Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011

 

 

Gribat aiz loga redzēt Lībiju un Ēģipti?

 

PCTVL līdzpriekšsēdētājs Jakovs Pliners piesola, ka drīz vien Latvijas krievvalodīgie varētu uzrīkot „arābu nemierus”. Plineru saniknojusi biedrības „Sargi valodu un Latviju” un „Visu Latvijai! - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” rīkotā parakstu vākšana par Satver­smes 112. panta grozījumu projektu, kas paredz pāreju uz izglītību valsts valodā visās valsts finansētajās skolās. Viņš šos grozījumus uzskata par neģēlīgiem un nacistiskiem un pauž, ka tā ir vardarbība – krievu bērniem Latvijā likt mācīties latviešu valodā. Ja šie grozījumi tiks pieņemti, tad ir gaidāmi krievvalodīgo masveida protesti, kas pārvērtīsies grautiņos. Daugavpils krievu laikrakstam „Naša” Pliners saka:  Kad 2004. gadā protestējām pret izglītības reformu, mūsu protests bija miermīlīgs. Netika sasists neviens logs, nebija apgāzta neviena automašīna. Šoreiz viss būs gluži pretēji – tāpēc, ka krievvalodīgie vairs nepacietīs turpmāko ņirgāšanos. Gribat aiz loga redzēt Lībiju un Ēģipti? Jūs tās redzēsiet!

<http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/41603>

 

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

 

Lielbritānija, Īrija, Dānija, Francija nevēlamos sēdina lidmašīnās. Latvija grautiņu rīkotājus – pasažieru vilcienā un uz etnisko dzimteni aiz Zilupes, ja tik ļoti ilgojas pēc īstas krievu vides. Vienīgais risinājums ir saliedēšanās uz latviešu valodas pamata, cita ceļa nav. Protams, daudziem ir pa prātam kā pašreiz – skaldi un valdi, diemžēl rezultāts ir satriecošs.

Ausma Ābele <ausma.abele@balticom.lv>

 

 

Vēl arvien neesmu pamanījis kādu, kas aicinātu veidot vienotas valsts skolas ar latviešu mācību valodu. Visi pagaidām runā par krievu skolu pilnīgu pāriešanu uz latviešu valodu, jau pat no nākamā gada 1. septembra. Manuprāt, nav iespējams panākt reālu integrāciju, saglabājot segregāciju.

Mans ierosinājums – nākamā gada 1. septembrī nelatviešu pirmklasnieki sāk mācīties vienotajās valsts skolās kopā ar latviešu bērniem. Ja ar esošajām skolām nepietiek, jāveido jaunas, cik vien iespējams, izvairoties no segregācijas. Ja kādiem pirmklasniekiem valodas dēļ ir problēmas ar iejušanos kolektīvā, skolā ir speciālisti, kas ar viņiem strādā papildus. Ņemot vērā vecuma īpatnības, saziņu ar vienaudžiem un citu valstu pieredzi, tam nudien nevajadzētu būt pārāk grūti. Pirmās klases mācību viela arī nav tik smaga, lai raisītu bažas par nelatviešu bērnu atpalicību mācībās no latviešu bērniem.

Līdzšinējās „krievu skolās” pēc pašreizējās bilingvālās programmas turpina mācīties bērni no 2. līdz 12. klasei saskaņā ar savu un vecāku izvēli. „Krievu skolas” pastāv, kamēr šie bērni skolu beiguši vai kamēr ir pietiekams skolēnu skaits. Ja kontingents pārlieku samazinājies, „krievu skolas” jāapvieno. Pēc 11 gadiem mums ir valsts skolas latviešu valodā, kā arī privātskolas, kur mācību valoda var atšķirties. Iespējams, prestižākās „krievu skolas” vēlēsies kļūt par privātskolām – lai tā notiek, ja ir finansējums, tikai vispirms jānokārto visas saistības ar valsti. Protams, arī privātskolām paliek spēkā prasība par valsts valodas apguvi pietiekamā līmenī.

