Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011
Šī Vizmas Belševicas dzejoļu kopa sacerēta, visticamāk, 1973. gada rudenī-ziemā. Spriežot pēc mapes, kurā teksti atradās, šeit lasāmais uzlūkojams kā fragmenti no lielāka, autores nepabeigta, līdz galam neizstrādāta kopuma. Mapē šie dzejoļi ir tīrrakstā un pēc kārtas, tiem seko dažādas piezīmes par 16. gs. Rīgas un Eiropas vēsturi, vairāku citu dzejoļu melnraksti un to varianti. No šiem tekstiem secināms, ka Bille bijusi lībiešu sieva, bārene, kuru uzaudzinājusi seno zinšu zinātāja Zāļu Baba. 1583., savas bojāejas gadā, viņa bijusi 33 gadus veca. Rokrakstā darba nosaukuma nav. Minētā perioda dienasgrāmatā parādās nosaukums „Bille”, taču tas zināma iemesla dēļ vairs nav izmantojams. Ievada rindām ir vairāki varianti, izvēlēts redaktoraprāt veiksmīgākais. „Sadegusi balss” ir vienkārši cikla pirmā dzejoļa nosaukums – pēc tā paša principa kā dzejas grāmatu satura rādītājos beznosaukuma dzejoļiem citē pirmo rindu. Interpunkcija vietām koriģēta, jo nešķiet, ka viena otra punkta vai komata trūkums tīšs. – Jānis Elsbergs
|
|
Vizma
|
Čukst bijušās mājas, čukst bijušās balsis. Viņš bija burggrāfs Niklāvs Eke, un viņa bija Bille. Nāku klausīties. Pirmās nakts čuksts. Otrās nakts. Divu ēnu satikšanās. Sirmgalvi, es jūs nepazīstu. (..) |
Sadegusi balss Anno Domini 1583
|
Smagas kājas, smaga sirds. Stāvas kāpnes rātskundzei. Stāvu galvu nelaimē Pati nāci – pati ej.
Pretī rātskungs. Zila guns Zem baltiem uzačiem. Kā glodene melna bize Pāri plecu bēg no tiem.
Ķeru bizi, stūris sprūk, Pabirst zāļu priekšautiņš. Tiesas spriedējs, sārtā vedējs – Tas ir viņš.
Šauras kāpnes. Rātskungs plats. Nedod ceļu. Zobi spīd. Ne man bija garām tikt, Nedz ar zāles salasīt.
Zilas acis – zobens zils. Manas melnas – krams. Karstu dzirksti zobens deg, Pret akmeni atdzisdams.
Karstu vilni ūdens zils Pret akmeni melnu šķiļ. Vai ūdens nezināja – Aiz akmeņa atvars dziļš?
Mūžu stāvu, divus mūžus. Smagas kājas, smaga sirds. Rātskungs lēni garām paiet, Zelta ķēde kaklā mirdz.
|
* * *
|
Verd, zaķi, burbuļos Tavs vīra gods. Vārās, vārās Dzirekļa pods.
Sīpolu, driģeni, Eļļas pili klāt – Rātskundzei rātskungu Dzirināt.
Man no tiem pelniem Uguni šķilt, Purva siekstai – rātskundzei Ugunī silt.
Sārtu mēli aplaizās Melnais pods. Rātskung, rātskung, Rauj tevi jods!
Kur tikai staigāju, Ceļā vien Zilu acu zibeņi Krustām skrien.
Drasē tavs šķimelis, Dižojies pats. Ēnā aiz šķimeļa
Bendes rats.
|
* * * |
Tumšu stīgu mīlas dzēriens Vara krūkā salīst – Lai nu kungu paša gultā Kundzei atgriezt palīdz. Tai kā teķi atklīdušu Piedzenu ar stibu. Krūka viegla. Panest grūti. Ko tad gribu?
Ak...
|
* * *
|
Odam tavā ausī būt, Dadzim acī, ķirmim sirdī, Zālei rūgtajai, kam tevi Ik pa brīdim dzirdīt, Lai tu nemelo pats sev.
Tavam „velns lai viņu rāvis!” Tavai dusmai, tavai sāpei, Vaiga notvīkšanai kaunā, Nakšu melnai slāpei, Lai nekur nav miera tev.
