Juris Šlesers
JĀ, SOLVEIGA, MĒS TE ESAM LAIMĪGI
Mazā sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
- - - - - - - - - - - - - - - - -
Ilgi, šķiet man, projām biju, –
Nu to atkal ieraudzīju.
- - - - - - - - - - - - - - - - -
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
Aspazija
Māras
Celles odiseja Ilgais ceļš mājup (1) sākas: Es Latviju atceros no
tiem agrajiem bērnības laikiem, kad sapņi jaucās ar pasakām, – un, lai
gan noslēgumā ir skaidrs, ka viņai mājas zemes virsū laimīgā kārtā tomēr
ir – tās laikam nekad nebūs vienuviet. Dzimusi 1938. gadā Rīgā, uzaugusi
un nodibinājusi ģimeni Amerikā, 32 gadu vecumā „pēkšņi” atskārst – man ir
jābrauc uz Latviju. Sākas ilgā, šķietami nebeidzamā traukšanās turp un
atpakaļ – nu jau vairāk kā 40 gadu. Šī darba recenzents Eduards Silkalns (2)
raksturo autori – un reizē daudzus mūs – kā klīstošos holandiešus, kā
vienu no grāmatas vadmotīviem izceļ jautājumu – kāpēc ārzemju latvietim
it kā nāktos atgriezties mājās, bet kāpēc viņš to nedara?
Pēc formas Ilgais ceļš ir tēlojumu kopojums – mazliet pēc Anšlava Eglīša Neierastās Amerikas šablona – lielāko tiesu hronoloģiska piedzīvojumu un pārdzīvojumu virkne, kurai caurvītas dažu viņai tuvu cilvēku dzīves ( – jā, Solveiga!) un epizodiski ienāk un iziet citi. Stils visumā čalojošs, daudziem trimdas laikrakstu lasītājiem jau pazīstams. (Smagās politiskās analīzes rakstītāja atstāj vīram – žurnālistam Ojāram Cellem.) Rakstu krājums sadalīts trīs pakāpeniski lielākās daļās: „1970. gadi” (2 raksti, 38 lpp.), „1990. gadi” (5 raksti, 47 lpp.) un „21. gadsimts” (53 raksti, 297 lpp.). Stāstījums svaigs, šķietami rakstīts īsi pēc aprakstītajiem notikumiem, ne no atmiņas – tikai nedaudzi vēlāki iestarpinājumi. Nezinu, cik no rakstiem jau agrāk publicēti. Tos papildina ap duci sirsnīgu ģimenes fotouzņēmumu.
Pirmā daļa – pirmās atgriešanās dzimtenē 1970. un 1972. gadā – ir grāmatas prologs. Šo agrīno apmeklējumu apraksti ļoti emocionāli – atsauc atmiņā mūsu pirmo braucienu Intūrista izkārtojumā (1973). Programma, pieredzējumi un emocijas tik līdzīgas. Dzimtā zeme zem kājām vairs nav sapnis. – Divdesmit sešus gadus to nepazinu, nu to biju ieraudzījusi.
Lēciens uz priekšu – 1991. gada 18. augusts. 18 stagnācijas un atmodas gadi ir izlaisti – acīmredzot „temats par sevi” (varbūt viela citai grāmatai?). Sanhozē televīzija ziņo: Gorbačovs nogāzts! Māra Celle raksta: Absolūts šoks. Kaut kas ir iekustējies. Kaut kas iet vaļā. Pēc trim dienām – Nu jau divas naktis maz gulēts, un – Latvija deklarējusi neatkarību ... Uz mašīnas aizmugures aizsargstieņa viņai liels lipeklis: FREE LITHUANIA, LATVIA, ESTONIA. Nu skaidrs, visi to var izlasīt, bet neviens nesaprot, cik tas man svarīgi. Rūpējas arī par dokumentu notarizēšanu, lai pieteiktos uz savu vecāku īpašumiem Mežaparkā. Tie ir dzimtā māja un otrs zemes gabals, ko tēvs 1939. gadā nopircis un uz kura pa šiem gadiem neviens māju nav uzcēlis. 1994. gadā Māra to apmeklē un ieslīgst dziļdomās: Nopūšos un apsēžos uz kāda dēļa gabala. Uz savas zemes. Te vajadzētu uzcelt māju. Vai te varētu būt mājas?
