Laima Kalniņa

MANAS DAUDZĀS DZĪVES

 

Es dzīvoju daudzas dzīves. Kādreiz es biju bērns, kas rotaļājās piepilsētas mājā uz trim pakāpieniem, kas veda no verandiņas dārzā. Es rotaļājos kopā ar savu draudzeni, augšstāva Rasmiņu un ar viņas un manām lellēm, vai arī lielā, man šķita, vienmēr siltā istabā uz pelēka grīdas paklāja ar savu spēļu lācīti. Bet Ziemsvētkos uz istabas pelēkā paklāja bija liela, zaļa, smaržīga egle, greznota spīguļiem un mirdzošiem stikla karekļiem.

Bet kādu citu reizi es biju meitene, kas kopā ar vecākiem un mazo brāli brauca zirgu vilktās kamanās cauri piesnigušam mežam uz zemu lauku māju, lai svinētu Ziemsvētkus pie tikai svecīšu greznotas eglītes un dziedātu senās Ziemsvētku dziesmas kopā ar tās mājas ļaudīm. Atmiņā es paņēmu līdzi braucienu cauri piesnigušajam mežam, un tas man likās kā reiz redzēta pasaku valstība.

Taču kādreiz svešs kuģis mani aizvizināja prom no zemes, kur bija bijusi piepilsētas koka māja uz smilšainās ieliņas. Un zemā lauku māja, kur kādreiz bija svinēti Ziemsvētki. Un es kļuvu svešas zemes staigātāja un studente, kas mācījās kļūt par arhitekti, lai radītu sev jaunu dzīvi un mājas.

Un kādreiz es biju jauna māte, kas svinēja Ziemsvētkus savā mājā ar savu vīru un meitēnu, kas mēdza mums izdomāt pārsteigumus pie eglītes. Reiz tas bija no baltas sveces izgrebta mazmazītiņa pelīte ar garu dakts asti, kas bija ievīstīta papīru papīros un ielikta lielā papes kastē, un mums pagāja krietns brīdis, kamēr to atradām.

Kādreiz es biju arhitekte, kam Ziemsvētku togad nemaz nebija, jo steigšus bija pabeidzams darbs lauksaimniecības izstādei Ēģiptē, un svētvakaru es pavadīju pārliekusies savam darba galdam, skicējot un veidojot izstādes ēkas un iekārtojumu. Man nemaz nebija žēl zaudēto svētku, jo mans labais vīrs bija miris un mana meitene bija studente kādā tālā universitātē, un mana māja bija tukša un sastingusi klusa.

Bet kādreiz mana māja, kurā es biju dzīvojusi četrdesmit piecus garus gadus, man kļuva par lielu, jo neviens nedalījās ar mani tajā, un es vairs nevēlējos viena tur dzīvot, un es aizgāju uz mazu, manas labās draudzes sagādātu dzīvoklīti, kādus tā bija izdomājusi uzcelt savas baznīcas vecajiem ļaudīm. Nams, kurā mēs visi dzīvojām, bija pavisam tuvu mūsu baznīcai, un Ziemsvētkos egle tika dedzināta svētnīcā. Tas bija tik skaisti svecītēm greznoto Ziemsvētku kociņu redzēt plašajā telpā, kur visi sapulcējāmies, lai dzirdētu mācītājas teiktos vārdus un atkal dziedātu senās Ziemsvētku dziesmas.

Dievkalpojumam beidzoties, tik daudzas rokas sniedzās man pretī: Priecīgus Ziemkstsvētkus! Priecīgus Ziemsvētkus! Un katrs labais vēlējums bija kā silts un gaišs stars. Likās, mēs cēlām tiltu no viena uz otru, no viena uz otru no gaišiem un siltiem stariem, un visu svētvakaru mūs nesa labais staru tilts.

Kādreiz būs atkal Ziemsvētki, baznīcā degs Ziemsvētku eglīte un ļaudis vēlēs viens otram priecīgus Ziemsvētkus, ārā ejot no svētnīcas, bet es vairs nebūšu tur. Es nebūšu vairs tur. Es nebūšu vairs nekur. Mana dzīve vairs nebūs. Varbūt es būšu aizgājusi pa vieglo staru tiltu uz turieni, no kurienes nav atgriešanās. Tur otrajā pusē. Bet kādreiz es dzīvoju daudzas dzīves.

 

Arhitektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas un jaungaitnieces Laimas Kalniņas radošajā kontā ir gara virkne daiļliteratūras darbu. Pērngad apgāds Jumava laiž klajā viņas Runci Timiānu un Annu. Vairāk par rakstnieci skat. JG236(2004):8.