Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

Gundars Ignats


KĀZAS

 

Viņa stāv tajā galda galā, kas draugiem, paziņām un kolēģiem. Sīksīkās sprodziņās ieveidotiem matiem, mirdzošām, mazliet par daudz akcentētām, mazliet par daudz noreibušām acīm un piesārtušiem vaigiem, plecu lencītes, dziļais dekoltē atsedz izteiksmīgās krūšu formas, sarkanā krāsa izceļ viņu pārējo viesu vidū.

Turot glāzi vienā rokā, ar otru viņa uztraukti ņurca salveti. Skatiens uztraukti klimst šurpu turpu, nekur neuzkavējies ilgāk par pāris acumirkļiem, – no skatuves podesta pie sveces, no sveces uz sarkanvīna glāzi, no tās uz aizkariem, tālāk pie līgavas plīvura. Centieni nomaskēt uztraukumu ar smaidu ir neveik­smīgi. Neizdodas radīt iespaidu, ka viss ir kārtībā, ka nekas netraucē.

Viņš ir ģērbies svinīgi. Viņš ir visskaistākais, – koši melnā uzvalkā, pienbaltā kreklā un kuplā kaklasaitē. Žaketei mirdzošas aproču pogas, krūšu kabatā sarkans rozes zieds. Vaigos smaida bedrītes, allaž taisnie mati sasukāti uz sāniem, tajos ieveidota loka, atsedzot jaunā vīrieša plato pieri. Zods stalti piepacelts gluži kā dejotājam, skatiens drošs un priecīgs.

Viņš stāv ciemiņu galdu ieloka vidū, pārliecināti pacēlis glāzi, turēdams to trijos pirkstos acu augstumā. Viņam priekšā uz galda starp ēdienu traukiem vāze ar līgavas pušķi, līdzās groziņš ar šķīvja lauskām, – trīs lielākiem gabaliem un veselu sauju sīkāku drumstalu. Turpat neliela kopēta dziesmu grāmatiņa, uz vāka divas laimīgas, šabloniskas sejas, savienotas ar stilizētu amorbultas sašautu sirdi.

Viņam pēc mirkļa, viņai pēc mūžības, acu skatieni ir sastapušies. Gana slēpušies un vairījušies, kā nolemti tie virzījušies viens otram pretim līdz satikušies.

Telpas plašumā – kā atsevišķā istabā – ir tikai viņi vien. Viesi ir klātesoši un tajā pat laikā viņi ir kaut kur citur, ārpus stāvošo telpas, ārpus skatiena klusuma. Sarunu murdoņa ir zemāk, pie sēdošajiem. Vedējmāte šķirsta scenāriju un izrīko oficiantes, amatus saņēmušie viesi pēta savus amata rīkus – līgavas sargi apbrīno ūdenspistoles, droporgi priecājas par dīvainajām kolbiņām, danču meistars šķirsta tautisko deju brošūru.

Muzikants ir apklusis, brilles noslīdējušas līdz plānā deguna galam un tikko turas uz plānās, miroņbaltās ādas klātajiem skrim­šļiem. Ieplestais akordeons uz viņa šaurajiem pleciem un kuslajām krūtīm izskatās neiedomājami smags, bet muzikants ne sūdzas, ne ļaunojas. Paslējis augšup galvu, viņš paskatās uz līgavaini, tad uz jauno sievieti.

Acumirklis ilgst mūžību. Ir tikai viņi divi vien. Starp viņiem – lakota parketa kvadrātmetri, svinībām klātais galds, viesi, dāvanas, svečturis ar trīs aizdegtām svecēm, – pagātnei, tagadnei, nākotnei; starp viņiem – dekoratīvās sirsniņas, plakāti ar tautasdziesmu citātiem, novēlējumiem, līgavas un līgavaiņa bērnības fotogrāfijām. Pie sienas piekārtās zeķītes, viena ar zilu, otra ar rozā maliņu. Uz galda malas milzīgs ziedu pušķis, – uz divām pusēm kā gari pīķi pavērsti gladiolu ziedi, starp tiem kā brīnišķā dārzā saujām asteres, balti un sarkani rožu ziedi, zaļi stiebri un lapiņas.

