Madara Rutkēviča
ZARA ATMIŅA
Sākumā tas visu laiku čīkstēja, tad sāka krakšķēt tik griezīgi, it kā kāda neredzama būtne vai vējš, iešmaucis viņas istabā pa vaļā atstātu logu, virinātu vaļā un ciet vecas koka durvis ar ierūsējušām eņģēm. Šī skaņa viņu pamodināja. Viņu pamodināja milzu zars pašā istabas vidū.
Viņa lēni piecēlās gultā sēdus, paskatījās uz svešo objektu, uzmanīgi aizšļūca līdz gultas galam, tad tikpat uzmanīgi no krēsla paņēma zaļos rītassvārkus, uzvilka tos, uzmanīgi atšļūca atpakaļ uz gultas otru galu, tikpat lēni piecēlās kājās, ne reizi neizlaidusi zaru no acīm, klusi un pavisam lēnām, joprojām skatīdamās uz zaru, izgāja no istabas un bez skaņas pievēra durvis.
Iegājusi virtuvē, viņa uzlika vārīties ūdeni, piegāja pie izlietnes un nomazgāja muti aukstajā krāna ūdenī, ielūkojās spogulī, kurš karājās turpat virs izlietnes, saberzēja pieri; no gulēšanas tajā bija iespiedušās dažas rievas kā uzartas vagas laukā, tās viņa diezgan ātri izgludināja un piere atkal bija tāda pati, kā agrāk − gluda, mazliet apsārtusi no berzēšanas, plata, bet parasta viņas piere. Ūdens pa šo laiku jau bija uzvārījies, viņa no skapīša izņēma krūzi un pagatavoja sev kafiju, tad iesēdās krēslā pie loga, mazliet to pavēra un brīdi vēroja, kā no viņas un citu māju jumtiem krīt sniegs, mazliet saviebās viņas seja; vakar bija beidzies cukurs. Ainava viņas acīm pavērās tāda pati, kā daždien ziemās tas mēdz būt, vismaz viņasprāt, zeme bija pēkšņi eksplodējusi un tagad to vismaz trīs mēnešus klās balti pelni, baltum balti pelni un klusums. Rāmo un sastingušo ainavu šorīt papildināja kāds vīrs uz jumta, kuru viņa sākumā nebija ievērojusi, viņai šķita, ka vīra spilgti dzeltenā veste viņam mugurā ir saule, kurai jau pavisam drīz jāuzlec. Viņa brīdi vēroja. Viņš strādāja nikni, ar lāpstu stumdams sniegu pāri jumta malai. Pēc brīža niknais sniega stūmējs pagriezās pret austrumiem un sastinga. Pirmie austošās saules stari vispirms appludināja viņas seju, pēc tam virtuvi pielēja ar savu maigo gaismu, arī viņai bija jāsastingst un jāļaujas tāpat, kā to darīja vīrs uz jumta aiz loga. Austošā saule saudzīgi pieskārās savu vērotāju sejām, viņa, to spēcīgi izjuzdama, atcerējās, ka tik saudzīgi viņu noglaudīt prata tikai viņas māte Ada.
