ZAUDĒTS UN ATGŪTS TULKOJUMĀ UN CITOS PROCESOS

Vaira Vīķe-Freiberga. Logique de la poésie: Structure et poétique des dainas lettones. William Blake et Co. Edit., 2007. 297 lpp.

 

Šīs iespaidīgās grāmatas virsraksts varbūt varētu pārsteigt tos, kuri savā laikā mācījās, ka dzeja un loģika pieder pie divām nesaliedējamām kultūras kategorijām. Mūsdienās nopietni pētnieki šādus norobežojumus gan vairs neņem vērā kā nepārkāpjamus. Grāmatas ievadvārdos un pateicības apliecinājumos tiem, kuri ir stāvējuši kūmās pie šī nozīmīgā darba tapšanas, minēts arī bijušais Francijas prezidents Žaks Širaks (Jacques Chirac) – nepieciešams diplomātisks žests un vienlaikus labs apliecinājums grāmatas izcilībai.

Ievērojamās valodnieces, Latvijas eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas grāmata sastāv no 14 nodaļām, kam pievienota 10 lappušu gara bibliogrāfija franču, angļu, latviešu, vācu u.c. valodās. Galvenais teksts iesākas ar vēsturisku, sociopolitisku pārskatu par Baltijas teritoriju, uzsverot mutvārdu tautas tradīcijas un to attīstību, un norādot uz grūtībām, pat neiespējamībām, pārstādīt pirms vairākiem gadsimtiem izteikti agrārā kultūrā radušos folkloras devumu tādā sabiedriskā vidē, par kuru mūsdienu grāmatu lasītājiem – cik nu tādi būtu palikuši – ir maz zināšanu. Autore apsveicami ir izšķīrusies grāmatas tekstā paturēt apzīmējumu dainas, šī termina nozīmi izklāstot no dažādiem viedokļiem. Kā zināms, valodnieki ir dažādi pūlējušies to tulkot, taču vienmēr bez pieņemamiem rezultātiem, ar ko būtu jāsamierinās pat ievērības cienīgu apkārtceļu lietotājiem. Dainu dažādo izteiksmes formu aplūkojumus pavada aksiomātiskais pieņēmums, ka dzeja, it sevišķi folkloras piesātinātās dainas, nepadodas tulkošanai, t.i., teksta pārcelšanai citā valodnieciskā vidē, tādējādi apstiprinot Roberta Frosta slaveno un bieži citēto atziņu, ka tieši dzeja pazūd tulkojumā.

Un tomēr daudzējādi apzīmētā un reti slavinātā tulkošana ir nepieciešama. Daži piemēri no Vīķes-Freibergas mēģinājumiem būtu pieminami, piemēram, īstās nozīmes atrašanu tulkojumā tādiem vārdiem kā tautu meita, vainadziņš un vēl daudziem citiem, kas tā laika kultūrā piebrieduši ar ētiski/estētiskām nozīmēm, ar mūsdienu kultūrā maznozīmīgiem izteiksmes greznojumiem. Autore ar zinātnieces neatlaidību neatstāt neko neizskaidrotu, analizē sarežģītus izteiksmes veidus, metaforas, tropus, kam jāatrod līdzvērtības šodienas valodā.

Apbrīnojama ir zinātnieces nenogurstošā iedziļināšanās ikvienā neskaidrā situācijā, no kuras viņai vienmēr izdodas paglābties sveikai un veselai. Viņas franču valoda, lieki teikt, ir izteiksmīga, slīpēta, precīza, bez liekiem retoriskiem greznojumiem. To varētu saukt par mūsdienīgu klasiskumu.

Juris Silenieks