Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

Laimonis Mieriņš

DZIMTĀ PAGASTA PIEZĪMES

 

No 1934. līdz 1940. gadam Kurzemes Valtaiķu (tagad Laidu) pagasta nama rakstvedis jeb skrīveris bija Māters. Nezinu, vai viņa senči bija no tautas atmodas laikmeta publicista, Kazdangā dzimušā Jura Mātera (1845-1885) dzimtas. Labi palikuši atmiņā gājieni uz pagasta namu pēc pasta, ko pēcpusdienā no Valtaiķiem maisā atveda Novickis neparasti skaļi pukstošajā motociklā ar piekabi. Netālu no 1906. gada nošauto revolucionāru pieminekļa Novickim piederēja jaunsaimniecība. Pagasta kantora plašajā telpā abās pusēs gaidīja apmeklētāji. Pie gara galda blakus zemam koka režģim tumšā apvalkātā uzvalkā sēdēja Māters. Tieši aiz viņa pie baltās sienas bija piestiprināts sauklis zeltītiem burtiem: Par valsts lietām nerunā. Un mazliet tālāk – prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža attēli. Pie nelielas telefona centrāles ar maziem lodziņiem un „štepselēm” sēdēja telefoniste ne pārāk tīros brunčos.

Nezinu, vai līdzīgi saukļi rotāja arī citu pagasta namu pieņemšanas telpas? Varbūt Valtaiķi bija izņēmums un tikai rakstveža Mātera nopelns. Pie galvenās ieejas blakus zālē atradās paliels ieslīps cementa aplis ar iekaltu starojošu sauli un uzrakstu: Sveiks 15. maijs! No ieejas, kas tolaik atradās nama aizmugurē, mazs celiņš veda uz Laidu kapiem – vecajiem un jaunajiem. Vecajos kapos ar akmens stabiņiem un greznām dzelzs ķēdēm apjoztā iežogojumā atradās tautas atmodas laika darbinieka un vienlaikus cara valdības preses cenzora Mārtiņa Remiķa (1845-1921) un viņa ģimenes metāla kroņiem apkrauts kaps, kurš tagad diemžēl ir izdemolēts, zālēm aizaudzis un tikai ar grūtībām atrodams. Remiķis savā laikā izgādāja atļauju publicēt Pēterburgas Avīzes. Remiķim Rudes ceļa malā, apmēram kilometru no Laidu skolas, piederēja Remeši, uz kurieni kopā ar Laidu skolas skolotājiem devāmies nolikt ziedus nama lielajā istabā zem viņa ovālā rāmī iestiprināta portreta. Nezinu, kur tas palicis un kas to gleznoja. Laidu muižas vecajā moderniecības ēkā, kur bija iekārtota tēva tirgotava un viņa vadītā Valtaiķu piensaimnieku sabiedrības krejotava, allaž dzirdēju sarunas par politiku, arī anekdotes par prezidenta Ulmaņa seksuālo orientāciju. Boļševiku gadā Māteru un ģimeni aizveda uz Sibīriju, no kurienes viņš vairs neatgriezās.

Laidu pamatskola muižas jaunklasicisma stilā celtajā pilī atradās starp dīķiem retu koku šķirņu bagātajā parkā. Pils piebūvē – veļas mazgājamā telpa ar diviem lieliem katliem, maizes ceptuve un pirts, ar ko cieši saistītas manas pirmās publiskās „mākslas izstādes”. Mani, mazu puisīti, sievietes vienmēr ņēma līdzi mazgāties, un tur redzētais atstāja neizdzēšamas pēdas manā vizuālajā atmiņā – kājas, ciskas, vareni gurni, lieli pupi. Gadus vēlāk, dauzoties ar citiem puikām, ievēroju, ka uz pirts nokvēpušajām sienām ar asu naglu var ieskrāpēt līnijas. Cik vien augsti varēju aizsniegt līdz pat grīdai atveidoju Laidu sieviešu varenos augumus, kam drīz vien sekoja skaļa brēka – skolas pārzinis Lērums skrēja pie vecākiem sūdzēties. Dabūju pamatīgi pa dupsi no mātes un tēva. Vecajā muižas pārvaldnieka mājā, ko abos galos rotāja tornīši, dzīvoja skolotāji, skolas apkalpotājs, vecmāte un vēl citi. Kopā ar otru piebūvi sabiedriskajām telpām un skatuvei, viss ēku komplekss it kā veidoja burtu „U”. Bija arī staļļi un vāgūzis, kur muižas pārvaldnieks Barons Bachs esot turējis automobili. Pie Brūža dīķa zemā vienstāva ēkā atradās brūzis, kura funkciju vēlāk turpināja Ross firma – apmēram piecus kilometrus uz Snēpeles pusi. Iecienītais alus bija pērkams arī tēva tirgotavā.

