Bonifācijs Daukšts

VALSTS CENZŪRA PADOMJU SAVIENĪBĀ

Pastāv stingra sakarība starp valsts iekārtas tipu un cenzūras sistēmu, ja tāda tiek uzturēta. Padomju Savienībā valsts cenzūras uzdevumi saskanēja un cieši savijās ar „monopartijas”, PSKP nedalītās varas un politiskās apspiešanas „orgānu” uzdevumiem. Cenzūra kopā ar tiem iejaucās radošajos procesos, piedalījās politiskajās vajāšanās, veica informācijas ierobežošanas uzraudzību, personiskās sarakstes pārbaudi, telefona sarunu noklausīšanos utt. Atcerēsimies arī, ka tagad jau publiskotajā (1970) PSRS Galvenās literatūras pārvaldes (GLP jeb Glavļita – padomju cenzūras) izdotajā superslepenajā Aizliegto datu sarakstā, 232. paragrāfā kārtējo reizi bija noteikts – ziņas par padomju cenzūras orgāniem, kas atklāj viņu darbības raksturu, organizāciju un metodes, ir slepenas (13. lpp.). Par izpaušanu, kā toreiz mēdza sacīt, „sēdināja”. Tagad šis aizliegums ir kļuvis par anahroniku, bet, vēlreiz pārlasot profesora Heinriha Stroda monogrāfiju PSRS politiskā cenzūra Latvijā. 1940-1990 (Rīga: Jumava, 2010. 472 lpp.), aizvien skaidrāk saprotu, ka dažā ziņā un vairākos aspektos profesora jaunākais pētījums analītiskam lasītājam paver tik tiešām panorāmas līmeņa spraugu uz pilnīgi vai fantasmagorisko okupētās Latvijas slēptās pagātnes ainu. Autors arī pats atklāti pasvītro, ka vēlējies runāt tieši par šīs grūti aptveramās Aizspogulijas – otrās, neoficiālās PSRS (15) – fenomeniem. Protams, profesoram un viņa emocionālajai vēlmei par to runāt ir labi priekšnoteikumi – vispirms jau milzīga vēsturnieka darba un dzīves pieredze, turklāt – ne katrs ir tik čakls, ne katrs to spēj, ne katram tas dots...

Autors visai korekti norāda, ka viņa darbs nepretendē uz problēmas galīgo risinājumu, drīzāk gan ievada sarunu par okupācijas varas garīgo genocīdu (14). Neapšaubāms informācijas alkstoša lasītāja guvums būs tas, ka mums pieejamajos cenzūras avotu arhīvos Latvijā, Lietuvā, Vācijā, arīdzan Krievijā, uzarta diža vaga, zināmos aspektos veikts pat īsts arhīvu līdumnieka darbs. Tikai retais no mūsu Clio kalpiem ir ražīgi strādājis VDR drošības dienesta Štazi arhīvā, pētījis Lietuvas Sevišķā arhīva fondus, bet savā „īpašākajā” pētnieka praksē skumji konstatējis Krievijas arhīvu „atvērtības” līmeni. It kā garāmejot, Stroda grāmatā skarts arī ne mazums blakus cenzūras tēmai stāvošu, ar to tikai pastarpināti saistītu jautājumu un problēmu. Tiem, kam pazīstams profesora darba un izteiksmes stils, nudien nāks priekšā jauni pārsteidzoši viņa kompetences šķautņu atklājumi un pavērsies kairinošas iespējas risināt vēl tikai principā iezīmētas tēmas un pētnieciskas problēmas. Vai varam iebilst, piemēram, ierosinājumam, ka literatūrzinātnes nākotnes pētījumiem būtu jāpierāda, ciktāl sociālistiskais reālisms bija sagremojis latviešu dzeju, vai latviešu dzeja sociālismu? (260). 

