VĒRTĪGS IESKATS LATVIEŠU DZEJPROZĀ

Kārlis Vērdiņš. The Social and Political Dimensions of the Latvian Prose Poem.
Pisa: Pisa University Press, 2010. 146 lpp.

 

Mazā, bet blīvā, informatīvā un raiti lasāmā grāmata ir Kārļa Vērdiņa doktora disertācijas Latviešu dzejproza 20. gadsimtā pārstrādājums angļu valodā. Grāmata nav disertācijas tulkojums, kaut disertācijas pamattēma – latviešu dzejproza (prozas un dzejas elementu sakausējums) – ir tās mugurkauls. Latvijā dzejproza kā žanrs ilgi neticis atzīts, dažkārt vienādots ar verse libre, lai gan ar citiem nosaukumiem, kā miniatūras, fantāzijas, epifānijas u.c., tas bijis ne vien pazīstams, bet pat populārs jau kopš 19. un 20. gs. mijas.1930. gadā Arveds Švābe rakstījis: Dzejolis prozā ir bastarda forma starp prozu un dzejoli. Tāpēc visbiežāk dzejoļus prozā raksta vāji prozaiķi, labi formas meistari to izlieto tikai radošās enerģijas paguruma brīžos. Un 1963. gadā Bruno Saulītis: t.s. brīvajam pantam nav nedz metra nedz ritma, tā saturs bieži ir neskaidrs un apjucis. Šī dzejas forma nav nekas cits kā sērga. Vērdiņa pētījums ir pirmais plašākais dzejprozas apskats un analīze latviešu valodā.

Disertācijas tēma ir no vienas puses sašaurināta, izvēloties apskatīt tikai latviešu dzejprozas sociālās un politiskās dimensijas, no otras paplašināta, iestrādājot grāmatā ne vien vispārēju dzejprozas attīstības pārskatu un latviešu dzejprozas vēsturi, bet arī galvenos pieturas punktus latviešu dzejas, kultūras un sabiedriski politiskajā vēsturē. Apbrīnojami daudz ir ielikts nelielajā grāmatā, pie tam nevainojamā valodā un skaidrā izteik­smē. Par angļu valodas slīpējumu Vērdiņš pateicas Mārai Krēsliņai un Jurim Rozītim.

Iepazīstinājis lasītāju ar darba mērķi – izsekot latviešu dzejprozas attīstībai nācijas, valsts, politisko un sociālo strāvojumu kontekstā, Vērdiņš apskata dzejprozas definīciju, teoriju un vēsturi Rietumeiropā, pirmām kārtām Francijā, Krievijā, arī ASV. Par latviešu dzejprozas sākumu Vērdiņš uzskata 1873. gadu, kad publicētas Ausekļa Dzejas. Sekoja Aspazijas un Poruka „fantāzijas”.

Latvijā pirmo popularitāti dzejproza piedzīvojusi 20. gs. sākumā vispirms tulkojumos. Latviešu lasītājs iepazinies ar Maksima Gorkija Vētrasputnu, tad arī ar Ivana Turgeņeva, Šarla Bodelēra (Charles Baudelaire) un Uailda (Oscar Wilde) darbiem. Kā labs gids Vērdiņš izvadā lasītāju pa latviešu autoru dzejprozas ceļiem, piesaucot, komentējot, citējot. Bagātīgais, prasmīgi sakārtotais pārskats ar atsaucēm uz parelēliem notikumiem un pagrieziena punktiem latviešu literatūrā un vēsturē kalpo kā zinīgs ceļvedis.

20. gs. sākumā visnozīmīgākā dzejproza Akurateram (piem., „Uz Sauleskalnu”). Neskatoties uz Akuratera politisko aktivitāti, šī laika dzeja sacerēta romantisma, simbolisma un Nīcšes filozofijas garā. Alūzijas uz sociālo un politisko cīņu un idejām iezīmētas zemtoņos. Līdzīgi motīvi arī citu t.s. dekadentu, piem., Kārļa Štrāla, Jāņa Vainovska, Edvarda Vulfa u.c. dzejprozā, par simboliku izvēloties vētru, tumsu, kalnus utt.

