MŪZIKAS DZĪVES PATRIARHS

Sarmīte Pujēna, Indra Imbovica. Valdis Vikmanis. Sava mūža diriģents. Rīgā: Latvijas Rakstnieku savienība, 2010. 152 lpp.

 

Liepāju bieži un ne bez iemesla dēvē par Latvijas mūzikas galvaspilsētu. Tas tāpēc, ka no vēju pilsētas nākuši, tur skolojušies daudzi mūsu valstī un arī ārpus tās robežām atzinību guvuši mūziķi. Apstāklī, ka Liepāja ieguvusi šādu slavu, liels nopelns ir maestro Valdim Vikmanim. Dzimis rūjienietis, taču vēju pilsētai piederīgs kopš 1940. gada. Ilggadējs Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas direktors, trompetes spēles un diriģēšanas skolotājs, vairāku koru dibinātājs un to diriģents daudzu gadu garumā, Liepājas Simfoniskā orķestra izveidotājs un arī diriģents, vienu vārdu sakot, vēju pilsētas mūzikas dzīves patriarhs. Nesen iznākusī grāmata, par kuru vēlos vēstīt, ir par viņu – Valdi Vikmani, sava mūža diriģentu.

Par skolām un skolotājiem. Grāmatas autores ir žurnālistes Sarmīte Pujēna un Indra Imbovica. Tā tapusi divās daļās: pirmā ar nosaukumu „Žurnālistes Sarmītes Pujēnas sarunas ar maestro viņa mūža devītajā desmitgadē” veidota interviju stilā, savukārt otra veidota kā pārstāsts, un tās nosaukums ir „Žurnālistes Indras Imbovicas ieskats Valda Vikmaņa dzīvē un darbībā”. Abas izdevuma daļas, kaut arī tik atšķirīgu autoru rakstītas, veido vienu veselumu, kopainu un plašu ieskatu Vikmaņa dzīvē un darba gaitās. Grāmata sarakstīta interesantā, bagātā valodā, kaut gan attēlot to valodu, kādā ikdienā runā maestro pats, ar visām intonācijām, kritumiem, cēlumiem, nebūtu iespējams. To Sarmīte Pujēna atzīst jau pirmajās grāmatas lappusēs.

Tā kā maestro pats savu mūžu bez atlikuma veltījis pedagoģijai, protams, arī grāmatas centrālais sarunu temats atmiņu stāstos ir skola un skolotāji. Nācis no 11 bērnu ģimenes, skolojies Latvijas Valsts konservatorijā vēl pirmās brīvvalsts laikā, kad lielākā daļa pasniedzēju paši bija baudījuši vislabāko izglītību vai nu Rietumeiropas, vai Krievijas mūzikas augstskolās. Savus skolotājus Rūjienā un konservatorijas mācībspēkus viņš piemin ar lielu sirsnību. Nenoliedzami, daudz prasmju un iemaņu vēlākajās darba gaitās mantots no mātes, kā atzīst Vikmanis, „tautas pedagoģijas” gudrību zinātājas. Tā gan, manuprāt, vairāk attiecas uz psiholoģijas nozari – saskarsmi, bet tieši uz pedagoģiju mazāk. Vairāk nekā 40 nostrādātajos gados Liepājas Mūzikas vidusskolā Valdis Vikmanis bijis skolotājs vairāk nekā tūkstotim skolēnu. Kā ar visiem sadzīvot: gan draiskuļiem un sliņķiem, kurus viņš no rītiem pat gājis modināt, ja laikus nav sēdējuši skolas solā, gan brīvdomātājiem pasniedzējiem, no kuriem spilgtākais piemērs ir komponists Imants Kalniņš. Vikmanis to ir pratis, bet ne jau ar draudiem, izslēgšanu no skolas vai atlaišanu no darba, kas diemžēl raksturīgi mūsdienām. Labi zinot laiku, kad bija V. Vikmaņa kunga brieduma gadi, kas pavadīti direktora amatā, nevar atturēties, neminot viņa drosmi, dažādu lietu kārtošanā. Vai vispār ir iedomājams, ka kāds no padotības iestāžu vadītājiem varētu piezvanīt uz ministriju un pieklājīgi, bet nelokāmi kaut ko atteikt pašam kultūras ministram? Tas ir tikai viens piemērs. Bet vai daudz mūsdienās tādu cilvēku, kas varētu rīkoties līdzīgi? Sava adatainā rakstura, nepakļāvības dēļ direktors piedzīvojis arī pratināšanas Valsts drošības komitejā K. Barona ielā Liepājā. [E]s biju neērts direktors. (..) Man komunisms nav pieņemams, kaut gan – es nemaz nezinu, kas ir komunisms, esam pieredzējuši tikai diktatūras, viņš atzīst mūža nogalē (73).

