Helēna Hofmane

DĀRZNIEKS – CAURCAURĒM MŪZU KALPS

Losandželosas tautietis gleznotājs Voldemārs Dārznieks (1926.1.IX-2010.4.XII) piedzima Koknesē, vēlāk dzīvoja Rīgā – mājā, kurā dzīvojis visu četru Saeimu loceklis Voldemārs Bastjānis ar ģimeni. Tolaik septiņgadīgajam Voldiņam visu mūžu labi palikusi atmiņā 1934.15.V nakts, kad aizsargi un policisti uzlauzuši Bastjāņa dzīvokļa durvis, viņu apcietinājuši un aizveduši uz Centrālcietumu (vēlāk uz Liepājas koncentrācijas nometni). Priekšpēdējā kara gadā, kad vācieši iesauca 1926. gadā dzimušos, 18 gadus vecais Dārznieks nokļuva uz vācu kuģa, kur darbs bijis ļoti smags. Bēgļu laikos Vācijā 1940. gadu otrajā pusē Voldis mācījās Eslingenas Latviešu nometnes mākslas skolā, kur tolaik pulcējās un mācīja daudzi pazīstami Latvijas gleznotāji – Ludolfs Liberts, Jūlijs Matisons u.c. Jau tad Dārznieks saprata, ka gleznošana būs viņa dzīve. Tai laikā tur mācījās arī Dainis Miezājs, Raimonds Staprāns, Tālivaldis Stubis u.c., arī Kazimirs (Kaža) Laurs. Jau bēgļu nometnē Voldis sadraudzējās ar Kažu, kurš arī bija viens no pēdējiem, kas Voldi redzēja šai saulē ASV Veterāņu slimnīcā Losandželosā.

Pēc bēgļu Lielās izklīšanas Rietumvācijā Dārznieks nokļuva ASV (1950). Viņš iestājās Čikāgas Mākslas institūtā (Art Institute of Chicago), bet, sākoties Korejas karam, tika iesaukts obligātajā kara dienestā – ASV kara flotē. Pēc nokalpošanas (1951-1953) viņš ar speciālo amerikāņu bruņoto spēku izglītības pabalstu (G.I. Bill) turpināja izglītību Ņujorkas Mākslas institūtā (Art Institute of New York), ko beidza 1956. gadā. Sekoja Rietumeiropas apceļošana. Dārznieka pirmā solo izstāde notika Ņujorkas „Aspects Gallery” (1961). 1964. gadā Dārznieks apprecējās ar Ņujorkā mītošo mākslinieci Ausmu Matcati. Piedzima meita Kaiva. Tais laikos Ņujorkā bija apmeties krietns skaits latviešu mākslinieku, un mākslas dzīve kūsāt kūsāja – izstādes dažādās mākslas galerijās un izstāžu telpās, nereti kopā ar Čikāgas jaunajiem latviešu māksliniekiem. Voldis bija uzbūvējis speciālu ierīci uz Ausmas folksvāģīša jumta, lai varētu pārvadāt liela formāta gleznas.

Voldemāram Dārzniekam patika jūra un ūdeņi. Nelielā buru laivā, nosauktā par „Noname”, t.i., „Bezvārdi”, kopā ar diviem draugiem, viņš apbrauca gandrīz visu Ziemeļamerikas kontinentu – no Sietlas uz dienvidiem gar Meksiku, Vidusameriku, cauri Panamas kanālim un tālāk uz ziemeļiem līdz Floridai. Kad „Noname” piestājās Dienvidkalifornijā, Kazimirs atveda Dārznieku pie mana tēva – gleznotāja Aleksandra Nukšas, iepazīstinot viņu kā „Caru Nikolaju II”. Ar savu labi kopto negaro bārdu Voldis patiešām atgādināja attēlos redzēto Krievijas caru Nikolaju II.

Dažus gadus vēlāk, varbūt ap 1964. gadu, Voldis, nopircis mazu lietotu Citroenu (man nez’ kāpēc liekas, ka viņš par to samaksāja $100), no Ņujorkas pārbrauca pāri visām Savienotajām Valstīm un ieradās Dienvidkalifornijā pie Kazimira Laura, sava vecā drauga Kažas. Drīz vien Voldis iekārtoja savu darbnīcu. Venīses (Venice) pilsētiņā pie jūras (kur gan citur!) viņš noīrēja paprāvu veikala telpu. Šajā apkārtnē lēto telpu dēļ tolaik dzīvoja un strādāja daudz dažādu mākslinieku. Veikalu viņš pārveidoja līdz nepazīšanai – ievilka elektrību, lai gleznojot būtu piemērota gaisma. Dārzniekam patika strādāt ar kokmateriāliem. Vēl dzīvojot Ņujorkā, viņš pagatavoja mazajai Kaivai gultiņu, īstu mākslas darbu. Venīsē viņš ar kokmateriāliem strādāja vēl biežāk. Reizēm viņš pacēla krastā pēc vētras šo un to, ko jūra bija izskalojusi. No kādas firmas ASV dienvidaustrumos viņš pasūtināja dažādus neparastākus dēļus – vītolkoka, dzelzskoka (tumšus, smagus, cieta koka no kādas Āfrikas zemes) u.c. Viņa darbnīcā atradās zemi, smagnēji bluķīšveida soliņi, un soliņu virsa bija tā izveidota, ka ciemiņa sēžamvieta tajos ērti ietilpa. Savā studijā viņš iebūvēja dušas telpu ar mozaīkas delfīniem uz sienām un grīdas. Delfīni viņam ļoti patika.

