Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

 

 

Rolfs Ekmanis

ULDIS BRIEDIS: 44 GADI CAUR FOTOOBJEKTĪVU

 

Ārlavas pagasta „Pērkoņos” dzimušais Uldis Briedis 21 gadu vecumā pārceļas uz Liepāju, kur 5 gadus strādā par zvejniekpuisi/jūrnieku, pēcāk vairākus gadus par fotogrāfu pilsētas laikrakstā. Par tuvību jūrai, tās piekrastei un zvejniekiem liecina daudzie melnbaltie attēli nodaļā „Jūra” viņa 70. gadskārtā klajā laistajā bezgala vērtīgajā grāmatā/albumā Laika mednieks („Neputns”, 2010. 720 lpp. – skat. JG262:59-60). Pārējie uzņēmumi sagrupēti nodaļās „Zeme”, „Pilsēta”, „Galvaspilsēta”, „Politika”.

Par bohēmisko Liepājas periodu, par jaunību, kas ir līksma un laimīga tāpēc, ka ir jaunība (Edīte Tišheizere), kopā ar Ēriku Hānbergu izdota ilustrēta grāmata Vāgūzis (2004). Pilsētas centrā atrodošais Vāgūzis, no kura gandrīz ar roku aizsniedzama laikraksta redakcija, teātris un krodziņš „Jānītis”, bija Ulža Brieža „oficiālais dzīvoklis”, faktiski neatjaunojams grausts ar divām istabām, vienu koka, otru mūra, ar durvīm pa vidu. Temperatūras starpība bija tāda, ka metra augstumā bija 10 grādu siltāks nekā apakšā, kur mitrie mūri. Normālā dīvānā tur sala nost. Atradu izeju − ievilku vāgūzī vecus pasta ratus. Tajos bija daudz siltāka gulēšana. Tā vāgūzis pamazām sāka apaugt ar senlietu atribūtiku. Draugi man kā bijušajam jūrniekam dāvināja zvanus, kurus norakstīja no kuģu inventāra – tā stāsta Uldis Briedis dzejniekam un žurnālistam Egīlam Zirnim (Diena 2004.5.VI) un turpina: Tas bija tāds kā vīru klubs. Grāmatā gribēju likt apakšvirsrakstu „Izdzīvošana totalitārā režīmā”. Tā kā ļoti jūtīgi uztveru brīvības ierobežošanu, tad to laiku nebrīvība man tā koda kaulā, ka, padomju sistēmu nopietni ņemot, man būtu bijis jāpakaras vai jānodzeras līdz baltajām pelītēm. Daudzi mani paziņas, gudri un forši cilvēki, pa to ceļu arī aizgāja. Vienīgā iespēja pieciest to režīmu bija dzīvot viegli, staigājot pa pasauli un dzenot velnu. (..) Dzintars Sodums izteicās, ka viņam esot apnikušas grāmatas par „dzērājiem aktieriem”; gribu zināt, ko viņš pats darītu, ja viņam būtu tai sistēmā jādzīvo. Kaut vai dzīvokļa dēļ − dabūt dzīvokli bija bezcerīgs variants. Man nebija ne tualetes, ne ūdens − kā nācu no ielas, tā uzreiz istabā... Uldis vēl piebilst – kad sācis tur dzīvot (1961), Liepāja bijusi slēgta pilsēta, lai iebrauktu, vajadzējis vīzu. Vāgūzis, būdams tāds kā radošo inteliģentu klubs, ātri vien kļuvis par čekas uzmanības objektu un tā saimnieks ne reizi vien izsaukts uz „pārrunām”.

Par Vāgūzi ne mazāk leģendāra ir došanās (1975.V-XI) kopā ar mūziķi un Maskavas pret latviešiem vērsto represiju hronistu Ingvaru Leiti ar velosipēdiem no Latvijas uz Vladivostoku (13 000 km!), lai fotografētu / filmētu latviešu ciemus, sākot ar Vitebsku, cauri Sibīrijai līdz pat Tālajiem Austrumiem, arī 1941. un 1949. gadā izsūtīto pēdas, kas gan tolaik, lai tiktu atpakaļ uz Latviju, bijis jādara slepus.

Pēc pārcelšanās uz Rīgu (1979) darbs 12 gadus Padomju Jaunatnē, pārdēvētā (1990) par Latvijas Jaunatni, pēcāk Dienā līdz pat atlūgumam pērngad politikas dēļ. Daudzo apbalvojumu vidū – Labākais preses fotogrāfs (1984 un 1988), žurnālistu savienības prēmija (1988), balva „Zelta nagla” kā izcilākajam portretistam (1997 un 2000) u.c.

Mākslas zinātniece Laima Slava, Laika mednieka galvenā veidotāja, par Uldi Briedi: ...laikmeta darbīgs liecinieks un reizē – autentiska, būtiska daļa, kā tīrradnis, kā īstens kauls no tautas kaula, ar tās „zemes sāls” grūti definējamo, taču nekļūdīgi sajūtamo mentalitāti apveltīts. Taisnprātīgs, vienkāršs un talantīgs, savu talantu kā rotaļājoties attīstījis un tajā pašā laikā eksistenciāli būtiskās domas krustu šķērsu vienatnē izdomājis, viņš pieder pie to cilvēku kategorijas, ar kuriem tikšanās ir īstena veldze.

