Juris Šlesers
LŌCIS
Recenzents Eduards Silkalns raksturo viņu – sīksts, neatlaidīgs, izturīgs. Pašam lasot viņa aprakstīto grāmatu, man reizēm vedas pārfrāzēt teikto klīniskā valodā – obsesīvi kompulsīvs. Tas pats jau vien tā kā būtu ... bet – nē. Sīksts, neatlaidīgs un izturīgs tomēr ir kaut kas vairāk, un beigu beigās pievienojos Silkalna izvēlei kā pareizākajai. Runa ir par latgaliešu grāmatnieku Vladislavu Lōci (1912-1984), kura Dīnasgrōmotu 1940-1945 aizpērn izdeva apgāds „Latgaļu Sāta” Varakļānos.[1] „Klapes ap acīm” jau bija – taču psihopatoloģija būtu tad, ja šī vīra rakstura īpašības būtu kavējušas mērķtiecīgu darbu, bet tā nebija.
Grāmatas divas trešdaļas veltītas Lōča dienasgrāmatai, to papildina daudz fotogrāfiju (vairums no pēckara gadiem trimdā Vācijā) un trīs augsta līmeņa raksti – literatūrzinātnieču Ilonas Salcevičas un Ilgas Šuplinskas, un vēsturnieka Kārļa Kangera. Tie ļauj dziļāk izprast Lōča pierakstus, personību, darbu un laikmetu, arī pagātnes un šodienas ažiotāžu ap Latgali un latgaliešu tieksmēm un kultūrmantojumu. Grāmata met gaismu dažkārt enigmātiskajos un bieži bināri pretējos strāvojumos, kas iespaidojuši dzīvi mūsu zemes austrumu trīsstūrī starp Aivieksti un Daugavu – gan dotajā piecgadē, gan Ulmaņa autoritārā režīma laikā, gan vispār aizgājušajos četrarpus gadsimtos kopš Livonijas valsts iziršanas. Lōča pieraksti un Salcevičas biogrāfiskais ievads liecina par strauju latgaliešu literatūras un grāmatniecības „uzplaukumu” vācu okupācijas laikā, un Kangera pētījums atklāj tolaik nenojausto šīs „labvēlības” cēloni – nacistu slepeno nodomu sašķelt latviešus, lai vēlāk būtu vieglāk asimilēt nelatgaliešus vācu reihā, bet latgaliešus, kā tam nederīgus, deportēt Urālu virzienā. Šuplinska savukārt aprāda izteiktu pozitīvisma tendenci tā laika latgaliešu literatūrā.
Kangeris mums arī atgādina, kādi uzskati valdīja latviešu inteliģencē vācu laikā (gan Latgalē, gan ārpus tās) par vēlamību vai nevēlamību izdot periodiku un grāmatas latgaliešu rakstu valodā. Lōča pierakstos bieži vīd nīgrums pret „baltiešu” (t.i. nelatgaliešu latviešu) un viņu kultūras pastiprinātu ieplūšanu Latgalē – viņa uzskatā „slimību”. Pārsvarā latviešos vācu okupācijā vēl turpina būt noraidoša attieksme pret latgalisma veicināšanu, atspoguļojot vēl nesenajā Ulmaņa laikā valdošo „vienas tautas, vienas valodas” uzsvaru. Rezultātā Lōča latgaliskās jūtas uzviļņo itin spēcīgi – pret it kā nodevīgajiem latviešu pašpārvaldes direktoriem Rīgā, ka tie mēģina bremzēt to, ko vācu kungi gribētu ļaut.