Lasītājiem būs vilinājums arī pašiem iesaistīties un atšķetināt it kā neviļus uzdotās asociāciju, personāliju un norišu saistības mīklas un šarādes. Vai, piemēram, nekad nebijušais (bet zināmu loģiku uzrādošais) Jāņa Rokpeļņa dzejas grāmatas nosaukums Zvaigznes putna ēnā un viss cits (238) ir cenzūras domāšanas veida izteiksmīgs atspoguļojums, vai arī kāda korektūras paviršība? Interesanti būs izprast Latvijas GLP priekšnieka Valentīna Jaunzema iebildumu pret kādu Maskavas „lielās” GLP Latvijā iespiest atļautu grāmatu. Šis Merkulova apcerējums „Mans Ļeņins un Staļins”, kurā vairāk runāts par suņkopību nekā par tēmas būtību, kā ziņoja Jaunzems, ticis apspriests LKP CK redakcijā (198). Principā katram erudītam lasītājam būs patīkami uzminēt, ko labu vai sliktu nozīmē teikums: Notika padomju literatūras „pikulizācija” (202). Un kas ir t.s. kreisās filmas, kuras bija izmantojamas PSKP „aģitpropa” vajadzībām arī tikai pēc apgraizīšanas. [? - B.D.] Taču šo atbildīgo darbu PSRS GLP uzticēja galvenokārt Maskavas cenzoriem (353). Galu galā – kas ir Havasa apokrifi, vai slēpti raksti? (35)

Bet atgriezīsimies pie visas nopietnības. Ir skaidrs, ka cenzūras vēstures pētīšanu Latvijā, kā to pamatoti pasvītro Heinrihs Strods, ļoti ierobežo dokumentu trūkums, cenzūras slepenākās daļas dokumenti, tie, kas atrodas galvenokārt Krievijā, mums nav pieejami (24, 447). Arī šodien Maskavā no Krievijas Federācijas Valsts arhīvā esošajiem deviņiem PSRS GLP arhīva fondu lietu uzskaites aprakstiem atslepenoti tikai divi, bet pārējie apraksti pieejami tikai (Krievijas pētniekiem) ar speciālajām triju pakāpju pielaidēm (30). Visi arhīvi, kuros iespējami materiāli par slepeniem PSRS darbiem, arī par cenzūru, jau vairākkārt ir „iztīrīti” (34). Profesors Strods zinoši un autoritatīvi uzsver, ka no slepenākajiem vienīgie pētniekam pieejamie dokumenti ir Latvijas GLP atskaites, ziņojumi Latvijas kompartijai. Arī, ka pilnīgi nekad un nekur nav bijis iespējams redzēt Latvijas GLP, cenzūras ziņojumus čekai, LPSR VDK, tāpat arī attiecīgās VDK atbildes (34). Tomēr, jāpiekrīt, lai sāktu politiskās cenzūras problēmas izpēti, avotu un literatūras ir pietiekami, bet problēmas pilnīgai izpētei – nepietiekami (35). Būtiski uzsvērts, ka arvien lielāka nozīme PSRS GLP cenzūras ziņu sarakstu, pavēļu un apkārtrakstu īstenošanā kopš 1960. gadiem bija LKP CK, LPSR VDK un Baltijas kara apgabala galvenā cenzora mutiskiem un telefonrīkojumiem (60). Tāpēc Heinrihs Strods pamatoti norāda, ka, nezinot mutvārdu un telefonrīkojumu spēku un daudzumu, nekad nebūs iespējams pilnībā atklāt cenzūras darbību (34). Pastāvīgi glabājošas slepenās un sevišķi slepenās lietas, saņemot pavēli no Maskavas, X stundā bija nekavējoši jāiznīcina uz vietas vai jānosūta uz Maskavu. Iznīcināšanai bija pakļautas visas PSRS GLP pavēles, instrukcijas, „Datu saraksts” un citi dokumenti. Tas, ka LGLP arhīvā nav saglabājušās pat pēdējās tā darba vajadzībām vajadzīgās instrukcijas un pavēles, liecina, ka LPSR GLP izpildījusi arī pavēli X stundā (24). Autors, acīmredzot, domā lielo Glavļita dokumentācijas iznīcināšanu Preses nama pagrabos 1990. gada augustā? Viņš apgalvo arī, ka atsevišķu arhīva darbinieku nekompetences dēļ arhīvu materiālu, kas liecinātu par cenzūras darbību, iznīcināšana turpinās arī pēdējā laikā! (26) Prof. Strodam, starp citu, principā liekas iespējams, ka, ...trūkstot vēstures pirmavotiem, nozīmīgus pētījumus PSRS cenzūras vēsturē varētu veikt vēsturnieki, ja viņiem bijusi cenzora vai tās politiskā vadītāja pieredze, ja vien viņi atteiktos no padomju specdienestiem sniegtā mūžīgas klusēšanas solījuma. Taču bijušie cenzūras darbinieki līdz šim no šī darba atturējušies, pierādot, ka minētais „svētsolījums” joprojām ir spēkā (23). Mēģinu uzminēt šos vārdā nenosauktos vēsturniekus, bet vairāk par pāris publiski pamanāmām personām nevaru iedomāties...

