Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011

 

Agnese Matisone

Par viļņiem

 

Debesu dieve pārliecas pār jūru, samērcējot savas zvaigžņu krūtis. Katru nakti viņa to dara kā pirmo reizi, atkārtošanās neiespējama.

Noguris no dauzīšanās pustumsā, aizver acis pavisam.

Tu nejūti citus. Vēl trakāk, tev cilvēki ir vienaldzīgi.

Tuvāk jūrai... − lasu reklāmas bukletā. Piesola saulrietus no terases, jauki pavadītas brīvdienas un pastaigas gar jūru. Aizbraucam? Gulēsim teltī.

Varbūt pamakšķerēt? Visas zivis tu atlaid. Esmu greizsirdīga uz mirkļiem, kuros tu klusē.

No kāpām iztenterē meitene drebelīgi sārti uzvilktām lūpām. Iedod savu dzīvi, − viņa izelpo acīs cērtošu lūgumu.

− Manu dzīvi? − atjautāju.

− Jā, žēl vai?

− Neko nezinot par mani, gribi mainīties?

− Tava dzīve nevar būt sliktāka par manējo, − viņa notic smaidam un aizsmēķē.

Nav ko žēlot, rudmates ir dāvana no Dieva, − saulrieta viļņi nokauc pret molu.

 

 

 

Par ķiršiem

 

Smieklu konvulsijas ietinu tevis dāvātā plecu šallē.

Tajā, ko tu no Parīzes atvedi. Man labāk būtu paticis, ja nebūtu toreiz pārgulējis ar to franču mauku, bet, kas bijis − pagājis.

Atkal runā muļķības, mās, − tā tu mēdzi man teikt, piespiežot sev klāt. Kas vispār ir gudrība? Sirdsgudrība, prāta spēlītes? Tas neies cauri, nevarēs tā, kad sagribas, paņemt no plaukta. Es ilgojos, jā, bet neesmu nocenoto preču bode. Vai labi būt gudrai? Pārgudrai. Par daudz, visu par daudz. Arī mīlēt.

Kā aklais var aklo vest? Vismaz vienam no mums jābūt mazliet redzīgam. Ja ne tā, tad viedam.

Torīt es klausījos tavā sirdī, tādēļ zinu, ka mēs viens otru… Tas nebeidzas, ja vispār iesākas. Pēc tevis tas izskatās, atkārtot manis teikto, galā pieliekot citu pieturzīmi.

Pasaulē neesam nejauši, bet caur mīlestību, caur māti.

Pāris dienas atpakaļ telefona klausulē skanēja vārdi − savu vienīgo iespēju esmu palaidis garām, tagad varu ņemt jebkuru, nav nekādas nozīmes, viss viens. Tevī ir kas dievīgs. Jo vairāk domāju, jo pārliecinātāks kļūstu.

Tā nebija parasta nāve, cik nu parasta tā var būt. Gals. Mēs esam tā taisnē kā sprintā. Skrienam, elsojam, klūpam. Viens otru ēdam un notiesājam. Nebūs plūdu, ne uguns, mēs to piedzīvojam. Jā, ēst gribas, pirkstgali salst. Ir bijis trakāk. Kad es rakstu „mēs”, es domāju sevi. Arī tevi. Un kādu mums līdzīgo.

Tavs brālis arī smaida, bet tas viņam no pārāk ilgas atrašanās joga pozā.

Klausies, cik ilgi var vērot kā dūņas slīd pa ūdensvirsu? − tu ierunājies. Pieskāries man, izbira ķirši.

Pie cilvēkiem, kurus mīlam, mēs atstājam ko būtisku. Es atstāju smieklus pie tava kapa.