TALANTĪGI ATAINOTAS
DZĪVES DRUMSTALAS

Indra Gubiņa. Vēlreiz turp un atpakaļ.
Itaka, ASV: Mežābele, 2008. 232 lpp.

Dzimusi un skolā gājusi Jelgavā, Indra Gubiņa pēckara gadus pavadījusi Vācijā, vēlāk dzīvojusi Anglijā, kur arī uzsākusi rakstniecības gaitas. Ražīgākais rakstniecības darba laiks sasniegts garajos Kanādā pavadītajos gados. Tagad jau plaši pazīstamā 26 grāmatu – romānu, vairāku īsprozas un dzejgrāmatu – autore, dod lasītājiem atkal jaunu grāmatu – atmiņu stāstījumus. Tie sadalīti pa tēmām: „Manas dienas”, „Svešās zemēs esot skaisti” un „Atskatoties”. Lielākā stāstu daļa uzrakstīta no 1988. līdz 2006. gadam un ir iepriekš publicēta jau Kanādas latviešu laikrakstā Latvija Amerikā.

Cauri visiem šiem stāstījumiem spīd nostalģija par pagājušo laiku, seniem draugiem, piedzīvojumiem, daudzu gadu garumā taupītām piemiņas lietām, no kurām grūti šķirties. Galvenais šo stāstu temats ir vecāku cilvēku vientulības un atstātības sajūta – aktīvie darba gadi pagājuši, liela daļa draugu pazuduši vai aizgājuši aizsaulē, bērni iesaistījušies savās dzīvēs. Šī ir arī pašas autores dzīve. Gubiņa raksta: Kas man vairs par mērķi varētu būt? Dzīvošana! Darba gadi ir aiz muguras. Kā teikt – visa nākotne ir pagātnē. Es tikai esmu, dzīvoju. Jā, tas viss. Esmu, eksistēju, domāju un – atceros (5).

Pirmās nodaļas pirmais stāsts „Viena diena” ataino rakstnieces domas un darbošanos no rīta līdz vakaram, lēni, bez steigas, vērojot ielas mazos rīta notikumus, kavējoties atmiņās, cilājot grāmatas. Rakstniece mājā redz visādus darbiņus – ir taču tik daudz ko kārtot, apsvērt, ko mest ārā, ko ne, bet pie katra mazā darāmā atrodas atmiņas par seniem laikiem. Atrodot kaut kādus aizmirstus dzejoļus, atmiņā uzvirst domas par senajiem Anglijas laikiem, tur satiktiem draugiem. Pēkšņa skumjā ziņa telefonā izraisa jaunu atmiņu vilni. Rodas jauns stāsts. Stāstā „Mana iela, mani kaimiņi” Indra Gubiņa raksta par kaimiņu dzīvēm, caur gadiem iepazītiem, par viņu priekiem un nelaimēm. Citi stāsti ir par ilgi neredzētiem draugiem, kas atbraukuši kā Ziemassvētku ciemiņi. Kopā vakariņojot, viņu sarunas rit par kopējām jaunības dienām, tagadējo dzīvi bērnu mājās vai arī vieninieka vientulībā.

Otrajā nodaļā „Svešās zemēs esot skaisti” uzzinām par rakstnieces ceļojumiem uz Arizonu, Meksiku, Islandi un Azoru salām. Šajos stāstos parādās dzīves prieks par redzētajiem dabas retumiem Islandē, par Arizonas tuksnešaino kalnu skaistumu, par meksikāņu Ziemsvētku parašām. Ceļojumu atmiņu stāstos dzīves garlaicība ir pazudusi.

Pēdējā nodaļā „Atskatoties” atainota priecīga tikšanās ar draugiem un paziņām, kuri iepazīti jaunības dienās Jelgavā, Anglijā vai arī pēc gadiem atkal tiekoties Līgo vakarā turpat Kanādā. Šeit attīstās redzamāki sižeti – veidoti ap draugiem ar pašu autori notikumu vidū. Tagad jau sirmgalvji, viņi tēloti caur sarunām un darbošanos. Tie ir stāstījumi par tikšanos un arī par šķiršanos, zinot, ka vairs nekad nesatiksies.

Indra Gubiņa vienkāršā valodā, bez izvērstām metaforām, labi apraksta zaļo kalnu un košo ziedu skaistumu Azoru salās, kailos kalnus, ledus laukus un vulkānu krāterus Islandē, sarkano magoņu ziedus dārzā un ielu košās koku lapotnes.

Ievadā rakstniece un redaktore Ingrīda Vīksna norāda uz uzrakstīto atmiņu svarīgumu, jo uzrakstītais nepazudīs. Kaut arī tikai dzīves drumstalas, kā Ingrīda Vīksna raksta, talantīga rakstnieka uzrakstītas, tās tiek padarītas redzamas un baudāmas lasītājiem. Tāda ir arī Indras Gubiņas stāstījumu grāmatu.

Astra Roze

Bibliotekāre un tulkotāja Astra Roze (1934-2011) beidz savas dzīves gaitas Toronto, Kanādā.