Pasaulē lielākais ļaundaris?

Latvijas politiskajos un ekonomiskajos procesos aizvien lielāku ietekmi iegūst algoti vai citādi uzpirkti cilvēki – mūsu līdzpilsoņi, kuri darbojas Sorosa [George Soros] tīklos, vai kuri par savu iztiku, sabiedrisko un sociālo stāvokli pateicību parādā pasaulē skandalozākajam megaspekulantam Džordžam Sorosam. Kas ir Soross? Pats sevi viņš publiski salīdzinājis ar Dievu un „pasaules sirdsapziņu”, daudzi neiedziļinājušies cilvēki viņu uzskata par labdari vai filantropu. Latviešu valodā ir maz līdzsvarotu rakstu par Sorosu, tāpēc nolēmu pārtulkot CBS žurnālista Stīva Krofta (Steve Kroft) rakstu, kas saucas „Pasaulē ļaunākais cilvēks”.

Jānis Kučinskis <vetrasputns@inbox.lv>

<http://zinas.nra.lv/viedokli/janis-kucinskis/49368-pasaule-lielakais-laundaris-soross.htm>

<http://imfreenow.blogspot.com/2011/01/most-evil-man-in-world.html>

Izvilkumi no raksta...

Obama virzās vienā solī ar Sorosa filozofijām un ir instruments Sorosa pasaules pārveidošanas stratēģijā. „Galvenais šķērslis taisnīgai pasaules kārtībai ir Amerikas Savienotās Valstis,” paziņojis Džordžs Soross. Ja papētām Sorosu, mēs atrodam, ka viņš ir multimiljardieris un ateists ar sašķobītām morālajām vērtībām un sociopātam raksturīgu sirdsapziņas neesamību. Viņš sevi uzskata par elitāru pasaules līmeņa filozofu, nicina amerikānisko dzīvesveidu un viņam ļoti patīk būt par sociālu inženieri, kas maina kultūru. (..) Soross mācījās Londonas ekonomiskajā augstskolā, kur viņš nonāca cita ateista un bijušā Ungārijas iedzīvotāja Karla Popera [Karl Popper] ietekmē, kurš bija viens no profesoriem. Popers bija Sorosa mentors līdz savai nāvei 1994. gadā. Divas svarīgākās Popera mācības bija „atvērtā sabiedrība” un fallibilisms. Fallibilisms ir filozofiska doktrīna, kas sludina, ka visas pretenzijas uz zināšanu būtībā ir kļūdainas [proti, zināt nav iespējams – tulk. komentārs]. „Atvērtā sabiedrība” nozīmē uz testiem un vērtējumiem balstītu pieeju sociālajai inženierijai. (..)... kopš Otrā pasaules kara lielākā Rietumu demokrātisko valstu daļa ir sekojusi Popera sociālās inženierijas padomiem un īstenojušas sociālās reformas, kas šīs valstis novedušas šausmīgā juceklī. (..) 1956. gadā Soross pārcēlās uz Ņujorku, kur viņš strādāja Volstrītā [ASV finanšu centrs – tulk. piez.] un sāka uzkrāt savu bagātību. Viņš specializējās hedžfondos un valūtu spekulācijās. Soross šajos darījumos ir absolūti nežēlīgs, amorāls un viltīgs, savu salaupīto bagātību viņš vairo ļoti ātri. Jau 1980. gados viņš kļuva viens no globālajiem finanšu grāvējiem, kāds viņš ir pašlaik. (..) Soross ir planetāra mēroga parazīts. Viņa vara, alkatība un rijība sasniegusi globālus apmērus.

* * *

Nevēlos analizēt savdabīgo Džordžam Sorosam veltīto tekstu, kas, pēc visa spriežot, rakstīts no kārtīga kristīgfundamentālā eshatoloģiskā obamofoba redzespunkta. Šāds redzespunkts, protams, drīkst pastāvēt; raksta autors, kā arī tulkotājs Jānis Kučinskis ar to būtu laipni gaidīti Latvijas Kristīgā radio fundamentālistu spārna raidījumos. Viens gan mani uzjautrina − ka Sorosa ļaunumam kājas augot no Karla Popera filozofiskajiem uzskatiem. Raugi, Popers ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta zinātnes filozofiem, kurš obligāti jāmācās arī Latvijā (kam pietiek čakluma to darīt) − gan filozofijas, gan dabaszinātņu kursu ietvaros. Daudz ko no Popera teiktā var apstrīdēt, bet viņa izvirzītie kritēriji zinātņu nošķiršanai no pseidozinātnēm un citiem uz ticību balstītiem cilvēku uzskatiem ir vērā ņemami. Varbūt tāpēc nav brīnums, ka dabaszinātnes studējušo latviešu vidū ir ievērojams „sorosītu” īpatsvars. Popers pie vainas!