Pārejot pie Heinriha Stroda monogrāfijas svarīgāko atziņu kodola, vispirms jāatzīmē aptverošs konstatējums – Zinātne, literatūra, māksla, kino Latvijā dzīvoja un gāja zosu gājienā LKP CK un politiskās cenzūras konvoja pavadībā visus pēckara okupācijas gadus. Tā tēlaini konstatē profesors un kompleksā iedziļinājumā turpina: Mēs vienkāršotu stāvokli, ja iedomātos, ka cilvēku domas nogalināja tikai politcenzoru informācijas killeru aizliegumi un svītrojumi, no kuriem arī zināma tikai daļa. Cilvēku domas kontrolēja un nogalināja arī LKP CK, LPSR VDK organizētie politrecenzenti slepenajās un atklātajās publicētajās recenzijās, cilvēku domas nogalināja pārrunās un apspriedēs LKP CK, LPSR VDK, izdevniecībās, redakcijās, sarunās ar redaktoriem, katedru, sektoru, zinātnisko padomju un ekspertu komisiju sēdēs. Cilvēku domas nogalināja totalitārā vide, baiļu sajūta, cilvēka vēlēšanās izdzīvot, pašcenzūra un kolaborācija (440). Autors ir cieti pārliecināts, ka Latvijas vēstures desovjetizācija būtu nepilnīga, neatklājot PSRS okupēto tautu garīgo genocīdu arī ar politiskās cenzūras palīdzību (14). Skarbu pārmetumu un tikpat vai tiešu pētniecības darba uzdevumu saņem mūsu vēstures speci aizrādījumā, ka mūsdienu zinātnes, literatūras un mākslas vēsturē reti lasāma analīze par scientiārā un artistiskā totalitārisma [Kas tas ir? - B.D.] „meistardarbiem” okupētajā Latvijā un to autoriem. Nelasām par šiem meistardarbiem nopelnītajiem nopelniem bagāto akadēmiķu nosaukumiem, medaļām un prēmijām. Autoram šāda (anonīma) situācija ir liecība, ka mūsu nācija vēl nav gatava paškritiski analizēt savas verdziskās pakļautības gadus, tā saglabājot okupācijas laika kultūras mantojumu ar pārāk lielu toleranci un cenšoties visā tajā atklāt tikai nacionālās pretošanās sastāvdaļas (izcēlums mans - B.D.). Autors uzskata, ka Latvijā jārunā par „PSKP un tās cenzūru galvās” kā vienu no pēcpadomju garīgajiem mantojumiem un tā nepietiekamu novērtēšanu (20).