Precīzs raksturojums, kam 100%, ja ne vairāk, pievienojas šo rindiņu rakstītājs, kam divas reizes bija tas gods tikties ar Uldi – Liepājā 1991. gada vasarā, kad apskatījām arī Vāgūža vietu, otrreiz Radio Brīvā Eiropa Rīgas birojā pāris gadu vēlāk. Ulža Brieža foto­grāfijas laikrakstos u.c. publikācijās, protams, bija pievērsušas uzmanību jau daudz agrāk, bet iepazīšanās tā pa īstam ar foto­meistara dokumentālajiem darbiem, strādājot Minhenē, kad RBE latviešu redakcijā pa dažādiem ceļiem nonāca neatkarības atjaunošanas kustības liecības, to vidū daudz režīmam nepatīkamu fotoattēlu gan no anonīmiem fotogrāfiem, gan arī jau ievērību un dažkārt pat slavu ieguvušiem, tādiem kā Gvido Kajons, Gunārs Janaitis u.d.c., kurus visus piesūtīto materiālu bagātīguma ziņā pušu sita Uldis Briedis. Daudzi no viņa tolaik Rietumos nokļuvušajiem darbiem reproducēti gadskārtējā trimdas izdevumā Latvija Šodien (1987.-1991. gada laidienos) – Inta un Vorkuta, kur mūžīgajā sasalumā zem pundurbērziem beidzās daudzu latviešu dzīves ceļš, iznīcinātās viensētas Talsu apkārtnē, grupas Helsinki-86 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 14.VI upuru piemiņai (1987) līdz pat PSRS armijas bruņutransportieriem abortīvā puča laikā un Alfrēda Rubika apcietināšanai (1991.VIII). Un pa vidu gājiens uz Brāļu kapiem (1988.25.III), LTF kongresi un Baltijas ceļš (1989), pirmā muitas punkta atklāšana uz austrumu robežas (1990.2.X), asiņainās janvāra dienas (1991) ar nošauto izvadīšanu, barikādēm un to aizstāvjiem, un vēl un vēl, kam pievienojas tā laika politiķi un literāti tuv­skatā – Berklavs, Gorbunovs, Klaucēns, Rubiks, Gunars Meierovics, Jānis Peters, Māra Zālīte, brīnišķīgā poliete, „parlamenta sirdsapziņa” Ita Kazakēviča u.d.c. Tad vēl vēsturiskais attēls, kurā ceļā uz savu personālizstādi redzams pats fotomeistars, stumdams ķerrā „visu tautu tēva un skolotāja” (Staļina) palielu krūšu bisti.

Uldis Briedis. Ar sieviņu Intu savā dīķītī Rietumos

 

 

 


 

 

CEĻŠ UZ NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANU

ULŽA BRIEŽA FOTOESEJA

 

SPECIĀLI JAUNAJAI GAITAI

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Piemineklis Dzimtenei izsūtīto labošanas darba nometņu vietā pie Intas pilsētiņas Krievijas pašos ziemeļos (Komi autonomajā apgabalā), kur mūžīgā sasalumā guļ daudzi latvieši. Pieminekli veidojis I Pasaules karā smagi ievainotais, padomju varas orgānu izsūtītais (1949) tēlnieks Eduards Sidrabs (1898-1963) neilgi pēc atbrīvošanas (1956).

 

Abavas krastā smilkšakmens klintī iecirstais politisko prasību lozungs (1977).

 

PSRS pēdējais prezidents un Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs tiekas ar sarkanajiem strēlniekiem Latviešu sarkano strēlnieku (tagad Latvijas Okupācijas) muzejā Rīgā, 1987. gada 17. februārī. Viņam aiz muguras (kr. pusē) LPSR KP pirmais sekretārs Boriss Pugo, kopš 1990. gada visas PSRS iekšlietu ministrs, kurš 1991. gada augusta puča laikā Mihailam „iedur dunci mugurā”, t.i., nostājas pučistu pusē, bet 22. augustā kopā ar sievu nošaujas Maskavā.

 

Pirmo masveida latviešu deportāciju – 1941. gada 14. jūnijā – piemiņas dienā, 1987. gada 14. jūnijā, kas kļūst par Latvijas jaunlaiku vēsturē neizdzēšamu dienu. Pirms cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki-86 došanās pie Brīvības pieminekļa, stihiskā mītiņā Bastejkalna virsotnē runā bijušais politieslodzītais, cīnītājs par latviešu tautas tiesībām, Juris Ziemelis (1941-1989).

 

Helsinki-86 dalībnieki Eva Biteniece un Rolands Silaraups pie Brīvības pieminekļa, 1987. gada 14. jūnijā.

 

Miliču represijas pret mītiņa dalībniekiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa, 1987. gada 23. augustā. Šajā datumā 49 gadus agrāk tiek noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, kas sadala Austrum- un Viduseiropu starp staļinisko Padomju Savienību un hitlerisko Vāciju.

