ESTETIZĒTS ETNOGRĀFISKUMS

Laimdota Sēle. Cērt zibens marmalē. Vara Vīksna, 2010. 304 lpp.

 

Cērt zibens marmalē ir dzejnieces, prozaiķes un publicistes Laimdotas Sēles (1951) piektais grāmatā izdotais romāns. Grāmatas beigās ievietots Ingrīdas Štrumfas komentārs. Vairāki Sēles romāni izdoti turpinājumos laikrakstā Ventas Balss. Tomēr atsaucīgus literatūras vērtētājus tie raduši reti. Iespējams, citādi ir ar lasītājiem, it sevišķi kurzemniekiem un ventspilniekiem, par kuru senčiem autore allaž rakstījusi.

Jaunākā grāmata (2010. gadā autore saņēma Ventspils pilsētas domes balvu par Ventspils vēstures tematiku un ventspilnieku spilgtu dzīves notikumu atspoguļošanu savos darbos) viņas iepriekšējo vēsturisko romānu klāstā gan īpaši neizceļas, jo variē jau viņas rakstniecībā atpazīstamus paņēmienus.

Šoreiz darbība risināta ap 14./15. gs. miju neilgā laika posmā senajā Ventspilī un tās tuvējā apkaimē. Sižeta sazarojumu maz. Teksta pamatā ir divi stāsti. Pirmais ir par Ventspilī iebraukuša vācu jaunekļa Tomasa un bagātās Raldas, kas nāk no kuršu ķēniņa Lameķa dzimtas, mīlestību. Otrs – par bruņinieku un konventa brāli Beršovu, kurš aplaupa un nogalina vietējos kuršu iedzīvotājus. Abi šie stāsti tik atpazīstami un paredzami, ka īsti nav saprotams, kāpēc autore atkal izvēlējusies vēsturisku laika sprīdi, kurā īsti nekas nenotiek (vienīgi iespējams vilkt nelielas paralēles ar Ventspils pilsētas attīstību tad un tagad), un raksta par sadzīvi ar nelielām dēku iezīmēm.

Tomēr Sēles rokrakstam raksturīgs, ka triviālais sižets vienmēr ir tikai pamats, lai paustu idejiskumu, šoreiz arī domu par valodas iespējām.

Viena no svarīgākajām idejām saistīta ar nepieciešamību skrupulozi attēlot topošās Ventspils pilsētas vidi, cilvēku izskatu, izturēšanos, ko dēvēšu par etnogrāfiskumu, kas veido teksta poētiku. Autore gan nepievērš uzmanību nevienam no romānā minētās etnisko grupu izveidošanās procesiem, jo tāds nav viņas uzdevums. Piemēram, Elita Franciska Cimare grāmatā Jersikas derība (2006) iesāka ar nekonkrētu kosmogonijas un seno latu (latviešu) dzīves apziņas pierakstu, lai vēstījumu turpinātu par 13. gs. sākuma Latgales ievērojamo pili Jersiku. Sēle rīkojas citādi – viņas uzmanību saista seno kuršu materiālā un garīgā kultūra konkrētā laikā. Cimares grāmata ir vispusīgāka un mudina uzskatīt mākslas darba iniciēto komunikāciju par kādu īpašu apziņas spēju rīkoties ar vispārcilvēciskiem, universāliem jēdzieniem, idejām, tēliem, motīviem, kas ir romantisma kultūrtipam raksturīgās domāšanas iespaids – radies no priekšstata par mākslu kā mediju starp profāno un sakrālo, par dzinējspēku, kas stāv pāri nacionālajām un šķiriskajām robežām. Arī Sēle raksta par nacionalitāšu un reliģiju kolaterālismu un mijiedarbību, tomēr, atšķirībā no Cimares grāmatas daudznozīmības, kur viens no aspektiem tiešām ir valodas sniegtais teksta padziļinājums, Cērt zibens marmalē ir un paliek tikai vienā lasījumā uztverams etnogrāfisks romāns.

