Valdis Liepiņš gatavojot memorandu
SC neiekļaušanai valdībā

 

Ziņu portālā <Kasjauns.lv> 26.IX (īsi pirms Zatlers tomēr aicīnāja SC iekļauties valdībā):

Zatlera Reformu partijas (ZRP) biedrs Valdis Liepiņš, kurš ievēlēts arī 11. Saeimā, gatavo memorandu, kurā uzskaitīs iemeslus, kādēļ „Saskaņas centru” (SC) patlaban nevar iekļaut valdībā, svētdien ziņoja TV3 raidījums „Nekā personīga”. Viņam partijā ir arī domubiedri. Liepiņš raidījumam norādīja, ka neesot principā pret SC iesaisti valdībā nākotnē, taču uzskata, ka to nevar darīt šobrīd. Galvenais iemesls − neesot pārliecības par SC spēju būt lojālam Latvijas valstij. Liepiņš uzskata, ka vispirms SC jāizslēdz no savām rindām Latvijas padomju okupācijas fakta stingrākie noliedzēji − Alfrēda Rubika vadītā Sociālistiskā partija. Nepieņemams esot arī „saskaņiešu” līgums ar Kremļa partiju „Vienotā Krievija”, SC esot arī jāparāda reāli darbi latviešu valodas pozīciju nostiprināšanā. Pagaidām neesot arī ticības, ka uz SC kā valdības partneri varēs droši paļauties un viņi balsojumos nebloķēsies ar Zaļo un Zemnieku savienību.

No manas puses tikai atgādinājums par Satversmi: 101. pants: Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Visu ko Valdis Liepiņš piedomājis klāt ir tikai viņa viedoklis, pret ko ir 259749 Latvijas pilsoņu balsis.

Normunds Svidzinskis, <tas.pats@sveiks.lv>  

 

Hm. Un vai Valdis Liepiņš jelkādā veidā grasās ierobežot šīs tiesības? 259749 vēlētāji ir vērā ņemams skaitlis, tomēr nav vairākums. Mans viedoklis − kamēr Latvijas partijas un to elektorāts nošķiras pēc etniskā principa, „krievu partijām” atvēlama opozīcijas loma, cik vien to ļauj politiskā situācija. Protams, ievēlētās „latviešu partijas” kaut kādu apsvērumu dēļ var būt citās domās, bet es kā vēlētājs centīšos tām atgādināt savu nostāju. Tādēļ pēc šīm vēlēšanām atbalstu ZRP, „Vienotības” un VL-TB/LNNK koalīciju. „Latviešu partijām” savukārt vairāk vajadzētu domāt, kā piesaistīt Latvijas valstij lojālus krievus u.c. mazākumtautību pārstāvjus, par kuriem būtu ar mieru balsot gan latviešu, gan nelatviešu vēlētāji. Nedaudzi, protams, ir − Vjačeslavs Dombrovskis ZRP, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs „Vienotībā”, Ludmila Sočņeva VL-TB/LNNK, bet ar to ir par maz. Nelatviešu vēlētājiem jāapzinās − balsojot par „savējiem” pēc etniskā principa, augstākais, ko iespējams sasniegt, ir ietekmīga opozīcija. Ja pēc šīm vēlēšanām viņiem tas kļūs skaidrs (man šķiet, ka par SC nobalsojušo skaits ir tuvs augšējai robežai), līdz nākamajām vēlēšanām iespējama šā politiskā spēka šķelšanās. Jā, būs viena daļa, kas pievērsīsies Lindermana vai Osipova idejām, bet ne jau visi pēc savas dabas ir margināļi. Saprātīgajiem vajadzētu piedāvāt saprātīgu alternatīvu „latviešu partijās”, kas ar laiku varētu kļūt par „vispārējām partijām”.