Protams, cenzūra īstenoja Latvijas vēstures viltošanu un mitoloģizēšanu, profesora vārdiem sakot, Krievijas IV impērijas (t.i. PSRS) garā (218). Bet pretošanās PSRS cenzūrai bija nevardarbīgās cīņas sastāvdaļa PSRS un Latvijas asimetriskajā (..) konfliktā, kas pastāvēja kopš 1939. gada (446). Tai pašā laikā dažu labu šokēs prof. Stroda kāds cits, pirmajā domas piegājienā kontrastējošs apgalvojums, ka – gan „vadošajā un virzošajā spēkā”, gan „partijas vairogā un šķēpā” un politcenzoros, kā redzēsim, bija domājošie cenzori un pat sistēmas disidenti (izcēlums mans - B.D.) (119). Pētījumā izdodas atrast visai retu disidentisma gadījumu. Jā, cenzors Goļskis, revidējot divu sinagogu bibliotēkas, nevis grāmatas izņēma, bet centās tās noslēpt un ziņoja, ka nekā kaitīga bibliotēkā nav (152). Jāpiebilst, ka šajā gadījumā cenzoram patiešām bija vajadzīga liela drosme, jo sevišķi tāpēc, ka tas notika 1949.-1951. gadā, Staļina rīkotās antisemītiskās „kosmopolītu” kampaņas apstākļos. Pats varu nosaukt tikai uz uzticēšanos balstītus uzdrošināšanās gadījumus, kad, piemēram, vēstures students – un reizē iesācējs cenzors 1980. gados – mani brīdināja par draudošo konkrētu grāmatu izņemšanu Dzirnavu ielas antikvariātā, tā izglābjot tās nākotnei. Rūgts ir Heinriha Stroda pārmetums par bijušo cenzoru kūtrumu vispār ko atcerēties – Kaut arī kultūrvēsturnieks Viesturs Zanders jau 1993. gadā aicināja „glavlitiešus” uzrakstīt atmiņas, „sarkanā zīmuļa bruņinieki” divpadsmit gadu laikā [t.i. - līdz 2005. g. - B.D.] to nav spējuši izdarīt (19). Neviļus aizdomājos, kā „vienkāršs padomju cilvēks” savā dzīvē saskārās ar padomju okupācijas laika cenzūru, vai Latvijā kāds tai sevišķi izcili pretojās, kādā veidā un ar kādām sekmēm? ... Profesors min reto gadījumu Staļina laikā, 1945. gadā, kad Daugavpils nacionālie partizāni nošāva cenzoru Zoju Petroviču, kurš bija „izņēmis” un sadedzinājis ap 6 000 grāmatu (118).

Vēlreiz atgādināšu, ka oficiāli Padomju Savienībā nekāda cenzūra neeksistēja. Par LGLP pat oficiālu mītu nebija (17). Tā sakot, nekā nav, un tu to nezini; nezini, kāpēc nezini, un nedrīksti zināt, kāpēc nezini, ka nezini. Skolā mūs mazus mācīja, ka cenzūra vispār esot gan bijusi, pirms simts gadiem, carisma jūga laikos, bet slepenpolicija un žandarmērija dzejnieku Puškinu vajāja un krievu dekabristus... Tāpēc pie mums, savienoto republiku Padomju Savienībā, un konkrēti Latvijā, cenzūru nedrīkstēja pat iedomāties, jo vispārzināms bija taču, ka padomju valsts iekārta – pati demokrātiskākā pasaulē. Tik galējā demokrātijā pat ideoloģiski kaitīgo vārdkopu „padomju režīms” oficiāli nedrīkstēja lietot. Nu bija, tā teikt, mums visdemokrātiskākā sociālistiskā valsts iekārta, bet pilnīgi bez kāda tur negatīvākas asociācijas raisoša „režīma”...

Kā pirmais atklāti Latvijas rakstnieku kongresā (1968.9.XII) cenzūru atcelt aicināja rakstnieks Alberts Bels, norādot, ka arī dzimtbūšana Latvijā atcelta 40 gadus agrāk nekā Krievijā. Heinrihs Strods Maskavā ir atradis šos nozīmīgos Alberta Bela uzstāšanos atspoguļojošos cenzūras materiālus (226). Par cenzūras esamību oficiāli Padomijā bija aizliegts un pat bīstami runāt līdz pat Mihaila Gorbačova „pārbūves, perestroikas” un „atklātuma” laikam, konkrēti, līdz 1986.8.II, kad intervijā franču komunistu L’Humanité ģenseks pats beidzot atzinās, ka cenzūra Padomju Savienībā tomēr pastāv. Bet, publiski atzīstot cenzūras esamību, viņš norādīja uz padomju cenzūras ierobežojumus attaisnojošiem uzdevumiem: valsts un kara noslēpumu aizsardzību, kara, nežēlības un vardarbības propagandas aizliegumu, personas neaizskaramības aizsardzību. Cenzūras ideoloģiskos motīvus neminēja. Atceros šo vēsturisko TV raidījumu un skatu no Vēstures fakultātes 6. auditorijas loga, virs „Saktas”, uz slepeno objektu – zīmīgo pretējo namu toreizējā Ļeņina ielā 21. Tur, pastā, vēl nesen bija rosījusies centrālā cenzūras specnodaļa (t.s. Vaivoda kantoris). Šis cenzūras „specobjekts” vienā mierā plēsa vaļā un izskatīja no ārzemēm atsūtītās bandroles ar iespieddarbiem; daļu no tām reizēm pat atdeva adresātam. Bet blakus telpā tur, kā tagad mums atklāj Heinrihs Strods, esot sadraudzīgi mituši īsti „kaimiņi” no VDK jeb „čekas”, – vairāk tādi kā privāto vēstuļu pārbaudītāji – perlustrētāji.

