Mums nav citas izvēles, kā spēlēt dzīves spēli ar tām kārtīm, ko liktens mums iedalījis (185). Vairai Vīķei-Freibergai dzīve piespēlējusi visai izdevīgas kārtis − izcilas spējas, izcilu izglītību un bagātīgu pieredzi. Grāmatā Kultūra un latvietība viņa sakopojusi savas domas un secinājumus, uzkrātus mūža ilgumā. Tādēļ šis darbs uzskatāms par sava veida testamentu un novēlējumu latvju tautai. Savus mērķus un metodiku autore ar akadēmisku rūpību precizējusi ievadā − grāmatai būs mest gaismu tumsībā un palīdzēt viņas tautai atrast pareizo ceļu, kā izkļūt no sastrēguma. Pati autore saka: Šis ir mācību laiks. Gluži pareizi, tikai jāsaprot, ka tiem latviešiem, kas pārdzīvojuši Sistēmas spaidus un kuru āda, kā nomizotam kokam, vēl ir jēla un jūtīga, grūti pieņemt pamācības no ārpusniekiem, kas dzīvojuši brīvībā. Bet VVF nav parasts ārlatviešu ierindnieks. Viņai bijusi dota iespēja ne tikai meklēties pa Latvijas sirds apslēptākajiem kambariem, bet viņa arī mācījusies peldēt visdziļākos internacionālos ūdeņos (202).

Šī dažkārt rūgtā mācību grāmata, kas spiestin spiež skatīties acīs īstenībai, visvairāk lietā liekama Latvijā, it īpaši noderīga jaunajai paaudzei, tomēr arī izbijušajiem trimdiniekiem būtu vēlams šajā tekstā parakņāties.

VVF priekšrocība ir tā, ka viņa sevi ir pietiekami pierādījusi, un viņai nevajag cita apstiprinājuma. Viņas sakāmais ir brīva cilvēka izteikta brīva doma par latviešu kultūru visās tās izpausmēs. Grāmata Ievas Kolmanes un Gunša Bereļa redakcijā un Māra Sīmansona mākslinieciskajā apdarē ir piemīlīga izskatā, rakstīta izkoptā valodā un elegantā stilā. Tomēr, kad temats to prasa, VVF nav baidījusies iedzīvināt savu stilu ar spēcīgu tautas valodu, piemēram, (partijas loceklis) izsviests no ratu pakaļas (125). Pirms aizmirstas, jāizlabo viena faktuāla nepareizība tekstā, proti, Gugenheima muzeju Bilbao projektējis Gerijs (Frank Owen Gehry, dz. 1929), nevis Raits (Frank Lloyd Wright, 1867-1959). Lai panāktu lielāku objektivitāti, autore izvairījusies runāt pirmā personā. Tas nenozīmē, ka darbā trūktu autores personīgo uzskatu klātbūtnes.

Grāmatas 10 nodaļās un ap 70 apakšnodaļās sakoncentrēts materiāls, kas skar itin visus latviešu kultūras novadus. VVF kultūras jomā iekļāvusi arī politiku, jo arī tā ir kultūras − šī jēdziena visplašākajā nozīmē − daļa (111). Lai gan nav neviena kultūras lauciņa, ko VVF būtu atstājusi neuzartu, blakus politikai, vistuvāk viņas sirdij stāv kultūras latviskums un īpatnība, to vērtība, kvalitāte un pārmantošanas problēmas. Šo problēmu risināšana tad arī veido grāmatas mugurkaulu.