Ja kādam šķiet, ka ar nākamā gada pirmklasniekiem vien ir par maz, var būt runa par to, ka pirmo trīs klašu audzēkņi dodas mācīties uz vienotajām valsts skolām, bet tas ir riskantāks pasākums, jo var jau būt izveidojušies stabili bērnu/vecāku kolektīvi. Apvienošanās no 4. līdz 12. klasei, manuprāt, ir pārāk novēlota, tā var kalpot tikai kā augsne konfliktiem.

Protams, segregācija vispirms jānovērš valsts bērnudārzu līmenī – lai tie ne tikai būtu domāti visiem Latvijas bērniem bez tautību izšķirības, bet arī tā funkcionētu. Jāņem gan vērā, ka privātos bērnudārzos savas atvases vecāki iekārto biežāk nekā privātskolās, tāpēc viņiem pašiem atbildīgi jāizvēlas, kādu pirmās klases sajūtu bērnam vēlas sagādāt, ja pirms skolas būs viņu izolējuši privātā nelatviešu dārziņā.

Pazīstu vairākas krievu ģimenes, kas jau šādi rīkojušās. Piemēram, mans kolēģis bijušajā darbā bija krievs, viņa sievai tēvs bija latvietis, māte krieviete, ģimenes valoda krievu, izglītība iegūta krievu skolās. Kolēģis latviski runāja brīvi, bet ar akcentu, sievai akcenta praktiski nebija. Savā starpā viņi sazinājās krieviski. Meitu viņi sūtīja latviešu bērnudārzā, pēc tam – latviešu skolā. Meitu redzēju, kad viņai bija 10-11 gadu. Ar tēvu viņa sarunājās krieviski, ar māti – reizēm krieviski, reizēm latviski. Pārējās situācijās viņai bija pilnīgi vienalga, kurā valodā runāt, brīvi pārgāja no vienas valodas uz otru un abās runāja teicami (latviešu valodu spēju novērtēt pats, par krievu valodu spriežu pēc tēva apgalvojumiem). Ārpus skolas dejoja „Dzintariņā” un apmeklēja kādus ar krievu kultūru saistītus pulciņus. Mātei, šķiet, nebija vajadzīga naturalizācija, tēvs to bija izdarījis 90. gados. Politisko simpātiju ziņā viņi bija stabils „Saskaņas centra” elektorāts, vai nu tas kādam patīk vai ne.

Vents Zvaigzne <vents.zvaigzne@gmail.com>

 

 

Armēņu radio ieteica jaunas lietas papriekšu izmēģināt pie suņiem. Bet mums jau papilnam gudrinieku, kas droši zina, cik labus rezultātus dos viņu ieteikums, kas nekavējoties ieviešams visā valstī.

Jauktas tautu draudzības skolas sāka taisīt sešdesmitajos. Piemēram, 2. ģimnāzijā ielika krievus, tikko es biju to pametis. Tās gan bija jauktas skolas, ne jauktas klases. Atmodas laikos šī metode tika vienprātīgi atzīta par nederīgu, jauktās skolas sadalīja.

Par jauktajām klasēm. Vent, pieņemu, ka Tev ir bērni. Vai Tu gribētu, lai viņi mācās klasē, kur vairums bērnu savā starpā sarunājas krieviski? Jo Rīgā krievi ir vairākums, godīgi sajaucot, tā būs visu skolu visās klasēs. Nerunājot nemaz par Daugavpili. Tur klasesbiedru, ar kuriem patērzēt latviski, nebūs nemaz.

