Dagmāra Vallena

MAZĀ DĀMA ELZA ĶEZBERE

 

Neskatoties uz maigajām vārsmām, Elza Ķezbere (1911-2011) bija spēcīga personība. Viņa laikam bija nolēmusi uzzināt, kā cilvēks jūtas savā 100. dzimšanas dienā, un tā arī izdarīja. Bet kad viņas goda diena 5. maijā tuvojās noslēgumam, viņa rezignēti teikusi: Viņi bija nākuši atvadīties. Un tiešām, 6. jūlija rītā dzejnieci atrada mirušu.

Dzīve nebija viņu taupījusi. Māti zaudējusi jau piedzimstot, Elza izauga pie tēva, kas bija stingri noteicis dusmīgai no savas istabas ārā nenākt. Tā viņa iemācījās savas sajūtas aizslēpt. Šī nostāja pārnesās arī uz viņas dzeju, kur attēlotais bieži parādās attālināti, kā atspīdums ūdenī. Tas varbūt arī izskaidro viņas lielo popularitāti tautā: lasītājs viņas rindās vieglāk ietulko pats savas izjūtas. Viņas pirmajā krājumā Profils stiklā (1937) un arī citos atrodami dzejoļi par Mazo dāmu – citreiz baltā, bet citreiz gluži melnā, kas delnā nes sārtu ziedu – vai arī savu sirdi. Liekas, ka šajos dzejoļos paslēpta kāda norāde par dzejnieces dziļāko būtību.

Elza Ķezbere agri iedraudzējās ar grāmatu pasauli. Jau kopš bērnības viņa apzinājās, ka tā viņai tuvāka par īsto dzīvi. Savos dzejoļos viņa sarunājas ne tikai ar Peru Gintu un leitnantu Glānu. Daudzus citus ierosinājis kāds Kārļa Skalbes, Andreja Eglīša, Jāņa Jaunsudrabiņa vai cita latviešu dzejnieka darbs, no kā viņa paņem dažus vārdus un tad turpina savu domu.

Jaunībā Ķezbere jūsmoja par visu skaisto – mūziku, porcelānu, sapņiem... Viņai bija stalts vīrs un divas mīļas meitiņas. Vīra – Latvijas armijas virsnieka – dēļ viņi dzīvoja romantiskajā Gulbenes pilī, kur bez pirmā radušies arī krājumi Dziedošais gliemežvāks (1938) un Vēstules Peram Gintam (1938), kas atkārtoti izdotas vēl sešas reizes. Viņas grāmatu vākus darināja izsmalcinātais māk­slinieks Kārlis Padegs.

Toreizējie literatūras vērtētāji Ķezberes dzejā daudz cildināma nesaskatīja, pat mudināja piestrādāt pie dzejoļa formas gludināšanas un plašāka vārdu krājuma meklēšanas. Dzejniece atcerējās, kā Jānis Grīns, pēc viņam Rīgā piesūtītas grāmatas, avīzē pamatīgi par to paņirgājies. Taču dzejniece ij nedomāja tiekties pēc citu izdomātas pilnības, jo apzinājās sevi kā mazu, pelēku putniņu, kas dzied savu īso dziesmiņu, sēdot Dievam uz pleca. Viņa pat turpināja uzturēt ar Grīna ģimeni draudzīgas attiecības, vēstulē no Vācijas Grīnam rakstot: ...mūsu starpā bijis savdabīgs amizieris – allaž par kaut ko ecēties.

Ierasto dzīves plūdumu neatgriezeniski pāršķeļ 1940./1941. gads, kad vīru aizved, viņa pati nonāk cietumā un reizi pat tiek vesta uz nošaušanu. Dzīvoklis izlaupīts, tēva mājas izpostītas, pats tēvs slims un nevarīgs. Sīciņā un smagiem darbiem neradinātā Elza nu atceras Priekuļu lauksaimniecības skolā mācīto un iesēj rudzus, nopļauj āboliņa lauku un novāc kartupeļus, lai ģimenei būtu ko ēst. Bet līdz ar to viņa it kā salūzt, un kopš tā laika dzīvo kā nāvei parādā. Top viņas – šoreiz neizturami grūtās ī s t ā s dzīves – rosinātais krājums Jāapsnieg (1943) un Dziesma par dzērvi (1944). Klāt arī laiks doties bēgļu gaitās, kas aizved viņu ar abām meitiņām uz Vāciju. Pēckara posmā dažus gadus viņa dzīvo bēgļu nometnē Blombergā, kur pulcējušies daudz latviešu rakstnieku un mākslinieku, zeļ kultūras dzīve, un arī Elzai Ķezberei iznāk krājumi Krēslainie spoguļi (1949) un Illūzijas (1950). Tur„atspīd” daži jauni un arī vecāki dzejoļi.