Vents Zvaigzne, <vents.zvaigzne@gmail.com>

 

Viss jau būtu jauki, tikai neredzu saprātīgu alternatīvu „latviešu partijās”, kas ar laiku varētu kļūt par „vispārējām partijām”. Ir tikai krievu vairākuma partija un daudzās partijās sašķelta latviešu sabiedrība, kurā atļauts eksistēt tikai globālo oligarhu marionetēm, pārējās partijas cītīgi un mērķtiecīgi tiek iznīcinātas. Kas glābj no šāda spiediena tā saucamo krievu partiju – SC? Padomājiet un izvērtējiet paši! Pagaidām latviešu sabiedrība man atgādina aitu baru, kas dodas uz aizas malu. Ar maziem izņēmumiem, kuriem līdz šim nav izdevies apturēt to zombēto baru.

Ausma, <ausma.abele@balticom.lv>

 

Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, necik milzīgā partiju daudzumā latviešu sabiedrība nav sašķelta. Vai Ausma tomēr gribētu vēl mazāku skaitu? Un tik tiešām − kas gan glābj no globālā spiediena Saskaņas Centru? Vai tiešām arī tas būtu Džordžs Soross? Vai varbūt tomēr Krievijas vēstniecība? Tavas patstāvīgās domāšanas un situācijas analīzes augļus jau esam lasījuši: Rietumvalstu plānos ir iztīrīt Latviju (un droši vien arī pārējās Baltijas valstis) no pamatiedzīvotājiem, lai amerikāņu militāristiem šeit būtu pierobežas placdarms nākamajam pasaules karam ar Krieviju. Un to visefektīvāk veikt, nepieļaujot šeit patstāvīgu politiku, pamatnācijas iedzīvotāju turību, saimniecību, kas balstītos uz vietējo kapitālu, tradicionālu dzīvesveidu. Vai pareizi esmu sapratis?
Es tik dziļos ūdeņos nepeldu. Krievijas vēlme atgūt kontroli pār zaudētajām teritorijām man šķiet daudz labāk saskatāma. Cerība, ka latviešiem izdosies sadrupināt vēl pirms desmit gadiem amorfo Latvijas krievu kopienu un vismaz daļai no viņiem galvu pagriezt Rietumu virzienā, nav piepildījusies. Gluži otrādi − tagad arī krietni lielāks skaits latviešu vīlušies Rietumos un arvien vairāk simpatizē Krievijai.

Vents

 

Vent, lai saredzētu manas analīzes objektus, pat vājredzīgam brilles nav vajadzīgas. Nepieļaut šeit patstāvīgu politiku – konsekventi tiek pildīts. Nepieļaut šeit pamatnācijas iedzīvotāju turību, saimniecību, kas balstītos uz vietējo kapitālu – kur nu vēl barbariskāk, līdz pat ārvalstu dibinātam un vadītam represīvajam orgānam KNAB. Krievijas spēle ir daudz gudrāka, skaties, kā gribi. Kopumā politika ir izsvērta, neņemot vērā dažus izlēcējus kā Lužkovu. Ekonomiskā un kultūras sadarbība bez mazā brāļa sindroma. Vari griezt galvas Rietumu virzienā cik gribi, ja tam neseko Latvijai vēlamas darbības, bet gluži otrādi – iznīcinošas, simpātijām nav no kā rasties. Tomēr netiecas Latvijas krievi pēc Krievijas zābaka, viņi tāpat kā latvieši vēlas dzīvot brīvā Latvijā, jo plašajā Krievzemē ir pietiekoši rūgtu odziņu. Vienīgais, kas viņus neapmierina – nav krievu valodai senā spēka. Nu bet to tikpat skaidri un pacietīgi ir jāskaidro, ka bez latviešu valodas Latvija nav iespējama un tikai vienojoties latviešu valodā iegūsim to spēku, kas mums ļaus izturēt Rietumu spiedienu.

Ausma

 

Es piekrītu Ausmai. Latviešu liberālā inteliģence ir nozombēta, jo viņi jūt, ka SC balsotāji jau nebalsoja pret latviešiem, bet gan pret bezatbildīgo Dombrovska sociālo politiku. Un tas viņus tā biedē, ka viņi ir gatavi draudzēties ar vienalga ko.

