Melniem burtiem pavisam melniem kā rindas

Starp kurām mans liktens viedu gaismiņu lej

Es rakstu tev dziesmas un katru kā pēdējo likdams

Dzirdu ik putnā kā atsaucas zudusī nots

pirmajā brīdī es ticu it visam un visiem

līdz pirmajam brīdim ļauj man nodzīvot dievs

es zinu ka būtībā viss ir vien mirklis un tomēr

pirmajā brīdī bez tevis būs smagi man šķiet

uz rokām kā bērnu es nesu ik tikšanās reizi

es varu šai brīdī ko vēlies piedomāt klāt

no debess krīt manna bet zeme kā negatavs auglis

ar mani uz jūs par to kas tikai vēl nāks

cik tālu no acīm var pazust visciešākais tuvums

cik tālu man jābūt lai acis atvērtos man

un kāpēc ar acīm es nejēdzu saulrietu sajust

ja saulriets ir rokas ar kurām tu dvēselē māj...

bet pirmajā brīdī es ticu it visam un visiem

līdz pirmajam brīdim ļauj man nodzīvot dievs

es zinu ka būtībā viss ir vien mirklis un tomēr

pirmajā brīdī bez tevis būs smagi man šķiet

Vasaras vidū reibums nomāca mani.

Nopļautā zāle – pavirši nomestas drēbes.

Vēl kādu brīdi varēja ainavu pazīt.

Vēlāk jau kaisle piezīdās acīm kā dēle.

Iztēles spogulī baudīju brīnišķo nakti,

Mati kā mākoņi veldzēja kruzuļos elpu.

Tikmēr bez mitas mums abiem šaudījās pāri

No virsotnes kliedziena tikko izšķīlies dzestrums.

es topu arvien slimāks veselībā

kā maitas miesa lobās manas domas

un prāta kauls kā zobs pret debesjumu

pats savas kailes iztrūcināts kauc

to Zemes Mātei erceņģeļi raus

no laika dvakas piesmakušās mutes

kur manas kārības un viltus maigums Tavs

viens otru apmīļo un apar

bet mieru nezinās Tā Kunga avs

kas pīšļu vidū brēks pēc mātes piena

kad pēkšņā lēkmē vērsīsies pie Dieva

līdz miglas vāliem pietūkušais gars!

Nāk pavasaris manu līķi meklēt.

Zied krūtīs pienenes un māllēpes.

Tu klusu dziesmu svilpo saules peklē.

Es ciešāk piekļaujos pie zemītes.

No jumtiem lāstekas kā aukstas rokas,

Ko debess cirtusi, man acīs krīt.

Es jūtu pasauli, es jūtu – mostas:

Pret lielo mieru – mieru padarīt.

             pār plecu balta noslīdēja šalle

       man jūrā viļņu gājums likās gurds

tu atspiedies ar elkoni pret galdu

             es pakritu... nekas... sāk tumst

             pa drēgno ielu steberēja rati

      bez kučiera bez zirga nū mans draugs

aiz acu vākiem mikla nāves izkapts

            sirds nospļāvās... nekas... sāk tumst

            vēl kādu brīdi vizuļoja pusnakts

      tad vīna glāzē parādījās pulss

es sarāvos man šķita vairs nemūžam

      bet paldies Dievam... tomēr tumst

mēs tādi pēdējie salašņas

krodziņā sēdējām drusku

strēbdami atmiņu samazgas

ar Dievu un Velnu uz pusēm

circeņu skaņdarbu pavadā

lēkāja dzirkstiņas acīs

tā notiek ka tevi sabradā

skumju krēpainais bacils

tu protestē protestē protestē

kā mati kas grebti iz koka

tai sulai kas pulsē tev azotē

un palēnām pagaldē notek...