Otro daļu („1990. gadi”) pilnveido divi šedevriski stāstiņi, kur rakstniece izvēršas it kā fikcijā, it kā spoguļu spēlē par it kā līdzinieci Ināru, kas arī Latviju atstājusi sešu gadu vecumā, arī dzīvo Amerikā, arī precējusies ar latvieti – tikai Andri, nevis Ojāru. Interesantā kārtā abām ir mazmeitiņa Solveiga ... Ināra un Andris 1996. gada Ziemassvētkos lasa Laika avīzi un pārrunā stāstiņu: Paskaties, Nāriņ, Tev tomēr taisnība. Tā Māra Celle ir uzrakstījusi par mums. Stāstiņš viņus vedina domāt par dzīvošanu Latvijā. Trīs gadus vēlāk, 1999. gada Ziemassvētkos, Māra satiek draudzeni Ināru Rīgā, Ināra stāsta par pārciestu slimību, par ārstēšanos Rīgā, par dzīvi ...
2001. gadā autore ir atkopusies arī no savas saslimšanas un ārstēšanās Latvijā un ASV (par to viņa īsumā pastāsta vēlāk), un ar sparu iekļaujas atkal dzīvē un rakstīšanā: grāmatas trešā daļa apjomā trijkārt pārsniedz abas iepriekšējās kopā. Pa to laiku viņa ar vīru ir uzcēluši sev māju uz iemantotā tukšā gruntsgabala. Ojārs tur dzīvo visu gadu, bet Māra astoņus mēnešus gadā. (Divreiz gadā – rudenī un agrā pavasarī – viņa uz diviem mēnešiem atgriežas savā Amerikas mājvietā.) Rīgā viņu meitai Ievai 1998./99. gada ziemā piedzimst pirmais bērniņš Solveiga, un savu pirmo gadiņu Solveiga pavada vecvecāku jaunajā mājā Mežaparkā. Lielā mērā Ilgais ceļš ir Solveigas grāmata! Vecmāmiņas un mazmeitiņas siltās attiecības un meitenes nepārspējamais šarms vijas cauri visam un dara grāmatu īpaši baudāmu. Znots, vācietis, ir vijolnieks Gewandhaus orķestrī Leipcigā.
Kā tas vēlāk izvērtās, 2001. gads ir daudzējādi mums visiem sevišķs, bet Ceļļu ģimenē vispirms ar to, ka tajā pavasarī pirmo reizi no Leipcigas atgriežas 3˝ gadus vecā mazmeita Solveiga, turklāt lai pavadītu Rīgā veselu gadu. Mazais brālītis arī – bet tas vēl autiņos un nespēj konkurēt ar māsu! Lielā mīlestība iedegas starp vecmāmiņu un mazmeitu – un starp mazmeitu un Latviju:
Kad Solveiga pārkāpa mūsu mājas slieksni, viņa sastinga, uzmanīgi lūkojās apkārt un tad paziņoja: „Man liekas, es te kādreiz dzīvoju – kad es biju ļoti maziņa.” Un tas ir fakts, jo Solveiga ir dzimusi rīdziniece. Un sava mūža pirmo gadu arī te pavadījusi. (..) Dārzā starp liepām atkal iekārts šūpuļtīkls, piepūšamā baseiniņā ūdens katru dienu ātri sasilst, tur var plunčāties gan Solveiga, gan ciemos atnākušie bērni. Solveiga vienu dienu saka: „Vecmammiņ, mums te ir ļoti laba dzīve.” „Jā, Solveiga,” es atbildu, „mums te ir laba dzīve.” – „Vecmammiņ, mēs te visi esam laimīgi.” – „Jā, Solveiga, mēs te esam laimīgi.”
