JG265 Andrejs Grāpis. Atgriežieties dzimtenē!

1952. gada sākumā, jaunpierakstītās romāna Pazudusī dzimtene nodaļas Vilis Lācis noslēdza ar šodienai ļoti mulsinošu tekstu. Romāna centrālais tēls Ako pirms nāves uzrunā draugu Pandi: Man bija kāds liels, skaists sapnis, ko neizdevās piepildīt līdz galam. Bet es zinu: reiz pienāks diena, kad varēs piepildīties arī tas... kad mana nelaimīgā dzimtene kļūs brīva un aicinās atpakaļ mājās savu svešās salās izkliedēto tautu. Pandi... man ir kāds lūgums tev... Ja tu pieredzēsi to dienu, tad paliec manā vietā un izdari to, ko būtu izdarījis es. Uzmeklē manas dzimtenes ļaudis un aizved viņus atpakaļ uz Rigondu. Ņem šo papīra lapu – tā ir manas dzimtās salas karte. Tagad to nr. nāksies grūti atrast. Un te, šajā grāmatiņā, ir pierakstītas visas tās salas, kur jūgā smok Rigondas ļaudis.[1]

Par ko šeit ir runa? – No laika atstatuma viegli dalīt indulgences un apsūdzības. Viļa Lāča loma Latvijas vēsturē ir labi zināma. Un tomēr... Tā vien gribas likt kaut nosacītu vienlīdzības zīmi starp Rigondu un Latviju. Romāna alūzijas šodien to pieļauj, un autors jau vairāk kā 40 gadus nav starp dzīvajiem. Varbūt šīs alūzijas ir politnekorektas ilūzijas? Taču, runājot par kultūras sakaru aizsākumiem starp latviešiem trimdā un latviešiem Latvijā, Viļa Lāča persona pavīd brīžam tālākā, brīžam tuvākā fonā. Runa ir par 1947.-1960. gadu, kad Vilis Lācis ir LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, un viņa sievasbrālis Voldemārs Kalpiņš – kopš 1953. gada LPSR kultūras ministra pirmais vietnieks, vēlāk arī ministrs.

Atcerēsimies – II Pasaules kara noslēguma realitāte bija latvietis trimdā un latvietis Latvijā, latviešu kultūras dzīve trimdā un latviešu kultūras dzīve Padomju Latvijā. Iespēju diskusijai par atšķirīgiem Latvijas redzējumiem vairākus gadu desmitus nebija, taču nebija arī vēlēšanās pārtraukt personiskos kontaktus ar radiem vai draugiem, dažkārt ar ģimeni vai vecākiem. Pasts, protams, strādāja, bet ceļošanas un tikšanās iespēju Latvijā palikušajiem nevarēja būt, savukārt trimdā šajā sakarā pastāvēja pamatota atturība. Tomēr personisku kontaktu nepieciešamība abpusēji apziņā pastāvēja. Pirmā saskarsme pēckara gados ar citur dzīvojošiem latviešiem bija PSRS Augstākās Padomes deputātam, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājam, rakstniekam Vilim Lācim. 1947.13.III - 11.IV (!) PSRS AP delegācijas sastāvā viņš viesojās Anglijā. Delegācijas vadītājs bija Vissavienības Arodbiedrību Centrālās padomes priekšsēdētājs Vasīlijs Kuzņecovs. Kā jau tajos laikos parasts, vīzītei beidzoties, katrs delegācijas dalībnieks rakstīja ziņojumu par pieredzēto. To adresēja grupas vadītājam, taču vairākos eksemplāros, no kuriem viens nekļūdīgi nonāca drošības orgānos. Rakstītājs to, protams, tikai varēja nojaust. Viļa Lāča ziņojumā atrodams šāds teksts: Viesnīcā „Dorčestera”, kurā dzīvoja mūsu delegācija, pie manis pienāca viens no šīs viesnīcas oficiantiem, kas sevi nosauca par Lindi, un uzsāka sarunu skaidrā latviešu valodā. Viņš teica, ka dzīvo Anglijā jau 30 gadus, taču, spriežot pēc pilnīgi tīrās izrunas un valodas, kādā runā Latvijā šodien, tas diez vai atbilst patiesībai. Divas vai trīs reizes viņš nāca man klāt un mēģināja uzsākt sarunu par bijušo Latvijas sūtni Londonā Zariņu, pie kura viņš it kā dažus gadus strādājis vēstniecībā, bet pēc tam ticis izmests uz ielas kopā ar ģimeni. Viņš ļoti lamāja un zākāja Zariņu un pūlējās noskaidrot manu attieksmi pret šo cilvēku atsevišķi un vēstniecību kopumā. Tā kā es neielaidos nekādās atklātās sarunās, uzskatot viņu par izlūku, pēc diviem - trim neveiksmīgiem mēģinājumiem runāt ar mani, viņš vairs netuvojās. Pēc Lindes vārdiem pirms kara viņam Liepājā dzīvojusi māsa, kurai viņš nesen uzrakstījis vēstuli, bet nav saņēmis atbildi. Man piezvanīja pa telefonu kāds Londonā dzīvojošs latvietis ar uzvārdu Mihelsons un izteica vēlēšanos tikties, lai pārrunātu kādu personisku jautājumu. Aizbildinājies ar aizņemtību, ierosināju viņa „personisko jautājumu” izklāstīt vēstulē. Izrādījās, ka Mihelsons neilgi pirms kara pārcēlās uz Angliju, bet Latvijā, Ventspils apriņķa Ģipkas ciemā dzīvo viņa sieva un bērni, kurus viņš vēlas pārvest uz Angliju. Uz to viņam tika sniegta atbilde, kurā es apsolīju pēc atgriešanās Latvijā noskaidrot viņa ģimenes pārcelšanās iespējas uz Angliju, līdztekus izsakot priekšlikumu, lai Mihelsons vasaras brīvlaikā pats atbrauc uz Latviju un apciemo savu ģimeni. Uz pēdējo sekoja rakstveida atbilde, ka viņš diemžēl vasaras brīvlaikā ir aizņemts dažādos skolotāju un jauniešu pasākumos un nevārēs izmantot mūsu priekšlikumu.[2]

