Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011
LATVIEŠI VĀCU UNIFORMĀS
Rolf Michaelis. Letten in der Ordnungspolizei und Waffen-SS 1941-1945. Berlin: Michaelis-Verlag, 2009. 114 lpp.
Berlīnes izdevniecība „Michaelis-Verlag” specializējas II Pasaules kara grāmatu izdošanā. Latvieši Kārtības policijas un Ieroču SS dienestā, 1941-1945 dod labu pārskatu par mūsu karavīru kalpošanu vācu bruņotajos spēkos. Grāmata iespiesta uz laba papīra un tekstam pievienoti daudzi uzņēmumi un kartes, kā arī dažādu dokumentu kopijas, kas autentificē un apstiprina stāstījumu. Priekšvārdā autors īsumā apraksta baltiešu cilšu ierašanos un apmešanos Baltijas jūras austrumu krastā. Vācieši še ieradās „ar uguni un zobenu”, kā pa laikam nosauc kristietības krusta karu pret Eiropas pašiem pēdējiem nekristītajiem.
Rolfs Michaelis nav iesācējs ar vēlmi nodoties šī reģiona baltvāciešu kultūras mantojuma pētīšanai. Viņš pats ir šejienes samocītās vēstures īstens liecinieks, lai neteiktu produkts – dienējis vācu armijas vienībās, ieskaitot izpletņu lēcējus, un kļuvis ievērojams kā autors un nevāciešu SS vienībām veltītas, visai iespaidīgas grāmatu sērijas publicētājs. Aplūkojamajā sējumā vispirms uzskaitīti visi 50 latviešu Kārtības policijas bataljoni, kas bijuši izkaisīti gan Latvijā, gan arī Padomju Savienībā laika posmā no 1941. līdz 1943. gadam. Seko paīss Drošības policijas apskats, kas latviešu lasītāja uzmanību piesaistīs ar vērēs pieminēto Viktora Arāja darbības saīsinātu atskaiti, minot arī viņa pēckara dienas un nāvi Vācijā. Pievēršoties Latvijas brīvprātīgo SS leģionam, autors atkārtoti uzsver vārdu „brīvprātīgie”, kaut arī, kā labi zināms pašam autoram, tur kalpojuši gan brīvprātīgie, gan arī iesauktie. Par to var pārliecināties, pārlasot gan Hitlera pavēli organizēt Latviešu leģionu, gan arī iesaukšanas pavēles vispirms no 1919. līdz 1924. gadam dzimušajiem, vēlāk paplašinot leģionāru skaitu ar pāris gadus vēlāk dzimušajiem latviešiem – papildspēki bija nepieciešami pēc Staļingradas neveiksmes un vācu armijas sakāves citur. Pats no savas pieredzes atceros, ka uz jautājumu par latviešu karakalpu sākuma gaitām standarta atbilde bija: freiwillig eingezogen (brīvprātīgi iesaukti) – neloģiska, bet tajos laikos tik neloģiska nemaz neizlikās. Kad pār visu valda propagandas saukļi un absurditāte, loģika pazūd.
Leģionāru gaitas Krievijas teritorijā – sākot ar krievu ofensīvas iesākšanos 1944.10.VII un austrumu frontes pārrāvumu pie Opočkas – aprakstītas visizteiksmīgāk. Autors visai sīki ataino leģionāru vienībās valdošo sajukumu. Daudziem karavīriem tās bijušas uguns kristības, bijis jāpamet ieroči un jāmetas peldus pāri Veļikajas upei, lai izbēgtu no gūsta, kas lielai daļai neizdevās. Daudz varonības un arī paniskas bailes izrādījuši gan norūdītie leģionāri, gan arī jaunkareivji. Autors izceļ pulkveža Viļa Januma gādību par „saviem zēniem”, kurus viņš vedis caur dažādām briesmām un kaujas lauku nejēdzībām, arī pulkveža Voldemāra Veisa drošsirdību, pašaizliedzību un nāvi kaujas laukā, par ko viņš ticis apbalvots ar Bruņinieka krustu. Pēc tam, kad ir „beigts šaut”, pazūd atšķirība starp uzvarētājiem un uzvarētiem. Visi zina, ka atsākt jaunu dzīvi uz drupām nebūs viegli. Michaelis ļauj daudz runāt dokumentiem, fotogrāfijām un kartēm, kas atdzīvina stāstījumu, padara to saistošu. Gan jāpiebilst, ka bibliogrāfija neuzrāda nevienu vienīgu latviešu avotu. Taču Letten in der Ordnungspolizei und Waffen SS 1941-1945 dod labu ieskatu par Latviešu leģiona rašanos un izveidošanos. Michaelis parāda sevi kā vēsturnieku, kurš labi spējis paturēt neitralitāti un objektivitāti, kas jānovērtē ar cieņu.
Juris Silenieks
Dr. Juris Silenieks, emeritēts literatūras profesors, ir JG redakcijas loceklis.