Normunds

 

Alternatīva latviešu partijās nav pietiekama. Ar savu partiju komplektu mēs neatrodamies Eiropā. Jo neviena Eiropas valsts nav domājama bez spēcīgas sociāldemokrātiskas partijas vai partiju grupas, kas laiku pa laikam ieiet valdībā vai vada to. Pirms kara mēs bijām Eiropā. Tagad neesam. Vienīgā nopietnā partija, kas manifestējas kā kreisa, ir SC, kas vienlaikus ir arī krievu partija. Tādējādi kreisajiem latviešiem nav kur sprukt. Pirms kara Latvijā bija vairākas krievu partijas, visas labējas. Atjaunotās valsts sākumā bija mēģinājums radīt labēju krievu partiju (ja pareizi atceros, dibinātājs bija SM [советская молодежь] redaktors), bet tas izgāzās. Tā kā SC ir visādi krievi, tad ļoti iespējams arī, ka patiesībā viņi nemaz nav kreisi. To redzēsim, kad viņi būs paņemti valdībā (izskatās, ka uz to tā lieta iet). Līdzīgi TB pēc ieiešanas valdībā ātri nomainīja savu superkreiso programmu. Te gan sīka vēsturiska nianse − TB arī laikā, kad viņu programma bija galēji kreisa, apvainojās, ja viņus nosauca par kreisajiem; SC ar to lepojas. Spēcīgas kreisas latviešu apvienības trūkums mani tiešām pārsteidz. Aizjūrā bija saglabājusies tikai viena latviešu partija, LSDSP − labi organizēta, starptautiski atzīta. Vai Šteins viņus sagrāva sava trakuma dēļ vai pildot čekas uzdevumu, paliks mīkla. Katrā ziņā pirmajai katastrofai var nosaukt iemeslu − Šteins. Otro, Bojāra zociķu sabrukumu nekādi nesaprotu.

Māris Jānis Vasiļevskis, <mahris@myself.com> 

 

Nevajag aizmirst, ka Andris Šķēle par savu galveno ienaidnieku Latvijā nosauca zociķus savā slavenajā televīzijas uzrunā. :) Tad tas turpinājās ar zociķu ievēlēšanu Saeimā nākamajās velēšanās un Lemberga protežē Egīlu Baldzēnu, kas paziņoja, ka zem Bojāra tēva nav dzīve. Un sašķēla partiju divās daļās, kur mazā daļiņa nomira attiecīgi aktīvistiem iesūcoties citās organizācijās kā Guntara Krasta „Libertas”. Tad nāca Rīgas domes laiks, kur pēc valdīšanas Rīgā LSDSP Bojārus ēda, kam nebija slinkums. Galu galā, Bojāru vecāko izēda, jaunākais arī pēc mēra laika nedomāja nodarboties politikā un tagad esot pie Šlesera. Tad nāca skolas direktors, kura laikā tā partija gandrīz izbeidzās. Un tagad ir Dinēvičš ar saviem rokaspuišiem. Pēdējais bija Ata Lejiņa mēģinājums savākt to nosaukumu priekš Štokenberga. Tā kā zināma interese ir.

Normunds

 

Arī gudri cilvēki reizēm kļūdās. Šķēle zociķus uzskatīja par daudz spēcīgākiem nekā viņi īstenībā bija. Taču potenciālie zociķi nav spējuši Latvijā atrast savu vietu. Bojārs steidzās iekļūt vēsturē ar jaunu Saeimas likumu, Lejiņš te gribēja ieviest ziemeļnieku sociālismu, neizvērtējot patieso situāciju, bet Štokenbergam nekad neko neizdodas izdarīt līdz galam − TP viņam bija uzdots novērst inflāciju − aizmuka pie konkurentiem. Vienotībā pārāk atšķīrās no pārējiem strāvojumiem, tāpēc tika atdots pūlim saplosīšanai. Pa vidu pretendenti uz zociķiem tādas parastas pelēcības vien ir un pārāk godīgi, lai savu izplēstu ejot pāri līķiem, kā to darījis JL, kaut arī būtībā pilnīga pelēcība. Situācija it kā pilnībā nobriedusi sociālistu idejām, tikai līdz šim nav veicies ar personībām. Vai šo nišu aizņems SC, vēl nav zināms.

