Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

Šogad, dzejnieka un literāta Ērika Raistera piemiņas fonda 41. darbības gadā, 27 laureātu pulkam pievienojies Toronto dzīvojošais, bet plašajā latviešu saimē pazīstamais ārsts, literatūras pētnieks un arī „jaungaitnieks” Pāvils Vasariņš, ko balvas pasniegšanas sarīkojumā Ņujorkā (16.IV) Voldemārs Avens raksturoja kā latviešu kultūras bagātinātāju, literatūras vērtētāju un sargu.

Strādādams dermatoloģijā un vēža pētniecībā, Pāvils Vasariņš paralēli savam darbam medicīnas laukā pievērsies arī latviešu literatūrai, sniedzot dziļus un izteiksmīgus referātus un priekšlasījumus, kā arī avīzēs un žurnālos rakstot pārdomātas grāmatu recenzijas un darbu analīzes, apceres un pārskatus. Viņš var arī lepoties ar vairāku zinātnisku grāmatu publicēšanu gan Kanādā, gan Latvijā. Pēdējos gados, kopš viņa dzīvesbiedres Ainas Zemdegas aiziešanas mūžībā, Pāvils Vasariņš ir nodarbojies ar rakstnieces darbu sakopošanu un izdošanu 5 sējumos. Kopotos rakstus Pāvils Vasariņš veidojis, iekļaujot ne tikai Zemdegas darbus, bet arī viņas darbu analīzi, dažādus komentārus un atsauksmes, kā arī biogrāfiskas ziņas, tādā veidā uzceļot savai dzīvesbiedrei literāru pieminekli.

Vaicāts, kā viņš kā tik zinātnisks cilvēks pievērsies literatūrai, Pāvils Vasariņš stāsta, ka interese par grāmatām bijusi jau no bērnības. Mēnešiem ilgi viņš noņēmies ar Aleksandra Grīna Pasaules vēsturi, tad ar Raiņa tulkoto Dimā romānu Grāfs Monte Kristo, toreiz vēl „vecajā drukā”, gotu burtiem. Dzeja sāka atklāties mazliet vēlāk – ap 12 gadu vecumu. Skalbe, Plūdons, vēlāk Ādamsons. Vācu okupācijas laikā žurnālā „Latvju Mēnešraksts” iepazinos ar tā laika jaunajām zintniecēm – Strēlerti, Ķezberi, Tomu, Vīksnu. Rūpīgi lasīju arī recenziju nodaļu. Intriģēja apceres par grāmatām, atmiņā ilgi palika polemika par to, vai Raudives tulkojumi bija tieši no spāņu valodas, kā minēts grāmatas ievadlapā, jeb tomēr no krievu valodas, jo pielaistas identiskas kļūdas... Pēc 50 gadiem atradu „Latvju Mēnešraksta” burtnīcas un visas manas grāmatas, ko biju paslēpis bēniņos 1944. gada rudenī. Sameklēju arī polemiku par Raudives tulkojumiem. Tātad atmiņa nebija vīlusi, atceras Pāvils Vasariņš.

Par savu profesionālo darbu laureāts stāsta: To, ka būšu ārsts, zināju jau agrajos pamatskolas gados, dabaszinātnes bija interesantākās jau pamatskolā. Ģimnāzijas gados Rīgā un Eslingenā ātri apguvu vācu valodu, bet bija tikpat skaidrs, ka Vācijā uz ilgstošu dzīvi nepalikšu. Tūlīt pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos tuvākajā augstskolā dabas­ziņātņu fakultātē, bet tajā pašā laikā sāku nopietni studēt angļu valodu. 1948. gada vasarā kļuvu par laukstrādnieku Kanādā.

Manas dzīves dominējošākais mērķis bija medicīna. Valodas bija tikai palīglīdzeklis veiksmīgākai nākotnei. Literatūra mani intriģēja, bet laika tādam luksusam pirmajos trimdas gados nepalika, atzīst Pāvils Vasariņš un turpina: Vēlāk, kad biju jau kādus gadus studējis dabaszinātnes un medicīnu, gadījās saņemt aicinājumus piedalīties latviešu trimdas sabiedrības sarīkojumos – referēt par latviešu literatūru (trimdā un dzimtenē). Mana pirmā dzīvesbiedre nebija latviete, latviešu valodu man neizdevās viņai iemācīt. Mana otrā dzīvesbiedre bija latviešu dzejniece Aina Zemdega (1924-2006). Ap 30 gadu ilgā dzīve ar dzejnieci un mūzikas skolotāju padarīja manu dzīvi bagātāku; varēju arī viņai palīdzēt ar tehniskajiem darbiem grāmatu sagatavošanā, korektūru lasīšanā utt., kā arī tīri praktiski Lubes dzirnavu atjaunošanā.

Pāvils Vasariņš atzīst, ka medicīna un literatūra viņa dzīvē bijušas kā divas pasaules, tās nesaista nekas. Protams, arī medicīna prasīja savu tiesu – nostrādājot 8 gadus par ģimenes ārstu, atgriezos skolas solā, vēlāk kļuvu „akadēmisks” – nodarbojos ar studentiem, pētīšanas darbiem, mācību grāmatu sastādīšanu. Apmēram 20 gadus piedalījos arī jauno ārstu apmācībā Latvijā, sastādīju mūsdienīgas mācību grāmatas kopā ar Latvijas kolēģi. Tagad jūtos brīvs – savā 80. dzimšanas dienā atvadījos no medicīnas, par savu zinātnisko karjeru stāsta laureāts. Literatūra mani turpināja saistīt, bet nekad neizdevās apgūt vajadzīgo izglītību, lai sasniegtu kaut kādu profesionālu līmeni. Lielāka nozīme bija intuīcijai un pieredzei ilgus gadus lasot grāmatas, gatavojot referātus, rak­stot recenzijas un apceres par literāriem tematiem. Secinājums – manā gadījumā medicīna un literatūra bija divas pasaules, noslēdz Pāvils Vasariņš.

Par saviem lielākiem sasniegumiem medicīnas laukā viņš uzskata 43 gadus pavadītus ārsta darbā, kuru laikā viņam izdevušies arī nozīmīgi pienesumi ādas slimību izpratnē. Ir sarakstītas 4 mācību grāmatas, ap 40 publikāciju ASV, Anglijas, Kanādas un Latvijas medicīnas žurnālos. Savukārt darbojoties literārajā laukā Vasariņš centies tuvināt dzejniekus un rakstniekus lasītājiem un klausītājiem, gan vadot vai piedaloties literāros sarīkojumos, gan rakstot piezīmes par grāmatām un literāriem notikumiem trimdas presē. Viņš atklāj, ka daudzu gadu laikā publicētās piezīmes, apceres un reportāžas tagad sakopotas vienā sējumā, un jaunās grāmatas izdošana paredzēta jau šoruden. Tā kā laureātam nekad rokas neguļ dīkā, tad viņš jau sācis strādāt pie savas autobiogrāfijas, ko gaidīsim ar interesi.

 

Vita Gaiķe ir JG redakcijas locekle un laikraksta Latvija Amerikā galvenā redaktore.