Atceries.

 

Atceries? Tu viņu gaidīji atbraucam septiņos divdesmit. Viņš ieradās ar nākamo autobusu, teica, ka kavējies, jo autobuss pārāk pilns, un baidoties, ka puķēm kas varētu notikt, braucis ar nākamo, divdesmit minūtes vēlāk. Tu biji sākusi uztraukties, pēc tam gribēji ļauties kārdinājumam apvainoties. Pagriezies, lai dotos prom, jā, tu sāki lēnām iet atpakaļ. Kāds sauca tavu vārdu. Sākumā tu neticēji, domāji, ka tās ir tavas vēlmes, kas materializējas un tu dzīvo domas. Apgriezusies un ieraudzījusi viņu ar milzīgo ziedu klēpi, tu sajuties kā romāna varone.

Jā, un viņš atveda rozes. Ne jau vienu vai divas, ne jau piecas. Divdesmit vienu! Viņš bija izpētījis ziedu krāsu nozīmi un zināja, ka baltas krāsas rozes nozīmē pieķeršanos, oranžās kvēlu vēlēšanos, bet mīlestību simbolizē sarkanas rozes. Un viņam šķita, ka jādāvina sarkanās.

Tu paņēmi ziedus, un jūs gājāt pastaigāties. Vispirms uz krastmalu, cauri parkam, garām sinagogai un indiešu veikaliņam, no kura plūda saldens smārds un džinkstoša mūzika, tālāk līdz būvlaukumam, garām statujai pa šauro, bruģēto ielu vecpilsētā.

Kādā no nelielajiem pagalmiņiem, tu pamanīji māju ar trim tornīšiem, tikai todien tu ievēroji, ka tā ir māja no senlaicīgās brošūras. Veco, izbalējušo grāmatiņu tev bija atdevis vecaistēvs un tu, skatoties vecpilsētas ēkas fotogrāfijās, sapņoji katru no tām reiz apskatīt, atrast dzīvē. Mazajā grāmatiņā ierakstīt datumu, kad kura ēka ir atrasta. Nez kāpēc tas bija šķitis neaizsniedzams mērķis, un tikai todien, iedama ar rožu klēpi, tu ievēroji, ka viss ko tu biji skatījusi kā tālu un neaizsniedzamu bija tev līdzās.

Jūs gājāt klusēdami un tā vietā, lai runātos, tu prātuļoji un nepamanīji viņa uzdoto jautājumu:

– Vai iesim gar baznīcu?

– Jā, labi, – pēc īsa mulsuma tu biji atbildējusi, – iesim gan.

Jūs pagājāt garām rotu veikalam, garām antikvariātam, viņš brīdi pa brīdim paskatījās uz tevi. Tu mēģināji iedomāties sevi no viņa skatu punkta, atcerējies savu attēlu spogulī, – sprogainos, nepaklausīgos matus, kurus varēja savākt tikai ar n-tajām matu sprādzēm, nepaklausīgo šķipsnu, kura neturējās aizlikta aiz auss un mūždien krita acīs, atcerējies žaketi un gaiši zilo blūzi zem tās. Atcerējies strupo kartupelim vai tomātam līdzīgo degungalu, kurš tev nelika mieru, bet kuru nevarēja ne aizkrāsot, ne aizēnot. Tu zināji, ka profilā deguns ir tā neko, bet pretskatā platās nāsis ir uzkrītoši nesamērīgas ar pārējo seju.

Viņš kautrīgi pasniedza tev roku, tu satvēri rožu pušķi vienā, un, cenzdamās viņam izpatikt, viegli satvēri viņa pirkstus. Viņš brīdi saminstinājās, nezinot vai tevi ņemt aiz labās vai kreisās rokas, tu pasmaidīji. Pie gājēju pārejas tu pirmoreiz sajuti nogurušās delnas.