Vispirms VVF raksturo un atdala tradicionālo no elitārās kultūras. Tradicionālā vide rada ierobežojumus, kas kavē indivīda izpausmes brīvību, bremzē radikālas jaunrades izrāvienus. Tradicionālā kultūra ir etnocentriska, elitārā ir internacionāla, un tā sakņojas specializācijā. Nacionālo un moderno elementu sintēze noved pie pilsonības kultūras, kas savukārt noved pie trešās fāzes − modernās kultūras. Apskatot Latvijas kultūras vēsturisko attīstību, VVF kā svarīgu elementu min sabiedrības šķirisko diferencēšanos, kas sākumā prasīja piesliešanos gan vācu, gan krievu ietekmēm. Sasniedzot puslīdz normālu sociālekonomisko piramīdu, radās iespēja runāt par latvisku kultūru. VVF ieskicē latviešu kultūras patiesu uzplaukumu neatkarīgajā Latvijā, bet saredz Ulmaņa režīma bīstamās tendences pakļaut kultūru Alfrēda Bērziņa sociālpolitiskajai ideoloģijai. Viņa liecina, ka Kārļa Ulmaņa laikā tika piekopta sistemātiska un klaja demokrātijas principu nomelnošana (143). Rezultātā tika radīta ja ne gluži pasūtīta, tad valdības spēcīgi ietekmēta māksla, kas indīgos ziedos uzplauka komunistu laikā. Kultūra šajā fāzē, saka VVF, bija kroplīgas amputācijas rezultāts (51), kas izslēdza patstāvīgu, radošu domāšanu. Pie mākslas debesīm, kas patīkami tukšas (56), uzpeldēja vāji mākslinieki. Radās divas atšķirtas kultūras, viena Latvijā, otra − trimdā. Par tām VVF spriež: diletantu netrūka abās pusēs, un kultūru ar ideoloģiju kopā sasaistīja abas puses, jo trimda, nespēdama kultūras produktus izvērtēt pēc būtiskām mērauklām (59), iekrita tajā pašā slazdā, kā viņas pretinieki. VVF nesaudzīgi kritizē trimdas nacionālās stājas frontinieku cīņu pret sarkanajiem un salīdzina viņu metodes ar čekas pielietotajām metodēm (62). VVF konstatē, ka žņaugiem atslābstot, padomju iekārta Latvijā savā azotē bija izaudzinājusi nevienu vien čūsku. Šajā laikā apmānīt cenzūru kļuva par sava veida sportu, kas radošos stimulēja, kā stimulē katrs ar risku saistīts pasākums. Veidojās jauna, apdāvināta paaudze, un mākslinieki, it sevišķi dzejnieki, atrada veidus, kā projicēt to, ko tauta izjuta. Rezultātā radās gara virkne iespaidīgu sasniegumu (60).

