Voldemārs Avens

KUR TU ESI,
SVEN LŪKIN?

Pēc 40 gadu nozušanas no amerikāņu un latviešu mākslas redzesloka, pēkšņi uzradies 60. un 70. gados ļoti slavinātais gleznotājs Svens Lūkins, kura darbu retroizstāde (2010.11.XI-2011.29.I) Ņujorkas Gary Snyder Project Space galerijā tika reklamēta pa visu lappusi pazīstamajā mākslas žurnālā Art in America. Izstādē redzamie 11 darbi pārstāvēja mākslinieka aizvadītā gadsimta 60. gadu periodu, kad viņš pārsteidza Ņujorkas mākslas pasauli ar savām trīsdimensionālajām gleznām, pareizāk sakot, gleznu skulptūrām. Uz precīzi nostrādātiem, izliektiem dažādu formu rāmjiem Lūkins vai nu uzvilka audeklu, vai arī kailas kartona vai finiera virsmas uzmanīgi noklāja ar vienveidīgu krāsu, kuras harmonija mākslas objekta dizainā bija rūpīgi izmeklēta un izsvērta. Elegantie, neparastie mākslas veidoli un stingrās arhitektoniskās formas krasi atšķīrās no tolaik populārā bezformu abstraktā ekspresionisma stila, kam arī Svens pats nebija svešinieks. Kritiķi un muzeji pamanīja un novērtēja jauno, apdāvināto mākslinieku. Durvis viņam atvērās uz mākslas Olimpa virsotnēm – izstādes visās trijās tā laika izcilākajās mākslas galerijas: Betty Parsons (1961), Martha Jackson (1962) un The Pace (1963, 1964, 1966, 1968). Arī pasaules ievērojamākie muzeji pirka un izstādīja Lūkina labākos darbus – Guggenheim Museum, Museum of Modern Art, Whitney Museum (visi Ņujorkā), Los Angeles County Museum of Art, Stedeljik Museum (Amsterdamā), Albright-Knox Art Gallery (Buffalo) u.c. Neraugoties uz ievērojamiem panākumiem, Lūkins negaidīti pārsteidza galeriju pasauli, pārtraukdams savas saistības ar visuvareno The Pace galeriju, kurai Ņujorkas mākslinieku karjeras likteņa noteikšanā bija liela vara. Lūkinam derdzās arī visās malās saradušies viņa mākslas atdarinātāji. Gandrīz jau gribēdams pamest mākslas karjeru, vāļādamies Nantaketas (Nantucket) jūrmalā, Svens ierauga beigtu kaiju ar izplestiem spārniem. Spārnu anatomiju pētot, rodas doma atdarināt spārna formu ar viņam tuvu esošajiem materiāliem – audeklu, finieri, presēta koka līstēm, krāsu. Spārnu atveidi kļūst par Lūkina jaunās mākslas ikonām, kas parādās galerijās, bet neiegūst vairs tādu atsauksmi kā oriģinālie 60. gadu darbi. Viena dižizstāde gan vēl tiek sarīkota Losandželosas mākslas muzejā (1978), bet pēc tam Lūkina vārds pazūd no mākslas žurnālu slejām līdz pat šim brīdim, kad slavenajā Ņujorkas Čelseja (Chelsea) galeriju rajonā atgriežas viņa elegantā māksla. Laipnā galerijas darbiniece iedeva apskatīt vienreizēji ietekmīgo Lūkina 60. gadu darbu 104 lappušu biezās monogrāfijas paraugeksemplāru – dizaina un apdares ziņā mākslas tipogrāfijas šedevru. Uz jautājumu, vai Lūkins ir atgriezies, vai atkal glezno, galeriste vairījās izteikties. Vai mēs viņu pazīstot? – Bez šaubām pazīstam. Atceramies Lūkina izstādes atklāšanu 60. gados – glauni viesi, dzirkstošas šampānieša glāzes… nelūgti, ar sievu un bērniem iečāpojām lepnajā sabiedrībā. Redzu, Svens, nelaimīgu ģīmi, metas pie savas izskatīgās mātes un prasa: kas tie tādi? Mēs tomēr īpatnēji veidotos audeklus apskatījām, viesus arī, un čāpojām uz nākošo galeriju. Slaveno Svenu Lūkinu un viņa darbus bijām redzējuši.

Garāku aprakstu par Lūkinu un viņa pirmo gleznu izstādi Ņujorkas Betty Parsons galerijā (1961), arī interviju ar mākslinieku, sniedz dzejnieks un kulturologs Jānis Krēsliņš Sr. Tā pārspiesta no avīzes Laiks viņa Rakstu 1. sējumā zem virsraksta „Pavisam moderni” (354. lpp.): Lūkins ir viens no daudziem šodienas gleznotājiem, kuri domā, ka glezniecībā bezkompromisa ceļā jāakcentē tīro glezniecības elementu svarīgums: krāsa, kompozīcija, apdare… stāstīšana ar attēlu palīdzību… ir fotogrāfijas, filmas un televīzijas uzdevums. Nikolajs Bulmanis grāmatā No vienas puses tā… min, ka 1987. gadā Lūkina, arī Edvīna Strautmaņa un Vijas Celmiņas darbi tikuši izstādīti Rīgā, gan sevišķu ievērību neiegūstot.

Svena Lūkina (dz.1934) tēvu, advokātu, nobendē boļševiki. Kopā ar māti, aktrisi, un patēvu nonācis ASV (1949). Pēc vidusskolas beigšanas (1953), vecāku skubināts, iestājies Pensilvānijas U. arhitektūras fakultātē, kur kādu laiku mācījies pie slavenā amerikāņu arhitekta Kāna (Louis Kahn), kura dabīga kokmateriāla lietošana iekštelpu arhitektūrā – prasmīgi koku iestrādājot raupjās betona sienu virsmās, kā arī jaunu formu un apjomu radīšanas brīvība – devusi impulsu jaunajam māksliniekam veidot savus darbus kokā, audekla skulptūrās, finiera spārnos, vēdekļos. Studiju laikā uzkrātie iespaidi varbūt arī izskaidro Lūkina spējo izšķiršanos pamest tīro glezniecību/skulptūru un pāriet uz citiem dizaina laukiem. Tas, protams, ir tikai minējums. Paliek jautājums, kādēļ tagad izstādīti tiek tikai talantīgā un atzītā mākslinieka vecie darbi? Kādēļ nav jauno darbu? Un kur ir slavenais latviešu gleznotājs Svens Lūkins?

 

Mākslinieks, dzejnieks, arhitekts, PBLA KF un Kārļa Gopera balvas laureāts Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.