BĒGLES ATMIŅU STĀSTĪJUMS

Ilse Zandstra (dz. Ilze Zālīte). The Amber Coast: A Latvian Family’s Journey. Tamarac. FL: Llumina Press, 2010. 264 lpp.

Varbūt labākais veids, kā uztvert notikumus vēstures plūsmā, ir autobiogrāfija, īpaši ja tā ir vienlaikus kodolīga un eleganta. Tāda daudzos līmeņos ir aplūkojamais Dzintara krasts: latviešu ģimenes stāsts – vienas ģimenes sāga, sākot ar pārtikušu dzīvi Latvijā, ko pārtrauc padomju un vācu (nacistu) okupācijas, kam seko ģimenes locekļu izkaisīšana daudzās zemēs. Stāsts ir līdzīgs un vienlaikus atšķirīgs no simtiem un tūkstošiem latviešu, kas bēga no Sarkanarmijas un nonāca Rietumos. Zālīšu ģimene ar diviem bērniem un tikai tik daudz mantu, cik varēja sabāzt dažos koferos, bija spiesta atstāt Latviju, lai nedabūtu vienvirziena biļeti uz Sibīriju. Savu vērtīgo mantu, Opel Kadett automašīnu, viņi pamet Liepājas ostmalā. Pēc Latvijas atstāšanas ģimenes tālāko odiseju lielā mērā nosaka diezgan skarbā un patvaļīgā ģimenes galvas, tēva Jāņa, zināšanas kuģu būvniecībā, kas nodrošina iztiku un ļauj izdzīvot vispirms Polijā, vēlāk Vācijā, pēcāk Zviedrijā un beidzot Montreālā, Kanādā.

Atmiņas par graujošām pārmaiņām atstāstītas no mazas meitenītes, tēva sauktas par Ilzīti, redzespunkta. Kas papildinātas ar viņas sarunām ar tēvu Jāni, vēstulēm, dokumentiem, avīžu izgriezumiem, fotogrāfijām un daudzu radu liecībām. Ceļojums uz Latviju (1990. gada vasarā) ir katalizators, kas autorei atjauno interesi par ģimenes vēsturi, karalaika un pēckara notikumiem. Tas notiek ar zviedru kuģi The Baltic Star, pazīstamu ari kā Happy Ship (laikam priecīgās iedzeršanas dēļ brauciena laikā – A.L.) un Baltic Bible Banana Boat (tai laikā Latvijā no ārzemēm piegādā gan banānus, gan Bībeles – A.L.). Latvija vēl bija daļa no Padomju Savienības, kaut arī viss strauji mainījās, kas gadu vēlāk noved pie pilnīgas neatkarības. Vērtīgas atklāsmes dod rietumnieku un Latvijā palikušo ģimenes locekļu pirmā saskare. Rodas sadursmes uzskatos, vērtībās, ideoloģijā, pat vainas apziņas sadalē. Abpusēji pārpratumi un vilšanās atspoguļo daudzu rietumu latviešu pirmos iespaidus saskarē ar dzimteni. Autores asais skats uztver nianses cilvēku attiecībās, žestos un mīmikā, dod vielu tālākām pārdomām par pusgadsimta atšķirtība, vieniem dzīvojot padomju komunismā, otriem rietumu socializācijā (smadzeņu skalošanā). Ceļojums uz Latviju kļūst par iemeslu Ilzes interesei par viņas pašas izcelsmi: Mans ceļojums uz Latviju manī atmodināja vēlmi vairāk izzināt par manu un manas ģimenes pagātni.

Kā daudzi imigrantu bērni, Ilze nelabprāt minēja savu latviešu izcelsmi, tai vietā cenšoties iekļauties vietējā zviedru vai kanādiešu kultūrā un valodā. Viņa dumpojās, kad vecāki uzstāja, lai meita ar vecāko brāli Pēteri runā latviski. Ironiskā kārtā, pusgadsimtu vēlāk piederības sajūta, ko vecāki tik centīgi mēģināja ieaudzināt pretestības pilnajā dvēselē, beidzot meitā atrada atbalsi. Uzplauka interese par senčiem un atjaunojās zinātkāre par saknēm Latvijā un ģimenes locekļiem citur pasaulē.

Līdztekus epizodēm no bēgļu dzīves, dažādām nelaimēm un pielāgošanās centieniem izdzīvošanas labad, grāmata dod arī vispusīgu nelokāmā patriarha Jāņa Zālītes portretu. Viņš iemieso protestantu darba tikumu (protestant work ethic) un vācisko pakļāvību kārtībai (Ordnung). Viņa māte, būdama vācu izcelsmes, dēlam iemācīja vācu valodu un ieaudzināja vācu kultūru. Tēvs latvietis, skolotājs, ātri virzījās augšup, strādāja Maskavā, kur 1907. gadā piedzima Jānis. Visu mūžu viņš seko savas korporācijas Tālavija moto: Darbs ceļ vīru. No tādiem vīriem veidojas nebeidzama plūsma ar neatkarīgiem uzņēmējiem, kas notver bumbu vienalga kādos apstākļos, lai arī cik neizdevīgi tā piespēlēta. Viņam vienmēr veicas ar darba atrašanu. Oldenburgas DP nometnē Vācijā viņš negaida bezdarbībā UNRRA’s (United Nations Relief and Rehabilitation Administration) pavēles, bet izveido galdnieku darbnīcu, kur nodarbina 30 cilvēku, kuri izgatavo veļas knaģus, klikatas, rotaļlietas, solus un lielas, izturīgas ceļa lādes gaidāmajiem tālākiem ceļojumiem. Diemžēl šī brīvas uzņēmējdarbības izpausme nepatīk birokrātiem, kuri darbnīcu liek slēgt. Laimīgā kārtā Jānis saņem uzaicinājumu no zviedru kuģu būvētavas Gēteborgā, un ģimene atstāj bezcerīgo, bēgļu pārpildīto nometni.