Nāca atmodas laiks ar balto plankumu aizpildīšanu un pārkārtošanos, kur savu gandrīz vai traģikomisku lomu spēlēja arī trimdas ļaudis, kam sākuma gados neatkarīgā Latvija kļuva par „neapgūto zemi.” Manuprāt, gluži kā ASV karavīri Irākā, trimdas aktīvisti ieradās atbrīvotajā Latvijā pagalam nesagatavoti. Apbruņoti tikai ar labu gribu un lielisku pārākuma sajutu, tie atsitās pret savas abstrakti mīlētās tēvzemes īstenību kā pret mūri. Abas puses bija dzīvojušas atšķirīgas dzīves, abām pusēm bija jāpanāk nokavētais. Šis process vēl joprojām turpinās. Lāgiem šķiet, ka VVF uztur dialogu ar kādu neredzamu, sīkstu pretinieku, kuru viņa grib pārliecināt, apgaismot un dabūt savā pusē. Viskrasāk šāda veida argumentācija parādās reizēs, kad runa ir par varu, eliti, valsts reprezentāciju un tautas nostāju pret varas eliti. Grāmatu caurstrāvo autores pārliecība par elites eksistences pozitīvo ietekmi sabiedrībā un par valsts reprezentācijas aparāta budžeta nepieciešamību. Patiesi, šāds aparāts, kas nenovēršami arī ko maksā (125), ir vajadzīgs un svarīgs jaunās valsts reprezentācijai un diplomātiskajam darbam. Tā nav lieka greznība. Cits jautājums ir, vai pārliecīga dižošanās pašmāju trūcīgāko līdzpilsoņu priekšā nes kādu svētību. VVF pauž uzskatu, ka tautas skaudība un rūgtums, kas vērsti pret varas eliti, jeb, kā viņa to dēvē, individuāliem sasniegumiem, ir kaitīgi, jo bremzē un paralizē jaunu censoņu vēlmi tikt uz augšu. Tie vienkārši nevēlas kļūt šīs apšaubāmās elites daļa. Domāju, ka abas − kungošanās un bailes no tās − ir okupācijas atlieku un mazvērtības apziņas produkti. To katrā ziņā var attiecināt uz bēdīgi slavenajām smalko aprindu slejām Latvijas presē. Tāpat Rundāles sindroms jau paguvis iezīsties tautas psihē un vienlaicīgi signalizē pozitīvu/negatīvu nostāju pret eliti. Izrādās, ka uzsvērta elites kultivēšana var kļūt par divpus griezīgu zobenu. Tā spēj pacelt pašapziņu vienā sabiedrības daļā, kamēr otrā kurina naidu un nenovīdību pret visu, kam sakars ar šo eliti. Tajā pašā laikā tauta izplūst mīlestībā pret saviem dzejniekiem, dziedoņiem, mūziķiem un koru vadītājiem. Elitārās kultūras izcilību VVF cieši sasaista ar kvalitātes jēdzienu. Tāpēc nepieciešamas izcilības mērauklas un garantēta kultūras autonomija: nostādot kvalitāti kā pilnīgi neatkarīgu no visiem citiem kanoniem − ētiskiem, morāliem, reliģiskiem, politiskiem, tautiskiem, sabiedriskiem, saimnieciskiem, praktiskiem −, tiek garantēta kultūras autonomija (216). Katrai kultūras jomai, nezaudējot savu veselumu, jāseko laikmeta internacionālajiem standartiem. Tikai vadoties no šīm mērauklām, iespējams sasniegt visaugstākās galotnes, (kā to visai pārliecinoši ilustrē pašas autores vērā ņemamie panākumi valsts ārzemju diplomātijā).

Atgriežoties pie varas un varas elites (VVF šajā jēdzienā ietilpina Saeimas un valdības locekļus, jaunbagātniekus un oligarhus), viņa konstatē, ka pašam varas jēdzienam tiek piekabināta neslēpti nievājoša pieskaņa (127), (..) ar katru gadu mazinājies tā daudzinātais „varas elites” prestižs (120). Šāda varas degradācija VVF ieskatā neko konstruktīvu nav panākusi (125). Vajadzīga ir gatavība mainīties, mācīties un demokrātijas labā strādāt (126). Vēl nekonstruktīvāka autorei šķiet latviešu pasivitāte, atteikšanās piedalīties vēlēšanās un citos valstiskos pasākumos, jo valsts nav tramvajs, no kura var izkāpt nākamajā pieturā un cerēt, ka citi gādās par tā kursēšanu (113). Savā Latvijā pastāvošā politiskā stāvokļa analīzē VVF kritizē korumpētos politiķus, kuru dēļ cieš godīga darba darītāji, bet no atbildības viņa neatbrīvo arī tautas masas, kas savā lētticībā un mantkārībā šādus blēdīgus tautas pārstāvjus ievēlējušas. Jebkāda veida neleģitīma spēka balsts ir vietējie iedzīvotāji, [kas] nespēj aizdomāties tālāk par savām acumirkļa iekārēm, izpriecām un tieksmi pēc ātri un viegli iegūtiem materiāliem labumiem (140). Tā ir barga tiesa, ko VVF spriež par savu tautu. Viņa uzsver, ka glābiņš meklējams demokrātijas izpratnē, tādēļ lojalitāte, atbildība, tolerance pret uzskatu dažādību jāmācās jau no bērnības, un šī mācība iekļaujama skolu programmās. Plurālisms ir dabīgs un nenovēršams, bet iespējams tikai tad, ja ir kopēja izpratne par valsts interesēm kā augstāko mērķi. Autore tomēr atzīst, ka, neskatoties uz iebildumiem, Latvijas demokrātija pierādījusi pārsteidzošu vitalitāti [un] nesalaužamu mērķtiecību un gribasspēku disciplinēti strādājot, lai pievienotos ES un NATO (144).