 

Ap 120 000 cilvēku piedalās tautas manifestācijā Par tiesisku valsti Latvijā Mežaparka Lielajā estrādē, 1988. gada 7. oktobrī. Kas samierinās ar īstenību, netic nākotnei – tajās dienās raksta dzejniece Monta Kroma.

 

Lielā tautas manifestācija Par tiesisku valsti Latvijā Mežaparka Lielajā estrādē, 1988. gada 7. oktobrī. Un nu, kad cieši samiegtām acīm vēlēšanās izteikta, nākas acis atvērt. Lai saprastu, ka tas viss atkarīgs arī no manis, arī no jums visiem. Jo nav mums zelta zivtiņas ne piemājas dīķī, ne valdībā – tā tolaik rakstniece Andra Neiburga Avotā.

 

Pēc PSRS drošības spēku asiņainās izrēķināšanās ar mierīgiem demonstrantiem Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, 1989. gada 9 aprīlī, Rīgas centrā 10. aprīlī sāk patrulēt okupantu kaujas tehnika.

 

Mēs braucam uz Maskavu šķirt nelikumīgās laulības starp Latviju un PSRS – tā deputāts Dainis Īvāns, uzrunājot 1989. gada 21. maijā ap 20 000 cilvēku, kuri pavada savus jaunievēlētos PSRS Augstākās Padomes (AP) deputātus uz Maskavas vilcienu – no ķēķa gala, t.i., no tirgus, jo varas iestādes aizliedza rīkot mītiņu Stacijas laukumā – atceras rakstniece un žurnāliste Marina Kostaņecka.

 

1989. gada 23. augustā tiek īstenota akcija Baltijas ceļš, kad apmēram divi miljoni baltiešu, sadevušies rokās, veidoja 595 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu, lai pievērstu pasaules uzmanību Molotova-Ribentropa paktam un tā sekām. Trīs dienas vēlāk no PSKP CK Politbiroja Maskavā atskan draudīgs paziņojums Baltijas ceļa sakarā. Attēlā cilvēku ķēde uz Rīgas Akmens tilta.

 

1990 gada 1. aprīlī dzejniece Vizma Belševica (ar LNNK nozīmīti pie svārku atloka) runā Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā (LR PK).

 

Latvijas Augstākās Padomes deputātu sagaidīšana pēc Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanas 1990. gada 4. maijā. Tiek pasludināts pārejas posms no LR AP līdz LR Saeimas sasaukšanai, kurā varas de iure pāraugtu de facto.

 

1990. gada 15. maijā latviešu jaunekļi aizstāv Augstāko Padomi pret Igora Lopatina, Anatolija Aļeksejeva, Tatjanas Ždanokas u.c. nodibinātās (1989) Interfrontes (LPSR Internacionālā Darbaļaužu fronte) atbalstītāju – galvenokārt civilā tērptu krievu armijnieku, kursantu un citu Atmodas pretinieku uzbrukumu.

 

Barikādes pie Ministru Padomes ēkas 1991. gada janvārī.

 

Pēc tam, kad 1991. gada 12. janvāra naktī krievu tanki ielenc Lietuvas parlamentu Viļņā, ieņem TV, radio un telegrāfa centrus, nogalinot 14 un ievainojot 110 lietuviešu, Latvijas AP izveido Aizsardzības štābu un 13. janvārī Latvijas Tautas frontes noorganizētā Vislatvijas protesta manifestācijā Rīgā, 11. novembra krastmalā, ar krietni vairāk nekā pusmiljona cilvēku piedalīšanos no visas Latvijas, Romualds Ražuks aicina celt barikādes, aizstāvēt valdības ēkas, Radio un TV centru Zaķusalā, radionamu Doma laukumā, Rīgas tiltus u.c. Attēlā cilvēki cauri putenim 1991. gada 14. janvārī dodas aizstāvēt Zaķusalu.

 

No 1991. gada. 14. līdz 21. janvārim Īpašu uzdevumu milicijas vienības (OMON Otrjad Miļicii osobogo naznačeņija) un nezināmas kaujas grupas uzbrūk dažādiem Latvijas objektiem, barikāžu dalībniekiem, piekauj un aplaupa cilvēkus u.tml. Pirmais upuris ir pie Vecmilgrāvja tilta nošautais Roberts Mūrnieks. 20. janvārī uzbrukumā LR Iekšlietu ministrijai nogalināti tiek milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, kinoreportieri Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne un skolnieks Edijs Riekstiņš. Attēlā nezināma kritušā asinis pie Bastejkalna tiltiņa 1991.gada 21. janvārī.

 

Latvijas jaunlaiku vēsturē vissvarīgākais ir 1994. gada augusts, kad pēdējās Krievijas Federācijas karaspēka vienības atstāj Latviju. Attēlā krievu zaldātiņi visai nožēlojamā veidā nolaiž okupācijas karogu no Baltijas kara apgabala štāba ēkas 1994. gada 26. augustā.

 

Jaunā Gaita