Sēle veido laikmeta semiotisko karti, kuras pamatā ir divas un ieskicēta tiek vēl trešā etniskā grupa. Romānā mazāk interesanti ir vācieši (Livonijas ordeņa pils iemītnieki, konventa brāļi un pilsētnieki) caurmērā miermīlīgi kristieši, kuri pārtiek no ievāktajām nodevām, kā arī preču pirkšanas, pārdošanas un maiņas. Arī par minētajiem lībiešiem vien pārstāstīti zināmie mitoloģiskie grēki par kuģu vilināšanu krastā, laupīšanu un slepkavošanu. Citādi ir ar kuršiem. Autore vēsturniece smalki izzīmē seno kuršu apģērbu, rituālus un dzīves uztveri. Lepni izslietajai galvai ar vaļējiem matiem, kas smagi vilnīja pāri pleciem, uzklāts plāna vakarzemju auduma lakatiņš, kura maliņa maigi apēnoja pieri, tam pāri dzeltena metāla vijumiem, plāksnītēm, baltvizošām pērlēm un sarkanajiem dzīpariem izrakstīts vainags; abpus deniņiem un pāri pakausim slīga smalkas važiņu un spirālīšu pīnes. Meitenes plecus apņēma sedzene, tumšmēļa un dzirkstoša kā jūra zvaigžņotā naktī, bet zem tās – otra, plānāka vīkale no dzeltenbaltas vilnas, raibu dzīparu izšūtām malām. Uz katra pleca pa varenai sudraba saktai, bet zemāk uz krūtīm – vairākas mazākas bronzas un sudraba, gan leišos, gan prūšos kaldinātas saktas ar uzvērtiem gredzentiņiem, piekariem un tumšsarkaniem pušķiem. Arī smalkā krekla stūri bija sasprausti ar saktu, ko gan tikko varēja pamanīt zem trejkārši vītās kaklarotas. Gan mēļās sedzenes, gan sarkanā brunča malās ņirbēja un skanēja sīki bronzas kareklīši; bruncis bija tikvien garš, lai varētu labi redzēt stingri uztīto sietavu dzīparotās maliņas un greznas smailpurnu kurpītes. Roku delmus apņēma izrakstītas aproces. Ap smuidro vidukli, zem villaiņu stūriem tikko samanāma, krāšņa josta, pilni pirksti gredzenu... (215). Šāda izskatās Ralda – topošā Tomasa sieva, kad viņš ierodas izprasīties viņas tēva atļauju precībām. Aprakstu romānā daudz, tie mijas ar notikumiem, kuri nepieciešami, lai veidotos stāstījums, bet nenoliedzams, ka romāna autores iecere, rādot seno kuršu varenību, bijusi stiprināt nacionālo pašapziņu un patriotismu. Vietām tas gribēts pārmērīgi, jo sevišķi kūru tērpu krāšņuma aprakstos. Dažādi trauki un ēdieni, pašlepnums un prasme audzēt zirgus, vācu valodas pārzināšana – visur jaušama seno kuršu gudrība un iznesība.

Kā zināms, latviešu literatūrā vēsturiskais romāns kā žanrs attīstījies dēku romāna ietvaros. Šoreiz dēkas ir, bet tās, lai arī dažviet uz dzīvību un nāvi, tomēr pārdaudz romantiskas, izdaiļotas ar tipiskiem atribūtiem – ir zobeni, apmetņi, pazemes eja un līķi. Sēle vēsturi interpretē gan kā dēku, gan etnogrāfisku romānu, bet izpaliek pārsteigumu (viena no Sēles rokraksta atpazīstamības zīmēm ir taisnīguma uzvara un laimīgas beigas), veselīgas ironijas, kura bieži vien ir dziļdomīgāka par slavas dziesmām. Tematiski var piesaukt kaut Agneses Bules simpātisko grāmatu Latviešu sapnis (2002), kas rada aizlaicīgi patīkamu mīta versiju par senajiem latviešiem, kuri sēž kokos un ēd sēnes.

Otra, jau viegli pamanāma nianse – romāna valoda (jau sākot ar dīvaini darināto vārdu grāmatas nosaukumā: mare (latīņu) – jūra). Tiek veidoti jauni vārdi un izmantots daudz senu vārdu, tā it kā parādot valodā smeļamās rezerves. Tomēr arī valoda šajā gadījumā paspilgtina tikai etnogrāfiskumu, jo nerāda jaunu, iepriekš nemanītu atēnu seno kuršu prātniecībā un dzīves veidā, kurā jau tā netrūkst teju viss iespējamais labestības un veiklības ķīselis.

Proti, ir ļoti viegli nolasīt autores vēlmi uzmundrināt un mīlēt, tomēr priekšstats, kāds par senajiem kuršiem veidojas, nemaz nerādās tik pozitīvs. Iespējams noticēt un pieņemt, ka vareni un citādi jauki cilvēki, tomēr šajā estetizētā romantisma mērcē viņi ir ļoti garlaicīgi. Diemžēl gribētais ne vienmēr spēj kļūt par īstenības daļu.

No literatūras viedokļa Cērt zibens marmalē ir viens no daudzajiem fona romāniem, bet interesants izteiksmē (apzināta vairīšanās no ciešamās kārtas), un citu mūsdienu latviešu vēsturisko romānu autoru vidū izceļ Sēli ar bieži centrā izvirzīto etnogrāfisko ikdienu, kur vēsture ir nevis cīņa, bet dzīve.

Rimands Ceplis

 

Literatūras kritiķis Rimands Ceplis publicējies laikrakstu un žurnālu literārajās lappuses (Kultūras Diena, Karogs, JG u.c.), arī rakstu krājumos, piem., „Romāni par vakardienu” LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta klajā laistajā Versija par...Latviešu literatūra 2000-2006 (2007).