Smagas kājas, smaga sirds.

Stāvas kāpnes rātskundzei.

Stāvu galvu nelaimē

Pati nāci – pati ej.

Pretī rātskungs. Zila guns

Zem baltiem uzačiem.

Kā glodene melna bize

Pāri plecu bēg no tiem.

Ķeru bizi, stūris sprūk,

Pabirst zāļu priekšautiņš.

Tiesas spriedējs, sārtā vedējs –

Tas ir viņš.

Šauras kāpnes. Rātskungs plats.

Nedod ceļu. Zobi spīd.

Ne man bija garām tikt,

Nedz ar zāles salasīt.

Zilas acis – zobens zils.

Manas melnas – krams.

Karstu dzirksti zobens deg,

Pret akmeni atdzisdams.

Karstu vilni ūdens zils

Pret akmeni melnu šķiļ.

Vai ūdens nezināja –

Aiz akmeņa atvars dziļš?

Mūžu stāvu, divus mūžus.

Smagas kājas, smaga sirds.

Rātskungs lēni garām paiet,

Zelta ķēde kaklā mirdz.

Verd, zaķi, burbuļos

Tavs vīra gods.

Vārās, vārās

Dzirekļa pods.

Sīpolu, driģeni,

Eļļas pili klāt –

Rātskundzei rātskungu

Dzirināt.

Man no tiem pelniem

Uguni šķilt,

Purva siekstai – rātskundzei

Ugunī silt.

Sārtu mēli aplaizās

Melnais pods.

Rātskung, rātskung,

Rauj tevi jods!

Kur tikai staigāju,

Ceļā vien

Zilu acu zibeņi

Krustām skrien.

Drasē tavs šķimelis,

Dižojies pats.

Ēnā aiz šķimeļa

Bendes rats.

Tumšu stīgu mīlas dzēriens

Vara krūkā salīst –

Lai nu kungu paša gultā

Kundzei atgriezt palīdz.

Tai kā teķi atklīdušu

Piedzenu ar stibu.

Krūka viegla.

Panest grūti.

Ko tad gribu?

Ak...

Odam tavā ausī būt,

Dadzim acī, ķirmim sirdī,

Zālei rūgtajai, kam tevi

Ik pa brīdim dzirdīt,

Lai tu nemelo pats sev.

Tavam „velns lai viņu rāvis!”

Tavai dusmai, tavai sāpei,

Vaiga notvīkšanai kaunā,

Nakšu melnai slāpei,

Lai nekur nav miera tev.

Lai tu ielās meklēt ej,

Acīm tirgus burzā klīsti,

Lai tu ieraugi un tirpdams

Izliecies, ka nepazīsti.

Un lai zini – tev ir bail.

Lai tavs gļēvums tevī gruzd,

Lai tu manu nāvi tīko

Tā kā pestīšanas stundu.

Tavi kalpi sārtu rīko.

Ugunskāre acīs gail.

Man – vai citai raganai?

Kārnā kuņa, mīlestība,

Akmeni tev kaklā!

Dīķī tevi, grāvī tevi,

Kuņa aklā.

Ko tu luncinies un laksties,

Ko tu smilksti?

Ne tās tīras rudzu maizes,

Maitas kaula pilksti.

Kāpēc viņu, balto aci,

Viņu, un ne citu.

Kādām drudža zālēm tevi

Lai es situ?

Vai es nomodā, vai sapnī,

Tās ir viņa rokas:

It kā lācis avenāju

Mani loka.

Ko es viņam novēlēju,

Pāri pašu nācis.

Mani, zāļu zinātāju,

Kas nu glābties mācīs?

Tā ir viņa karstā elpa,

Kas man sitas vaigā.

Aklā kuce, mīlestība,

Apkārt svešu sētu staigā.

Visas domas, visi soļi

Velk uz vienu pusi.

Tuvu gāju ugunij,

Pati apdegusi.

Kur tu esi, purenīt,

Uguns brūču dziedētāja?

Lai pār manu sūru sirdi

Tavi vēsie ziedi klājas.

Iesēdini, dievkrēsliņ,

Manu nakti zaļā kausā.

Visas tumsas izskatītas

Vaļā acīm, lūpām sausām.

Visas tumsas asinīs

Smagu karstu duļķi krājas.

Kur tu esi, zalkšu oga,

Asins tīrītāja?

Pieglaud zvanu dūnoto

Manām krūtīm, silpurene.

Naktis melnu sāpi sāp.

Kam tu mieru nenes?

Ko man ziedu spēki līdz,

Ko man zāļu zintis zināt,

Ja no visiem – mani vienu

Nejaudājat izdziedināt?

Un puķes aiziet, puķes novēršas

No manas sirds – patiesi jau tik melna,

Ka māteres un zaķpēdiņas bēg,

Vien paliek tās – no pekles un no velna.

Tu, joda puķe, špetnā driģene,

No ziedu rituļiem ar tumšām acīm skaties.

Tu, īve, pati kapā vedēja

Un kapa klājēja ar bēru kroņiem platiem.

Tu, velna roze, baltām ziedu taurēm,

Ko sirma nāve dienasvidū spēlē,

Tik klusi un tik maigi aizpasaulē

Tu aizdziedi ar drīksnu saldām mēlēm.

Tu, velna rutka smagā neatmaņa,

Ar nāves pulsu plankumainos stobros

Un trīskārt nāvi sēklās šķeltenās.

