Maija Meirāne

MĪTS PAR VIENTULĪBU

 

Dzejoļos viņa ir iemācījusies raudzīties uz sevi it kā no kāda cita redzes punkta. Tas notiek pastarpināti, ar atkāpēm un it kā caur attāluma lēcu, pārtopot tēlā, kurš to uzklausa. Reizēm norādot, kur skatīties un kas slīd garām. Lai novērstos no tā, kas sāp. Alienācija no sava iekšējā „es”.

Dotā īpašība jaunās dzejnieces Annas Fomas brīvā panta valodas domu padziļina un izraisa lasītāja iesaisti ar izjūtu skālu, kas līdzīga tai, ko piedzīvojam, raugoties dramatiskā uzvedumā. Viņa to dara ar lielu pašpārliecību, kā runājot ar mums neredzamiem.

Annas Fomas dzejā (agrāk viņa saucās savā īstajā vārdā) loma piešķirta iekšējiem monologiem un uzrunām klāt neesošiem. Tā ir pašapmāna valoda, ar kuru mēs mierinām izmisumu sevī un citos. Mazie meli, kas liek uz mirkli smaidīt un neredzēt, kas apkārtnē nospiedošs, – brīvā panta vai dzejprozas tiešumā, kā dzejoļu ciklā „Mēs taču esam laimīgi, vai ne, Pinokio?”

– mēs protam laimīgi māt ar roku
nenojaušot, ka pēdējās atvadas nejauši izmestas kā nobružāta sīknauda, kur vairs nevar
atpazīt ne ciparu, ne ģerboni
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
– mēs esam kļuvuši pieminekļi. aizejoša vilciena dunā
īstāki nekā tikko pienākušā pasažieru vilciena
galastaciju sasniegušā pūļa nopūtā.

(Karogs 2010 / 4)

Kas ir Anna Foma?

1988. g. Cēsīs dzimusī dzejniece atbild JG jautājumiem:

 

Savā literatūras laukā nenodarbojos ar dzeju vien. Dzeja – tā man ir godprātība un būtībā ikviens dzejolis man ir katarse. Esmu gan rāta no saviem kolēģiem, tā sakot: ... kamdēļ tik skumja dzeja? ... Laikā, kad Latvijā valdīja drūmi apstākļi, pieteicās Kārlis Skalbe, Rainis ... viņi ienesa gaismu jau tā drūmajā laikā.

Bieži domāju – (tagad arī lasu vēsturisko romānu „Goija jeb ērkšķainais ceļš uz atskārsmi / vai atklāsmi”), kas ir palicis pāri no laikiem, kad vērtības, uz ko cilvēki tiecās, bija skaidras un tiešas, bet kas ir tagad – interneta laikmets, kurā cilvēki viens no otra atsvešinās. Es to ļoti izjūtu un dažreiz domāju, kamdēļ gan nepiedzimu kaut tā paša 18.-19. gs. laikā (..) Mūsdienu laikmets ir saputrojis visu aizgājušo, mēģinot atdzīvināt, radīt ko jaunu – lielākoties 21. gs. pirmajā plānā ir nostādīts „cilvēks cilvēkā pašā”. Individualitāte. Nav jau vairs konkrētu mērķu, ko aizsākt pasaules mērogos – ir tikai mazais cilvēks, vientuļa sala.

Es iestājos LKA (Latvijas Kultūras akadēmijā) tikko no vidusskolas sola – pirmos divus kursus man noteikti bija trakas acis, jo gribāju zināt VISU. Stājos aktieros, tiku dramaturgos pie Laura Gundara. Dramaturģijas studijas citās valstīs ļoti atšķiras no dramaturģijas studijām Latvijā. Lauris Gundars ir ļoti labs skolotājs, es viņu ļoti cienu, viņš man no acīm norāva apsējus (..) deva iespēju izstāstīt stāstu. Un stāsts ir gan dzejolī, gan lugā, absolūti visur tas ir. Dramaturģija ir koka saknes – teātrī bez šīm saknēm nu nekādi. Paralēli dramaturģijas studijām mācījos pie Māras Ķimeles, varētu pat sacīt, ka savus filozofiskos uzskatus esmu mācījusies tieši no viņas. Studiju laikā mēs bijām režisoru, aktieru un dramaturgu apvienotais kurss. Aiz muguras jau trīs izrādes pie jaunajiem režisoriem. Spēlēju kā aktrise, izrāde „Makbets” ir iekļauta Nacionālā teātra repertuārā (rež. N. Griestiņš). Savos 22 gados esmu nospēlējusi Šekspīra Lēdijas Makbetas lomu. Un esmu par to lepna.

Biju studēt Polijā. Gan poļu valodu, gan dramaturģiju aktieru skolā. PWST (Państwowa Wyższa Szkoła Teatralna im. L. Solskiego) – tā ir stiprākā aktierskola Eiropā. Tur ieguvu patstāvību un mācījos pašdisciplīnu. Neteikšu, ka nejutos Krakovā kā Kafka „Pilī” – mācījos sarunāties poliski, jo atbraucot uz Poliju, no valodas nejēdzu pilnīgi NEKO. Mēneša laikā iemācījos runāt tekoši.

Atdzeju neesmu rakstījusi. Atdzejoju tikai (pašas vajadzībām) dažus Brodska dzejoļus. Pārzinu krievu valodu. Labprāt lasu lugas krieviski – viņu valodā ir spēks. Latviski krievu rakstnieku darbus lasīt nevajadzētu. Nav tas. Kā sacījis Sodums par Dantes atdzejošanu noteiktā pantmērā: – Zūd dimensija un Dante vairs nav Dante.

Es lasu daudz. Sirdij tuvākie autori – Ahmatova, Jeerits, William Blake, Brodskis, un Gogoli ļoti cienu, tāpat Čehovu...un noteikti vēl citi.

 

*

Tāpat kā Ahmatova, Anna Foma dzejā ir mēģinājusi kāpināt izmisuma un sasalšanas izjūtas. „Mīts par vientulību” un serijā „Anna Anna” paveras piesaiste gan literārām, gan reliģiskām alūzijām:

... jūsu atmiņas ir pielādēti kravas vilcieni
... tie tagad vienmēr dodas uz ziemu
– un

...iemāciet nospēlēt tumsu
...reiz taču apraksim visas nenospēlētās notis
visas zaudētās dzīves

Dzejā viņa pieskaras, uzrunā Bartu, Raini, Vāgneru, Šūbertu, kosmonautu Gagarinu, Vecās Derības Sāru, Mariju Magdalēnu un Dievu. Tie ir šaubu un ticības jautājumi pašai sev.

jo tagad kad es varu vien nebūt,
dievs mums abiem būtu jāzina
kurš pirmais no mums uzcēla

to Berlīnes mūri –
to dzīvi, kurai tagad netiekam pāri
kā rētai pirms sāpēm

pirms visa, kas sāpēja

dievs

(No „Reiz” ciklā „Trīs dzejoļi”)

P.S. Annu Fomu es atradu reiz ejot cauri Matīsa kapiem. Pavisam vienkārši. Anna Foma ir tikai dzejā. Dzejniece manī. Jo pati esmu gan dramaturgs, gan aktrise. Šobrīd esmu no galvas līdz kājām Jaunā teātra festivālā Homo Novus.

 

Dzejniece un māksliniece Maija Meirāne, dzejkrājumu Dūmistaba (1988) un naktsvēstules (2002) autore, ir JG redakcijas locekle (skat. dzejoļu kopu un mākslas darbu reprodukcijas, arī dzejnieces Baibas Bičoles rakstu par Maiju JG259).