ATZIŅAS NO VIŅPUSES

Arnis Skujiņš. Zilā saite. Proza. Rīgā: Artava, 2009/2010. 330 lpp. Arņa Skujiņa un Reiņa Birzgaļa ilustrācijas.

Arnis Skujiņš ir viens no Austrālijas latviešu literātu elites horeogrāfiem. „Austrālieši”, liekas, ir dedzīgāki latviešu kultūras kopēji, nekā „Jaunajā pasaulē” mītošie. Skujiņa grāmata liek domāt par mainītām dinamikas lomām „ārlatviešu” kultūras dzīvē. Par to definitīvas atziņas vēl gan nevar paust, jo arī maiņas nav nemainīgas. Apskatāmais sējums ir daudzdaļīgs – novelei Zilā saite seko romāns Dīvains cilvēks, kam savukārt pieslēdzas stāsti, feļetoni – gan jaundarbi, gan arī pārspiedumi. Kopējais devums ir masīvs. Zilajā saitē no īsa Austrālijas latviešu dzīves ieskicējuma autors pārslēdzas uz karalaiku Latvijā. Galvenais teksts sastāv no dienasgrāmatas ierakstiem un vēstulēm, ko kāds tikko Latviešu leģionā iesauktais/brīvprātīgais sūta savai saderinātai. Vēstules rakstītas vilcienā, braucot gan uz apmācību kazarmām, gan pa dažādām Vācijas pilsētām, kur jau dažviet rēgojas tikai drupas, ko atstājušas sabiedroto bumbas. Brauciens uz Hemnicu (Chemnitz), kur viņš cer sastapt savu izredzēto, kura gaida bērnu, ir bīstams. Stāstītājs/rakstītājs ir leģionārs, kurš „piesitis pēdu,” t.i., dezertējis. Vācu žandarmi, sevišķi kara pēdējās dienās, šādus vīrus nesaudzīgi meklēja un parasti bez tiesas lēmuma piesprieda augstāko soda mēru ar pakāršanu turpat publiskās vietās par biedinājumu citiem. Bet stāstītājs nespēj nobeigt stāstu ar laimīgām beigām, jo netiek līdz Hemnicai, kas jau ir amerikāņu rokās. Taču viņš dzird stacijas priekšnieka saucienu: Einsteigen! Novele paliek bez noslēguma. Epilogā stāstītājs/rakstītājs sakārto vēstules to rak­stīšanas secībā, sasienot žūksni ar zilu lenti. Jauns dzīves posms, ja par dzīvi šādos apstākļos to var saukt, var atsākties.

Noveles saraustītais stāstījums atstāj svarīgākos jautājumus bez atbildes, tādējādi izceļot situāciju kara laikā, kad cilvēku sadzīves un arī dzīvības jautājumi tiek izšķirti, it kā kādam nevērīgam, no cilvēkiem atšķirtam liktenim kauliņus metot. Skujiņa stāstījuma forma pieder pie noskaņas, kas izteic Zeitgeist ar to gadu cilvēkiem, kam bija jāizcieš necilvēcīgas absurditātes un nejēdzības. Homo homini lupus, kad cilvēkus apdullina ideoloģija. Kad varas kāres apskurbināti vadoņi piespiež pakļauties sev padotos. Skujiņš šeit it kā pieslēdzas, varbūt visai negribīgi, franču eksistenciālistiem, kas arī meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc vislielākie noziegumi pret cilvēci ir izdarīti, lai to glābtu no pašradītām likstām? Ap šiem jautājumiem cīnījās savā laikā gandrīz dievinātie Sartrs, Kamī u.c.

Sējuma citi stāstījumi, ieskaitot romānu Dīvains cilvēks un vairāk nekā 30 īsāku prozas darbu dažādos izteiksmes reģistros – pārsvarā komiskos vai ironiskos toņos, taču visumā bez izteiktas didaktiskas noslieces – pieder literatūrai, kam var pierakstīt klasiskas iezīmes, tādai literatūrai, kas sev par mērķi uzstāda informēt un patīkami laiku pakavēt, nevis apvainot lasītāju ar uzsvērtu pamācīšanu, kas ir labs un kas ir slikts. Tas ir klasicisms, deformēts pēc dažu atziņām, bet ar to mūsdienās jāsamierinās arī pašieceltajiem reformētājiem.

Jāpiebilst, ka Rīgas apgāds „Artava” ir radies, cik zināms, pateicoties Māra Ruka enerģiskajai rakstniecības druvu kopšanai. Pats Ruks darbojas dažādās lomās gan kā redaktors, gan uzņēmuma vadītājs un jaunu talantu mecenāts. Šis lauks ir pievilcīgs, bet arī nedrošs, it sevišķi mūsdienās, kad humanitārās zinātnes pievelk tikai mazu daļu „izredzēto” un visai apjukušo talantu, kuriem grūti izšķirties, kur atrast mājvietu. Vēlēsim Mārim Rukam labu ceļa vēju ar pateicību par paveikto un cerībām uz vēl izteiksmīgākiem panākumiem nākotnē.

Juris Silenieks