Māris Jānis Vasiļevskis <mahris@myself.com>

 

Tieši tas, ka tās bija jauktas skolas, arī noteica visu pārējo. Segregācija saglabājās, tikai ne atsevišķu skolu, bet klašu līmenī. Turklāt, ja pareizi atceros, krievi skolā mācījās 10 klases, latvieši – 11, mācību programmas bija dažādas, pedagogu kontingents – atšķirīgs. Nekāda „tautu draudzība” tādos apstākļos nevar sanākt, tikai sadalīšanās savstarpēji konkurējošos klanos pēc valodas principa. „Tautu draudzība” nesanāks arī tad, ja saliksim kopā pusi pašreizējās krievu skolas klases ar otru pusi latviešu klases, sociālie kontakti jau ir nostabilizējušies, tur var būt tikai konflikti. Mana versija – sākt kopādzīvošanu no bērnudārza, no 1. klases, kad bērns uzsāk socializāciju vienaudžu vidū un viegli iemanto sev jaunus draugus.

Protams, ka jaukto skolu metodi atzina par nederīgu, jo šādas jauktās skolas ir nevis viena un tā pati vienota valsts skola, bet gan divas atšķirīgas skolas, sabāztas vienā ēkā. Vēlreiz atkārtoju – ja bērnus nesalaiž kopā smilšukastē, tad pēc tam viņus „iedraudzināt” ir nesalīdzināmi grūtāk vai pat neiespējami.

Par jauktajām klasēm. Man sievas un bērnu nav, bet maniem vienaudžiem, draugiem un paziņām ir. Visiem skolas vecumā, skaitā no viens līdz četri ģimenē. Pirms rakstīt Sveikā, apspriedos ar vairākiem, lai no manas puses nesanāktu idealizēta muldēšana par lietām, no kurām neko nejēdzu. Secinājums – tam būtu vajadzīga drosme un izšķiršanās, bet gan es, kuram bērnu nav, gan arī DAĻA šo paziņu piekristu, ka viņu bērni mācās tādā klasē KOPŠ PIRMĀS KLASES (turklāt skolā, kur sākotnēji visas vecākās klases būs latviešu kontingents, kaut gan ar katru gadu šī proporcija samazināsies). Galu galā, ja šodien daļa krievu nebaidās no tā, ka viņu bērni mācās latviešu skolā, latviešu vairākuma vidū, kur gan ar skolotājiem, gan vienaudžiem sazinās latviski, bet tāpat nezaudē savu krievu identitāti (man ir reāli piemēri), tad latviešiem baidīties būtu nožēlojami. Tomēr baidās. Nezinu, kāda ir drosmīgo un bailīgo proporcija, bet šajā ziņā neesmu optimists. Palieku pie uzskata: ja latviešu vecāku vairākums patiesībā vēlas turpināt segregāciju, tad lai beidz čakarēt „krievu skolas” ar pilnīgu pāreju uz latviešu valodu – no valodas mācīšanas viedokļa tam nebūs efekta, salīdzinot ar esošo situāciju, no lojalitātes un integrācijas viedokļa efekts būs negatīvs.

Par reālo latviešu un krievu attiecību Rīgā man ziņu nav. Statistika nav uzticama, jo daudziem latviešiem deklarētā dzīvesvieta ir laukos, bet viņi un viņu ģimenes dzīvo, strādā un mācās Rīgā. Uz Rīgu brauc mācīties arī latvieši no Pierīgas, tā ka situācija var būt mazāk krieviska, nekā šķiet. Nav laika meklēt, bet labprāt gribētu noskaidrot pašreizējo Rīgas skolu statistiku – cik bērnu mācās skolās ar latviešu mācību valodu, bet cik – „krievu skolās”. Daugavpilī un vēl citur Latgalē, protams, ir daudz „krieviskāka” proporcija, taču tur arī latvieši ir ciešākā kontaktā ar krieviem nekā pārējā Latvijā, tā ka kopējas mācības valsts skolā ar latviešu valodu ir iespējamas.