Izdzērusi kafiju, viņa piecēlās no krēsla, aizvēra logu un piegāja pie izlietnes, ielika tur krūzi, kurā vēl atradās kafijas biezumi un atcerējās, ka ir to darījusi jau neskaitāmas reizes daudzus gadus, iespējams, no kafijas viņas zobi ir kļuvuši iedzelteni, zaudējuši savu dabisko nokrāsu, baltumu, pēc kura viņa nemaz arī netīkoja. Dažreiz kafiju viņa dzēra arī pēcpusdienās, jo ne vienmēr viņa piecēlās līdz ar rīta gaismu, ja vakarā viņa bija palikusi ilgāk nomodā, visu nakti šūdama kādu pasūtījumu kārtējam klientam, tad arī pamosties varēja vēlāk, ja nebija nekas jāšuj, tad varēja doties pie miera ātrāk. Arī viņas mamma Ada bija šuvēja. Viņa un Ada šuva vēl arī tad, kad mātes vairs nebija, tagad viņa bija pārmantojusi šo amatu un šūšanas prasmes, un viņai šķita, ka savādāk nemaz nevarētu būt. Šūšana − tas bija varbūt vienīgais, ko viņa prata un ko Ada viņai bija iemācījusi. Viņai šķita, ka viņa to prata un arī darīja jau gadiem ilgi. Šuva un jutās ļoti nogurusi. Domās ieraudzījusi Adas seju − jaunu un smejošu, plati atvērtām, pilnīgām lūpām, viņa kārtīgi izskaloja krūzi un noraudzījās, kā pa izlietnes caurumu noskalojas melnie un ķepīgie kafijas biezumi, vēderā kaut kas sagriezās, kāda sīka adatiņa iedūra, Adas seja līdz ar viņas smaidošajām lūpām izzuda, pārgāja adatiņu sīkie un asie dūrieni. Pirkstu galos sāka kņudēt, viņa saknieba savas lūpas − tās bija plānas un, kā viņai likās, bez veselīgas nokrāsas. Reizēm tajās vajadzēja tā stingrāk iekost, lai justu, ka tās vēl ir dzīvas, derīgas ne tikai tam, lai, tās atverot un aizverot, runātu vai ēstu...Viņa juta, ka ar lūpām viņu saista vēl kādas atmiņas, bet tās bija tik dziļi noslēpušās vai jau pagaisušas, ka viņa pārstāja par tām domāt.
Griezīgais krakšķis viņas istabā beidzot atkal atgādināja par sevi. Viņa lēni, kā mozdamās, piegāja pie istabas durvīm un, atvērusi tās līdz galam vaļā, sasveicinājās ar milzu zaru, kurš tur vēl joprojām atradās.
Esi sveicināts, zars, viņa klusībā pie sevis noteica, nezinādama, kā savādāk pret to izturēties, jo nu viņas istabā bija ieradies ciemiņš.
Ciemiņi pie viņas jau sen vairs nenāca, neviens neklauvēja, neviens nezvanīja, viņai arī nebija laika ciemiņiem − ak, viņiem taču vajag tik daudz, visas tās sarunas, pļāpas; reizēm viņi var runāt caurām naktīm par neko, goda vārds, par neko, cienastus vajadzēja, ja paši neatnesa, tējas visādas, visvairāk viņu pašu, un tas jau ir pietiekami daudz, jo viņai vēl bija jāšuj, viņa nevarēja to atļauties, viņai bija jāšuj par sevi un par Adu. Viņa tūlīt sajuta, ka no tādām domām viņai paliek mazliet skumji. Viņa paskatījās uz zaru. Tātad, viņa nebija to nosapņojusi, kā viņai šķita pamostoties. Viņa vismaz gribēja to uztvert kā sapni, bet tā tomēr izrādījās realitāte. Varbūt tas mostas, tāpēc tā krakšķ? Viņa pie sevis iedomājās. Pie lielā zara auga vēl pāris sīki zariņi. Ieslēgusi gaismu, viņa konstatēja, ka mazo zariņu galos aug melni, čemuraini ziedi, kurus viņa sākumā nebija pamanījusi. Melnie ziedi bija līdzīgi pojenēm − Adas vismīļākajām puķēm, tikai tie nebija nedz balti, nedz tumši rozā, tie nebija parasti piemājas ziedi. Drošības pēc viņa aplaida skatienu apkārt telpai. Logs un stikls nebija traumēti, it nekas neliecināja par to, ka šis zars te būtu ielūzis vai iekritis. Vajadzēja kaut ko iesākt, darīt, saukt palīgā, bet tā vietā viņa nedarīja neko. Tikai stāvēja durvīs un skatījās uz lielo zaru. Lai arī istabā visi logi bija ciet, viņa sajuta sala klātbūtni. Tāda sala, kāds parasti mēdz būt ziemās aiz viņas loga. Un to ziemu bijis daudz...