Vents Zvaigzne <vents.zvaigzne@gmail.com>

 

Soross savu sabiedriskās darbības veidu (ko Jānis Kučinskis nobrāķē kā uz testiem un vērtējumiem balstītu pieeju sociālajai inženierijai) nosauc par „refleksivitāti” (reflexivity) − t.i., metodisku riņķveidīga mijiedarbes izsekošanu starp problēmu cēloņiem un darbības sekām. Par Poperu žurnālā The New York Review of Books nesen (2011.23.VI) Soross izteicās sekojoši (jž tulkojumā):

[ASV prezidenta Buša t.s.] „Karš pret teroru” lika man pārdomāt atvērtās sabiedrības jēdzienu. Mani piedzīvojumi bijušajā Padomju Savienībā bija man mācījuši, ka slēgtas sabiedrības sabrukšana neved automātiski uz atvērtu sabiedrību; sabrukšana var sāpīgi un nevajadzīgi ieilgt un tai var sekot jauns režīms, kas daudz vairāk, nekā atvērtajai sabiedrībai, līdzinās jau sabrukušajam režīmam. Nu man bija jādomā dziļāk par atvērtās sabiedrības ideju, kādu biju mācījies no Karla Popera savās studenta dienās, un es atradu šai viņa idejā kļūdu. Lūk, Popers bija argumentējis, ka runas brīvība un kritiska domāšana novedīs pie labākiem likumiem un labākas īstenības izpratnes, nekā jebkāda dogma. Es tagad esmu nācis pie atziņas, ka šīs domas pamatā bija neizteikts pieņēmums, proti, ka demokrātisku pārrunu jēga ir īstenības izpratnes padziļināšana. Nu saprotu, ka manis paša refleksivitātes koncepcija liek apšaubīt šo Popera neizteikto pieņēmumu. Domu izmaiņai, līdzās informatīvai, ir arī manipulatīva funkcija, un nevar teikt, ka labāka īstenības izpratne ir viss, ko vajag, lai iegūtu vēlamas pārmaiņas likumos. Pastāv īsāks ceļš [shortcut]: argumentu prezentāciju izskaistinot [spin] un manipulējot publikas domu, var daudz ātrāk gūt vēlamos rezultātus. (..) Popera neizteiktais pieņēmums, ka runas un domas brīvība pa taisnu ceļu vedīs uz labāku īstenības izpratni, varbūt pareizi attiecas tikai uz dabas pētījumiem. Attiecināt šo pieņēmumu uz cilvēku attiecībām un izdarībām ir daļēji tas, ko es esmu nosaucis par „Apgaismības maldiem”. Kā izrādījās, Buša administrācijas politiskie darboņi bija apzinājuši un pratuši izmantot šos Apgaismības maldus jau sen pirms es to paspēju saredzēt. (..)

Tālāk savā rakstā Soross aizrāda, ka ASV prezidents Baraks Obama diemžēl nav iemācījies un nav iegaumējis refleksivitātes principu, aiziedams Apgaismības maldu neceļos. Konsekventi atturoties no Buša administrācijas nosodīšanas un lēnprātīgi cenzdamies panākt tautas bezpartejisku pašapziņas pacelšanu (confidence multiplier effect), Obama jau no sākta gala ir ASV tautsaimniecības situāciju mālējis daudz rožainākās krāsās, nekā atbilst īstenībai, un pats nosmērējies ar Buša administrācijas un ekstrēmi labējās Republikāņu partijas vainu pie globālās „dižķibeles”, taču neiegūdams nekādu paliekošu popularitāti par savām pūlēm.