Tu, velna rāceni, ar savu sakni dobo,

Kur sprīža tiesā mūžu ieguldīt

Viens elpas vilciens... Apkārt mani klusums

Kā veļu mežā. Viegli būtu aiziet

No sūra nemiera uz saldu dusu.

Tik viegli būtu...

Ai, viegli, rātskundz, tavu elpu kuslo

Kā tīmekli pie sijas pušu raut.

Tik nezinīgi blakus manai rokai

Tu savu putekļaino dzīvi aud.

Tu šaudies. Rosies. Tīklu mīlestībai

Stiep nerimus starp savām dīkām dienām

Un nenojaut, ka pati nāve skatās

Ar melnām acīm tavā pavedienā.

Ai, viegli, rātskung, kundzes dzirai pielikt

Par vienu zāli vairāk... Salds būs miegs

Un salda nāve tā, ko mīlestības gultā

Tev mana roka neredzamā sniegs,

Pār tavu pieri vēsiem pirkstiem slīdēs.

Uz lūpām kavēsies, lai noslāpst vaids.

Par zāles tiesu niecīgu – un galā

Būs manas mīlestības dedzinošais naids.

Pusnakts stunda, rēgu stunda,

Tavu senu baili –

Nāk pret zvaigžņu gaismu palsu

Mātes drausmais kailums.

Liepu gatvei šķērsu gulstas

Nelaist mēri iekšā.

Kaila savu mīļo nāvei

Māte priekšā.

Vai tie mēra spārni klusi,

Vai tas vakarlēpis?

Salta pusnakts rasa krīt

Mātes klēpī.

„Māmiņ, celies, man ir bail!”

Mēmums kaklā.

Mātes acīs rasa krīt,

Acīs aklās.

Pusnakts stunda, rēgu stunda,

Atkal dūmu stabā

Stāv pie gultas otrā māte,

Zāļu Baba.

Kā no miesas mirušas

Dvēselīti vāju,

Mani mazu iznesi

Tu no mēra mājas.

Labu sirdi, tīru maizi

Ar manīm dalījusi,

Kam no savas uguns nāves

Nedevi man pusi?

Tavas zāļu gudrības

Bārenītes pūrā.

Ko tu čuksti, otro māt,

Lūpām sūrām?

„Sīka liesma dzīvībai,

Lieli vēji nāvei.

Tu vēl stipra vējustarp

Liesmai sargos stāvēt?

Tu vēl zini – dzīves sargam

Paša dzīve nepiederēs.

Jeb vai sāki zelta liesmu

Savu cerēt?

Tu vēl tīra, kā tā lāse

Veļu puķes kausā,

Jeb vai miesas bula dzerta

Sausa?

Vēl tu skaidrām rokām, meit?

Vēl tu laba?”

Sīvos dūmos gruzdu lūpām

Sirdij prasa Zāļu Baba.

Purvu bridu, niedres lauzu,

... dumpja takās, aļņa pēdās...

No bajāra vairījos,

... no bārenes bēdas...

Nebij purvu pusbridusi

... kam tie soļi, zinu pati...

Satikos bajāriņu.

... nācu viņu satikt...

Tā, kā nenāk sacīt – jā,

Nācu sacīt viņam – nē.

Bēgu viņa, dzinos viņa

Sacīt – nē.

Melna kaķe mazgājas,

No tālienes tautas nāk.

Nomazgājies, melnā kaķe,

Nu mūs abas dedzinās.

Vai tev nebija, kur pieklīst,

Kā pie manām bēdu durvīm

Jeb vai glūņas ķepām zagies

Uzdot burvi?

Nomazgājies! Ilgi nāca,

Ilgi garām – nu ir klāt.

Ne vairs delnu spiest pie kakla,

Baiļu šalkas klusināt,

Ne vairs ieklausīties naktī,

Sirdij dunot, soļus skaitīt

Reizi šo vai reizi citu.

Ne vairs gaidīt.

Miers.

„Labvakar, Sātu Kriš!

Re, tu arī, Laķi?

Nebij viegli tavu dēlu

man no stārķa saķert.

Siļķu Juri, kā tavs kāss?

Zāles palīdzēja?

Neder tev pa naktīm staigāt

Un vēl tādā vējā.

Neskatieties grīdā, brāļi.

Es jau gatava. To valgu

Varat nesiet man ap rokām.

Neaizbēgšu. Man vienalga.”

Tur tu ūdens malā stāvi,

Tur tu – ūdens atspulgā.

Pāri manai gremdēšanai

Un zem tās.

Nu es kaila tavā priekšā

Tāda, kā tu manis salki.

Krastā – rokas sastingušas.

Dzelmē – trīc.

Tajās trīcošajās rokās

Tagad bende mani gulda.

Tas ir glābiņš – tavās rokās

Dziļi grimt.

Pūlis nošalc. Asins lāse

Tavās baltās lūpās uzsprāgst.

Ragana pa ūdens virsu

Lidinās.

Trīsreiz gremdē. Trīsreiz negrimst,

Un tu zini – kāpēc negrimst.

Kāpēc labāk sārts un kāķis

Nekā rokas tās.

Tā sieva, Māteru Bille,

Ar velna palīgu acīmredzamu

Neatzinās ne kāķī vilkta,

Ne uz svelotām oglēm dedzama,

Ne spāņu zābakā žņaugta,

Ne kaitētām lūkšām plosāma.

Pekles ķēniņa kūdīta, nedevās

Uz grēku nožēlu grozāma,

Un tālab pēc rātes lēmuma

Un Dieva tā Kunga prāta

Vakarrīt tirgus laukumā

Kā Ragana sadedzināta.