Māris Brancis

LNMM PASTEĻU SAKOPOJUMS

LNMM Kataloga vāks: Janis Rozentāls. Leda. Ap 1909

Jautājums ir – kāpēc tieši pastelis ievada Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas katalogu izdošanu? Varbūt tādēļ, ka pasteļa gleznas ir mazākā daļa no tā, kas muzejā glabājas? Glezniecības un grafikas kolekcija ir milzīga. Lai tās aptvertu, nepieciešami daudzi rūpīgas sagatavošanas gadi. Savukārt tēlniecība ir fiziski smaga, lai to nofotografētu, un muzejā galvenokārt strādā sievietes. Otrs iemesls varētu būt finansiālas dabas. Ja vairāk kā 500 pasteļi iespiesti katalogā Pastelis Latvijas Nacionālās mākslas muzeja kolekcijā (Sastādītāja un teksta autore Valda Knāviņa. Māk­sliniece Irēna Ansava. LNMM: Rīgā, 2010) 239 lappusēs, cik vajadzētu glezniecībai vai grafikai, kuru skaits mērāms tūkstošos? Lai nu kā, bet darbs ir uzsākts un ļoti iespaidīgi. Apjomīgais katalogs ļauj mākslas cienītājiem redzēt visu, ko muzejs savācis šajā glezniecības nozarē. Faktiski, ne gluži visu – jo nav, piemēram, iekļauti Jāzepa Grosvalda, Gustava Šķiltera, Aleksandras Beļcovas, Romana Sutas, Borisa Bērziņa un Kurta Fridrihsona memoriālo kolekciju darbi pasteļtehnikā. Te gan jāpiebilst, ka kādu nesaprotamu iemeslu dēļ Aleksandras Beļcovas un Borisa Bērziņa atsevišķi pasteļi tomēr katalogā ir atrodami. Vislielākais ieguvums ir, ka krāsās iespiestos pasteļus, neraugoties uz nelielajiem izmēriem, varam labi iepazīt un redzēt pat to, kas nekad nav publiskots, piemēram, ļoti daudzie Baskāja Irbītes jeb Voldemāra Irbes darbi vai trimdā mirušā Fridriha Milta muzejam novēlētie pasteļi. Varam arī secināt, kā pamazām pastelis iekaroja latviešu mākslinieku uzmanību (Janis Rozentāls, Rūdolfs Vilciņš) 19. un 20. gs. mijā, kā tas pieņēmās spēkā pagājušā gadsimta 30. gados (Aleksan^­dra Beļcova, Voldemārs Irbe, Eduards Metuzāls), bet vislielāko uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 70. un 80. gados (Indulis Landaus, Edvīns Kalnenieks, Rita Valnere, Indulis Zariņš, Felicita Pauļuka, Baiba Vegere u.c.). Negribas gan piekrist teksta autores un kolekcijas apzinātājas Valdas Knāviņas domām, ka 21. gadsimtā interese par pasteļglezniecību nemazinās. Kaut arī vēl joprojām strādā daļa spožāko pastelistu, tomēr jaunāko paaudžu mākslinieku vidū šī tehnika nav visai populāra. Nav arī vairs liela mēroga pasteļglezniecības izstāžu, kurās varētu redzēt jaunākās tendences. Par pasteļa tālāku attīstību nerūpējas ne muzejs, nedz Latvijas Mākslinieku savienība.

Valda Knāviņa ievadtekstā apskata pasteļa attīstības vēsturi pasaules mākslā (gan, tikai līdz 20. gs. sākumam) un Latvijā, raksturojot to no kolekcijas viedokļa, bet ne no kopējā latviešu mākslas attīstības redzes­punkta, tādējādi izvairoties no kolekcijas vērtējuma un pilnīgi ignorējot trimdu. Citādāk tas nevar būt, jo kolekcijā ir tikai atsevišķi Fridriha Milta pēckara pasteļi (ne paši labākie) un viens Sigurda Vīdzirkstes darbs. Literatūras un izstāžu saraksts, kurās eksponēti pasteļi, diemžēl ir gaužām nepilnīgs. Nav, piemēram, pieminēta ne Ritas Valneres pasteļglezniecības izstāde Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā (2003), ne Edvīna Kalnenieka jubilejas izstāde Ar kluso dabu Jelgavā (2009), pat ne viņa darbu izstāde Pitsburgā, ASV (2008), kas notika ar Jura Ubāna svētīgo roku. Tomēr plašais, informatīvi bagātais katalogs sagādās daudz prieka mūsu mākslas cienītājiem, jo sevišķi pasteļmākslas entuziastiem. Jānovēl, lai LNMM pietiek spēka darbu turpināt pie pārējās kolekcijas publiskošanas.

Tuvākā nākotnē paredzēts laist klajā mākslas vēsturnieka Māra Branča grāmatu par Laimoni Mieriņu. Skat. JG262:73 Voldemāra Avena recenziju par Māra monogrāfiju Edgars Krūmiņš (Rīgā: Mansards, 2009).