Pretstatā dažai labai „dienasgrāmatai”, kas redaktora vai paša autora tā izrediģēta, ka vietām atgādina memuāru vai biogrāfisku romānu, Lōča pieraksts šķiet īsts un neaiztikts. Par šo atturību atzinība redaktoram Dainim Mjartānam. Lasītājam, kas nav ieradis lasīt latgaliski, jāpapūlas – Lōcis principā izdeva rakstus tikai latgaliešu rakstu valodā un savu dienasgrāmatu arī tā tikai rakstīja. Laimīgā kārtā viņa pieraksti nav komplicēti un latviski pratējs var saprast. Kangera raksts ir latviešu literārajā valodā, Salcevičas un Šuplinskas raksti latgaliešu rakstu valodā – arī tīri labi saprotami.
Vladislavs Lōcis piedzimis Dricānu pagasta lauksaimnieku ģimenē, kā pusaudzis mācās Aglonas ģimnāzijā. Tās direktors Nikodems Rancāns viņā iešķiļ degsmi uz Latgales literatūru, vēsturi un kultūras mantojumu – īpaši latgaliešu rakstu valodu. Zēns darbojas literārā pulciņā „Austra” un raksta skolnieku žurnālā Censūnis. Rancāns reiz viņam izmetis – Mācies tagad un gatavojies par drukātāju, man ir sarakstītas daudzas grāmatas, varēsi tās izdrukāt, mums drukātavu nav – un dedzīgais skolnieks to uzņem kā savas dzīves sūtību un pie tās turas visu mūžu. Atskaitot nepabeigtas žurnālistikas un tautsaimniecības studijas Latgales Tautas universitātē Rēzeknē, tālāku formālu izglītību viņš neiegūst, un šo trūkumu smagi pārdzīvo.
Ģimnāzijā Vladislavs sadraudzējas ar klases biedru, vēlāko līdzgaitnieku Juoni Cibuļski, ar ko 1939. gadā nodibina latgaliešu rakstu valodas grāmatu apgādu Daugavpilī. Sevišķu labvēlību censoņiem – īpaši jau jaunajam Vladislavam – izrāda Čupīšu ģimene, ieguldot uzņēmumā 1500 latus un dodot tam telpas savā mājā Alejas ielā Nr. 3. Ulmaņa kultūras politika gan uzņēmumam īpaši labvēlīga nav, bet tā kā Cibuļskis ir Latgales atmodas darbinieka Andrīva Jūrdža mazdēls, jaunais apgāds tomēr saņem atļauju piecām grāmatām. (Viena no tām ir Lōča paša romāns – iecerētās triloģijas Myuža dīnas pirmā daļa, ar pseidonīmu Vaideāns.) Turpretim, kad apgāds atsāk darbību 1943. gadā vācu okupācijā, viena gada laikā tas izdod 30 grāmatu. Bēgļu gaitās Bavārijā Lōcis jau ar lielu enerģiju sāk drukāt latgaliski ne vēl pat pusgadu pēc amerikāņu ienākšanas – un tā turpina līdz sava mūža norietam 1984. gadā.
Dīnasgrōmota ir ļoti savdabīga un nosacīti interesanta – nav vaļasbrīžu izklaides lasāmviela, nav arī saistošs memuārs vai kvalitatīvs literārs darbs. Bet – tā sasaista kopā vairākas tēmas ļoti unīkā buķetē. Vispirms jau nevienprātīgi atzītā Latgales un latgaliešu kultūras un valodas vieta attiecībā pret Latvijas un latviešu kultūru un valodu, un paralēles ar latviešu valodu pret tuvo lielo tautu un valstu valodām – krievu, vācu, poļu. Šai tēmai neizbēgami nāk līdz mūžīgā kontroversija par to, vai latgaliešiem ir dialekts, izloksne vai valoda (vai visi trīs!), un vai latgalieši ir latvieši, vai atsevišķa tauta. (Dzirdēts arī variants, ka latviešu valoda ir atzars no latgaļu celma.) Lōcis šajos jautājumos nav vienmēr konsekvents, reizēm vairāk tā, citreiz atkal otrādi.[2] Otra tēma ir šķietami obsesīvi kompulsīvā nodošanās savai vienīgajai lietai, izslēdzot visu citu, kas notiek pasaulē, tuvumā vai tālumā – reizēm pat līdz negribētam komiskumam, kā šis 1945.6.III pieraksts jau bēgļa mājvietā Bavārijā: Visas šīs dienas esmu rēķinājis un kalkulējis par pēckara periodiskiem izdevumiem latgaļiem. [... seko garas un detalizētas tabulas par visiem plānotajiem žurnāliem, utt. ...] Visai šai darbībai Latgalē jābūt vienās rokās, nedrīkst būt nekādas šķelšanās, un arī tādam „Daugavas Vēstnesim” [Daugavpils laikraksts latviešu literārajā valodā] Latgalē nedrīkst būt vietas. Kulturālā aizraušanās kļūst politiska. Citā vietā arī runā par Ilūkstes apriņķa pievienošanu Latgalei.