Iespējams, ka to varēja arī nerakstīt, taču līdzīgus ziņojumus rakstīja arī citi, kuru angļu valodas zināšanas nebija tik labas, bet latviešu valodas ne tik. Viļa Lāča sarunu un vēstuli varēja pieminēt kāds cits. Galvenais – skaidra kontaktu nepieciešamība bija apliecināta, diez vai rakstītais ir rakstnieka fantāzijas auglis. Tādēļ ir pamats apgalvot, ka Vilis Lācis bija pirmais, kas PSRS augstākajos varas līmeņos nepilnus divus gadus pēc kara ierunājas par šīm problēmām, taču atbilde varēja būt tikai viena – atgriezieties dzimtenē! Lielākajai daļai tas nebija pieņemams. Protams, delegācijas uzturēšana izpelnījās arī Anglijas specdienestu uzmanību. Vilis Lācis raksta, ka ceļā no Duvras [droši vien Doveras – red.] uz Londonu vilcienā viņam līdzās apsēdies kāds Brimlovs, kas uzdevies par Lielbritānijas sūtniecības darbinieku Rīgā līdz tās pastāvēšanas beigām 1940. gada rudenī. Brimlovs stāstījis, ka pazīst Viļa Lāča dzimto vietu Rīnūžus, jo vasarās dzīvojis turpat līdzās – Vecāķos. Viņš apjautājies, kā klājas bijušajam LPSR TKP sekretariāta vadītājam Jemeļjānovam. Lācis atbildējis, ka Jemeļjānovs ir dzīvs, bet kur viņš pašreiz strādā – nav zināms. Ar to saruna aprāvusies. Jāpiebilst, ka Vasīlijs Jemeļjānovs bija viens no tiem darbiniekiem, kuru atkomandēja (1940) no Maskavas „padomju kadru sastāva stiprināšanai”. Viļa Lāča vadībā viņš nostrādāja visu kara laiku, taču pēc kara Latvijā neatgriezās. Šajā gadījumā Lācis zināja, bet apzināti neizpauda informāciju. Citā epizodē notikušais bija noteikti jāapraksta. Viļa Lāča ziņojumā teikts, ka laikā, kad delegācija bijusi izbraukumā uz Velsu un vēlāk uz Skotiju, koferi ar veļu un citiem sadzīves priekšmetiem palikuši Londonas viesnīcas numuros. Atgriežoties no izbraukumiem gan viņš, gan citi delegācijas locekļi ievērojuši, ka koferu saturs kārtīgi pārbaudīts. Noklusēt to nebija jēgas. Jāpiebilst, ka līdzīgi stāsti dzirdēti no tiem latviešiem, kas vairākus gadu desmitus vēlāk, iebraukuši Latvijā, dzīvoja viesnīcā „Rīga”.