– Varbūt tu negribi turp iet, – viņš jautāja, gribēdams uztvert tavu vissīkāko iegribu. Viņš nejuta, ka tev sāp delnas, tik vienkārši – sāp roku locītavas un tu gribi tikai pārņemt puķes savādākā tvērienā. Nē, ne jau tas, ka tev nepatiktu puķes, ne jau tas, ka tev nepatiktu viņa dāvinātās puķes. Tev tās patika, pat ļoti, tev ļoti patika rozes – tās bija tavas mīļākās puķes. Tu kautrējies viņam ko teikt, baidoties, ka tiksi pārprasta. Tev vienkārši bija neērti. Bet viņš to nemanīja. Viņš aizveda tevi pie upes. Visi soliņi promenādē bija aizņemti, vai nu jauni pārīši, tādi paši kā jūs, vai sarunās iegrimušas sirmas kundzes, vai vienkārši bezpajumtnieki, kuri dalīja dienišķās maizes kumosus. Jūs skatījāties gaismas spēles ūdenī. Pēcpusdienas saule krāsoja pilsētu, atspulgos radīdama tās dvīņumāsu. Tu ievēroji ūdens mestās mazās krokas.

– Viļņi, tās ir ūdens sprogas, – toreiz nodomāji. – Ir mazās, sīkās sprogas, tās, kuras tagad vēroju, un ir lielās tās, kuras aizrauj sev līdz veselas salas un piekrastēs sagrauj mājas, – tu prātuļoji.

– Varbūt tu vēlies ieēst? – viņš tev jautāja. Tu paraustīji plecus.

– Iesim turp, – Viņš pamāja tilta virzienā, netālu no muzeja jūs pamanījāt kafejnīcu. Iegājuši tajā, jūs apsēdāties pie galdiņa loga pusē.

 

Viesi mielojas. Apaļīgais vedējtēvs, pieplacis žuljēna trauciņam, ar karoti bakstīdams pēdējās atliekas, vēro notiekošo. Dūšīgs vīrs izgāzis vēderu, skrubina vistas šķiņķīšus. Vaigi noziesti ar taukiem kā nevērīgi uzkrāsotu lūpu spīdumu, lūpu kaktiņos ēdiena drumslas. No pelēkās žaketes kā pārpildīts graudu maiss un pāri bikšu siksnai pārvēlies milzonīgs vēders. Viņam līdzās taisni izslietu muguru sēž sieviete sērkociņa smalkumā. Miniatūrajos pirkstiņos nazis un dakšiņa, pēc dietologu vai jogas guru ieteikumiem viņa kārto šķīvī sautētus dārzeņus - puķu kāpostus un burkānus vienādās attiecībās, vienu kabača šķēli un dažas seleriju lapiņas. Kungs ar pliku galvvidu un atkarenām ausīm kā zilonītim Dambo un zeltītiem briļļu rāmjiem rubina liellopu filejas šķēles. Viņa dēls, kura galv­vidus vēl klāts matiem, žakete kā šveicaram un galants sarkans tauriņš, izpalīdz policijas seržantam, uzliek vistas ruletes šķēlītes. Jaunkundze ar sātaniski melniem matiem un lūpām pasniedz kartupeļus pamatskolas direktoram, kurš tos padod tālāk. Līgavaiņa brālēns, runātīgs kā deviņi mēmie, salej lielākajās glāzēs limonādi, vidējās – vīnu, bet mazajās – degvīnu. Oficianti kā vērīgi izlūki staigā apkārt galdam un pamanījuši pustukšas pudeles, nomaina tās ar pilnām.

Muzikants attapies stiepj žēlabainas akordeona notis un, nosvīdušu smaidu vērodams jaunos cilvēkus, turpina pārtraukto dziesmu:

–...lai sa-āvu gla-āzi tukšo tas, tukšo tas...

 

Tu noliki rozes uz krāsainā dermatīna, sev līdzās. Sakārtoji, saliki rūpīgi ziedu līdzās ziedam. Oficiante atnesa ēdienkartes, vienu nolika tev, otru viņam. Tu šķīri spīdīgā krītpapīra lapas, ar vienu acs kaktiņu vērodama, ko dara viņš.

– Varbūt kakao, – viņš jautāja.

– Jā, varbūt – tu atbildēji.

– Varbūt kapučīno, – viņš jautāja vēlreiz.

– Jā varbūt, – tu kā iemieta atbildēji vēlreiz.