Trešā tēma ir personīgā dzīve un attiecības ar Almu Čupīti (1895-1987)[3] – nešķiramo draugu, līdzstrādnieci/ekspeditori un balstu – arī ar viņas vecākiem. Liekas, ka tie viņu adoptējuši kā savu, ja ne znotu, tad krustdēlu. Kad Lōcim vai apgādam spiež finanses, atrisinājums mēdz būt aizņemšanās no Čupīšiem. Trimdā Čupīšu ģimene dodas kopā ar Vladislavu un izdevniecības grupu. Neskatoties uz vecumu starpību, Vladislava un Almas attiecības bijušas ļoti tuvas. Savā dienasgrāmatā (1943.31.I) 31 gadu vecais jauneklis arī apsver – un atmet – domu, Almu apprecēt: Murs [Almas iesauka] nevar būt jau tāpēc, ka (..) Otrs iemesls (..) ticība. Murs negrib mainīt. (Dzimusi Vitebskā – iespējams, bija pareizticīga?) Viņu draudzībai ir izteikti atšķirīgi dzinuļi – Almai tā ir personiska pieķeršanās, Vladislavam, turpretim, viss cits dzīvē ir pakārtots kalpībai latgaliešu lietai. Kad 1944. gadā viņam draud iesaukšana leģionā (kas vēlāk gan atkrīt), 21. augustā radies šāds ieraksts: Laikam man arī būs jāiet leģionā, un tad iznāk tā, ka man nav pat vietnieka, kas manu darbu turpinātu, jo pat Murs saka, ja neesmu te es, viņu tas darbs neinteresē, tas neiešot. Tā tad es esmu stipri vīlies, jo viņai vajadzīgs tikai es, bet ne mans darbs. Kopīgais darbs viņus vieno līdz abu mūža galam četrdesmit gadus vēlāk.
Par latgaliešu kultūrvēsturi kā Latvijā tā trimdā īpaši interesējušies ievada autore Ilona Salceviča un nelaiķis dzejnieks un Karoga redaktors Andris Vējāns, kurš savā grāmatā Latgales rakstu gaisma[4] summē: Vladislavs Lōcis, bezdibeņa malā stāvot, pasargāja no bojāejas Latgales vārdu. Bezdibenis ir ilgais padomju okupācijas laiks – īpaši pēc 1960. gada – kad pavisam apstājās jebkādi drukas darbi latgaliešu valodā Latvijā – līdz straujajai atmodai 1988. gadā. Šķiet, ka izmisīgajā latviešu valodas izdzīvošanas cīņā pret krievvalodīgo totalitārismu, par latgaliešu kultūras mantojuma vēl bezcerīgāko stāvokli tiešām neviens Latvijā atklāti neraudāja. Salceviča to aprakstījusi Jaunajā Gaitā:[5] Pats sliktākais, ka ar latgaliešu rakstu valodas nemācīšanu skolās, ar saukļiem Nerunāsim dialektā! u.tml. skolās pie sienām izliktiem uzrakstiem vairāku paaudžu dzīves laikā bija izdevies panākt to, ka daļa cilvēku jau sāka it kā kaunēties no savas izcelšanās, savas valodas. Sabiedrībā gandrīz pilnīgi zudusi izpratne par izloksni kā valodas bagātību un tautas kultūras vērtību. Latgaliešu drukāto vārdu pie dzīvības noturēja Vladislava Lōča vadītā Latgaļu izdevniecība trimdā.