Pēckara gados nākamā „kontaktu bezdelīga” no Rietumu pasaules atlido 1954.5.III. Kārļa Ulmaņa pēdējās valdības sabiedrisko lietu ministrs, Komitejas Latvijas Brīvībai (ASV) loceklis Alfrēds Bērziņš atraksta Vilim Lācim. Atgādinājis sadarbību pretkomunistiskās lugas Tālais ceļš tapšanā, Bērziņš izsakās šādi:

Savās runās Jūs un citi komunistu partijas varasvīri stāsta, ka latviešu tauta nekad neesot dzīvojusi tik laimīgu dzīvi kā tagad. Pēc tam, kad brālīgā krievu tauta un sarkanarmija palīdzējuse Jums tikt pie varas, latviešu tauta īsti apzinoties brīvības laimi. Tās kulturālie un saimnieciskie sasniegumi pārspējot visu, ko jebkad latviešu tauta sasniegusi. Bet, ja tas saskan ar patiesību, kālab Padomju Latvijā nedrīkst iebraukt neviens ārzemnieks? Kālab tiem nedaudziem rietumu žurnālistiem, kam izsniegtas vīzas ceļojumam pa Krieviju, ir noliegts iegriezties Latvijā un kopīgi ar Jums un komunisma aplaimoto latviešu tautu priecāties par tiem milzu sasniegumiem, par kuriem stāsta Rīgas radiofons un raksta komunistu prese. Tagad vēl rietumos ir liels skaits žurnālistu, kuri Rīgu un Latviju apceļoja Latvijas neatkarības laikā. Dodat viņiem iespēju salīdzināt brīvo Latviju ar to Latviju, kuras valdības galva Jūs skaitāties. Tas būs labākais līdzeklis, kā darīt galu tām šaubām, kas valda brīvā pasaulē par komunistu aizsargātām zemēm. (..) Pēc ziņām no jūsu pašu avotiem, Padomju Latvijā iznākot vairums labu grāmatu, žurnālu un laikrakstu. Kālab jūsu komunistiskās „demokrātijas” cenzūra ir tik nesaudzīga, ka pat savas partijas izdevumus neļauj piesūtīt abonentiem ārpasaulē? Ja jau pastāv vārda un preses brīvība, kā tas lepni ir drukāts Padomju Latvijas konstitūcijā, kālab tad tādi, šajā gadījumā būtu jāsaka, pretkonstitucionāli ierobežojumi? [3]

Tūrisma un kultūras informācijas apmaiņas nepieciešamība nosaukta skaidri. Maz ticams, ka Vilis Lācis atbildēja, taču vēstuli saglabāja savā arhīvā. Alfrēdu Bērziņu nepārprotami iedrošināja Staļina nāve un pārmaiņu cerības, ko tā radīja. Viņš saprot, ka padomju pilsoņi nekur izbraukt nevarēs, tātad – kustība no rietumu puses. Taču otras puses nostādne paliek nemainīga – atgriezieties dzimtenē!

Trimdas latvieši šajos gados veica arī t.s. nesankcionētās akcijas. Tā 1956.3.VIII Vilis Lācis dienasgrāmatā ieraksta: Šodien Rīgā iebrauca Zviedrijas kara kuģu grupa. Rīgas ielas pilnas ar zviedriem, no kuriem laba tiesa... runā latviski.[4]

50. gadu vidū aktualizējas jautājumi, kas saistās ar literāro un mākslas dzīvi. Atšķirībā no daudziem Latvijā, Vilim Lācim bija priekšstats par latviešu literatūru trimdā. To apliecina nedaudzie, skopie ieraksti dienasgrāmatā:

[1956] 22. novembris. ... Vakarā beidzu lasīt Marisa Vētras „Mans baltais nams”. Diezgan daudz interesanta faktiskā materiāla.[5]

[1958] 12. marts. ... Vakarā beidzu lasīt Anšlava Eglīša „Soriju”. Beigas pavājas: visi sliktie un smieklīgie amerikāņi ir iebraucēji, imigranti. Īstam, dzimušam amerikānim Eglītim pietrūkst dūšas ķerties klāt.[6]

[1958] 5.maijs. ... Izlasīju Jaunsudrabiņa „Tā mums iet”.[7]

[1958] 12. decembris. ... Izlasīju grāmatu par Melburnas olimpiādi, ko izdevuši Austrālijas latvieši.[8]

