CIEMOS UN NECIEMOS PIE ĻAUDĪM UN NEĻAUDĪM

Jānis Einfelds. Meļu dzīres. Rīgā: Dienas Grāmata, 2009. 232 lpp.

 

Grāmatas virsraksts, šķiet, pievilks visus tos, kas atceras Minhauzena fantastiskos stāstījumus vai Rablē (François Rabelais) milža Pantagruela varoņdarbus, kur dzērājs un stāstītājs ir gandrīz identiski dvīņi, kas viens otru papildina un iejūsmina lasītāju. Autors jau labi iemanījies rakstu darbos ar sešām iepriekšējām grāmatām. Grāmatas virsrak­stam piekabināts paskaidrojums: Jaunā gadsimta pasakas. Taču nav īsti zināms, vai lasītājiem tāds aizrādījums ir pa prātam. Tas varētu pat likties visai aizdomīgs. Pēc „Prologa,” ko sacerējis „Galma Dzīru Rīmkalis,” lasītājs iepazīstas ar „Kinomāni,” kurš figurē kā sava veida stāstītāja Doppelgänger visos sešos dzīru nakts tēlojumos. Varētu tūlīt piebilst, ka autora lietotajiem apzīmējumiem ir vienmēr kāda jauna neparasta pieskaņa, kas varbūt ir tas iezīmīgais „einfeldiskums.” „Dzīru naktis” nav tematiski vai kauzāli cieši sasaistītas. Jāatceras, ka šīs taču ir „Meļu dzīres.” Šajā sakarībā, ja tāda te ir, varētu minēt Žanu Koktō (Jean Cocteau), kurš pa laikam tiek raksturots gan kā sirreālisma klauns, gan arī kā sirreālisma pravietis. Viņu atceramies arī sakarā ar šķietami paradoksālo deklarāciju: māksla ir meli, kas saka patiesību. Un ja nu melotājs dzīro, patiesība varbūt aizmaldās vēl tālāk no pieņemtās realitātes, kas gan arī var nebūt visai stabila.

„Prologam” sekojošās sešas dzīru naktis nobeidzas, kā pieņemts rakstniecībā, visai loģiski – ar „Epilogu.” Stāstītājs pa laikam ir aizvainots, jo jūtas kā piemirsts dzīru dalībnieks. Kad visiem piedāvā vīnu, viņš atgādina: arī man. (Protams es, necils skriblers, arī gribētu savu lāsīti, ja kas paliek pāri un redaktors to pieļauj.) Darbības maldās pa pasauli, krogu un kapsētu, vietumis arī pa „nepasauli,” ko citviet varētu nosaukt par elli ar velniņiem, sēra smaku un citiem šīs vietas (vai, varbūt, „nevietas?”) pienācīgiem atribūtiem. Mēslu kastes ar precīziem tuvskatiem un papildinājumiem par atkritumu smaržām un smirdoņām it labi kontrastē ar karaļu un citu augstdzimušo mitekļiem. Darbības laiks (precīzāk, varbūt, „nelaiks”) ir diezgan nenoteikts. Stāstījumos figurē karaļi, prinči, kņazi, bruņinieki, muižnieki, tādi kā velnēni un, protams, neprivilēģētie, kas maisās mūslaiku dīkdieņiem, neliešiem un dzērājiem pa vidu, un to starpā visu laiku nemainīgie cilvēces tipi. Blakus mūsdienu realitātēm, piemēram, policijas pratināšanas skatiem, pieslienas stāstījumi par kurzemnieku un vidzemnieku karakuģu kaujām. Un, protams, ir vēl daudz citu kuriozu, vēsturiski nepatiesu, taču visai pieņemamu scenāriju, kas liek domāt par Dievzemītes likteņgaitām, negribētām un nepelnītām, vēstures absurditātes iesmērētām. Vienviet minēts Gorbačova laiks. Bet visumā jāatceras, ka Einfelds nevēlas būt ne hronists, ne vēsturnieks, bet gan rakstnieks, kurš negrib darbu atraut no sava laikmeta notikumiem.

Vienlaikus jāuzsver, ka vispārinājumi Einfeldam lāga nepatīk un arī nepiestāv. Sociālais reālisms, kas aplūkojamā sējumā bieži pasludināts par mūsu rakstniecības iezīmību, izplēn. Par to gan nebūtu jābrīnās, jo kā nekā dzīres turpinās – stāstītāji vai viņu pārstāvji turpina iesāktās nodarbības, ne drusku neatvelkot elpu no raibajiem notikumiem. Jau pašā sākumā varbūt būtu atskāršams, ka Einfelds pats nav nodevies kādam rokās saķeramam ideālam. Tas darbiņš paliek lasītājam.

Juris Silenieks

Prof. emeritus Juris Silenieks ir JG redakcijas loceklis.