– Vai vēlies kaut ko ieēst?

– Jā, varbūt, – tu pēkšņā apmulsumā nosarki, pamanījusi savas vienādās atbildes un vienādo toni.

Malkodami karsto dzērienu, jūs vērojāt garāmgājējus, – dažus aplam steidzīgus vakara stundai, apkaklēs ierautām galvām, dažus pārlieku gausus, ieplestām mutēm pētot pilsētas ielas, viņi pārvietojās kā palēlinātā filmā, nesteidzīgi nopētīja sev vien svarīgas lietas, pielika pie acīm fotoaparātus, kaut ko regulēja, pakāpās dažus soļus uz priekšu, dažus atpakaļ, noknipsēja, tad pētīja fotoaparāta ekrānā, kas sanācis rādīja viens otram, un atsāka visu no jauna. Tu atskārti, ka sen nebiji vērojusi cilvēkus. Tā vienkārši apstājusies un vērojusi cilvēkus.

Aizdomājusies tu nepamanīji klusumu.

– Kā iet Dzintaram, – viņš neveikli mēģināja pārtraukt stindzinošo mieru, jautādams par kādu jums kopīgu attālu paziņu.

– Labi, – tu atbildēji.

– Joprojām strādā klubā?

– Laikam, – tu mulsi atbildēji.

Klusums. Garāmgājēji. Steidzīgi un gausi. Klusums.

– Ko pajautāt?

– Ko atbildēt?

Klusums.

– Kas tev vislabāk garšo?

– Viss kaut kas, man nav tāda mīļākā ēdiena.

Klusums.

Tev patīk sports?

Nu, tā, kā kurš. Daži sporti jā, citi ne pārāk.

Klusums.

– Kas tu esi pēc horoskopa?

– Lauva, – tu atbildēji.

– Ha, es arī esmu lauva, – viņš teica un pasmējās, – es tām blēņām neticu, – viņš klusināti noteica.Man šķiet, ka tās visas ir tikai pasaciņas, lai apčakarētu cilvēkus.

– Jā, – tu viņam atbildēji un nosarki.

 

Muzikants, vērodams kājās stāvošos, kā ieķērusies plate atkārto:

– ...lai savu glāzi tukšo tas, lai savu glāzi tukšo tas...

Patiešām, tikai viņi un cits neviens. Neviens no septiņdesmit kāzu viesiem nav dzimis jūlijā. Un tagad viņiem jādzer tikai diviem vien? Un tieši viņiem.

– Kurš gan zina, kad es esmu dzimusi, – viņa prāto, – būtu piecēlusies kaut vai kopā ar marta jubilāriem, vai aprīļa.

– Kaut kāds sviests! – viņa nodomā, un pasmaidījusi liek glāzi pie lūpām. Svelošs asums ielīst mutē, rīklē, barības vadā, kuņģī. Viņa saviebjas, un, vienu roku vēcinādama gar atvērto muti, ar otru tver pēc kanapē maizītes ar laša šķēlīti. Kad tā iemesta mutē, viņa kampj marinēto gurķīti un izdzer pus glāzi limonādes.

 

Šoreiz tu ziedus paņēmi otrā rokā. Izgājuši uz ielas, jūs pamanījāt, ka pieņēmies vējš. Parādījušies draudīgi mākoņi. Tuvojās lietus, bet jums šķita, ka jums izdosies aizbēgt no lietus mākoņiem, vai tie aizies jums garām.

Tu biji ļoti nogurusi un vēlējies doties mājās. Viņš tevi pavadīja. Pie pasta jūs nogriezāties pa kreisi, garām muzejam, tad pāri tiltam, līdz tirdzniecības centram. Tu nezināji cik tālu ļaut sevi pavadīt, kautrēdamās arvien retāk uzmeti viņam acu skatienus. Viņam varbūt šķita, ka tieši viņš ir vainīgs pie tavas vienaldzības un kļuva vēl gādīgāks, vēl rūpīgāks.

– Līdz riebumam, – tev vienubrīd iešāvās prātā, – līdz riebumam rūpīgs. Viņš uzlika taviem pleciem savu samirkušo vējjaku, no kā siltāks nekļuva.