[1959] 17. septembris. ... Lasu Bangerska „Mana mūža atmiņas”. Daudz sevis slavinājumu, Ziemassvētku kaujas nepareizi notēlotas (3. Kurzemes pulks netiek parādīts, 5. Zemgales pulks un pulkvedis Vācietis parādīti tendenciozi utt.). Bangerskis grib sevi nomazgāt vēstures priekšā, bet tas viņam neizdodas.[9]

Viļa Lāča ieraksti šķiet gandrīz maigi, salīdzinot ar oficiālo viedokli, kas izklāstīts laikrakstā Literatūra un Māksla (1958.12.IV) Ingrīdas Sokolovas apcerējumā „Par kalstošu zaru...” Dažas rindkopas ieskatam: Pēdējos gados, ideoloģiskai cīņai saasinoties, no Rietumiem aizvien biežāk plūst duļķainas melu straumes par padomju literatūru un padomju rakstniekiem. Šajā korī, kas jau pieradis dziedāt vienā noteiktā meldiņā, ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, skan arī vairāku latviešu rakstnieku – emigrantu balsis. Aklā ienaidā tās nozākā visu, kas radīts, top un veidojas Padomju Latvijas literatūrā, tai pretī nostādot savus nožēlojamos emigrācijā radītos darbus.[10] Šāds ir vispārējais uzstādījums, kuram seko atsevišķu grāmatu apskats. Par Gunara Saliņa dzejoļu krājumu Miglas krogs (1957): Jaunais pantdaris acīm redzot raksta savas rīmes, raugoties sirreālistu gleznās, jo arī viņa dzejā „galvu – līdzsvaro sārtoranžs rombs” („pēc tā – ne tevis es tiekšos, kad pretī tev liekšos”), purpura, zili, oranži un lillā abstrakti krāsu traipi aizstāj dzīvo cilvēku un viņa domu. Bet, ja arī kaut kur šī dzīvība parādās, tad to apvij tāda erotika, ka pat papīram jāsarkst.[11] Par Pētera Ērmaņa dzejoļu krājumu Lapu lasītājs (1955):... rupjiem pretpadomju izlēcieniem pārslogotas rindas, mistiski dzejoļi vai dzejnieku – dzērāju apdziedāšana. Krājumā figurē tādi „poētiski” simboli kā tvans, prauli, ārprāts, dilonis, eņģelis un modernā nāve no atombumbas sprādziena.[12] Par Anšlava Eglīša romānu Es nebiju varonis (1955): Romāns „Es nebiju varonis” ir absolūtā nihilisma paraugs, kurā bez tam rod savu vietu vēl arī tādas ne mazāk kaitīgas tendences kā viltus pacifisms, bioloģisms, zooloģisks naids pret visu, kas nav saistīts ar latvisko.[13] Protams, laikraksta lasītājiem neviena no raksturotajām grāmatām nebija pieejama, nebija iespējas pārliecināties, ciktāl rakstītais atbilst patiesībai. Taču atskatā nozīmīgs ir gala secinājums: ... latviešu emigrantu literatūra, kas atrāvusies no savas tautas zaļoksnējā koka, kļuvusi par kalstošu zaru.[14]

Aicinājums atgriezties dzimtenē kaut zemtekstā, bet saklausāms labi. Padomju puses spēle bija vismaz divkosīga. No vienas puses, skarba kritika un noliegums, bet, no otras puses, tika meklēti kontakti un izteikti visvilinošākie solījumi, ja kāds rakstnieks piekristu atgriezties uz patstāvīgu dzīvi Padomju Latvijā. Tā čekists un publicists Bernhards Borgs sarakstījās ar Jāni Jaunsudrabiņu – rakstniekam bija pat sagatavotas dzīves vieta Rīgā un vasarnīca Mellužos. Dzejnieks un Rakstnieku savienības vadītājs Valdis Lukss aicināja dzejnieci Rūtu Skujiņu, kuras vīrs Jūlijs Lācis tika iznīcināts 1941. gada represijās. Rakstnieks Arvīds Grigulis, būdams ekskursantu grupā Stokholmā, runāja pa tālruni ar Zentu Mauriņu, taču viņa pat nevēlējās sarunāties un klausīties vilinājumos. Taktikas bija dažādas, taču mērķis viens – ievērojamu trimdas rakstnieku pārcelšanās uz Padomju Latviju būtu ideoloģiska uzvara. Pamanīts bija arī dramaturgs Mārtiņš Zīverts.