Interesanti būtu uzzināt, kādā veidā ziņas par Glavļita centrālo speckantori un tā slepenie dokumenti nonāca čekas īpaši medītā ceļveža UdSSR Reisefürer durch Gefängnisse und Konzentrationslager in der Sovjet­union (Stefanus Edition Verlags AG CH-Seevis/GR, 1980) 127. lappusē. Tur publicēts 1960.-1970. gados Latvijas inteliģences garīgās terorizēšanas un latviešu trimdas idejiskās ietekmes apkarošanas laukā īpaši aktīvās un Glavļita priekšnieces Austras Lucēvičas parakstīts slepens cenzūras akts – par materiāliem, kas konfiscēti no ārzemnieku sūtītām bandrolēm. Akts, kas sastādīts 1974.3.IX, izlemj iznīcināt sadedzinot „pretpadomju literatūru” – sākot ar Bībeli, turpinot ar Edgara Dunsdorfa Latvijas vēsturi, Andreja Eglīša Audiet mani karogā, sarkanbaltsarkanā... pavisam kopā 19 eksemplārus augustā atsūtīto grāmatu – viens izteiksmīgs dārgums no 18 miljoniem eksemplāru, ko pēc Heinriha Stroda aprēķiniem iznīcināja okupācijas gados.

Prof. Strods savā darbā bieži min cenzūras „galvu” – vadošo, slepeno čekas, partijas cekas (LKP CK) un cenzūras šaurākā nozīmē (Glavļita) veidoto „trijstūri”, kas dzelžaini un mērķtiecīgi kontrolēja sabiedrības garīgo dzīvi un informāciju, un vadīja padomju propagandu, un, kā viņam patīk dēvēt – informācijas killerus. Trijstūra kontrolē pretrunīgi ritēja gan „vienkāršo” cilvēku, gan Latvijas vēsturē spilgti iezīmētu personību okupācijas laika dzīves. Faktiski līdzās „trijstūrim” bija vēl ceturtais, dominējošais stūris. Baltijas tautas īstenībā dzīvoja neiedomājami militarizētā PSRS karabāzē. Manuprāt, tieši par PSRS militārā faktora, militarizācijas absolūto, izņēmuma ietekmi uz cenzūru līdz šim ir maz rakstīts, maz izpētīts. Šai jomā valda tikai nojausmas, militāristu politiskā ietekme visās cenzūras kampaņās nav atklāta. Militārā cenzūra bija kopēja visai Baltijai, pastāvēja zināma tās savrupība. Visa Baltija bija faktiski PSRS Bruņoto spēku priekšposteņa karabāze, – ar kodolbruņojuma raķetēm, stratēģisko aviāciju, zemūdenēm un kuģu grupējumiem, laika gaitā simtiem te pabijušu armijas daļu un īpašo vienību. Ar aizliegtām zonām, ar milzīgām, civilpersonām gandrīz nepieejamām teritorijām, slēgtajām pilsētām un milzumu visādu „īpaša režīma” objektu. Jau 1954. gadā Latvijā dislocētajās PSRS bruņoto spēku daļās sāka izvietot kodolieročus. Anna Brigadere nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka pirmās stratēģiskās kodolraķetes Latvijā 1960. gadā izvietos viņas Tērvetes novadā. Par atomķīlniekiem padarīto tautu informācijas cenzūra vistiešākā veidā nonāca īpašās Baltijas valstu teritoriju aptverošās karabāzes vadības varā.

