Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011
BAIBAS BIČOLES PARAUGSTUNDA
 Jaungaitniece Baiba Bičole sava jaunākā dzejkrājuma Citviet atvēršanas svētkos kopā ar apgāda „Mansards” vadītāju Jāni Ogu Satori radošajā telpā Berga bazārā, Rīgā (2011.17.IX). |
Rudenim un Dzejas dienām pienācīgā intensitātē rakstnieki un dzejnieki tiek aicināti uz Radio namu, kur 1. programmas vai Klasikas ietvaros iespējams demonstrēt savus pantus un paust arī uzskatus, cik nu tādu paušanu pieļauj ideoloģiski visumā ieturētā redakcija. Septembrim esot jau gluži ekvinokcijas dienā, radio uzbilstā dzejniece bija Baiba Bičole, kas pazīstama ne vien trimdas, bet arī dzimtenes publikai, jo Rīgā 1991. gadā ir iznākusi viņas dzejas izlase Atgriežos.
Radio sarunā ar dzejnieci uzreiz atklājās iztaujātās personas augstā izteikšanās māksla: ne vien saturiski bagāti teikumi, bet tie priekšzīmīgi veidoti, latvisku uzbūvi. Viņa prot atrast visatbilstošākos vārdus un liek tos vajadzīgā vietā.
Imants Ziedonis jau tad, kad Latvijā īsti pazīstama bija tikai Velta Toma, visādi izcēla Baibu Bičoli kā teicamu dzejnieci. Cik daudziem viņš deva lasīt Bičoles grāmatas, neņemos teikt, jo tai laikā par tādiem tematiem nemēdza iztaujāt (atskaitot aizdomu gadījumā uzraudzības orgānus), bet es tiku pie grāmatas Buŗot. Un tagad, tikko atgriezies no Jūrmalas, dzejnieks mani atkal iesaista trimdas būšanās, vēstulē rakstīdams, ka esmu Amerikas dzejnieču apburts.
Radio raidījumam Bičole bija izraudzījusies dažādu posmu dzeju, ar nedaudziem piemēriem jaudādama raksturot sevi kopumā. Nevaru sacīt, ka Bičoles izteikšanās veids man būtu tikpat tuvs kā Imantam Ziedonim, tomēr arī es ar spriegu interesi aizvien izlasu viņas pantus, ja tos ieraugu. Bet visas grāmatas, kuru ir kāds pusducis, es nemaz neesmu izlasījis. Kad, izmantojot savu ārsta stāvokli, krievu okupācijas gados tiku pie aizliegtās trimdas literatūras, dzeju es nekad nelūdzu, pat Andreju Eglīti ne (ar Stokholmas dzejnieku mani iepazīstināja viņa draudzene un pretiniece Mirdza Ķempe). Bet Baiba Bičole bez īpašas piespiešanās un diedelēšanas bija man tomēr pazīstama.
Baibas Bičoles paraugstunda nemaz nebija pilna, taču, arī nepilna būdama, tā mūs uzrunāja ar māksliniecisku blīvumu, tā ka jutāmies kā labā izrādē – piepildīta, bet nav par garu.
Jānis Liepiņš
