumus (rietenis, saksenis, sāmenis u.c.) un ar zvejniecību saistītus vārdus (āmis, jedas, ūdas, ielašēt).

Savdabīgā nosaukuma Iekoptā Kurzeme autors ir dzejnieks Māris Čaklais – kurš Gūtmanim 50. dzimšanas dienā (1977) veltījis dzejoli „Iekoptā Kurzeme”. Tas skan kā aicinājums garīgi iekopt savu dzimto novadu (264). Ikviens ciems, ikviens Latvijas stūrītis pelnījis, lai to aprakstītu, iemūžinātu. Tieši to Gūtmanis izdarījis ar Lejaskurzemi. Par Jūrmalciemu viņam pat atsevišķa grāmata. Autors atzīst: Esmu Liepājā pietauvojies kā mūža ostā, enkuru izmetis Jūrmalciemā, taču domas aizvien vēl dodas maršrutos pa Lejaskurzemes plašumiem, sapņi kā „klīstošie holandieši” pa dzimtenes ārēm (189). Lejaskurzeme rakstniekam ir tuva un mīļa kopš mazotnes, kad sešas vasaras pavadītas pie vectēva Jēkaba Bites Kalvenes „Pavāriņos”, kurus savos stāstījumos autors piemin it bieži. Iekoptajā Kurzemē vēstīts par teju vai 40 vietām Lejaskurzemē, par cilvēkiem, kuri tur sastapti, ar kuriem veidojušās draudzīgas attiecības (Maigoņu Valdis, skolotājs Jānis Mežsēta u.c.): ...vieta vien ar savu nosaukumu neko dižu atmiņai nedod. Galvenais tomēr ir cilvēki, kas piesaista zināmai vietai ar savu līdzdalību dzīvošanā, varētu pat sacīt – šīs vietas liktenī (237). Bieži izmantots vārdu salikums apvidus gars. Vaicāsit, kas tas ir? To var dēvēt par fenomenu, kas ar dabas ainavu iedarbojas uz cilvēka dvēseli, tās dziļākajiem slāņiem (281). Katrai no autora aprakstītajām Lejaskurzemes vietām veltīts ne tikai atsevišķs, nereti atmiņu apvīts stāstījums, bet arī vairāki dzejoļi. Taču ne jau apjūsmošana autoram prātā. Vienlaikus viņš pauž savu sāpi, ka Latvijas laukos sagrauts pats būtiskākais – latviešu zemnieka Ulmaņlaika ētiskais kodekss (189).

Lai gan visi šai Rakstu sējumā apkopotie teksti ir vairāk vai mazāk autobiogrāfiski, No klaidoņa par svētceļnieku ir visapcerīgākā, visfilozofiskākā daļa. Gūtmanis vēstī par it kā tik ikdienišķām lietām, kā iepirkšanās tirgū („Tirgus”), iemīļotās grāmatas un to lasīšana („Grāmatas”), par to, kā viņu uzrunājušas zvanu skaņas („Zvani”), kā svinējis Ziemassvētkus pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, Sibīrijā, padomju gados un visbeidzot mūsdienās („Ziemassvētki”) un daudz ko citu. Atklājas autora attiecības ar dažādiem dzīvniekiem, viņa pietāte pret dzīvo radību un arī ziediem („Čūskas”, „Kaķi”, „Puķes”). Šeit apkopotie teksti lasītāju uzrunā ar savu vienkāršību, dabiskumu, autora neizlikšanos būt smalkākam, nekā viņš ir patiesībā. Protams, neiztikt bez spilgtiem, bet liriskiem dabas aprak­stiem, no kuriem šai brīdī visvairāk uzrunāja rudens atainojums Sibīrijā („Lapkritis”).

4. sējuma pēdējās 16 lappusēs ievietoti agrāk nepublicēti teksti. Arī tie veltīti dabas tematikai – ūdeņiem (Baltijas jūrai, Daugavai, Jeņisejai) un kokiem. Pārsteidz autora plašās, pat enciklopēdiskās zināšanas par katras šķirnes koku un puķi, viņa smalkie novērojumi dabā gadu desmitu garumā. Tās ir lietas, kam lielākā daļa cilvēku ikdienas steigā vienaldzīgi paskrien garām, bet Olafs Gūtmanis ne, jo daba ir tā, kas veidojusi viņa pasaules uztveri, kas saistījusi interesi mūža garumā. Šķiet, autors spētu pastāstīt atsevišķu stāstu par katru Liepājas parkā augošo koku, un tie būtu interesanti ikvienam. Un ne tikai par kokiem parkā, bet, protams, arī par „Šeiru” pagalmā kuplojošajiem, pašu aprūpētajiem.

Savukārt pēdējos divos stāstiņos lasītājam atklājas pavisam cits Gūtmanis. Darbi „Aveņu kalniņš” un „Idille” gan ar nelielu ironisku piesitienu veltīti mūžīgajai tēmai literatūrā un mākslā – mīlestībai.

Lāsma Ģibiete

 

Lāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes (NYME SEK, Interkulturalis Tanumányok Interzete) Urālistikas katedras (Uralisztika Tanszek) lektore.