Lōcis... Tas laikam kādā no daudzām latgaļu izloksnēm nozīmē: lācis [prof. dr. phil. P. Stroda (1892-1960) Pareizraksteibas vōrdneicā: lōcs], un tas ir stiprinieks, bet ir gan arī kāda valsts, kas lāci uzskata par savējo, par savas varenības iemiesojumu... 2000. gada tautas skaitīšanā tika jautāts, kādas valodas protam, bet šāds jautājums tika uzdots vien tiem, kuri vecāki par 12 gadiem. Tie, kuri bija jaunāki par 12 gadiem, tika atzīti par mēmiem, – viņu krievu valodas neprašana netika pieskaitīta, – un rezultāti tad nu rādīja itin iespaidīgu krievu valodas pratēju daudzumu. Apskatnieks Pols Goubls, kura balss tolaik Latvijā vēl nebija apklusināta, nekavējās ar secinājumu, ka šādi rezultāti tiks izmantoti politiskos nolūkos, un tā patiešām notika, un tas notika par labu kādas kaimiņu valsts, nevis Latvijas politikai. 2011. gada tauta skaitīšanā, kur noteikti atklātos, ka krievu valodas prašana starp latviešiem ir stipri gājusi mazumā, jautājuma par valodu prašanu nebija. Kā tika ziņots brīvajā presē, tad esot bijis spiediens no valdības puses, lai jautājumu tautas skaitītājiem būtu cik vien iespējams mazāk, sak, rīkosimies taupīgi! Tika gan jautāts, kādu valodu Jūs pārsvarā lietojat mājās? un vai Jūs ikdienā lietojat latviešu valodas paveidu – latgaliešu valodu? Tātad, „taupīgā” „suverēnas” „valsts” „valdība” viena jautājuma vietā galu galā bija uzdevusi divus, un nav jābūt Polam Goublam, lai saprastu, ka atbildes, bet jo īpaši uz pēdējo jautājumu, tiks izmantotas politiskos nolūkos. Lācis ir gan stiprs, bet ne tālredzīgs...

Lasot JG 266, rodas atziņa, ka labu autoru mums netrūkst, tā ka šai ziņā rakstu krājums varētu kļūt arī biezāks.

Ainārs Zelčs, Alūksnē.

 

Sveicieni Dzejas dienās! Jūtos tādus saņēmis ar JG266 – ar Raimonda Staprāna suģestējošo „Kluso dabu...” un gleznas fragmentu uz vāka; ar Vizmas dzejoļu kopas spraigumu un svaigumu; ar bagātīgo ziņu klāstu, vērtējumiem, viedokļu sadursmēm. Paldies! Kad Latvijā beigsies literatūras blokāde, daža domu apmaiņa noteikti būtu turpināma. Īpaši saviļņojošas šoreiz liekas Agates Nesaules atbildes Dagmārei Beitnerei un Jura Šlesera „Čelli”. Vēlot veiksmi arī turpmāk -

Imants Auziņš, Rīgā

 

 

 

ATBILDE UZ JĀŅA KRĒSLIŅA VĒSTULI JG266:61-62

Uzrunājot Jūs par kulturologu, vadījos – kā Jūs pats konstatējāt – no redakcijas piezīmes JG264 pie Jūsu raksta „Latvijas anarhisti Londonā pirms 100 gadiem”. Savukārt Jūsu uzruna gospoģinam Laimonim Puram lieku reizi pierāda, cik krievu valoda saskarsmē ar Latvijas iezemiešiem joprojām ir laikmetīga. Jūs nemiero bojāgājušo latviešu milzīgais skaits. Kritušo tūkstošus samazināt nav mūsu spēkos, vienīgi varam viņus godināt, izprast viņu patriotiskās drosmes cauri gadu simtiem skanošo varonību, mācīties no viņiem izcīnīt un nosargāt savu valsti. Taču Jums vispirms gauži nepatīk, ja tautas brāļi bieži iesaistījušies pārsteidzīgā un gluži nevēlamā veidā (no intervijas Jūsu Rakstu 3. sēj.), – un tādējādi latviešu tēlu pasaulē reklamēja 1905. gada revolūcijas latviešu teroristi, muižu dedzinātāji, (..) arī 1919. gadā slaktiņi boļševiku laikā un darbība revolucionāros notikumos Krievijā, tāpat vācu okupācijas iestāžu manipulētās Arāja komandas izdarības. Rindkopu ar šiem trim vēsturisko faktu uzskaitījumiem noslēdz teikums: Taču tās nevar saistīt ar latviešu tautas vairākuma nostāju un nekādā ziņā ar neatkarīgu Latviju. 1905. gads, boļševiki un Arāja komanda! Jūsu ekvilibristika ar vēstures faktiem ir apbrīnojama. Tā būtu nolaidība, ja krievu valodā šodienas Latvijā iznākošie, Latviju apsaukājušie laikraksti neizmantotu Jūsu doto iespēju Piekto gadu saķēdēt, izsakoties būtiskāk, saķēzīt ar arājiskajiem slepkavām.