Pēc I Pasaules kara ekspresionistisku dzejprozu rakstījis Pēteris Ērmanis ar pacifisma, cilvēcības slavināšanas un pilsētas tēmu motīviem, arī Richards Rudzītis. Feministu idejas izpaužas Lūcijas Zamaičas, Aīdas Niedras, Alijas Baumanes un Ivandes Kaijas dzejprozā, spēcīga ideoloģisko konceptu klātbūtne manāma kreiso rakstnieku Linarda Laicena, Jūlijas Janeles-Vienas, Voldemāra Branka darbos. Aleksandra Čaka dzejproza viņa dzīves laikā publicēta maz, politisko tēmu tajā pavisam nedaudz.

Kā trimdas rakstnieku dzejprozas paraugus Vērdiņš apskata Jāņa Jaunsudrabiņa Piemini Latviju, dažas Jāņa Veseļa teiksmas, Andreja Eglīša, Friča Dziesmas un Andreja Pablo Mierkalna dzejas ciklus, Dzintara Soduma „Kapa runu” un atsevišķus Oļģerta Rozīša, Gunara Saliņa, Olafa Stumbra, Baibas Bičoles un Ritas Gāles darbus. Vērdiņš saskata arī ietekmēšanos starp trimdas un Latvijas rakstniekiem, piem., kad populāra kļuva Imanta Ziedoņa dzejproza, Andrejs Irbe sarakstījis „Miniminiatūras” un „Pārnācēju”. Par nozīmīgāko trimdas dzejprozas autori Vērdiņš uzskata Astrīdi Ivasku grāmatā Līču loki. No trimdā dzimušajiem dzejprozas sakarā Vērdiņš piemin Juri Kronbergu.

Visbeidzot Vērdiņš pievēršas dzejprozai, kas radusies Padomju Latvijā līdz 1990. gadam. Tā sākusies ar vers libre 60. gadu otrā pusē, sākumā nosodīta, vēlāk pletusies plašumā. Par sākumu Vērdiņš min Mirdzas Ķempes Dzintara spoguli – liriskas miniatūras, saskatot tajās Gorkija ietekmi. Seko Ojārs Vācietis ar stilu kombināciju – dzejprozu, prozu, brīvo pantu u.c. – un ar atsevišķiem darbiem Vitauts Ļūdēns, Imants Auziņš, Eižens Vēveris. Visapjomīgāk latviešu dzejprozu papildinājis Imants Ziedonis ar Epifānijām, pēc tam Uldis Bērziņš. Nedaudz dzejprozas rakstījis Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. No Bērziņa, Jāņa Rokpeļņa un Skujenieka poētikas ietekmējušies un mazliet dzejprozas ar sociālām un politiskām tēmām sarakstījuši Māris Melgalvs, Guntars Godiņš, Klāvs Elsbergs, Amanda Aizpuriete, Viktors Līvzemnieks. Jaunsudrabiņa Piemini Latviju atbalss manāma Mirdzas Bendrupes dzejprozā No dilstoša mēness zīmē dzimušās audzes… (1987). 80. gadu trauksmainajos, mainīgajos laikos dzejproza palīdzējusi izteikt idejas, ko vēl nevarēja žurnālistikā.

Pēc neatkarības atgūšanas parādījušies darbi, kas padomju laikā netika publicēti, resp., t.s. pretestības literatūra, piemēram, Alfreda Putniņa Sāpju slieksnis, kas stilā līdzīgs Andreja Eglīša karstajam nacionālismam. Starp 21. gs. dzejprozas autoriem, kas pievērsušies sociālām tēmām, Vērdiņš min Annu Auziņu, Ingu Gaili, plašāk apskatot Ingas Ābeles Atgāzenes stacijas zirgus.

Grāmatu papildina bibliogrāfija, Akuratera, Čaka, Ziedoņa, Bērziņa, Ivaskas un Auziņas dzejprozas paraugi latviešu un angļu valodā un kopsavilkums latviešu valodā.

The Social and Political Dimensions of the Latvian Prose Poem publicējis starptautisko doktora disertāciju un pētījumu projekts CLIOHRES Network of Excellence kā vienpadsmito no projekta izdotajām disertācijām. Par CLIOHRES darbību un mērķiem, kā arī CLIOHRES atzinīgos vārdus par Vērdiņa disertāciju uzzinām grāmatas ievadrakstos.

Lalita Muižniece

 

Dzejniece, folkloriste, valodniece Dr. Lalita Muižniece ir Rietummičiganas U. emeritēta profesore. Strādajusi par docētāju arī Latvijas augstskolās.