Dārznieka saimniece vecā Granta kundze bija ļoti lepna uz „savu mākslinieku” un, cik man zināms, pa visiem šiem gadiem par šo tukšo veikala telpu īres maksu neko nepacēla.

Ēka, kurā Dārznieka studija (dzīvoklis) atradās, bija pie ielu krustojuma ietves malā, un tur nebija pat kabatas lakata lieluma zemes gabaliņa, kur varētu ko iestādīt. Pie sienas malas viņš novietoja prāvu koka sili acu augstumā ar latvisko ornamentu rotājumiem, kurā auga dažādi košumaugi. Ieeja telpā bija no stūra, un durvis bija izveidotas no dažādiem nesimetriska lieluma koka gabaliem un stikliem, šķiet, pēc Kurta Švitera parauga. No koka viņš gatavoja arī kaklarotas un matuspraudes. Voldemārs Dārznieks strādāja gadījuma darbus, lai nopelnītu iztiku – restaurēja antīkas mēbeles, vairākiem šejienes māksliniekiem izbūvēja darbnīcas. Viņš gleznoja, kad radās iedvesma. Modeļu trūkuma laikos viņš izmantoja nūdistu žurnālus, kuros bija daudz kailu augumu dabiskās pozās. Tos tad viņš piemēroja savām vajadzībām. Skiču bloks viņam vienmēr bija pa ķērienam, un tā radās daudzie spalvas zīmējumi. Brīžos, kad negleznoja, viņš lasīja haikas, Krišnamurti vai vācu rakstnieka Gintera Grasa darbus.

Aizritējušā gadsimta 60. gados bija populāras kafejnīcas, kurās dzejnieki lasīja savus darbus, jaunie mūziķi spēlēja instrumentus, un pie sienām karājās gleznas. Arī Dārznieks mēdza tur izstādīt savus darbus, tāpat galerijās, dažādās grupu izstādēs un mākslas festivālos. Viņa gleznu Saules brilles kādā lielā mākslinieku grupas izstādē Holivudā atzina par labāko darbu un godalgoja. Arī citās izstādēs viņš saņēma godalgas un naudas balvas. Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos 1970. gadā Losandželosā viņš kopā ar Artūru Damrozi un Anšlavu Eglīti bija mākslas izstādes žūrijas komisijā. Viņš piedalījās izstādēs vai palīdzēja tās iekārtot arī citos Rietumkrasta Dziesmu svētkos.

Radio Brīvība / Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakcijas ārštata darbiniece, mākslas vēsturniece Irēne Avena kādā radioraidījumā (1981) raksturoja Dārznieku kā bezkompromisa personu, kurš atsakās dzīvot pēc noteikumiem, lai kādi tie būtu. Viņš mīl un prasa sev absolūtu brīvību, un ir ar mieru maksāt par savu brīvību ar vientulību un, ja vajadzīgs, arī trūkumu. Un par viņa gleznošanu: It kā bez apdoma šķiestās krāsas ir gaišas, spilgtas, eksplozīvas, pilnas nemiera un trauksmes… Tā vien liekas, ka Dārznieks glezno mūžīgā ekstāzē… Par sev tuviem māksliniekiem Dārznieks uzskatīja norvēģi Edvardu Munku, austrieti Oskaru Kokošku un amerikāni Villemu De Kūningu, ar kuriem viņam ir nepārprotama radniecība.

Liels trieciens Voldemāram Dārzniekam bija viņa brāļa meitas Anitas Milleres pāragrā aiziešana mūžībā (2007). Milleri dzīvoja pie jūras Kalifornijas Sanpedro pilsētiņā, un, kad Anita ar vīru devās ceļojumos, viņi aicināja Voldi dzīvot viņu mājā. Tur Voldis pieskatīja dzīvniekus, strādāja dārzā un gāja uz ostu skicēt. Daudzus Dārznieka darbus draugs Marks Vanklīve (Mark Van Cleve) nofotografēja un izveidoja mājaslapu. Daļu šo darbu var apskatīt: <http://www.flickr.com/photos/markvancleve/>  Ūdeņu mīļotāja Voldemāra pelni tiks iekaisīti Klusajā okeānā.

Helēna Hofmane, Dienvidkalifornijas latviešu kopienas sabiedriska darbiniece un mākslas fotogrāfe. Darbi eksponēti gan solo, gan arī kopizstādēs, arī daudz reproducēti un apcerēti JG lappusēs. Skat. Richarda Liukas darināto Voldemāra Dārznieka fotoportretu JG265:46.