Vilnis Auziņš

MĀJVIETAS ATAINOTĀJS
IMANTS PURIŅŠ

Šodien varam tikai aptuveni nojaust, kā pagājušā gs. vidū veidojās to cilvēku motivācija, kuri pievērsās sava laika un vietas tulkojumam vizuālu aprakstu formātā un izvēlējās fotogrāfiju. Imants Puriņš (1930-2008) piederēja pie tās paaudzes, kas piedzīvoja rafinētas manipulācijas ar lielas iedzīvotāju daļas apziņu un vairāku tradicionālo cilvēcisko vērtību nicināšanu. Sarunās Imants bija vārdos skops, nenosauca nekādus zīmīgus iemeslus savai izvēlei. Vai nu zemnieka apdomība, vai padomju laikmeta psiholoģiskā destrukcija bija iemesls Puriņa atturībai attiecību veidošanā ar sava laika sabiedrību. Tagad atliek vien meklēt atbildes pašos attēlos, kas nepārprotami atspoguļo fotogrāfa uzskatu sistēmu, arī nepārprotamo opozīciju padomju laika kolektīvajai bezatbildībai. Īpaši tulkot attēlos redzamo nav nepieciešams, jo fotomeistars nebūt necentās tajos iekodēt kaut kādu subjektīvi sarežģītu motivāciju. Manuprāt, Imanta sižetu izvēli visvairāk motivēja mājvietas stabilitātes izjūtas nepieciešamība – rudzu stats, zirgs, ceļš u.c. raksturīgas Latvijas ainavas, kas izsaka jēdzienu tēvzeme, vienlaikus izvirzot tā laikmeta cilvēka ideālu un skaistuma izpratni. Garš ir fotogrāfa izstāžu un atzinības titulu saraksts, bet vislielāko gandarījumu dod viņa darbu vērotāju lieliskā emocionālā atsaucība.

Imants Puriņš. Rītausmā