Domāju, ka galvenie iebildumi būtu vecākiem, kas par katru cenu vēlas saglabāt kādu īstu vai izdomātu savu bērnu „latviskumu”, domādami, ka, nonācis vienā vidē ar krievu bērniem, viņu jaunietis „samaitāsies”, kļūs „slāviskāks” vai kā tamlīdzīgi. Nu ko – zināma taisnība viņiem ir. Tiešām, sajaukti vienā katlā, mainīsies ne tikai krievu, bet arī latviešu bērni, taču nepiekrītu, ka viņi tāpēc pazaudēs latviešu valodu vai savu nacionālo piederību, ja vien skolās mācīsies latviski, ģimenē sazināsies latviski un mēs dzīvosim Latvijas valstī.

Alternatīva: saglabāt esošo situāciju ar divkopienu valsti, pagaidām nosacīti mierīgu līdzāspastāvēšanu un reālu segregāciju. Tam rezultāts var būt tikai viens – lēna un pakāpeniska krievu kopienas iespaida palielināšanās, kas vērojama visus pēdējos gadus. Tas arī ir saprotams – krievu kopienas spēka avots meklējams nevis šeit, Latvijā, bet gan lielajā kaimiņzemē, un tik nelielas valstiņas kā Latvija vajadzībām tas būs praktiski neizsīkstošs. Latviešu kopienai šāda „piebarotāja” no ārienes nav un arī nebūs. Emigrācijas un vārgas dzimstības dēļ kļūsim tikai vājāki un arī vienaldzīgāki pret pārkrievošanos.

Fiktīva alternatīva: saglabājot esošo situāciju vai „palielinot spiedienu uz krieviem”, piemēram, ar skolu pāreju uz latviešu valodu, turpināt murgot par dekolonizāciju, kad, nez kāda vēja aizpūsta, krievu kopiena vai vismaz liela tās daļa pazudīs no šīs valsts un ļaus latviešiem pilnvērtīgi dzīvot nepārkrievojoties. Nav paredzams, ka šādam varenam pasākumam kāds starptautisks spēks būtu gatavs dot juridisku sankciju vai līdzekļus (piemēram, samaksāt krievu kopienai par aizbraukšanu), tāpat arī latvieši sava trūcīgā skaita un resursu dēļ nespēs nevienu iebiedēt, pat ja ārdītos divtik skaļi. Krievi varbūt pat galu galā piekāpsies un kādu brīdi skolās patēlos „visas mācības latviešu valodā” – līdz brīdim netālā nākotnē, kad viņu kopiena būs gana spēcīga, lai gluži likumīgi atdabūtu atpakaļ zaudētās privilēģijas.

Vents Zvaigzne

 

 

Vent, par tavu priekšlikumu balsoju ar abām rokām. Valsts skolu dalīšana krievu un latviešu skolās ir diskriminācija, nezin, kāpēc pret to neiestājas ES ierēdņi. Mums taču pastāv ne tikai padomjlaiku, bet arī ASV kādreizējā dalīšana balto un melno skolās.

Arī es mācījos piecdesmitajos un sešdesmitajos, man nav negatīvas pieredzes. Māri, ņem vērā, ka situācija tagad ir pavisam cita – toreiz mācīja uz krievu valodas bāzes, tagad – latviešu. Un pievērs uzmanību sevis uzrakstītajam – ka „Atmodas laikos šī metode tika vienprātīgi atzīta par nederīgu, jauktās skolas sadalīja.” Tā ir lielākā kļūda, kas izdarīta. Jā, zinu, tobrīd ārlatvieši gatavojās atgriezties Latvijā bariem vien, tikai nevēlējās, ka bērni mācīsies vienā skolā ar krieviem un cerēja, ka tie brauks projām. Kā redzam, ne ārlatvieši atgriežas, ne krievi brauc projām. Un nenotiks ne viens, ne otrs.

Ja būtu mana teikšana, es valsts valodas lietu kārtošanu uzticētu Ventam.

Ausma Ābele