Lai tu ielās meklēt ej, Acīm tirgus burzā klīsti, Lai tu ieraugi un tirpdams Izliecies, ka nepazīsti. Un lai zini – tev ir bail.
Lai tavs gļēvums tevī gruzd, Lai tu manu nāvi tīko Tā kā pestīšanas stundu.
Tavi kalpi sārtu rīko. Ugunskāre acīs gail.
Man – vai citai raganai?
|
* * *
|
Kārnā kuņa, mīlestība, Akmeni tev kaklā! Dīķī tevi, grāvī tevi, Kuņa aklā.
Ko tu luncinies un laksties, Ko tu smilksti? Ne tās tīras rudzu maizes, Maitas kaula pilksti.
Kāpēc viņu, balto aci, Viņu, un ne citu. Kādām drudža zālēm tevi Lai es situ?
Vai es nomodā, vai sapnī, Tās ir viņa rokas: It kā lācis avenāju Mani loka. Ko es viņam novēlēju, Pāri pašu nācis. Mani, zāļu zinātāju, Kas nu glābties mācīs?
Tā ir viņa karstā elpa, Kas man sitas vaigā. Aklā kuce, mīlestība, Apkārt svešu sētu staigā.
Visas domas, visi soļi Velk uz vienu pusi. Tuvu gāju ugunij, Pati apdegusi.
|
* * * |
Kur tu esi, purenīt, Uguns brūču dziedētāja? Lai pār manu sūru sirdi Tavi vēsie ziedi klājas.
Iesēdini, dievkrēsliņ, Manu nakti zaļā kausā. Visas tumsas izskatītas Vaļā acīm, lūpām sausām.
Visas tumsas asinīs Smagu karstu duļķi krājas. Kur tu esi, zalkšu oga, Asins tīrītāja?
Pieglaud zvanu dūnoto Manām krūtīm, silpurene. Naktis melnu sāpi sāp. Kam tu mieru nenes?
Ko man ziedu spēki līdz, Ko man zāļu zintis zināt, Ja no visiem – mani vienu Nejaudājat izdziedināt?
|
* * *
|
Un puķes aiziet, puķes novēršas No manas sirds – patiesi jau tik melna, Ka māteres un zaķpēdiņas bēg, Vien paliek tās – no pekles un no velna.
Tu, joda puķe, špetnā driģene, No ziedu rituļiem ar tumšām acīm skaties. Tu, īve, pati kapā vedēja Un kapa klājēja ar bēru kroņiem platiem.
Tu, velna roze, baltām ziedu taurēm, Ko sirma nāve dienasvidū spēlē, Tik klusi un tik maigi aizpasaulē Tu aizdziedi ar drīksnu saldām mēlēm.
Tu, velna rutka smagā neatmaņa, Ar nāves pulsu plankumainos stobros Un trīskārt nāvi sēklās šķeltenās.
Tu, velna rāceni, ar savu sakni dobo, Kur sprīža tiesā mūžu ieguldīt Viens elpas vilciens... Apkārt mani klusums Kā veļu mežā. Viegli būtu aiziet No sūra nemiera uz saldu dusu.
Tik viegli būtu...
|
* * *
|
Ai, viegli, rātskundz, tavu elpu kuslo Kā tīmekli pie sijas pušu raut. Tik nezinīgi blakus manai rokai Tu savu putekļaino dzīvi aud. Tu šaudies. Rosies. Tīklu mīlestībai Stiep nerimus starp savām dīkām dienām Un nenojaut, ka pati nāve skatās Ar melnām acīm tavā pavedienā.
Ai, viegli, rātskung, kundzes dzirai pielikt Par vienu zāli vairāk... Salds būs miegs Un salda nāve tā, ko mīlestības gultā Tev mana roka neredzamā sniegs, Pār tavu pieri vēsiem pirkstiem slīdēs. Uz lūpām kavēsies, lai noslāpst vaids. Par zāles tiesu niecīgu – un galā Būs manas mīlestības dedzinošais naids.
|
* * *
|
Pusnakts stunda, rēgu stunda, Tavu senu baili – Nāk pret zvaigžņu gaismu palsu Mātes drausmais kailums. Liepu gatvei šķērsu gulstas Nelaist mēri iekšā. Kaila savu mīļo nāvei Māte priekšā.