1958.18.IX uz Dailes teātra skatuves spožu jauniestudējumu piedzīvo viņa luga Minhauzena precības (1941) ar Viju Artmani un Hariju Liepiņu galvenajās lomās. Teātrim tiek dots mājiens, ka būtu labi pirmizrādē redzēt autoru, un teātra direktors Jānis Palkavnieks un režisors Eduards Smiļģis raksta vēstuli dramaturgam ar apgalvojumu, ka ceļš uz Ulubeli pa otru pusi nav nemaz tik tāls un uz dzimteni ceļš ir vēl īsāks[15]. Personiskā vēstulē režisors izsakās konkrētāk: Atbrauc nu un vismaz paskaties, kā iet Tava luga, neviens jau Tevis te neraus[16]. Dailes teātra izrāde piedzīvo necerētu skatītāju atsaucību un kritikas atzinību. Teātra literārās daļas vadītāja tolaik bija Nora Vētra-Muižniece. 1958.28.X LPSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš uz ministrijas oficiālās veidlapas raksta Mārtiņam Zīvertam: Cienījamo meistar! Jūsu lugu izrāžu teicamie panākumi Latvijas teātros rosina domu par Jūsu atgriešanos dzimtenē. Tauta Jūs nav aizmirsusi. Līdz šai baltajai dienai tā Jūs cienī un mīl, tā Jūs gaida mājās.