Bezbailīgi VVF ķeras pie ragiem nacionālisma jautājumam, kas, greizi izprasts un pielietots, pārvēršas šovinismā. Vācu nacionālromantisms, reiz pielipis latviešiem, ir joprojām dzīvs. Laika gaitā tas izveidojies par protesta apliecinājumu pret apspiedējiem, bet atjaunotajā, neatkarīgajā Latvijā šis protestējošais nacionālisms kļuvis par iekšpolitiskās pozicionēšanās elementu, kas apzināti izmanto pretrunas un pat konfrontāciju starp etniskajiem latviešiem un krievvalodīgajiem cittautiešiem. Gluži tādas pašas aizvainojuma, pāridarījuma un apspiestības izjūtas tiek kultivētas arī pretējā pusē − krievvalodīgo politiskajā spārnā. Savā ziņā abi šie politiskie spēki pastāv, tikai pateicoties viens otram, un viens otru aktualizē, izmantojot savstarpējas konfrontācijas retoriku (81). Proti, šie divi negatīvie spēki barojas viens no otra un deldē jau tā lieso tautas enerģijas potenciālu. Jautājums, cik ilgi mēs šo negatīvo, totāli bezcerīgo konfrontāciju turpināsim? Vai atvērtība, tolerance un spēja mainīties, ko sludina VVF, nestu pozitīvākus rezultātus? Kā labu piemēru, kur nedabiskā plaisa starp savējo un svešo tiek pārvarēta, autore min sabiedrību integrējošo mūzikas spēku (209). Nodaļā par kultūras latviskumu un īpatnību VVF uzstāda rindu būtisku jautājumu, kas skar īpatnēji latviskas un laikmetīgas kultūras mijiedarbi; latviskuma absolūto nepieciešamību starptautiski kvalitatīvas kultūras ietvaros; un īpatnēji latviskā saturu un raksturojumu. Šos mūždienu diskutētos un it kā neatbildamos jautājumus VVF risina oriģināli, ar lielu drosmi apgāžot mītus par latviskās kultūras unikalitāti, kas tautā iesakņojušies kopš aizvadītā gadsimta 30. gadiem. Viņa apšauba latviskās kultūras īpatnības kā tautas eksistences tiesību priekšnoteikumu. Viņasprāt, īpatnēji latviskā meklējumi izauguši no tās pašas saknes kā nedrošība par savām pastāvēšanas tiesībām. Viņai ir skaidrs, ka latviešu tautai pieder tiesības uz pašnoteikšanos absolūti bez jebkādiem priekšnoteikumiem (149). Tiesības uz brīvību nav jānopelna. Kultūra, saka VVF, Baltijas valstu brīvības atgūšanā nespēlēja ne mazāko lomu, jo interese par šīm valstīm radās tikai pateicoties labvēlīgai konjunktūrai. Baltiešu nopelns bija tas, ka viņi šo konjunktūru pareizi novērtēja un izmantoja, un Latvijā kultūras darbinieki šajā laikā pārvērtās politiskos aktīvistos (150). VVF uzsver, ka vēl mazāk īpatnēji latviskā meklēšanu drīkstētu sasaistīt ar mūsu tautisko un personīgo pašcieņu un pašapziņu, jo, balstoties uz Rietumu civilizācijas pamatatziņu, katrs cilvēks ir absolūta pašvērtība, neatkarīgi no viņa darba vai nopelniem (151). Runājot par īpatnību kā latviskās kultūras kodolu, VVF apšauba ārējo pazīšanās zīmju nepieciešamību. Viņa vaicā, vai mums šīs ārējās pazīšanās zīmes vajadzīgas, lai mēs paši sev nepazustu? Šauri izprasts latviskums un īpatnība kā pašmērķis draud kļūt par butaforiju ar dekoratīvu nozīmi (154). Šajā sakarībā VVF brīdina no maldīgās un bīstamās domas par it kā latviešu kultūras pārākumu par citu tautu kultūrām. Izejot no teorijas par visas cilvēces kultūras izaugsmi no tās pašas saknes, VVF argumentē pret īpatnību kā priekšnoteikumu latviskās kultūras esībai. Viņa definē latvisko kultūru kā tādu, kas izaugusi no kopējām latviskām saknēm un veido organisku turpinājumu visam, kas līdz šim sakrāts tautas garīgā mantojuma visdažādākajos apcirkņos (157). No definīcijas izslēdzot latvisko īpatnību, uzsvars tiek likts uz organisko turpinājumu, kas sakrāts visdažādākajos apcirkņos. Šāds visai ietilpīgs latviskās kultūras raksturojums pavērtu iespējas jaunām kultūras mutācijām nākotnē. Latviskai īpatnībai jāizaug organiski, pašai brīvi veidojoties aizvien plurālistiskākā sabiedrībā (158), kas nozīmē, ka kultūras procesos bez latviešiem piedalītos arī citu etnisku grupu pārstāvji. Šī slēdziena loģiku VVF pierāda savā īsajā, bet spožajā esejā par pagātnes mantojumu un tā apgūšanu. Viņa uzsver mūsu kultūras vēsturisko daudzslāņainību, kurā velti meklēt absolūti etnisku tīrību, jo blakus latviešu cilšu attīstītajai kultūrai Latvijas telpā savu kultūras devumu atstājusi rinda cittautiešu: krievi, zviedri, vācieši, lībieši, čigāni, ebreji, poļi. Lai nevajadzētu skatīties uz savas tautas vēsturi caur svešām acīm, pasvītro VVF, ir svarīgi rūpēties par savas tautas pagātnes dokumentēšanu. Nepieciešama ir vērtību pārvērtēšana no pašu latviešu skatpunkta, tādēļ vajadzīgi zinātniski objektīvi pētījumi par latviskās kultūras attīstību, kas vienlīdz parādītu tās pozitīvos un negatīvos aspektus. Svarīgi, ka šādi pamatdarbi tiktu veikti pilnīgas akadēmiskas brīvības apstākļos.