Vai tie mēra spārni klusi, Vai tas vakarlēpis? Salta pusnakts rasa krīt Mātes klēpī.
„Māmiņ, celies, man ir bail!” Mēmums kaklā. Mātes acīs rasa krīt, Acīs aklās.
Pusnakts stunda, rēgu stunda, Atkal dūmu stabā Stāv pie gultas otrā māte, Zāļu Baba.
Kā no miesas mirušas Dvēselīti vāju, Mani mazu iznesi Tu no mēra mājas.
Labu sirdi, tīru maizi Ar manīm dalījusi, Kam no savas uguns nāves Nedevi man pusi?
Tavas zāļu gudrības Bārenītes pūrā. Ko tu čuksti, otro māt, Lūpām sūrām?
„Sīka liesma dzīvībai, Lieli vēji nāvei. Tu vēl stipra vējustarp Liesmai sargos stāvēt?
Tu vēl zini – dzīves sargam Paša dzīve nepiederēs. Jeb vai sāki zelta liesmu Savu cerēt? Tu vēl tīra, kā tā lāse Veļu puķes kausā, Jeb vai miesas bula dzerta Sausa? Vēl tu skaidrām rokām, meit? Vēl tu laba?”
Sīvos dūmos gruzdu lūpām Sirdij prasa Zāļu Baba.
|
* * *
|
Purvu bridu, niedres lauzu, ... dumpja takās, aļņa pēdās... No bajāra vairījos, ... no bārenes bēdas...
Nebij purvu pusbridusi ... kam tie soļi, zinu pati... Satikos bajāriņu. ... nācu viņu satikt...
Tā, kā nenāk sacīt – jā, Nācu sacīt viņam – nē. Bēgu viņa, dzinos viņa Sacīt – nē.
|
* * *
|
Melna kaķe mazgājas, No tālienes tautas nāk. Nomazgājies, melnā kaķe, Nu mūs abas dedzinās.
Vai tev nebija, kur pieklīst, Kā pie manām bēdu durvīm Jeb vai glūņas ķepām zagies Uzdot burvi?
Nomazgājies! Ilgi nāca, Ilgi garām – nu ir klāt. Ne vairs delnu spiest pie kakla, Baiļu šalkas klusināt,
Ne vairs ieklausīties naktī, Sirdij dunot, soļus skaitīt Reizi šo vai reizi citu. Ne vairs gaidīt.
Miers.
„Labvakar, Sātu Kriš! Re, tu arī, Laķi? Nebij viegli tavu dēlu man no stārķa saķert.
Siļķu Juri, kā tavs kāss? Zāles palīdzēja? Neder tev pa naktīm staigāt Un vēl tādā vējā.
Neskatieties grīdā, brāļi. Es jau gatava. To valgu Varat nesiet man ap rokām. Neaizbēgšu. Man vienalga.”
|
* * * |
Tur tu ūdens malā stāvi, Tur tu – ūdens atspulgā. Pāri manai gremdēšanai Un zem tās.
Nu es kaila tavā priekšā Tāda, kā tu manis salki. Krastā – rokas sastingušas. Dzelmē – trīc.
Tajās trīcošajās rokās Tagad bende mani gulda. Tas ir glābiņš – tavās rokās Dziļi grimt.
Pūlis nošalc. Asins lāse Tavās baltās lūpās uzsprāgst. Ragana pa ūdens virsu Lidinās.
Trīsreiz gremdē. Trīsreiz negrimst, Un tu zini – kāpēc negrimst. Kāpēc labāk sārts un kāķis Nekā rokas tās.
|
Beigas.
|
Tā sieva, Māteru Bille, Ar velna palīgu acīmredzamu Neatzinās ne kāķī vilkta, Ne uz svelotām oglēm dedzama, Ne spāņu zābakā žņaugta, Ne kaitētām lūkšām plosāma. Pekles ķēniņa kūdīta, nedevās Uz grēku nožēlu grozāma, Un tālab pēc rātes lēmuma Un Dieva tā Kunga prāta Vakarrīt tirgus laukumā Kā Ragana sadedzināta.
|