Trīssējumu Rakstu sakārtotāja un piezīmju autore Dr. philol. asoc. prof. Dace Lūse savā grāmatā Latviešu literatūra un 20. gs. politiskās kolīzijas (2008) apgalvo: Jāņa Krēsliņa apcerēs rādīta plaša 20. gs. sākuma cariskās Krievijas Baltijas provinču aina un, uz dokumentāliem faktiem balstoties, dota nemieru izcelšanās politiskā, sociālā un psiholoģiskā motivācija, un profesores secinājums: Milzīgs bija revolūcijas upuru skaits, un tie nelielie sociālie un politiskie ieguvumi nekādā ziņā neatsver zaudēto. Lūk, cik nezāļu sēklas ir dīdzīgas, tās nomāc pat Piektā gada dzemdinātos latvju strēlniekus, kas bruņotā cīņā izcīnīja 1918. g. 18. novembri. Rakstnieks un mācītājs An­drievs Niedra ar Pāvela Bermonta bandu atbalstu gribēja kļūt par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernātoru, bermontieši nodedzināja Rastrelli celto Jelgavas pili, bet prof. Lūse apgalvo: Niedra neieredz asinsizliešanu, jo nevienu mērķi nevar attaisnot, ja tā labā upurēta kaut viena cilvēka dzīvība. Jums latviešu tauta ir kristianizācijas, Livonijas rezultāts (Raksti 3:260). Dzimtļaužu verdzības Garlība Merķeļa dokumentējumu Jūs uzskatāt par mītu, tomēr arī Johans Gotfrīds fon Herders (1744-1803), vācietis, vērīgs latviešu un mūsu dainu pazinējs, pamanījis, ka latvieši tāpēc vien nevēlas nokļūt debesīs, ka tur būs vācieši. Piektā gada revolūcijā jaunulis Jordans (Jūsuprāt droši vien terorists), kam tikai 18 mūža gadi, pirms nošaušanas noraida piedāvāto mācītāja palīdzību: Paldies, man nav vajadzīgs runāties ar tā Kunga kalpu, jo es drīzi runāšu ar pašu Kungu. LU Latvijas vēstures institūta izdotās grāmatas Aktīvais nacionālisms Latvijā 1922-1934 (2005) autors, mūsu pašmāju vēsturnieks Uldis Krēsliņš nešaubīgi uzsver, ka latviešu sabiedrības uztverē Baznīca [evaņģēliski luteriskā] vispirms bija viena no pastāvošās varas galvenajiem balstiem un tātad prettautiski un reakcionāri institūti. Šo attieksmi spilgti apliecināja 1905. gada notikumu antiklerikālais raksturs. Latvieši ir Livonijas rezultāts... Drīzāk taisnība Krievijas ģeopolitiķiem, ka latviešu apvienošanās gods pienākas caram Pēterim I. Lai gan – te gribu piebilst – latvieši to droši vien izdarītu paši bez kādiem upuriem, ja vēl 20. gs. sākumā netiktu turēti necilvēcīgā pakļautībā. Būvuzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Vilis Vītols grāmatā Savējiem (2010), daloties pārdomās, pieredzē un atziņās, atgādina savējiem, ka izrēķināšanās pāris nodedzināto muižu dēļ 1905. un 1906. gadā bija necilvēcīga un, ja Baltijas vēsturē kāds atrod ko pozitīvu par vāciešiem, tad tā ir pašu vāciešu rakstītā vēsture, un Vītola diagnoze: Par daudz salasījušies vācu grāmatas. Nezinu, kam autors adresējis šo teikumu, bet par baltvācu vēsturniekiem un baltvācu nostalģiskām atmiņām Jums ir pastiprināta interese. Sākot no Fegezaka romāna Baltiešu traģēdija, protams, ne latviešu, bet baltvācu, Karla fon Freimana luga, Astafa fon Transē-Rseneka divsējums Latviešu revolūcija (1908) ar dziļu naidu pret latviešiem, luterāņu mācītāja fon Rezona atmiņas ģimenes vajadzībām (1989), baltvācu vēsturnieks Jirgens fon Hēns, Latvijas un latviešu vietu vēsturē aicina pārskatīt