Gadījumā, ja pozitīva lēmuma pieņemšanu šai lietā traucētu daži praktiskas dabas apsvērumi, esmu pilnvarots paziņot, ka dzimtenē Jums nodrošināta literārās daļas vadītāja vieta Raiņa vārdā nosauktajā Dailes teātrī. Kopējs darbs ar šī teātra galveno režisoru – Padomju Savienības Tautas mākslinieku Eduardu Smiļģi, bez šaubām, darītu vēl bagātāku latviešu dramatisko literatūru un skatuves mākslu. Arī piemērots dzīvoklis Jums tiktu nekavējoties ierādīts. Lūdzu uzskatīt šo vēstuli par oficiālu dokumentu un vismaz neliegt man atbildi uz tajā skartajiem jautājumiem, kas sevišķi interesē mūsu mākslas pasauli.[17] Piedāvājums nebija sadomāts. No 1938. līdz 1940. gadam Mārtiņš Zīverts šādā amatā bija Nacionālajā teātrī, pēc tam – līdz aizbraukšanai uz Zviedriju, Dailes teātrī. Par sadarbības pieredzi ar Dailes teātra galveno režisoru Zīvertam ir šāds atzinums: Ar cilvēkiem nekad neesmu nīdies. Ar Smiļģi taču ļoti viegli varēja sanīsties, bet mēs nekad neesam nīdušies[18]. Savukārt Eduardam Smiļģim 1958. gads ir režisora veiksmes un slavas laiks – rodas tādas izrādes kā Raiņa Spēlēju, dancoju un Viljama Šekspīra Hamlets. Zīverta klātbūtne teātrī varēja raisīt jaunu panākumu loku. Maz ticams, ka Voldemāra Kalpiņa vēstule ceļoja vairāk kā divus mēnešus. Tomēr ātra atbilde varēja radīt sasteigtības un paviršības iespaidu. Tādēļ Mārtiņš Zīverts raksta mierīgu, pārdomātu atbildi 1959.27.I. (Vēstulē minētais dzejnieks Jānis Medenis izsūtījumā bija no 1946. līdz 1955. gadam, bet gleznotājs Jēkabs Strazdiņš no 1949. līdz 1954. gadam.) – Godājamais kolēga, ņemos tiesības Jūs tā uzrunāt, jo šo vēstuli nerakstu Jums kā ministram. Tā ir atbilde uz Jūsējo, ko saņēmu tikai priekš dažām dienām. Man liels gandarījums, ka Jūs man piedāvājat vietu Dailes teātrī, kaut arī mani tas sevišķi neiepriecina. Tā kā par vienīgo jēdzīgo darbu es uzskatu tikai lugu rakstīšanu, tad, ja atgrieztos Rīgā, es lūkotu dzīvot tikai no honorāriem, kas tur jau esot iekrājušies, jo manas prasības no dzīves nav sevišķi lielas. Arī uz Zviedriju neesmu bēdzis tāpēc, ka gribētu labi dzīvot. Toreiz man nebija viegli aizbraukt, es jutos kā dezertieris, un vēl tagad tāds jūtos. Bet izvēles man nebija. Pēc tā, kas notika ar Laicēnu un citiem latviešu rakstniekiem, kam komunisms nebija doktrīna, bet reliģija, es sapratu, kas mani sagaida. Es gan sevišķi nebaidos ne no kāda gala, ja tikai tam visam ir kāda jēga. Toreiz tādas nebūtu bijis. Ir skaidrs, ka es būtu aizceļojis uz Sibīriju un no turienes es nekad neatgrieztos, kas laimējās tādiem spēka vīriem kā Medenim un Strazdiņam. Bet, ja esmu dezertējis un palicis dzīvs, tad savu vainu izpirkšu ar to, ka mūsu tautai atstāšu vismaz 20 jaunu lugu, kas būtu palikušas neuzrakstītas, ja es nebūtu dezertējis. Lūdzu to neuzskatīt kā pārmetumu, jo es labi saprotu, ka ne Jūs, ne arī citi, kas ar Jums, nevarēja aizkavēt to, par ko cilvēcei vēl ilgi vajadzēs kaunēties. Es tikai pasaku to, ko domāju, to darīdams bez ienaida un bailēm, jo man nav naida ne pret vienu cilvēku pasaulē, un patlaban nav arī ko baidīties. Tāda ir pagātne. Vēl vajadzētu tikai piebilst, ka līdz šim, laikam, nav pagājusi neviena diena, kad es kaut brīdi domās nebūtu iegriezies savā dzimtajā zemē. Tas izklausās sentimentāli, varbūt arī pēc zināmas labināšanās, bet tā tas nepavisam nav. Man liekas, ka savu dzimto zemi es vairs nekad neredzēšu. Varbūt arī tā labāk, kas zina? Esmu sagandējis savu vienīgo sirdi, kurai visus šos trimdas gadus vajadzēja strādāt manu diezgan trūcīgo muskuļu vietā. Vienu mēnesi pavadīju kādā Nauheimas sanatorijā, visa aparatūra uzlabojās neticami lielā mērā, bet vēl divas kūres ir priekšā. Ja tagad atgrieztos Rīgā, tad vajadzētu mirt drīzāk nekā pieklātos, bet vienu otru lugu vēl gribētos uzrakstīt. Tāda ir tagadne. Par nākotni labāk nerunāsim. Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, ka mana māte, kurai ir jau 85 gadi un nav neviena, kas palīdzētu, varējusi saņemt manu izrāžu honorārus. Vismaz mūža pēdējā galā viņai kaut kas ticis no manis, kas nekad nekam neesmu derējis. Pasveiciniet vecos draugus, kas mani vēl grib atcerēties. Arī Vili Lāci, ja reglaments to atļauj. Kādreiz mēs diezgan draudzīgi pazināmies, bet laiks nestāv uz vietas. Ceru, ka mana vēstule Jūs nav kompromitējusi, jo redzams, ka pie jums tagad ir citādi, ne arī šokējusi, kas būtu ļoti nožēlojami. Pēc Jūsu rakstiem, ko pēdējā laikā esmu lasījis, es Jūs iedomājos kā inteliģentu cilvēku, kas spēj saprast arī to, kam pats nepiekrīt. Un vēlreiz: tas nav sacīts cilvēkam, kas ieņem posteņa, bet pats savu vietu. Ar sveicieniem M. Zīverts.[19]

Neliela piebilde. 1974. gadā publicētajā autobiogrāfijā Garāmejot Zīverts izsakās par savu pazīšanos ar Vili Lāci 1941. gadā. Dramaturgam bija radusies konfliktsituācija ar komisiju, kas organizēja latviešu mākslas dekādi Maskavā. Tikšanās ar Vili Lāci autobiogrāfijā aprakstīta šādi: Ka jāuzmanās, to zināju. Jau labu laiku pirms šī incidenta uz Dailes teātri bija zvanījis Viļa Lāča sekretārs un meklējis mani, bet tobrīd es nebiju teātrī. Tāpēc vēlāk zvanīju pašam kungam: kas par lietu? „Atnāc,” viņš teica. „Divpadsmitos.” (Naktī, protams, Staļins Maskavā nevarēja gulēt, un arī viņa kalpiem vajadzēja būt nomodā.) Sapratu, ka lieta nopietna, pusnaktī aizgāju uz bijušo Rīgas lielvecākā rezidenci Raiņa bulvārī, kur tagad valdīja Vilis Lācis. Vestibilā krieviņš ar šauteni pie kājas. Augšējā stāvā – otrs. – „Ko tu plosies?” Lācis man noprasīja. „Kāpēc nesadarbojies ar Rakstnieku savienību?” – „Tāpēc, ka man tie pusinteliģenti nepatīk.” – „Vienalga,” viņš teica, „tev vismaz jāparāda, ka gribi sadarboties. Nolasi viņiem referātu.” – „To var,” es teicu. – Nolasīju referātu par drāmas tehniku, un situācija pagaidām bija glābta.[20]

