Lāsma Ģibiete

PĀRLASĪT, LAI PADOMĀTU

Šogad janvārī Latvijā plaši atzīmēja komponista Raimonda Paula 75. dzimšanas dienu. Katru janvāra sestdienas pēcpusdienu „Latvijas Televīzijas” 1. programmā skatītājiem piedāvāja noskatīties agrākos gados uzņemtas teātru izrādes, bet svētdienas vakaros – latviešu mākslas filmas. Tātad kopumā tika demon­strētas 4 izrādes un 4 filmas. Gan teātru izrāžu, gan filmu mūzikas autors, protams, Pauls. Mana favorīte no piedāvātajām teātra izrādēm bija Dailes teātrī iestudētā (1980) Bruknera (Ferdinand Bruckner) luga Elizabete, Anglijas karaliene (rež. Arnolds Liniņš, Aina Matīsa), savukārt no filmām – Rīgas kinostudijas uzņemtais (1978) Teātris (rež. Jānis Streičs). Minēto teātra izrādi un filmu vieno ne tikai to mūzikas autors un abu ievērojamais vecums. Kā vienā, tā otrā galveno lomu tēloja arī viena un tā pati aktrise, Vija Artmane.

Savdabīga nejaušība, ka februāra sākumā manās rokās nonāca šīs aktrises sarakstīta un nu jau pirms 7 gadiem izdota grāmata Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves (Pētergailis, 2004. 264 lpp.). Tā ceļu pie lasītājiem sāka gadā, kad aktrisei apritēja 75. dzīves gadskārta (tikpat, cik šogad Raimondam Paulam). Domāju, nekļūdīšos apgalvodama, ka ikvienu šīs grāmatas potenciālo lasītāju vispirms piesaistīs daudzie fotoattēli, kuros Vija Artmane iemūžināta gan kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem, gan daudzās teātra un kino lomās. Sieviete ar daudzām sejām, kas uz skatuves un kino izdzīvojusi neskaitāmus, bieži vien pat pilnīgi pretējus likteņus. Vai gan viņas tēlotajai Soņai filmā Dzimtas asinis (1964) vispār iespējams kas kopīgs, piemēram, ar to pašu Džūliju Lamberti filmā Teātris? Pareizs ir secinājums, ka Artmane ir aktrise ar plašu diapazonu. Ne velti savā laikā gan Latvijā, gan visā plašajā padomju zemē tika ļoti mīlēta, pat dievināta.

Ziemcieši, ja nevērtējam literaro kvalitāti, ir saistoša lasāmviela, ko apgūt vienā, augstākais, pāris vakaros. Grāmata ievērojama kaut vai tāpēc, ka lasītājam iespējams ko vairāk uzzināt par vienu no vistalantīgākajiem latviešu teātru režisoriem Eduardu Smiļģi (1886-1966), ar kuru aktrise radoši sadarbojās 17 gadus. Lai gan par Smiļģa personību var lasīt gan Māra Grēviņa monogrāfijā Eduards Smiļģis (1974), gan Artmanes kolēģu Harija Liepiņa atmiņās Pēr, tu melo! (1997) un Mudītes Šneideres darbā Trejgalv’s (2010), vienmēr ir interesanti par šo cilvēku uzzināt ko sev pašai jaunu; kā viņu vērtē laikabiedri, jo katram savs skatījums, savas atmiņas. Artmane rezumē: Teātris vienmēr ir sava laika teātris. Un Smiļģis, tāpat kā viņa teātris, bija sava laika inscenētājs (99). Otrs režisors, par kuru vēstī aktrise, ir Runcis jeb Pēteris Pētersons. Taču viņa gadījumā Artmane, kaut nedaudz, bet tomēr nav atturējusies no savstarpēju rēķinu kārtošanas, un tas grāmatas kontekstā vērtējams negatīvi. Vēl pie interesantākajām lappusēm minamas tās, kur aktrise vēstī par darbu pie kādas konkrētas lomas teātrī vai kino, vai arī par aktiera profesiju kopumā. Bez ievērības nepaliek arī teātra kritiķi un teātra vēsturnieki, piemēram, krietnu devu Vijas Artmanes kritikas saņēmis prof. Hausmanis: Kad teātra zinātnieks Viktors Hausmaņa kungs vēlāk sarakstīja grāmatiņu par Raiņa lugu iestudējumiem latviešu teātros, tad viņš Leldes vietu uzvedumā gandrīz nepieminēja, galveno uzmanību veltīdams citiem tēliem. (..) Tā, lūk, ir ar vēstures taisīšanu (izcēlums mans – L.Ģ.) – kas katram paliek prātā, ko katrs pieraksta, tas arī tiek saglabāts (116-117). Savs dzelksnītis tiek arī Valentīnai Freimanei un Lilijai Dzenei.