Juris Žagariņš <juris.zagarins@gmail.com>

 

Bija vai nebija 14 gadu, taču Latvijai no Sorosa ir vairāk ļaunuma nekā labuma. Tāpat kā citām valstīm, kuras šo laiž pie teikšanas caur vietējiem kangariem. Sorosistu ideoloģija ieperinājusies Latvijas augstākajās mācību iestādēs, tāpēc ir tik viegli saaicināt uz mītiņu „Sitīsim savējos!” Nu, sasitīsim savējos − un pēc tam? Vieglu roku atdosim globālajiem oligarhiem vēl pēdējās bagātības, kas palicis − Latvenergo, Valsts Mežus, Lattelecom, LMT, lidsabiedrību un lidostu, ostas, visu! Ka tik netiek kādam no vietējiem, vai ne? Džordžam vairāk rūpēs latviešu labklājība nekā Jānim? Džordžam skatīties uz pirkstiem mums būs vieglāk nekā Jānim? Oh, kas par cīņām pašlaik politiskajā arēnā, kaut gan apakšā ir tikai viens − gardo kumosiņu sagrābšana, kas nobrieduši un tā vien prasās, lai nošķītu kā plūmi no zara, bet to sorosveidīgie vieglāk var izdarīt, gūstot arī politisko varu. Uzklausot nu jau atvaļinātā eksprezidenta Valda Zatlera runas par tikšanu vaļā no oligarhiem, man sāk likties, ka Latvijā Soross dibina jaunu komunistisko partiju! Diezin, vai ES piekritīs? Dzīvojam taču kapitālisma iekārtā, nevis padomju sociālismā. Lūdzu, paskaidro kāds te man, kā var iedomāties kapitālisma iekārtu bez oligarhiem − kā tas izpaudīsies! Vai jums tur nav neviena oligarha? Un kad sastopaties ar oligarhu, pēc kādām pazīmēm tos atšķirat no ne-oligarhiem? Konkrēti šeit, Latvijā. Kāpēc Kargins, Krasovickis, Ēlerte, Ašenradens, Štokenbergs, Dombrovskis nav oligarhi, bet Šlesers ir oligarhs? Un kas tad ir pats Soross, ja ne oligarhs? Ja jau es tanī oligarhu likvidēšanā piedalos, tad gribu zināt skaidri un precīzi − ar ko un pret ko? Bez kripatiņas saprāta taču līdzi pūlim nebļaušu.

Ausma Ābele <ausma.abele@balticom.lv>

 

Cik tad nesen tas bija, kad Žagariņš šeit Sveikā vaiga sviedros cīnījās par demokrātiju un zākājās par vienu otru patriarhālu iestādi? A tagad pats klanās Lielajam Brālim − Sorosam. Vot, kognitīva disonance. 

Marija <strunts@yahoo.com>

 

Vārds „oligarhija”, protams, nāk no grieķu valodas − oriģinālā nozīmē tā ir iekārta, kur valsti vada tikai daži brālīgi konkurējoši noteicēji. Modernā nozīmē, vismaz angļu mēlē, un laikam jau arī latviešu, vārdam „oligarhs” ir piegarša no krieviskā varianta, kas, kopš Padomju Savienības izkūpēšanas, izmantojot likumības neesamību vai arī ar uzpirkšanu apejot likumus, sagrābis jeb „prihvatizējis” (прихватывать = sagrābt) valsts dabas resursus un ražotnes, tādējādi gūstot attiecīgu politisku ietekmi (ko gan tagad stingri iegrožo Vladimira Putina fašistiskais FSB). Turpretī „megaspekulants”, gan skandalozs, gan neskandalozs, kurš stāvus bagāts kļuvis veikli un brutāli, bet pilnīgi legāli spekulējot globālajā finanšu tirgū, reti pretendē uz oligarha stāžu. Viņš gandrīz nekad nenodarbojas ar politiku atklātībā, jo viņam parasti neinteresē atskaitīšanās tautai. Normālā demokrātiskā valstī tauta uz viņu skatās skaudīgi un nelabvēlīgi, un norobežojas no viņa ar dažādiem likumiem. Manuprāt Džordžs Soross ir izņēmums. Izņēmuma kārtā, pats būdams superbagāts „megaspekulants” jeb, kā smejas Marija, „Lielais Brālis”, viņš ir apbrīnojams ar to, ka atklāti ziedo gan savu talantu, gan savu vinnestu, lai palīdzētu visā pasaulē panākt atklātāku globālo finanšu sistēmu demokrātiskas pārraudzības ietvaros. Lielais vairums pasaules oligarhu un megaspekulantu mēdz par savu naudu kultivēt sabiedrības necaurredzamību un tumsonību, bet Džordžs Soross atbalsta organizācijas, kas sabiedrību cenšas apgaismot. Nemaz nav jācieš no lētticības un kognitīvas disonances, lai to saprastu.

Juris