1958. gadā Vilis Lācis bija LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs. Minētā epizode varēja kļūt, bet nekļuva papildstimuls Mārtiņam Zīvertam, lai atgrieztos Latvijā. Dziļāko iemeslu, kādēļ tas nenotiek, Zīverts pasaka vēstulē Eduardam Smiļģim:

Jūs jautājat, kāpēc es neatgriežos mājās. Bet ko es tur darīšu? Pie jums visi autori lugas raksta kā viens. Ja es tur būtu, man vajadzētu rakstīt tāpat. Es nesaku, ka tā problemātika, ko viņi tur tirzā, būtu nevajadzīga, bet tā ir tikai viena daļa no tās problēmu drūzmas, kas mūsdienu cilvēkam mācas virsū. Un tā kā šo daļu jau apstrādā daudzi, tad man liekas, laikmeta aina būs labāk piepildīta, ja kāds latviešu dramatiķis skar arī citus jautājumus.[21] Beidzamos astoņus vārdus Eduards Smiļģis vēstulē pasvītrojis.

Līdzīga taktika tika realizēta arī populārā komponista Alfrēda Vintera sakarā. To apliecina viņa vēstule LPSR kultūras ministram Voldemāram Kalpiņam (1959.20.II). Augsti godājamais Ministra kungs! Ar šīm pāris rindām atļaujos izteikt Jums manu neviltotu pateicību par manis komponēto un skaņu platēs ieskaņoto melodiju pārraidījumu š.g. 15. februārī caur Jums padoto Rīgas Radiofonu. Piecpadsmit gadu nav īss laika sprīdis, tādēļ liels bija prieks, kad pēc šiem daudz gadiem atkal kaut vai ar plašu ierakstiem caur Jūsu gādību man bija dota iespēja sveikt tautiešus un dzimteni. Nenoliedzami, ka labprāt vēlētos zināt, kā tautieši pēc tik daudz gadiem uzņēma dzirdētās melodijas, jo trīs melodijas bija pazīstamas, bet divas pēdējos gados komponētas. Būtībā biju iecerējis un ar Jūsu pārstāvi Zviedrijā L. Rimjāņa kungu ievadījis sarunas par dzimtenes apciemojumu ar manam raksturam atbilstošu estrādes priekšnesumu š.g. marta mēnesī, bet žēl un tādēļ nākas atvainoties, ka minēto nodomu nevaru izvest sakarā ar iepriekš neparedzēta darba apstākļu dēļ. Dziesmu esmu sarakstījis daudz un ceru, ka vēl daudz sarakstīšu, tādēļ esmu pateicīgs un priecīgs, ja tās ļauts dzirdēt tautai kā svešumā tā arī dzimtenē, jo manu dziesmu raksturs ir: Mīlas romantika, sadraudzība un dzimtenes mīlestība![22] Vēstules beigās Alfrēds Vinters kategoriski aizliedz rakstīto publicēt – izmantot trimdas ideoloģiskai apstrādei. Nākamajā gadā viņa autorkoncerti Rīgā notika. Pāris gadus vēlāk Vinters viesojās Latvijā meitas Dzintras un Rolanda Rikarda kāzu svinībās. Rodrigo Rikards, līgavaiņa brālis, par šo viesošanos raksta: „Vai nevar dabūt laivu? Es gribu iebraukt Daugavas vidū,” izdevīgā brīdī ieminējās Vintera kungs. Vecmīlgrāvī mums pašiem bija laiva, un pie airiem es vienmēr esmu juties labi. Divatā iebraucām upē, un Alfrēds Vinters atzinās: Rīgā neatstājot sajūta, ka viņu nepārtraukti novēro un izseko. Paraustīju plecus, sacīdams, ka pašreiz laivā neviena vairāk nav, ja vajag, tad es varu ielēkt Daugavā un peldēt uz krastu. Dziedonis pasmējās, joks viņam patika. Es jutu, ka viņš pamazām atbrīvojas no spriedzes.[23] Brāļi Rikardi bija dzimuši un uzauguši Vecmīlgrāvī, te atradās viņu vecāku un vecvecāku mājas. Laivas bija daudziem vecmīlgrāviešiem, un Rodrigo Rikarda iespēja iebraukt Daugavā nebija nekas ārkārtējs. Tā Alfrēds Vinters aizvadīja vairākas stundas laivā, sarunās par dzīvi Padomju Latvijā un darba apstākļiem Zviedrijā. Tuvojās atgriešanās brīdis. Daugavas straume lēni nesa mūsu laivu uz jūras pusi, uz to pusi, kur Zviedrijas krasts. Bija satumsis, kad piestājām malā. Netālu, pie kuģīša piestātnes, stāvēja kāds cilvēks ... Es zināju, ka pēdējais kuģītis ir aizgājis. Ko gribēja svešais? Vecmīlgrāvī es pazinu ikvienu. Mēs abi apklusām.[24] Drošības orgānu neveiksme redzama skaidri – kāda gan efektivitāte var būt viegli pamanāmam un atpazīstamam izsekotājam? Turpmākos gados uzraudzības taktika nešaubīgi kļuva rafinētāka.