Pati stingrākā ir autores prasība pēc kvalitātes, tādēļ viņa iesaka neraizēties par īpatnību, bet par kvalitāti: par kvalitāti lielās un mazās lietās, par kvalitāti vienmēr un visur (161). Šis kvalitātes jautājums atkārtojas arī nākamajās nodaļās, kas pievēršas latviskajam mantojumam, gaumes izjūtai, kultūras kvalitātes līmeņiem un ideoloģiskai autonomijai. VVF nodarbina problēma, ko darīt, lai atlasītu vislabāko sēklu un sagatavotu vislabāko augsni tradicionālās kultūras pārmantošanai. Ir divas iespējas: norobežoties no svaigām ietekmēm, izolēties no pasaules vai pilnīgi asimilēties. Abējādi mēs būtu zaudētāji. Tādēļ mums aktīvi jāiestājas par izlasi, lai mēs savām vajadzībām pielāgotu visu labāko un derīgāko, ko pasaule mums piedāvā. Tikai tā mēs varam sasniegt iespējami augstāku civilizācijas līmeni un sabiedriskās dzīves kvalitāti. Pagātnes garīgo mantojumu mums jāmāk destilēt, iegūt tā esenci, to piemērojot tagadnes vajadzībām. VVF runā par destilēto esenci, kā būtiski latvisko, kas atrodams kultūras produktu dzīļu struktūrās. Šīs dziļumstruktūras savukārt rada virsmas struktūru daudzveidību. Dziļumstruktūru likumības ir tās, kas nosaka gala rezultāta stilu, jeb to, ko dažkārt dēvē par tautas dvēseli (167-168). Uz šo būtiskuma jeb dzīļu struktūru teoriju balstās VVF secinājumi par milzīgo vētīšanas un selekcijas darbu, kas veicams tautas gara mantu pārmantošanas procesā. Tā ir pievilcīga, bet reizē problemātiska pieeja, jo tūdaļ paceļ jautājumu par šādas selekcijas īstenošanu. Uzņemties izvērtēt tautas dvēseles klātbūtni kādā kultūras objektā nozīmētu iesaistīties zināmā kontroles jeb cenzūras procesā, ko pati autore jo sirsnīgi apkaro savos rakstos. Apskatot īpatnēji latvisku tradīciju, dzīves ziņas un morāles pārmantošanas iespēju, VVF konstatē, ka pašreiz latvisko zināšanu līmenis ir zems. Šo līmeni pacelt, lai izprastu simbolus, kas slēpjas aiz gara mantām, nav iespējams (..) bez minimālas garīgas atvērtības, emocionālas atdeves un intelektuālas piepūles (182-183). Šo iemaņu asināšanai VVF ieteic pievērsties latviešu literatūrai, sākot ar senajiem mutvārdiem un beidzot ar literatūras jaunradi (184). Tās ir augstas prasības, kas saistītas ar tautas vispārējā izglītības līmeņa pacelšanu Latvijā.