Pirmajā nodaļā visvairāk aizkustināja lappuses, kur vēstīts, kā Valdis Vikmanis iekārtojis savu skolu, kuras saimnieks viņš bija ilgus gadu desmitus. Tas noticis uzreiz pēc kara, tikai nesen pārciesta Liepājas bombardēšana, tāpēc tas bija simtkārt smagāk, nekā normālos apstākļos. Pavēli par manu iecelšanu mūzikas skolas direktora amatā parakstīja 1945. gada 10. maijā zem Annas baznīcas liepām (46). Seko stāstījums, kā soli pa solim tapusi Liepājas Mūzikas skola, tās ēku komplekss – kuru mēs, esošie un bijušie liepājnieki, tik labi zinām šodien: Lai gan tiešais bumbas trāpījums ar šķembām bija diezgan pamatīgi saārdījis grīdu un telpa pilna ar zirgu mēsliem, tomēr mēs tur palikām. Sakontaktējāmies ar Jāni Dreimani, un viņš nāca palīgā noorganizēt skolu (47).

Par to, ka ir jāvar! Vikmanis pieder tai paaudzei, kas piedzīvojusi abus pasaules karus. Atsevišķas ainas kara laika bērns (dz. 1915) atceras no I Pasaules kara. II Pasaules kara laikā, jau dzīvojot Liepājā, maestro aizturēja vācieši un pāris mēnešus turēja apcietinājumā. Ārkārtīgi smagie dzīves apstākļi, acīmredzot, nav bijuši iemesls, lai viņš nespētu paveikt to, ko pats iecerējis, ko izdomājis. Pēc Pujēnas veidotajām intervijām secināms, ka gluži pretēji – tie norūdījuši raksturu. Arī Imbovica atzīst, ka maestro raksturo sīkstums un mērķtiecība. Patiešām jāapbrīno, kā cilvēks vispār var tik daudz strādāt, netaupot sevi nevienu brīdi. Koncentrējos uz vienu jautājumu – ko var un kas jāvar? (81) Protams, šādam uzstādījumam ir savas ēnas puses, no tā smagi cieš ģimene, bērni, jo tēvs mājās ir tikai naktī un brīžiem pat tad ne. To pavisam atklāti atzīst arī Vikmanis pats, taču viņu sargājusi pārliecība, ka mājās viss būs kārtībā, un uzticēšanās dzīvesbiedrei, ka arī ar bērniem viss būs labi. Liepājas kultūrai Valdis Vikmanis devis nenovērtējami daudz. Bez viņa pašaizliedzības un darba degsmes šodien nebūtu arī to daudzo, patiešām talantīgo mūziķu. Liepājas 1. vidusskolā nostrādājis 30 gadus par dziedāšanas skolotāju, bet par Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas direktoru – 42 gadus. Izveidojis pilsētas skolotāju kori, rajona skolotāju kori un Liepājas kultūras nama pūtēju orķestri. Licis pamatus Liepājas Simfoniskajam orķestrim. Apbalvots ar TZO Zelta goda zīmi un Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.

Tagad, kad pārkāpts 96 gadu slieksnim, Vikmaņa dienas rit nesteidzīgi. Viņš kopā ar dēlu Klāvu un viņa dzīvesbiedri saimnieko Pērkones pagasta „Vērbeļniekos”. Šīs rindiņas nobeigšu ar Indras Imbovicas vārdiem: Visbēdīgākais būtu, ja Valdi Vikmani mēs pataisītu par eņģeli ar spārniņiem. Tas nebūtu patiesi. Tas būtu sekli. Cilvēks nav ikona, bet dzīva, pulsējoša būtne (97). Grāmatu lieliski papildina daudzās melnbaltās fotogrāfijas, kā arī laikabiedru atmiņas par savu skolotāju vai kolēģi un kopā pavadīto laiku.

Lāsma Ģibiete

 

Lāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. Filoloģijas fakultātes Urālistikas katedras lektore.