– Vēl tikai trīs šķērsielas, – tu tobrīd domāji, – un es būšu mājās. Es viņam ļaušu sevi pavadīt līdz benzīntankam, nē, labi, līdz pārtikas veikalam. – Tev nebūt negribējās, lai viņš zinātu kur tu dzīvo, tev nebija pārliecības vai vēlies, lai viņš tev zvana.

– Tikai līdz benzīntankam, jā, tikai līdz benzīntankam, un tad viss, tad gan viss! Tu nevarēji izlemt kā atvadīties. Vai teikt: „Paldies par jauko vakaru!” vai „Es nu skriešu!”, vai „Paldies, esam jau klāt”.

 

– ...un savu kaimiņu bučo tas... – kaut kur fonā skan muzikanta aizsmakušais balss tembrs. Jaunā sieviete pieliecas pie blakus sēdošā kunga un ielaidusi viņa šatenajos matos plaukstu, pievelk sev ciešāk klāt, un, pievērusi acis, kaislīgi noskūpsta uz lūpām. Pagriezusies pa labi, viegli uz vaiga nobučo blakus sēdošo sirmo kundzīti, kura, samiegusi krokoto seju, pasmaida un uzspēlētā izbrīnā iepleš acis.

Jaunā sieviete nepamana, ka jaunais vīrs, izdzēris degvīna lāses, paspiež roku pa labi sēdošajam vedējtēvam un sniedz tikpat kaislīgu skūpstu blakus sēdošai sievietei, kura ir baltā kleitā un plīvuru matos.

Tu uzskrēji pa kāpnēm, garām iemigušam bezpajumtniekam, garām rupjībām uz sienas, atslēgusi dzīvokli, mešus nometi puķes uz grīdas. Rokas bija stīvas, āda viscaur izmirkusi. Novilkusi drēbes, iegāji dušā. Ilgi stāvēji zem karstā ūdens strūklas un vēroji ūdens tērcītes ritam pār ķermeni. Vēroji garaiņu mutuļus griežamies. Kļuva mazliet siltāk, tu nodrebēji, ūdens plūda arvien karstāks, vannas istaba ietinās tvaika mākoņos. Tu stāvēji zem karstajām tērcēm un nekustējies. Kļuva siltāk, kļuva silti. Slapjās rozes mērcēja paklāju.

Viņš devās atpakaļ, mēģinādams atcerēties ceļu, pa kuru jūs bijāt nākuši. Saminstinājies pie supermārketa, viņš nogriezās pa nelielo ielu, garām viesnīcai. Lietus pieņēmās spēkā un kļuva drēgnāks, kļuva drēgns. Pamanījis kļūdu, viņš nogriezās kādā šķērsielā, kura iziet atpakaļ uz lielās ielas. Viņš paātrināja tempu un spēra arvien garākus soļus. Dažus ielas posmus, kur izdegušas vai vandāļu izdauzītas ielas spuldzes, viņš metās skriešus, vieglā riksītī, reizi pa reizei trāpīdams nepamanāmās peļķēs.

Ticis garām dzīvojamam masīvam, viņš nogriezās garām žogam, vietumis aplīmētam, vietumis aprakstītam. Viņš dzirdēja aizbraucam mašīnas kaut kur tālumā, viņš redzēja savu ēnu spēles, spuldžu gaismā.

Garām tramvaja pieturai, garām dārza tehnikas veikala laukumā izvietotajiem pļāvējiem, garām trimmeriem, smaidīgiem barokļiem un seksīgām dūdiņām jauno dzīvojamo māju projektu plakātos, garām santehnikas lielveikalam un stūra vannu emaljētajam priekam, marmora flīžu dzīslojumam un duškabīnēm ar pieciem masāžas režīmiem, garām autoplaču spīdīgajai tumsai un mazlietotiem džipiem, sedaniem un hedžbekiem, garām saimniecības veikalam, kura logos neona uzraksti SKRŪVES, STIPRINĀJUMI.

Trešajam vārdam aiz nodzisušā pirmā T burta logā mirdzēja pieci oranži burti ROSES.

Jaunā Gaita