Ja arī materiālā ziņā dzīve Vācijā nebija pārticīga, tomēr daudz grūtāk dzejniecei ar diviem maziem bērniem klājās, nonākot Amerikā, kur viņa izmēģināja dažādus darbus, beidzot paliekot par ārštata darbinieci pie laikraksta Laiks, kura īpašnieks Helmārs Rudzītis bija viņas galvotājs. Kaut arī Elza Ķezbere ļoti negribēja atstāt Eiropu, pamazām viņa iemīlēja arī Ņujorku, it sevišķi tur kūsājošās kultūras dzīves dēļ. Ņujorkā iznāca viņas dzejoļu krājums Koncerts (1965). Viņa piedalījusies daudzos rakstnieku sarīkojumos dažādos latviešu centros ASV un Kanādā, ceļā aizvien interesanti stāstīdama gados jaunākajiem dzejniekiem par pirmskara literāro sadzīvi Rīgā.

Ilgajā mūžā Elzai Ķezberei nācies pārdzīvot ne mazums bēdu: abu meitu nāvi, pašas slimības un vecuma nespēku. 1992. gadā labvēļi viņai sagādāja iespēju ciemoties Latvijā. Bija tik aizkustinoši redzēt milzīgos puķu vezumus, kas sagaidīja dzejnieci katrā viņas pieturas vietā, un kā viņas cienītāji stiepj pretī ierakstam no biežas lasīšanas nodilušas, pirmskara laikos izdotas viņas grāmatiņas (jo padomju laikos Elzas Ķezberes vārdu nedrīkstēja pieminēt, kur nu vēl viņas darbus pārdrukāt). Šeit viņa arī satika Sibīriju pārcietušo vīru, par kuru viņai 1947. gadā ziņots, ka viņš miris. Bet dažus gadus vēlāk atklājies, ka tomēr dzīvs un apprecējies otrreiz. Pati dzejniece šo sastapšanos izturēja bez liekiem uztraukumiem, bet viņas cienītāji bija pagalam apmulsuši, jo savās domās bija apvienojuši mūžīgo gaidītāju Solveigu no dzejoļa ar tā radītāju Elzu Ķezberi. Jāpiebilst, ka viņa personīgās vēstules mēdza parakstīt ar savu kristīto vārdu Elīzabete, un tikai ar dzeju saistītās lietās kļuva par Elzu Ķezberi (šo variantu savā laikā esot ieteikuši izdevēji). 2002. gadā Elzai Ķezberei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Grūtos brīžos viņa meklējusi balstu Bībelē, un Dziesmu grāmatā ir vairāki korāļi ar viņas tekstiem. Ķezberes darbus sevišķi iemīlējuši mūziķi: 160 viņas dzejoļu ietverti melodijās. Dažus, piemēram Pera Ginta temu, komponējuši trīs – gan Jānis Mediņš, gan arī Jānis Ķepītis un Jānis Norvilis. Simtgadei par godu izdota Elzas Ķezberes dzejas izlase jaunatnei Gliemežvāks dzied („Zvaigzne”, 2011), ko viņa vēl savā dzimšanas dienā dabūja paturēt rokā un papriecāties. Dzejnieces cienītāji apvienotiem spēkiem panākuši, ka „Valters un Rapa” sāka (2006) izdot viņas Kopotos rakstus. Pirmie divi sējumi ar Ingunas Daukstes-Silasproģes ievadu jau iznākuši, trešo sola visā drīzumā. Tā beigu daļā pievienota dzejnieces sarakste ar laika biedriem, kas palīdz iepazīt viņas dzīves priekus un bēdas, gan arī ļauj atminēt viņas talanta un rakstura īpatnības. Daudz darba un rūpju rakstu sastādīšanā ieguldījusi arī dzejnieces draudzene, mākslas vēsturniece Eleonora Šturma.

 

Dagmāra Vallena krietnu mūža daļu veltīja radioraidījumu veicināšanai latviešiem krievu okupētajā Latvijā, vadīja sākumā Radio Brīvība, pēcāk Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas nodaļu Ņujorkā. Skat. sīkāku informāciju JG250(2007):44-46.