Tomēr bija viesi, kas šķita gaidīti. Latvijas Padomju rakstnieku savienības plēnumā (1960.VII), kuru atklāja Vilis Lācis, viesojas grupa Amerikas latviešu – pēc 1905. gada revolūcijas emigrējušo pēcteči. Dzejnieks Jānis Sudrabkalns raksturo grupas sastāvu: Biedrs Sermuks, grupas vadītājs, pilns enerģijas, alkst visu uzzināt, redzēt, ar visiem sapazīties. Tāpat Amerikas laikraksta redaktors Jānis Leimanis, tāpat kultūras darbinieki Ed. Mauriņš un Jānis Ešenvalds, tāpat cītīgā un apdāvinātā latviešu dzejas teicēja Elza Mednis, tāpat sirmais dzejnieks Jānis Fogelis, tāpat Eduards Šēnbergs, kuru viņa biedri slavināja kā lielu dziesmu mīļotāju un pratēju, koru iedvesmotāju.[25] Tomēr ne tikai Sudrabkalnam šajā laikā bija skaidrs, ka šis sociālais slānis nav vienīgais, ir arī citi latvieši Amerikā, kuru darbi tik labvēlīgus epitetus neizpelnījās. Par tiem Sudrabkalna rakstā teikts: Dīpīši, teica ciemiņi, sagādājot viņiem daudz rūpju, nemitīgi tenkodami un urdīdami ļaudis, apmelodami Padomju Latviju, visu, kam sakars ar Padomju Savienību. Pievāciet tos! Protams, tautieši runāja par emigrantu barvežiem, kapitāla kalpiem, avīžu skribentiem. Nu, tie arī mums nav vajadzīgi, tie lai vārās tālāk savos taukos, ko uzkrājuši no emigrantu sviedriem; bet mīļi kā māte saņem Latvija katru godīgu un krietnu latvieti.[26]

Šeit minēto latviešu uzskatos, salīdzinot ar noliegumu vai atturību iepriekšējos gados, bija sācies zināms „atkusnis”. Izdevniecība „Latvju Grāmata” ASV izdeva (1960) Jāņa Ezergaiļa sakārtotu Andrieva Niedras piemiņas grāmatu. Izdevēja pēcvārdos Eduards Dobelis raksta: Bet laiki mainījušies ar neticamu ātrumu. Cik nesen vēl, ir trimdā, ir dzimtenē, visi gaidījām – būs karš, būs glābiņš, būs atkal labi. Bet tagad no dzimtenes raksta... mēs lūdzam Dievu, lai kaut kas briesmīgs nesāktos... Mēs vairs šiem vārdiem nevaram runāt pretī, visi zinām, ko šie vārdi nozīmē. (...) Andrievs Niedra atguva dzimteni, bet vai mēs izturēsim un atgūsim?[27]

Šādās noskaņās sākās 20. gs. 60. gadi. Vilis Lācis veselības stāvokļa dēļ jau 1959. gadā bijā atbrīvots no visiem amatiem, bet Voldemārs Kalpiņš 1961. gadā zaudēja kultūras ministra amatu par buržuāziskā nacionālisma izpausmēm. Viņu loks bija noslēdzies, kontaktu risinājumu neradis. Tie, kas nāca pie varas, 1964. gadā izveidoja Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, bija sācies jauns posms.