Visu dienu līdz pat vakaram viņa pavisam rāmi sēdēja gultas galā un vēroja zaru, kurš tik pēkšņi bija parādījies un ienācis viņā kopā ar tik tikko jūtamu nemieru. Viņa neēda, arī uz tualeti negāja, pat nešuva, ko viņai pēc pierastā dienas ritma būtu vajadzējis darīt − šodien vajadzēja tikt galā ar diviem kāzu uzvalkiem, vienu dzimšanas dienas žirafes un vienu anakondas kostīmu, kleitu kristībām un vienām armijas tipa biksēm utt., telefons vakarpusē zvanīja vienā laidā, bet viņa necēla, viņa ignorēja telefonu un šūšanu. Zara monotonā krakšķoņa pārmāca telefona kaukšanu, zars it kā lēnām iemidzināja viņā visas domas, tomēr viņa juta, ka kaut ko sāk atcerēties, tikai nesaprata, ko tieši. Vienīgais, ko šis zars bija sagandējis, bija viņas šujmašīna. Viņa to konstatēja, kad aplūkoja zaru tuvāk. Un tur tā bija − viņas šujmašīna − saspiesta zem lielā zara smagā auguma. Tur nekas nebija pāri palicis, ja nu vienīgi dažas saplīsušas detaļas, kurām vairs nebija nekāda pielietojuma. Lielais zars bija iznīcinājis ne tikai viņas šujmašīnu, bet arī viņas ierasto dzīvi. Viņa, joprojām atrazdamās zem zara drošā vietā, saprata, ka kādu laiku vairs nevarēs šūt, kamēr nedabūs vietā jaunu šujmašīnu, vēl viņa iedomājās, ka nemaz negrib iegādāties jaunu šujmašīnu, viņa ar atvieglojumu izelpoja ik reiz, kad nepacēla telefonu, izdzirdusi kāda klienta zvanu kaut kur tālu, tālu telpā. Viņa ar pirkstiem pieskārās zara mizai, tas bija gluds un silts, šķita, ka tas elpo.
Tikai vēlu vakarā viņa beidzot piecēlās no gultas, sajutusi spēcīgu tirpoņu abās kājās un mugurkaulā. No pārāk ilgās un nekustīgās sēdēšanas viņa sajutās kā būtu tikko izkāpusi no salta ūdens. Pārvietošanās istabā nebija vienkārša − vajadzēja krietni piepūlēties, lai apietu zaram apkārt tā, lai tas neviļus nesakustētos un nenospiestu viņu pašu. Tikusi līdz durvīm, viņa atkal apstājās un, pagriezusies pret zaru, viegli pieskārās gaismas slēdzim un izslēdza to. Istaba līdz ar visu zaru iegrima miegainā tumsā. Viņa atkal pieķēra sevi pie domas, ka aiz pieraduma prāto par šūšanu, taču atminējās, ka šujmašīna taču tagad dieva mierā dus zem viņas svešā un dīvainā ciemiņa. Sasprindzinājusi redzi, viņa istabas tumsā ievēroja ko dīvainu, bet varbūt tas arī nebija nekas dīvains − melnie ziedi atvērās un sāka mirdzēt kā sīkas zvaigznītes, tad blāva un sudrabota gaisma vēlās no tiem, līdz apņēma visu telpu kā dūmi vai migla. Viņa gaidīja, kas notiks tālāk. Sudrabotā gaisma te cēlās, te vēlās no viena istabas stūra uz otru, līdz sakoncentrējās kā mākonī virs viņas gultas. Šo notikumu vērojot, viņa neko īpašu nedomāja − tikai vēroja.
Atmiņā atausa kādi seni Ziemassvētki, kad ar māti Adu abas slidoja uz aizsalušā ezera netālu no mājām. Ada kaut kur bija izrāvusi viņām abām vecas slidas. Ar tām nebija viegli paslidot, jo vietām slidu sliede bija sarūsējusi. Viņas slidoja naktī − virs viņām abām jumās sīkas zvaigznītes, un piebriedušais mēness apgaismoja aizsalušo ezeru. Ada viņu turēja pie vienas rokas, bet otrā rokā brīnumsvecīti, tā sprakšķēja, kamēr viņas slidoja, Ada visu laiku smējās, bet brīnumsvecīte lēni dzisa ar tādu kā krakšķoņu... Ada pēkšņi griezīgi iekliedzās, krita milzu zars, krita viņas abas, viņa, to pēkšņi atcerēdamās, fiziski izjūt, kā Ada viņu spēcīgi satver ar vienu roku un aizsviež prom kā tādu lupatu, un viņa tiek izmesta krastā, bet pati paliek.
