DZEJNIECE PAR SEVI

Velta Sniķere. Savādībiņas. Rīgā: Valters un Rapa, 2009. 89 lpp.

 

Velta Sniķere savā laikā tikusi dēvēta par latviešu modernās dzejas māti ar plašu intelektuālo amplitūdu. Citviet minēts, ka viņas dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvojoties sirreālistiskam izteiksmes veidam. Aplūkojamā grāmatiņā autores vēstījums ir prozā, taču, to lasot, minētie raksturojumi visnotaļ paturami prātā.

Savādībiņas ar apakšvirsraksta paskaidrojumu, ka notika tieši tā, nekas nav grozīts vai pielikts, ir īsi, dažkārt pat strupi prozas fragmenti, kurus kopumā varētu raksturot kā autobiogrāfiskas „atklāsmītes”, kurās autore izklāsta, kā apkārtējā pasaule viņu redz un novērtē. Atklājas fakti par autores dzīvi, zināšanām un darbību, kas dažam labam latviešu literatūras lasītājam varētu būt nezināmi. Tos tomēr šeit neuzskaitīsim, jo šo izziņu katrs pats var grāmatiņā izlasīt. Neatstāsim gan nepieminētu nodaļu par autores svētīgo darbošanos PEN klubā, kura kongresos un konferencēs viņa drosmīgi un sekmīgi aizstāvējusi vairāku toreizējā padomju bloka tautu nacionālās intereses, izpelnīdamās pretinieku raksturojumu par visbriesmīgāko kādreiz sastapto sievieti.

Autores piezīmes aptver laika posmu no Rīgas „toreiz” līdz mūsdienām. Starplaiks pavadīts, dzīvojot Anglijā, ceļojot Eiropā, Šrilankā un Indijā, un iepazīstot dažādu tautību pārstāvjus un to īpatnējās rakstura īpašības. Ap pašu autori it kā plīvo kāda dīvaina aura, kas citiem liek viņā saskatīt kaut ko, kas nebūt neatbilst īstenībai – viņu dažkārt notur gan par īrieti (pat paši īri), gan anglieti, gan pat par indieti. Arī Londonas latvieši netiek īsti gudri par Sniķeres īsto būtību un iebraucējiem apgalvo, ka viņa dzīvo kā eremīts un nevēlas nevienu satikt. Patiesība ir tieši otrāda, grāmatiņā paskaidro autore.

Savu sveci Velta Sniķere nebūt netur zem pūra. Viņai izcili paveicies daudz un dažādās jomās, un par to viņa vaļsirdīgi ziņo lasītājam. Kur beidzas vaļsirdība un sākas lielīšanās? Šī lasītāja sastomījās, lasot par indiešu dejotāju Ramu Gopalu, kurš teicis, ka pasaulē ir tikai trīs skaistas sievietes – viņa māte, Greta Garbo un Velta Sniķere. Taču, itin kā paredzēdama, ka viņas stāstījumu varētu novērtēt par pārāk egocentrisku, autore atzīstas, ka Savādībiņas palīdzējis sarakstīt kaķēns Šnuris, un viņa vairs nemaz nezin, ko kurš uzrakstījis. Šā vai tā, grāmatiņu var lasīt ar interesi, un daudzi fragmenti ir kā prozas epigrammas, pie kuru izbaudīšanas var atgriezties atkārtoti. Tāda ir mūsu Velta Sniķere.

Biruta Sūrmane

Recenzente ir JG redakcijas locekle. Fragmenti no Veltas Sniķeres Savādībiņām lasāmi šajā JG nr. („Ačgārnības”) un JG252 („Paskats”).