Jānim bija arī otra puse, kas izpaužas daudzajās sarunās ar meitu. To vislabāk raksturo izteiciens: Meitiņ, nepārtrauc mani! Arī daudzās citās tā laika latviešu ģimenēs bija dziļi iesakņojusies filozofija, ka tēvs visu zina labāk (father knows best). Autore šo kultūras pavedienu raksturo šādi: Manam tēvam bija liela līdzība ar viņa tēvu. Abi uzturēja stingru disciplīnu un sagaidīja, lai viņu pavēles tiktu izpildītas bez ierunām. Nekāda pretī runāšana. Nekāda autoritātes apšaubīšana.

Grāmatā ir daudzas vinjetes no Latvijas vēstures un kultūras. Stils atgādina Modra Ekšteina Walking Since Daybreak (Ceļā kopš rītausmas). Ilze liecina, ka Ekšteina grāmata viņu vedinājusi uzrakstīt pašai savu stāstu.

Sarunas pa lielākai daļai ir veiklas un viegli saprotamas. Autores stils ir ievērojams dzejisks pienesums notikumu aprakstos, kas daudziem latviešiem ir mīļš un saviļņojošs. Dziesmu svētku apraksts 1990. gadā Latvijas neatkarības atgūšanas priekšvakarā brīvdabas stadionā ar 200 000 klausītājiem un 20 000 dziedātājiem ir klasisks piemērs saspringtajai iztēlei un saviļņojumam: Pēkšņi gaisā atskan skaļa sanēšana kā no milzīga bišu spieta, kad dziedātāji iesilda balsis. Pirmie un otrie soprāni, alti, tenori un basi. Viņu balsīs virmo mūžīgā mistiskā Ooommm. Tautas dziesmas ir manas dzimtenes lūgšanas, tās kolektīvā atmiņa, tās vēsture un žēlabas, pat bruņas aplenkuma un okupācijas laikā. Dziesmas var būt sāpīgas kā atvasara vai priecīgas, kā saules zaķīši baltajos bērzos. Mūzika ir manas tautas balss un noskaņa, ar mūžīgo tēmu: savas zemes mīlestību. Šovakar patriotisma svinēšanai nav robežu. Uz augstās, īpaši būvētās tribīnes stāv diriģents, baltiem cimdiem rokās, sīks kā kukainis. Ar palēcienu un strauju roku kustību viņš iekustina divdesmittūkstošbalsīgo kori. Apburošas skaņas paceļas no dziedātāju mutēm. Diriģents šūpojas no vienas puses uz otru un mūzika viņam seko. Viņš plati izpleš rokas, tad paceļ tās uz augšu, dziesma paceļas un piepilda nakti ar mūziku. Publika, tāpat kā labā rokkoncertā, ir sajūsmā. Mēs aplaudējam, gavilējam un atkal un atkal saucam bravo.

Grāmata, šaubu nav, ir interesanta un vienlaikus laba mācību viela latviešu bēgļu bērniem un mazbērniem. Latvijas iedzīvotājiem tā ir izziņas avots par viņu brāļu un māsu bēgļu gaitām, par ko viņiem ir gaužām maz zināšanu. Vēl nozīmīgāka ir grāmatas literārā un psiholoģiskā vērtība, ko var lietot kā pamatu visi, kas vēlas iedziļināties iebraucēju psihē jaunā zemē. Var apšaubīt, protams, notikumu secības iedalījumu, arī apzināti samākslotos izteicienus, kas piedēvēti radiem Latvijā. Nākamam grāmatas izdevumam noteikti vajadzētu pievienot shēmu, kur ietilpināti visi cilvēku vārdi un norādes par viņu radniecību ar galvenajām personām. Grāmata rosinās pašanalīzi un salīdzinājumus daudziem latviešiem ārzemēs, atdzīvinās atmiņas un varbūt veicinās sarunu uzsākšanu starp paaudzēm. Katrā ziņā grāmata „labi lasās”, ir patīkams laika kavēklis un dod vērtīgu materiālu tiem, kam ir interese pētīt Latvijas vēsturi, kultūru un savstarpējas attiecības.

Juris Dreifelds

 

Juris Dreifelds, politisko zinātņu profesors Brock U., Ontario, Kanādā, sarakstījis grāmatu Latvia in Transition (1996). Recenziju no angļu valodas (Latvians Online, 2010.17.XII) tulkojusi Anita Liepiņa.