Ieskatos bijušā laika papīru vilnī un arī padomju politiskās cenzūras aizkulišu zinātāja un izjutēja Vilhelma Muntera 1959. gada dienasgrāmatā. Rakstīts krieviski. 16. X. Katros divdesmitajos. Galvenais pasts Kirova [tagad - Merķeļa - B.D.] ielā. Avdjukevičs. Tātad – minēts otrs slavenākais Rīgas cenzūras specpunkts un apspriežu vieta. Bijušais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Rīgā pēc Krievijā pavadītajiem gadiem atgriezās 1959.18.X. Bet viņa dienasgrāmatā minētais Longīns Avdjukēvičs – tas ir tolaik jau topošais LPSR VDK priekšnieks (1963-1980). Ar šo savu iestarpinājumu gribēju pateikt, ka Munters nu ārkārtīgi operatīvi, uzreiz ieradās varenā „trijstūra” jeb precīzāk – „četrstūra” redzes lokā. Un žēl, ka, piemēram, Munters un vēl daudzas cenzūras īpašas uzmanības „cienīgas” un daudziem pat personīgi pazītas Latvijas „atslēgas personas” neparādās profesora Stroda arhīvu arumos. Mēdz teikt – vēsturē katrai lietai, katram notikumam ir uzvārds. Tāpēc būtiski būtu zināt tās augstākās padomju hierarhijas personu virknes GLP - CK - VDK un Baltijas militārās varas pārvaldes ķēdē, kas paralēli un vienotā frontē komandēja reģiona cenzūras stratēģiskos viļņus un kampaņas.

Padomājot retrospektīvi, iznāk, ka manā paša atmiņā spilgtākais un pārsteidzošākais politiskās cenzūras plosīšanās notikums bērnības novadā saistās ar Aglonas baznīcas, precīzāk – Aglonas klostera gadsimtos veidotās, unikālās bibliotēkas barbarisko sadedzināšanu Aglonas dzelzceļa stacijas kurtuvē 1960. gadu sākumā. Personas to atceras. Prof. Stroda pētījuma struktūrā šīs Latvijas katoļu baznīcas vēsturē īpaši iezīmīgās čekistiskās akcijas pienācīgu pieminējumu gan nepamanīju. Strukturāli tas iekrīt no Lietuvas pētnieka K. Sinkeviča (Sinkevičius) darbiem vairāk pazīstamā jēdziena „bibliocīds” spilgtāko piemēru virknē visā Baltijā. Jāpiekrīt prof. Strodam jautājumā, ka blakus padomju cenzētajai literatūrai Latvijā bija tamizdata (tur, Rietumos, ārzemēs izdotā) literatūra, bet diemžēl nebija kaujinieciskas samizdata (pašizdotās, nelegālās) literatūras kā Krievijā un turpat kaimiņos, Lietuvā. (260).

Nobeigumā lai būtu paša prof. Heinriha Stroda dziļi emocionāla un skarbi jautājoša pasāža: Visi jaunie radošie darbinieki ilgāku vai īsāku laiku mēģināja būt padomiski. Kāpēc tik daudz humanitārās zinātnes pārstāvju, mākslinieku, žurnālistu nespēja redzēt un rādīt patiesību? Arī 60.-80. gados par to nedraudēja izsūtīšana, bet valdīja bailes? No „visu tautu vadoņa un skolotāja” laikiem daudzi uzskatīja par godu nolaizīt PSKP pakaļu vairākkārt. Izplatījās politiskā ideoloģisma pragmatisms. Taču totalitārais komunisms noteica divdabju un pat trijdabju veidošanos, kurā cilvēks runāja (rakstīja) vienu, domāja otru, bet īstenoja trešo (259). Diemžēl.

 

Aglonā dzimušais Bonifācijs Daukšts – LVU / LU docētājs (1977-1993). LR Ārlietu ministrijas dienestā (kopš 1991), piedalījies kā eksperts sarunās ar Krieviju par armijas izvešanu, padomnieks LR vēstniecībās (Šveicē, Lihtenšteinā, Slovēnijā, Slovākijā, Ungārijā, Lietuvā), LR pārstāvis IAEA Vīnē, pašlaik LR ĀM Politiskā arhīva padomnieks. Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB) valdes loceklis. Raksta dzeju (kopkrājumā Acis – 1981,¼ satori, presē), atdzejojis ukraiņu un krievu dzejniekus. Raksta pirmavots: ¼ satori.