Tā šī mīlestība iesākas un turpinās – šī, šķiet, ir Māras Celles atbilde uz jautājumu, kā bērnā plaukst patriotiskas jūtas – un kā bērns savukārt stiprina šīs jūtas lielajā cilvēkā. Pēc šī pilnā gada Rīgā, Solveiga ziemas pavada Leipcigā. Dažus gadus vēlāk, kad rudenī jādodas atpakaļ uz Leipcigu, Solveiga caur asarām dveš – Es negribu atstāt Latviju! Filozofiskāk šī tēma apskatīta nodaļā „Ak, Latvija, kur tavi bērni?” Bet par Silkalna formulēto jautājumu – kāpēc ārzemju latvietim it kā nāktos atgriezties mājās, bet kāpēc viņš to nedara? – grāmatu lasot gan bieži jādomā, tomēr viennozīmīga atbilde nerodas ...
Trešās daļas rakstu vairums ir vinjetēm bagāti epizodu, novērojumu un sajūtu tēlojumi autores plaši izvērstajā pačalas stilā. (Pati atzīstas, ka īsas vēstules rakstīt arī neveicoties.) Laiksprīdis 2001-2003 ir visvairāk aprakstītais – 35 raksti, par pārējiem gadiem mazāk. Interešu loks plašs – lasītājs iepazīstas ar Rīgas kultūras ainavu, sarīkojumiem Latviešu biedrībā, teātru izrādēm, galerijām, arī kafejnīcām, 11. tramvaja pasažieru izdarībām, dārzkopes priekiem un likstām Mežaparkā un daudz cita. Visam pa vidu pakāpeniski kuplojošā mazbērnu saime – Solveiga, Ingmārs, Jūlija.
Aizrautībā ar mazbērniem un Mežaparku, pavīd arī daži aklie plankumi rakstītājas citkārt asajā notikumu uztverē. 2001. gads bija Rīgas 800 gadu jubilejas gads un dāsni aprakstīti ar to saistītie notikumi – restaurētā Brīvības pieminekļa atklāšana, dziesmu un deju svētki, jubilejas svinības ar garo ēdienu galdu Raiņa bulvārī un uguņošanu. Lasītājam visam tam jāpeld cauri drusku apmulsušam, jo tikai šīs notikumu virknes pašās beigās pieminēts, ka tam visam sakars ar Rīgas 800 gadu jubileju. Pārsteidz arī, ka tā gada 11. septembra pasaules trauma Latvijas dīķītī it kā nekādu vilni nebūtu izraisījusi, jo autore pārsteigta notikušo pilnībā uztver tikai oktobrī atgriežoties Amerikā. Viņu dzīvē šis septembris bija iezīmējies ar Solveigas gaitām Mežaparka bērnudārzā un Māras un Ojāra auto ekskursiju pa Kurzemi, ne ar pušplēstu nopūtu nenorādot uz kaut ko drausmīgu tikai nedaudz tālāk. Vēlāk, 2004. gada rakstiņā „Latvijā putrojas”, iestūrējusi mazliet sava vīra Ojāra lauciņā – politisko norišu apskatē, autorei starp visām mūžīgajām putrošanām, šķiet, pilnīgi nemanīts paslīd garām tā pavasara monumentālais pagrieziens – Latvijas iekļaušanās Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Savienībā.
Ilgais ceļš mājup ir vienas vidējās paaudzes latviešu trimdinieces meklējums pēc īstajām mājām. Viņas (un savu) paaudzi es ar nolūku saucu par „vidējo”, jo mūsu trimdas jaunā un visjaunākā paaudze ir tās, kuras mēs par trimdiniekiem esam izaudzinājuši. Tāpat kā tieši personiskā sirsnība ir tā augsne, kurā sakņojas Solveigas plaukstošā latviskuma apziņa, Māras Celles grāmatas forte ir tās sirsnīgais cilvēcīgums un nepiespiestais dabīgums.
1) Rīgā: VESTA-LK 2010, 390 lpp. Mākslinieces Daigas Brinkmanes dizains.
