Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011
Andrejs Gunars Irbe (1924-2004) DZEJOLIS PAR LĪĶA VIETU Cilvēkiem Latvijas Radio
Notiek, ka slepkava pamet līķi eglīšu smalcē. Kriminālpolicija atrod. Avīzes raksta. Visi zina, kur līķa vieta – met līkumu apkārt, kaut mirušie augšā neceļas.
Bet ja nu? – ģēniski pulsē zemapziņā.
1991. gada 20. augusta rītā – brūce japāņu transistoruztvērēja skālā, melna bedre, kurā paslēpts noslepkavotais. Slepkavas ir zināmi, bet aiz nosacītības vairos brūcei pieskarties: – Varbūt arī es esmu vainīgs?
Līķa vietas šifrs uz skālas: 576 kHz. Uz to pusi neskatos; izliekos, ka man tur nekādas daļas. Ir arī sēņu laiks.
Bet pirksti meklē, slīd, taustās tumsā, Uztausta klusītiņu tautasdziesmu. Kāds runā arī, bet vārdus nevar saprast. Tautasdziesma pasaka visu, nemelo.
Iztēlē redzes glezna: Sīciņa tērcīte sūcas no purva; tad atkal gar kupenu martā, sīciņa. Pie tās turos: Tur spītīgi plaiksnī tautasdziesma.
Ir ne tikai nakts vien. Ir cerība. Būs ticība!
Paldies, paldies, sīciņo tērcīt gaisos – 1350 kHz!
Zviedrijā, 1991. gada 20.-21. augustā
|