Ausma 

 

Unikāls piemērs

Informācija no <http://lv.wikipedia.org>

... kad no 1989. decembra līdz 1990. decembrim [LSDSP] priekšsēdētājs bija Valdis Šteins, vērojama [bija] tendence [to] pārvērst par labēju nacionāli radikālu partiju, asi vēršoties pret reformkomunistiem. Vadlīnijās tika nosprausts, ka LSDSP rindās nedrīkst uzņemt bijušos komunistiskās partijas biedrus vai ar Latvijas komunistisko partiju saistītas personas, kas nozīmēja, ka partija slēgta praktiski visām personām ar akadēmisku izglītību un organizatoriskā darba pieredzi. Šī iemesla dēļ izcēlās konflikts starp Valdi Šteinu un Jāni Dinēviču, kurš uzskata, ka partijas rindās ir jāuzņem jebkurš noderīgs kandidāts, neatkarīgi no viņa pagātnes. LSDSP sašķēlās divās frakcijās, kur J. Dinēviča viedokļa piekritēji atradās Rīgas organizācijā. 1990. gada janvārī LSDSP vadība izslēdza Rīgas organizāciju. 1990. gada 1.-2. decembrī Cīrulīšos (Cēsis) notika LSDSP 21. kongress, kurā V. Šteins zaudēja partijas priekšsēža amatu un viņa vietā kā kompromisa figūra tika ievēlēts dzejnieks Uldis Bērziņš. LSDSP šajā laika periodā bija 800 biedru. 1991. gada 28.-29. decembrī pēc ĀK iniciatīvas LSDSP atkalapvienojās ar J. Dinēviča vadīto LSDP un notika apvienotās LSDSP 22. kongress. Par partijas priekšsēdētāju tika ievēlēts U. Bērziņš, par vietniekiem — Ē. Baldzēns, A. Mugurēvičs, J. Dinēvičs. (..) Īsi pirms LSDSP 23. kongresa partijas vicepriekšsēdis E. Baldzēns tika ievēlēts par partijas priekšsēdētāju. (..) [1993. g.] 5. Saeimas vēlēšanās LSDSP nepārvarēja 4% barjeru. [1994. g.] par priekšsēdētāju 24. kongresā tika ievēlēts J. Dinēvičs. (..) Neilgi pēc 24. kongresa partija atkal sašķēlās divās naidīgās frakcijās. (..) Partijas 25. kongresā tika nolemts, ka jāveido koalīcija ar radniecīgām partijām un organizācijām. Kā partneri partijas vadība (..) izvirzīja J. Bojāra vadīto LDDP (..) 1995. gads izvērsās par LSDSP līderu cīņu ar Juri Bojāru par ietekmi koalīcijā. (..) 1995. gada 26. kongresā par LSDSP priekšsēdētāju tika ievēlēts Arnis Mugurēvičs. 1996. gada janvārī LSDSP CK ārkārtas sēdē tika konstatēts, ka partijā ir tikai 250 biedru. Partijas CK sastāv no 32 locekļiem taču pat uz ārkārtas sēdi ierodas tikai 19. Visā Latvijā bija tikai 3 reāli strādājošas LSDSP organizācijas — Madonas, Cēsu un Preiļu rajonos. 1997. gada 25. oktobrī Rīgā tika izveidota divu partiju — LSDP un LSDSP koalīcija — Latvijas Sociāldemokrātu apvienība (LSDA). 1999. gada 29. maijā Rīgā LSDSP 31. kongress pieņēma lēmumu par trīs partiju — LSDSP, LSDP un LDP apvienošanos vienā partijā. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Juris Bojārs, par priekšsēdētāja biedriem — Egīls Baldzēns un Valdis Lauskis. Neskatoties uz līderu iekšējiem konfliktiem, kuru dēļ LSDSP nebija guvusi panākumus nevienā līdz šim veidotajā vēlēšanu kampaņā, tieši esot šajā koalīcijā 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās partija guva pirmos nopietnos panākumus ar 123 056 vēlētāju balsīm iegūstot 14 deputātu posteņus (koalīcijai kopā) Saeimā. (..) Trīs gadus vēlāk, jau kā LSDSP līderis Juris Bojārs prata veidot partijas ārpolitisko stratēģiju un izmantoja visus iespējamos līdzekļus kā rezultātā arī 2001. gada pašvaldību vēlēšanās LSDSP ieguva 14 vietas Rīgas Domē. Pēc uzvaras Rīgas Domes vēlēšanās LSDSP izveidoja koalīciju ar PCTVL un TB/LNNK (drīz TB/LNNK no koalīcijas izstājās, un to aizstāja virkne mazu partiju). Ja Bojāra vadībā izveidotā LSDSP ārpolitiskā stratēģija bija sekmīga, tad partijas iekšējais klimats — neveselīgs: LSDSP kārtējo reizi bija sadalījusies divās nometnēs no kurām vienu veidoja J. Bojāra sekotāji un otru — bijušās partijas elites pārstāvji. Partiju pameta Egīls Baldzēns un viņa sekotāji, izveidojot jaunu partiju Latvijas Sociāldemokrātu Savienība. Pēc partijas šķelšanās LSDSP 8. Saeimas vēlēšanās nevarēja pārvarēt 4% barjeru, bet 2005. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgas Domē ieguva vairs tikai 7 vietas. Partijas 37. kongresa laikā J. Bojāram nācās atkāpties no partijas vadītāja posteņa un kongress ievēlēja Guntaru Jirgensonu. 2009. gada oktobrī partijas LSDSP 41. kongress novērtēja kā neapmierinošu gan LSDSP līdzšinējā priekšsēdētāja Dinēviča, gan valdes darbību. Iemesls tam bija vairāk nekā pieticīgie rezultāti aizvadītajās pašvaldību un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. No 118 pašvaldībām vēlētāji ir atbalstījuši LSDSP sarakstu tikai 19 novados, kopumā ievēlot 37 deputātus. LSDSP kongresā tika atzīts, ka stāvokli LSDSP, kurā patlaban ir 996 biedri nevar atzīt par apmierinošu. Vairākās teritoriālās organizācijās periodiski strādā valde, bet kopu sanāksmes netiek sasauktas, kā arī LSDSP centrālās valdes sēdes bieži vien nav notikušas kvoruma trūkuma dēļ, jo partijas aktīvisti tajās neuzskata par vajadzīgu piedalīties. LSDSP šajā gadā nebija pārstāvēta ne Saeimā, ne Rīgas domē, bet tās pārstāvis Rihards Eigims tika atbrīvots no Daugavpils mēra amata. Latvijas faktu 2009. gada rudens partiju reitingu tabulās LSDSP vairs netika iekļauta. 2010. gada 10. aprīlī partijas 42. kongresa delegāti ar 121 balsi par, 24 balsīm pret un vienam delegātam atturoties, nobalsoja par priekšvēlēšanu apvienības „Atbildība” izveidošanu kopīgi ar bijušā eiroparlamentārieša Guntara Krasta vadīto apvienību Libertas.lv un Latvijas Apvienotās Policistu apvienības priekšsēdētāja Agra Sūnas partiju Latvijas kustība „Solidaritāte”. Savukārt LSDSP priekšsēdētāja vietnieki Atis Lejiņš un Ilmārs Gromuls, kā arī ģenerālsekretārs Ansis Dobelis, protestējot pret kongresa vairākuma balsojumu, paziņoja par atkāpšanos no amatiem. Vēlāk Atis Lejiņš nolēma kandidēt apvienības Vienotība vēlēšanu sarakstā, nepakļaujoties LSDSP kongresa lēmumam, taču no partijas viņu par to izslēdza tikai pēc vēlēšanām.

Latvijas valsts politisko partiju vēsturē LSDSP ir unikāls piemērs, kur līderu nesaskaņas un to dažādie uzskati ilgstošā laika periodā spēlē tik negatīvu lomu partijas darbībā.