Šodien palikušas tikai drupas un pamati, un ar sarkaniem ķieģeļu stabiem būvētais Dārzmaļu šķūnis, kā arī rijas fragments ar izcilu jumtu virs biezām māla sienu atliekām. Politikā nekādā veidā neiemaisīto Bachu piemeklējis ļauns liktenis. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas no Rudbāržiem atjājuši daži desmiti Latvijas nacionālās armijas karavīru, aizvilkuši viņu uz staļļiem un piespieduši apseglot viņa mīļāko zirgu. Tad visi kopā jājuši pa smilšaino ceļu uz Bezdibeņa ezera pusi, mežā pēkšņi apstājušies, likuši baronam nokāpt no zirga, iedevuši lāpstu un pavēlējuši rakt dziļu bedri, kurā viņš nošauts. Vieta nav zināma.

Kādu laiku pamatskolas pārzinis un vienlaikus aizsargu nodaļas komandieris bija Dāvis Krievs, izskata dēļ dēvēts par Abesīnijas Negusu. Skolotāju istabā pie sienas karājās viņa kopā ar pulkvedi Kalpaku kritušā brāļa, leitnanta Krieva, zobens. Aizsargu nodaļas rindās bija arī pamatskolas skolotājas vīrs, jau minētais, ne visai iecienītais Novickis. Ap 1932. gadu Skrundas tirgū viņš pamatīgi sastrīdējies ar vienu no Fersteru ģimenes brāļiem, pārliecinātiem „sociķiem”. Braucot mājup kopā ar četrgadīgo meitiņu Valdu, dažus kilometrus no Laidiem ceļa ieplakas grants bedres malā Novickis apstādinājis zirgu un pacietīgi gaidījis Fersteru. Pēc kāda laika Fersters, laikam Novicki nepamanījis, mierīgi braucis garām. Papiņ, nešauj! Nešauj, papiņ! – kliegusi mazā Valdiņa. Ar aizsargu izsniegto šauteni smagi ievainoto Fersteru zirgs lēnām pārvedis mājā, kur viņš noasiņojis un drīz miris. Fersteru ģimenei, kas bez panākumiem iesūdzēja un atkal pārsūdzēja Novicki, bija jāgaida līdz politiskās iekārtas maiņai. Pirmajā boļševiku gadā Novicki tūdaļ apcietināja un aizveda vispirms uz Liepāju, pēcāk uz Daugavpili, lai „izrēķinātos”. Novicka atraitne tikai ar lielām grūtībām uzpazinusi briesmīgi sakropļoto līķi, kas viņai izdots apbedīšanai.

Tēvs un māte, arī aizsargu organizācijas biedri, tāpat kā visi pārējie bija turējušies atstatu no visām Novicka izdarībām, taču labi saprata sērojošo skolotāju Novicki, Valtaiķu pagasta rakstveža Mātera sievas māsu, kura akli mīlēja savu neaprēķināmo vīru. Tēvs brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā. Krita lielajās kaujās Lestenē 1944. gada Ziemassvētku vakarā. Aprakts Lestenes Brāļu kapos. Tēva brālis 1941. gadā aizgāja līdzi Sarkanarmijai, kuras rindās kritis kaujās Krievijā. Kapa vieta nezināma.

 

Laimonis Mieriņš pie Valtaiķu (Laidu) pagasta nama