KAUT NE VAIRS
MŪSU VIDŪ, ZEMDEGA DZĪVO

Aina Zemdega.
Raksti. Rīgā: Nordik. 4. sēj. 2009. 477 lpp.;
Raksti. 5. sēj. 2010. 518 lpp.

Rakstu sakārtotājs Dr. Pāvils Vasariņš – jau labi iestrādājies savā redaktora un komentētāja lomā, kārtojot savas dzīves līdzgaitnieces, Ainas Zemdegas, atstātos manuskriptus – masīvajā 4. sējumā sakārtojis autores dzejdarbus, prozu, arī kritiķu apceres un recenzijas, ar rūpību un izpratni. Šur tur iestarpinātas sastādītāja atturīgas piezīmes par autores dzīves un darbu saistību. Priekšvārdiem seko biogrāfisks ieskicējums „Dzīve un darbi.” Dzeju pārstāv krājums Bargā laikā (1987-1995), kas, kā jau liecina virsraksts un sacerēšanas laiks, ir drūmu noskaņu pārņemts – sagrautas pilsētas ar asiņainiem putniem gaisā, citviet pavīd karātavu tēls, aka bez grodiem, klēts, kuras vairs nav, ainas no vārdā nenosauktas sabrukšanas un pamestības. Dzejolī, kas datēts 1988.18.XI: Ielas vidū / ar pirkstu uz lūpām / apstājās sirma trimdas sieva / un klausās: / tur dzied!...Aiz okeāna dzied ilgi klusētus vārdus! Seko skices, piezīmes un tēlojumi zem virsraksta „Bagatelles” (1965-1995) – apzīmējums, ko autore, būdama pianiste, aizņēmusies no mūzikas, kur tas it bieži lietots, lai norādītu it kā uz komponista maznozīmīgu spēlēšanos laika kavēklim. Sējumā iekļautais romāns Mantojums apraksta autores daudzkrāsaino pieredzi okupācijas laikā atsavināto dzirnavu atgūšanā. Visai dzīvs ir stāstījums par cīkstēšanos ar vietējiem birokrātiem, kam ir citi nodomi un parastā neuzticība un nepatika, redzot aizokeāna iebraucējus, kārtojot pašmāju lietas. Blakus birokrātiskām intrigām atrodam izteiksmīgus dabas aprakstus un spilgtās krāsās atainotus cilvēkus. Vēl varētu piebilst, ka autore nemēģina uzspiest lasītājiem kādu morāli pacilājošu domu, bet dara pašus lasītājus atbildīgus par izlasīto, par iegūto, kas tikai palielina sējuma vērtīgumu. Apceres un recenzijas devuši Latvijā un Ārlatvijā dzīvojoši autori un kritiķi, kurus raksturo kvalifikāciju un noslieču dažādība. Reizēm viņi pārsteidz, iepriecina vai arī kaitina lasītāju, taču vienmēr aicina uz pārdomām.

Arī Rakstu 5. sējumā sakārtotājs apstiprina spēju iedziļināties kā datu izvērtē, tā delikāti atturīgā autores dzīves sasaistīšanā ar tur iekļautajiem tekstiem. Priekšvārdiem seko viņa apcere „Dzīve un grāmatas” – par Zemdegas dzīves pēdējiem gadiem, pirms nervu sistēmas ļaundabīga slimība izdzēš rakstnieces dzīvību (2006.4.IV), un pēdējo atgriešanos dzimtenē – viņas mirstīgo atlieku guldīšanu Ārlavas kapos. Zemdegas pašas raksti iesākas ar ceļojumu piezīmēm Septiņjūdžu zābakos – ciemošanās Eiropā, Jaunzēlandē un Austrālijā. Tas nav tipisks tūristu vademecum. Piezīmēs atrodami daudzi vērtīgi padomi ceļotājiem, kā arī saistoši ceļotājas pašas pie/pārdzīvojumi, kam pievienojas Parīzes ieskicējums, kura pirmpublicējums atrodams JG245(2006):8-12. Lasītājam nekādā ziņā nav grūti jānopūšas, sagaidot visādi variētus deja vus. Kad Zemdega ņem rokā spalvu un iesāk savu stāstījumu, tur vienmēr iemaldās kaut kas neparasti svaigs un saistošs. Septiņjūdžu zābakiem pieslēdzas Nakts dzejoļi, kas kontrastē ar dzīvības un asu novērojumu piesātinātiem svešu zemju tēlojumiem. Ceļojumos pa Meksiku autore pa laikam piemin Malkomu Lovriju (Malcolm Lowry), kura romāns Under the Volcano iezīmējas ne tikai kā Meksikas jaunatklājums, bet arī kā eksperiments romāna žanrā. Stāstniece, līdzīgi Lovrijam, atsauc rēgus no asiņainās Meksikas pagātnes. Autores iztēlē iznirst imperators Maksimiliāns ar karaļmeitu Karlotu. Vēsturiskā gaismā abi parādās kā absurdi kontrasti uz šīs nabadzības un netaisnību nomāktās zemes fona, kur valda neciešams karstums un varmācīgi spoža saule. Nakts dzejoļos izskan galvenokārt dažādā veidā nospiestās apziņas klīšana pa ainavām, kam sakars ar Latvijas apciemošanu. Tādi dzejoļu virsraksti kā „Nesauc mani atpakaļ”, „Melns – tā nav krāsa”, „Pilnmēness pakāries” ievirza lasītāju drūmā noskaņā. Bez tam sējumā iekļauti pirmie publicētie, gan arī dzejgrāmatās neiekļautie dzejnieces darbi, kurus franči droši vien nosauktu par coup d’essai, coup de maître (mēģinājums – meistarstiķis), vai varbūt liecību tam, ka meistars kļūst tikai ar nemitīgu darbu un eksperimentēšanu. Pirmie mēģinājumi pieturas pie mūsu dzejas tradicionālajām formām, vēlākos gados pārtopot par verlibru. Tas, kā daži pētnieki zina paskaidrot, esot radies, dzejniecei nākot saskarē ar „Elles ķēķa” virējiem – temats, ko varētu apskaidrot tie, kam tīk cīnīties ap lielām lietām, kas lāga neiederas recenzijas ietvaros. Genug, assez, basta, basta!

Juris Silenieks

Juris Silenieks, JG redakcijas loceklis, ir emeritēts literatūras profesors.