PAR 58 PILSKALNIEM

Juris Urtāns, Ieva Pīgozne, Rita Treija, Ieva Vītola. Kalnā bija stalta pils: Latvijas pilskalni un to teikas.
Rīgā: Tapals, 2008. 240 lpp.

Grāmatas autori – ražīgais pilskalnu zinātniskais pētnieks un Ernesta Brastiņa pilskalnu apzināšanas un pētniecības darba turpinātājs, arheologs Juris Urtāns, ar savām līdzstrādniecēm Ievu Pīgozi, Ritu Treiju un Ievu Vītolu. Katra pilskalna aprakstu grezno krāsaini uzņēmumi no gaisa kopā ar pilskalna novietojuma plānu, kam seko ar pilskalniem saistītās teikas, kas veido grāmatas galveno daļu. Pirmo vāku grezno F. Baloža Kauguru Pekas pilskalna rekonstrukcija (zīm. V. Lamsters). Uz pēdējā vāka redzams grāmatas autoru foto uzņēmums (R. Rozenvalds). Ievadā secināts, ka pilskalni ir izcilākie un pētnieku plaši izzinātie aizvēstures pieminekļi (3. lpp). Seko pilskalnu iezīmju apraksts un to vēsturiskais datējums, sākot ar 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras vai vēl nedaudz agrāk līdz pat 12. gs. beigām. Latvijā apzināti apmēram 500 pilskalni – senās sabiedrības dzīvesvietas ar piedevām militāru, administratīvu, ekonomisku un kultūras nozīmi. Tālāk autori analizē pils un pilskalnu nozīmi sabiedrības aizsardzībā, arī kā būvmākslas jeb agrīnās arhitektūras pastāvēšanas apliecinājumu (6).

Aplūkodami par pilskalniem pierakstītās teikas, autori tajās redz vairākus raksturīgus motīvus, kas saistās ar nogrimušo pili vai baznīcu: pēc tam, kad pils nogrimusi, zemē radies caurums, kurā, ielaižot pīli, tā izpeldējusi parasti pilij tuvumā kādā ezerā vai citā ūdenskrātuvē. Citi temati saistās ar bijušajiem pils iedzīvotājiem, dažādiem sadzīves notikumiem, aprakto naudu vai pils augšā celšanos – ja kāds uzmin tās vārdu. Autori nožēlo, ka kopumā plašais pilskalnu teiku materiāls pagaidām nav izpelnījies lielāku arheologu vai folkloristu uzmanību. Taču pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies. Teikas par pilskalniem ir kļuvušas aizvien noderīgāks ziņu avots un palīdzējušas pētniekiem atzīt, ka tieši teikas ir tās, kas palīdz iztēloties dzīvi pilskalnos un saprast, ko par pilskalniem domājuši mūsu senči pēc tam, kad pilskalni vairs nebija apdzīvoti (7).

Dažiem pilskalniem saglabājušās vairākas teikas, citiem tikai viena un dažiem pat neviena. Aplūkojamā izlasē redzamas gan iepriekš publicētas, gan nepublicētas teikas par 58 pilskalniem, kas uzrādīti grāmatā ievietotā kartē – Kurzemē apskatīti 14, Vid­zemē 15, Latgalē 15, Augšzemē 8 un Zemgalē 6 pilskalni un to teikas. Apraksti veidoti, balstoties galvenokārt uz Ernesta Brastiņa un Jura Urtāna iepriekš publicētiem darbiem. Pilskalni ir autentiski senatnes pieminekļi – ja uz tiem uzbūvē tādu koka pili, kādu to mēs šobrīd iedomājamies, tas būtu pāri nodarījums īstajai senvietai, uzsver autori (9), kam nav nekas pret šādu piļu uzcelšanu vietās, kur agrāk pilskalni nav bijuši, kā tas ir īstenots Lielvārdē un Tērvetē.

Vērtīgs ir plašais izmantoto folkloras materiālu un iepriekš publicētās literatūras, kā arī attēlu izcelsmes saraksts. Lielāko daļu attēlu ir uzņēmis Juris Urtāns. Latvijas pilskalnu pētniecība dod vērtīgas ziņas par latviešu senču dzīvi un darbu pirms krustnešu ienākšanas baltu tautu apdzīvotās zemēs, celdama un stiprinādama mūsu tautisko pašapziņu un veicinādama tēvzemes mīlestību.

Marģers Grīns

Marģers Grīns, ķīmijas inženieris un tirgzinības maģistrs, 70. gados vada Amerikas Latviešu apvienības Kultūras biroju, arī Latviešu institūtu. Žurnāla Labietis redaktors un Dievturu dižvadonis latviešu diasporā.