Grāmatas beigu posmā autore atkārtoti atgriežas pie kultūras kvalitātes un kultūras autonomijas (l’art pour l’art) problēmām. Viņa skaidro, ka mazas tautas iespēja sasniegt augstu kultūras līmeni ir atkarīga no tā, cik liela ir tautas kritiskā masa, cik spēcīga ir latviskā sabiedrība, kas uztur un attīsta latvisku kultūru. Tradicionālu, primitīvu kultūru spēj uzturēt dzīvu mazs cilvēku skaits, jo šādas kultūras pārmantošana norit ģimenes lokā. Turpretim, augstas klases kultūra pieprasa augstu materiālo un tehnoloģijas līmeni. Nepietiekama kritiskā masa izsauc naudas trūkumu, kas savukārt rada baltos plankumus kultūras dzīvē. Rezultātā kultūras līmenis krīt (206). Turklāt, masa nav ieinteresēta intelektuāli prasīgos pasākumos. Arī kultūras plurālisms, minoritāšu tiesības un sabiedrības iecietība vai neiecietība spēlē savu lomu kultūras kvalitātes attīstībā.

Noslēgumā VVF atzīmē sabiedrības izvairību un vilcināšanos izvērtēt pagātni: Ļoti ātri un bez liekām diskusijām visām padomju laika negācijām tika pārklāts biezs un necaurskatāms aizmirstības plīvurs, neoficiāli pieņemta kolektīva amnestija, kas balstījās uz kolektīvo amnēziju, un dzīve varēja ritēt tālāk, it kā nekas īpašs nebūtu noticis (228). Varbūt šo grūto problēmu būtu derējis cilāt agrāk un nevis grāmatas pēdējā paragrāfā. Bet varbūt ir jau par vēlu to vispār cilāt.

Savā laikā rakstnieks Modris Zeberiņš mēdza runāt un rakstīt par zelta spaiņiem, ko cilvēki dāvina viens otram. Tie ceļo no rokas rokā, mūs bagātinādami un veidodami ķēdi no pagātnes uz nākotni. Nezinu, vai visi Vairas spaiņi ir tīra zelta, bet šī grāmata pierāda, ka viņas vēlme dot un dalīt savu garīgo kapitālu ir vairāk kā zelta vērta.