No Salcevičas un Vējāna rakstītā zinām, ka blakus grāmatu, periodikas un kalendāru izdošanai, Lōcis darbojies latgaliešu sabiedriskās organizācijās, Madrides un Minhenes radioraidījumos uz Latviju latgaliešu dialektā, bijis Andrīva Jūrdža fonda, Latgaļu pētniecības institūta un „Latgaļu Sātas” fonda līdzdibinātājs un galvenais virzītājs. Tur visur klusi un neatlaidīgi līdzi darbojusies Alma Čupīte. Visa šī informācija tomēr ļoti konspektīva. Gribētu zināt vairāk. Zināmu iespaidu par Lōča un viņa līdzgaitnieku dzīvi, darbu un sasniegumiem gan dod plašais fotogrāfiju klāsts Dīnasgrōmotas pielikumā.
Ne visi trimdas latgalieši redzējuši lietas vienādi. Lōča līdzgaitnieks kara beigu posmā Bavārijā, rakstnieks Jānis Klīdzējs, šodien par Latgales klasiku atzītā romāna Cilvēka bērns autors, 1979. gadā publicē rakstu „Dažas latgaļu sāpes un problēmas”.[6] Viņš nemin Lōci vārdā, bet redzams, ka tie katrs nokļuvuši sāpju aizas pretējās pusēs: Kāds ducis no trimdas latgaļiem, kuri prot salikt burtus un rakstīt tādu pašu dzeju, kādu pirmie autori rakstīja pēc drukas aizlieguma atcelšanas Latgalē, 1904. gadā, iedomājušies, ka viņi ir lieli sapratēji okupētās Latvijas iekšējā politikā un tās notikumos, skaļi brēc gan latgaļu izloksnes rakstos, gan radio raidījumos uz Latviju, ka: ... „latvieši Latvijā apspiež latgaļu tautu un latgaļu valodu...” Daži pat skraida ar petīcijām pie Vācijas valdības un pie Apvienotām Nācijām, lai palīdz Latgali atdalīt no pārējās Latvijas kā autonomu apgabalu... Šis ar kompleksiem un trimdas neirozēm apsēstais ducis sauc sevi par „vienīgajiem īstajiem latgaļiem” un cenšas runāt visu dzimtenes un trimdas latgaļu vārdā. (..) Tas, ko viņi šinī latviešu tautas un Latvijas valsts tik akūtās krīzes laikā dara, ir – tuvredzība, apsēstības plānprātība, pieaugušu cilvēku vecuma kaites bērnišķība un nejēgu darbs politikā: pakalpojums Maskavas skaldīšanas un valdīšanas varas kārei.
Aukstā kara laika trimdas darbinieku rindas kļūst retākas un arhīvi nepārskatāmāki. Pie miera devušies Vladislavs Lōcis, Alma Čupīte, Jānis Klīdzējs. Kuram lielākie nopelni? Kur līdzsvars? Katrs no viņiem – un katra īpašā pieeja dzīvei – ir Latgalei un Latvijai neatvietojami. Laimīgā kārtā „Latgaļu Sāta” tagad ir Latgalē un arī Vladislava Lōča mirstīgās atliekas pārapbedītas dzimtajā Dricānu pagastā, kur tagad atrodas Vladislava Lōča Latgaliešu rakstniecības muzejs ar viņa trimdas izdevumiem un izdevniecības arhīvu. Gribas ticēt, ka Lōcis turpinājis rakstīt dienasgrāmatu arī pēc 1945. gada – un cerēt, ka Dainis Mjartāns un „Latgaļu Sāta” gatavojas izdot turpinājumu.