Detlafs Henings (1998), fon Raucha Baltijas vēsture, Anatols Līvens, Ernesta Benca doktordisertācija (1989), prof. Vilfrīds Šlaus, Reinhards Vitrums, fon Blankenhāzens, uzskaiti var turpināt, atrodam pat brīvkundzes Sofijas fon Hānas atmiņas, kura vai vienīgā saredzējusi dzimtļaužu ikdienu Garlība Merķeļa redzējumā. Baltvācu un par baltvāciem sarakstītais viena cilvēka mūžā gandrīz nav izlasāms, un viņu saldie sapņi un smeldzīgās skumjas, arī informācija strikti apzīmogota ar baltvācu patriotismu. Latvija kā neatkarīga valsts nebija pieņemama baltvāciem un nav tagad pieņemama padomju pilsoņiem, pirmie skumst par zaudētām muižām un sūrojas par bauru nepateicību, otrie nevar aizmirst Rīgas jūrmalu, krievvalodīgo Rīgu, šausminās par latviešu fašismu: izveidojusies divu laikmetu paralēle, vienīgi otrie rakstoņi krievu valodā pēc 100 gadiem būs nesalīdzināmi vairāk par skumstošiem baroniem un viņu mantiniekiem... Nav tā, ka Jūs nesaskatītu carisma un muižniecības ļaunumu, 1905. gada revolūcijas izvirzītās prasības esot bijušas pamatotas, bet ... pārsteidzošs ir Jūsu gala slēdziens, ka pats cīņas veids aplams. Tad kāds cīņas „veids” būtu bijis pareizais? Tāda izvairība no konkrētības par Piekto gadu nav nekas cits kā tukša gudrība, kaut kas līdzīgs pamācībai nest ūdeni caurā spainī. Nepieņemama arī nostādne, ka revolucionāri izraisīja krievu un vācu baronu tik nežēlīgās soda ekspedīcijas. Vispirms jāatbild – kas izraisīja revolūciju? Latvieši to zina. Baltvācu vēsturnieks fon Pistolkorss – kā var spriest no Jūsu apskata – gan apgalvo, ka 1905. g. vēsturi vēl nesot iespējams uzrakstīt. Kāpēc? Varbūt tāpēc vien, ka vēsturniekam ir 49 uzvārda brāļi, ieskaitot to fon Pistolkorsu, kas pašrocīgi pakāra 83 latviešus... Pat informācija var būt un var nebūt patriotiska. Boļševikus un sociāldemokrātus Jūs pārāk nešķirojat, visi ir kreisie un tiek iemesti kopkatlā. Rakstu kārtotāja prof. Lūse nokļūst līdz apgalvojumam: Latvijas sociāldemokrātijas vēsturiskā loma bijusi – sasniegt nelielus mērķus ar milzīgiem upuru tūkstošiem. Mēģinājumi izkustināt Latvijas vēstures pamatakmeņus ir vairāk kā dīvaini, it īpaši 21. gs., kurā iegājām ar okupācijas varu sagreizotu izpratni par bijušo. Atbildē man Jūs neatbildat manam aicinājumam Latvijas vēsturē iet pa patriotisma taku, bet atrodat vainu manī: ... LP ilgus gadus bija viens no populārākajiem un ražīgākajiem Padlatvijas rakstniekiem. Šajā sakarībā skaidrību ienest varētu tieši informācijas speciālists, kāpēc Padlatvijas rakstnieki pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas saņēma un dzīvie joprojām saņem mūža stipendijas, turpretī man parādīja trīspirkstu kombināciju... Bez atbildes palicis mans pamatjautājums – kam šodien vajadzīga latviešu nācijas vēsture, ja tā neiet pa patriotisma taku?

Laimonis Purs

Vēstule iespiesta saīsināta (red.)

 

Mākslinieces Anitas Jansones-Zirnītes dzimšanas dienā (31.VII) savās mājās „Viļņos” Burtnieku ezera krastā sarīkotajā, pašas nesen gleznoto 92 pasteļu izstādē. No kr.: JG līdzstrādnieks Māris Brancis, apgāda „Mansards” vadītājs Jānis Oga, JG un Laikraksta „Latvietis” līdzstrādnieks Uldis Siliņš un jubilāre Anita.