Un tagad par to, kā aktrise atreferējusi savu dzīves stāstu, jo šī grāmata taču galvenokārt ir par viņas dzīvi. Ja darba pirmajā daļā, kur autore vēstī par savu ārkārtīgi trūcīgo bērnību (viņa uzaugusi bez tēva), tam vēl ir iespējams noticēt, tad tālāk diemžēl jau vairs nē, kaut gan lielais trūkums mūža garumā pieminēts ar neapskaužamu regularitāti. Piemēram, paužot savas izjūtas par to laiku, kad viņai tika piedāvāts Padomju Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāja vietnieces amats. Runa ir par 80. gadiem. Vija Artmane vēstī: Izspriedu, ka ar savu mazo aldziņu nekur aizbraukt nevarēšu, tāpēc iespējas jāizmanto. Grūti bija kaut ko vairāk nopelnīt. Filmējoties pašmāju filmās, man bija ļoti mazi honorāri, tikai vēlāk sāku saņemt lielākus. (..) Un tā – es centos izmantot iespējas, lai par valsts naudu aizbrauktu uz ārzemēm, kurās pati par savu naudiņu nekad nebūtu nokļuvusi (180-181). Neparasta atklāsme, jo, ja ieskatāmies aktrises dzīves datos, atklājas, ka iespējas apmeklēt ārzemes viņai radušās jau krietni agrāk, no 1961. gada. Un velti šai kontekstā tiek pieminēta nauda; ikvienam zināms, ka, lai padomju okupācijas laikā varētu braukt uz ārzemēm (uz rietumiem, bet ne tikai), simtreiz vairāk par naudu bija nepieciešams kas pilnīgi cits… To, ka aktrises paustais dažos jautājumos varētu atšķirties no dzīves īstenības, var iedomāties, kaut vai tikai aplūkojot grāmatā ievietotos fotoattēlus. Ļoti trūcīgā padomju aktrise vienmēr ģērbusies skaistās, greznās kleitās, smalkās kurpītēs, greznojusies ar krāšņām rotaslietām (nav runa par skatuvi). Trūkums bija tik liels, ka Artmanei gandrīz visu padomju laiku nācās dzīvot plašā dzīvoklī Rīgas centrā. Un cik daudziem latviešiem jau 1956. gadā mājās bija televizors???

Vissmagāk skaidrojamā lieta pašai aktrisei, grāmatu rakstot, bijusi viņas ļoti aktīvā sabiedriskā darbība padomju gados. Politikā Artmane iesaistījās agri – jau 1955. gadā tika ievēlēta par Rīgas pilsētas Kirova rajona deputāti, vēlāk septiņu gadu garumā arī par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti. Minu tikai divus amatus; visas dzīves laikā aktrisei to bijis daudz vairāk. Par to viņa grāmatā stāsta: Bet tad es pati sev uzmetu cilpu, lai gan nesapratu, kam man tas vajadzīgs… un tālāk: Neuzskatu sevi par pierunāšanas upuri, bet par nepietiekami informētu gan. Nezināju par bīstamību, ko nozīmē kļūt par komunistiskās partijas biedru. Skaidrs bija tikai viens – panākumus un uzticību guvušos cilvēkus, kā jaunus, tā vecāka gada gājuma, aicināja iestāties partijā. Bija izplatīts teiciens: partijā neiestājas, partijā uzaicina! (202). Autore gan aizmirsusi pieminēt būtisku faktu par tām daudzajām priekšrocībām, kuras toreiz pareizie cilvēki baudīja. Un nekāds izņēmums nebija viņa pati. Specveikali, specpoliklīnikas, tie paši jau minētie ārzemju braucieni… Nešķiet, ka Vija Artmane patiešām piederētu „ziemciešiem”, kā viņa sevi nodēvējusi. Un tālāk seko aizkustinošs aktrises pārsteigums, ka kāds latviešu emigrantu žurnālists viņu esot padarījis „sarkanu” (203). Vēl komiskāka šķiet atzīšanās, cik ļoti viņa iemīlējusi padomju laikā aizliegto rakstnieci Zentu Mauriņu un kā viņa paslepus kopā ar savu māti, laikā, kad jau bija guvusi panākumus uz skatuves, svinējusi Ziemassvētkus un gājusi uz baznīcu.

Par darba literaro kvalitāti – traucējošs, vietām pat apgrūtinošs ir ārkārtīgi biežais deminutīvu lietojums tekstā. Citēšu kādu (pat komisku) piemēru: Es pārnācu no kosmonauta Grečko pieņemšanas restorānā „Rīdzene” pulksten vienos. Atnesu pat cienastiņu līdzi – pīrādziņus un auglīšus, kokakolu ar šņabīti (244). Nereti sastopami arī burtiski pārnesumi no krievu valodas, piemēram, aizņemt divas istabas. Latvieši istabas neaizņem, viņi tajās dzīvo. Grāmata uz labas literatūras titulu pretendēt nevar.

 

Lāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes, Urālistikas katedras lektore. Publikācijas Karogā, ¼ satori, Helikons (Liepājā), JG.