Zars, kurš visu laiku bija krakšķējis, pēkšņi apklusa. Viņa sajuta, ka pār zodu no apakšlūpas pil kaut kas silts; viņa bija sakodusi sev lūpu, nemaz nejuzdama, ka to dara.
Viņa tagad atceras, ka pēdējais, ko viņa redzēja, tupēdama sniegā tajā tumšajā ezera krastā, bija blāva un sudrabota gaisma, tā tuvojās Adas sejai arvien tuvāk un tuvāk...un tad brīnumsvecītes vārgā gaisma izdzisa un pazuda lielā zara spējā kritiena vaļā atlauztajā ledus plaisā kā dziļā bezdibeņa rētā pavisam.
Viņa ļāva, lai atmiņas viņu nes arvien dziļāk tajā melnajā naktī, tajā pašā laikā viņa zināja, ka neko, ka pilnīgi neko nespēj mainīt, kā tikai izsekot līdzi savām atmiņām − zara biedējošajā klusumā vēlreiz ieraudzīt to, ko viņa redzēja, kad vēl bija maza meitene, kura tajā naktī sakoda sev ne vien apakšlūpu, bet arī savus pirkstus. Viņa palūkojās uz zaru, kurš tur gulēja pašā istabas vidū un sajutās tā priekšā tikpat nevarīga un vāja, kā tad, kad sēdēja ezera krastā sniegā kā bērns. Arī tagad viņa sajutās kā bērns, kurš, ja arī viņu vadītu mežonīgs spēks glābt, tik un tā nespētu to izdarīt. Arī tagad viņa jutās zara pieveikta un sastindzināta. Zara atmiņa bija spēcīgāka par viņējās izmisīgo vēlmi − kaut tā nekad nebūtu noticis; bez spēka viņa atkrita gultā, nespēdama pieveikt savas atmiņas un nogulēja tā tur līdz nākošajam rītam.
Sākumā tas visu laiku čīkstēja, tad sāka krakšķēt tik griezīgi, it kā kāda neredzama būtne vai vējš, iešmaucis viņas istabā pa vaļā atstātu logu, virinātu vecas koka durvis ar ierūsējušām eņģēm. Šī skaņa viņu pamodināja. Viņu pamodināja milzu zars pašā istabas vidū.
Viņa atvēra acis, piecēlās gultā sēdus, paskatījās uz zaru, pasveicināja to un uzmanīgi izgāja no istabas. Iegājusi virtuvē, viņa nenomazgāja seju, arī spogulī nepaskatījās, bet uzreiz pagatavoja sev kafiju − dubultā stipru, melnu un bez cukura. Iesēdās krēslā pie loga, atvēra to līdz galam vaļā un dziļi plaušās ievilka ziemas gaisu. Kaklu sažņaudza ledains aukstums, un viņa norija karstu kafijas malku, kas bija vēl sliktāk, jo kaklu tūlīt sažņaudza vēl spēcīgākas sāpes. Izliekusies pa logu, viņa izspļāva kafiju un pēkšņi pamanīja, ka nav vienīgā, kas to dara. Vispirms viņa pamanīja, ka spļauj arī kaimiņš, kurš dzīvo zem viņas, bet tas, ko viņš izspļauj, nav kafija, bet gan tēja, pēc tam viņa pamanīja, ka to dara arī cilvēki no pretējās mājas logiem − tie visi bija izliekušies pa logu un līdz ar viņu vienlaikus izspļāva kaut ko no savām mutēm. Tūlīt viņa arī dzirdēja to balsis − viņi viens ar otru sakliedzās par kaut kādu milzīgu zaru, kurš jau no vakardienas atrodoties viņu istabās un, līdz ko iestājoties noteikta vakara stunda, viņi atceras kaut ko tādu...
Balsis sāka pārklāt viena otru, līdz pārgāja neskaidrā klaigāšanā. Pārējo viņa nesaklausīja. Viņa aizcirta logu. Viņa aizvēra acis.