tu vari liegties kliegt vai klētī burt

tu vari nebūt būt vai ārpus krist

no tevis kūp un klēpī tvīkst

mans burts

tu vari salā spelgt vai saulē svelt

tu vari elsot klust vai izpalikt

nekas no tevis nespēj dzist

vien es

man kliegt un sumināt

man tavā priekšā egļu zarus klāt

man krist uz ecēšām

kā mēness staram

kāds apmulsums un jūta ķiršu zarā

nāk putns knābt aiz vientulības baigs

tam knābis cirsts vien divi acis vējā

pēc zili zaļas nebūtības kaist

man rimt un vēlreiz rimt

man tev uz ceļiem baltu elpu likt

man šķetināt no debesīm pa spārnam

un kāri mirt

es ļoti skaidri biju mīlestībā

no kailiem kokiem putni bira nost

ar sausām lūpām meditēja Ījabs

ka viss ir laicīgs rīt mūs atmaskos

ka savā mūžā esmu bijis dīvains

caur tālu gribu šurp uz tevi dots

lai gudrie mulst es muldu tālāk skaidrots

ka rīt mūs kailus kokā atmaskos

es nāku nests uz Dieva pirkstgaliem

es nāku ciets uz tavu svārku malas

es nāku apturēts pret vakariem

uz tava šūpās ielīksmotā gara

es nāku viss kā aplis upes malā

kā tava mute vārda klusumā

es nāku rist no jaunas atdzimšanas

prom zaļas zāles trīsu mūžībā

dēļ tevis manā sirdī tagad pušums

un pušumā kā sāli kāds ber zvaigznītes

kad zvaigznes beigsies būšu atkal vesels

un rakstīšu ar tumsas zīmuli

tev zīmītes

par visu to kas palicis pēc mūža

par nākotni kas der kā sirdij kurpe

un katrs vārds būs vārda kreisā puse

un ik puse dalīsies ar viss

cik tālu aizgājis esmu

tik mīlu Uguni rīklē sviedrus

uz pieres dažas dienas

kopā ar tevi bez saules

bez lietus

tik tālu nu esmu cik

mīlu Vakarā gobu izbailes

naktīs Ļauj man runāt ar visiem

par vienu un aizspied

man acis

Vēl vienas gribas izmocīts un vajāts

Vairs nespēdams pret sevi tālāk iet

Es rāmi atslīgstu pret aizgājēja pēdām

Uz kura ģīmja kaisles zīmogs spiests

Mēs gājām pie ūdensrozēm,

Ūdens zaigoja dzeltēns.

Tas, ko mēs gribējām izkliegt,

Bija tavs daiļums, Gvinplēn.

Ūdens pakavi šķinda

Pret mēness kailajām krūtīm.

Tu pavēri smaidam lūpas,

AK MAIGĀ VĀJPRĀTĪBA

         PŪPOLĪTIS ZARĀ

ES TEVI NEVARU NO SEVIS

         DABŪT ĀRĀ

KĀ LAIKA ZOBS

         KAS UPES LĪCĪ GAVĒ

TU MANU BEZZOBAINO

         AIZMŪŽĪBU SLAVĒ

ES CILVĒKS – ASINIS

         KAM SAVA DZĪVE – TAVA

PLŪST PILNA ROMAS

         GAUJAS SENĀ GRAVA

TU MANI KACINI

         AR LAKATIŅU ZILU

KAD ES KĀ ETIĶIS

         NO TAVA SĀNA PILU

tāds svešs un nepazīstams lietus

kurā mērcējos Bet mīļie radi

maigi manu seju glauž

                              un pauž

ka velti dārgām skumjām smērējos

vienalga būsi slapjš no svešā

caur un caur

            ar košām asinīm un vēsu prātu

      es iedragāts uz melna stāvu

plūst debess jums kā upe garām

      bet vēnu nav bet vēnu nav

            es vēlreiz palecos un vēlreiz krītu

      ir manos papēžos kaut kas no rīta

nemaz nav zemei jāpieskaras

      kad diena aust kad diena aust

            tu iebiksti ar sirdi gaisos

      tu parādi kā paliek zils

kā sabrūk laika locītavās

      Tā Kunga pils Tā Kunga pils

Es mīlu trīs adatas smiltīs,

Ar kurām sadursies Dievs,

Kad bālāks par kāju pēdām

Pa zudušo piestātni ies;

Kur ēnas kā zosāda mastos

Iz aklajiem akmeņiem kuras

Pār viegli drebošām lūpām,

Pār kuģiem un matiem kā bura.

Es eju pa zudušu piestātni

Kā Mēness pa nervu šūnām.

Tik labi tu ainavai piestāvi –

Bez jūtām, bez jūtām, bez jūtām!

Tu nostājies manās durvīs

Un mīlēji tā kā neviens.

Bij’ vakara tvirtas krūtis

Un mēness kapara liels,

Tai meitenei, kura durvīs

Man parādās reizēm un iet.

Mums sirdīs kož asiņu medus,

Kā debess krūšgalos – Dievs.

Dažu reizi gluži ārprātā redzu

Koku rindas gar ceļmalām vienas

Savā nodabā dievišķo gaitu

Manai dvēselei cauri ejam

Augstās lapotnes it kā uz vietas

Debess dzedrajā plašumā turas

Bet es jūtu kāds bija un aiziet

Savās ciešanās manām tuvāk

sirds pušu plīst

un raujas dzīvotgribā

nekā nav žēl

vien mirklis pārāk īss

liec savu zelta

orhideju plecā

un dodies ausmā

klusu pašaudīt