Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

ORIĢINĀLAIS OGRIŅŠ

 

Atklāšu jums noslēpumu: kad es lasu kādu grāmatu, es vienmēr visu ņemu par pilnu. Es nedomāju par sižetu vai valodu un nevērtēju, vismaz ne uzreiz. Tas ir kā klausīties dziesmu kopumā, nezinot neko par atsevišķiem celiņiem. Es vienkārši ņemu un lasu, un ja nevaru izlasīt, izjūtu sirdsapziņas pārmetumus. Ja man kādu iemeslu dēļ ir jāizdomā viedoklis un jāklausās celiņi atsevišķi, to es daru vēlāk. Arī savu laikabiedru dzejnieku jaunos dzejoļus es no sākuma nevērtēju, mani vienkārši interesē, ko viņi jaunu būs radījuši. 

Nesen man sapnī parādījās Kārlis Vērdiņš un pārmeta, ka esmu slikti uzrakstījusi par kādu dzejas krājumu. Tu vispār zini, cik daudz ir jāizlasa, lai drīkstētu rakstīt recenziju? – viņš jautāja. Lai gan es labi sapratu, ka mana sapņa CV ir maz kopīga ar īsto CV un viņa domām, tomēr vēl ilgi šaubījos, vai paši dzejnieki maz drīkst rakstīt par savu spalvasbrāļu darbiem. Daži uzskata, ka tas jādara tikai profesionāliem kritiķiem. Ir jau, protams, tādi dzejnieki, kas vienlaikus ir arī literatūrzinātnes doktori vai vismaz ir studējuši filozofiju, kas palīdz viņiem gudri izteikties, vai vienkārši dziļi redzoši izņēmumi. Bet citādi – vai tad aktieri, piemēram, raksta par citiem aktieriem? Mūziķi par mūziķiem? No otras puses, mani pašu kā dzejas lasītāju un rak­stītāju interesē arī citu dzejnieku domas par dzeju. Vai tās būtu jāpauž tikai virtuvēs vai pusslepenās, pusanonīmās interneta vietās?

Tā nu piekritu uzrakstīt par Andra Ogriņa jauno krājumu Zem pulksteņa pulkstenis, bet sabijos, kad izlasīju pārējos publicētos viedokļus par šo grāmatu. Ko lai es te piebilstu? Ja Aivara Eipura komentārs portālā Grāmata 24 [1] tikai ieskicē Ogriņa jaunās grāmatas dzejas ainu, ja Kārļa Vērdiņa skaidri formulētā, lakoniskā recenzija Kultūras Dienā [2] vēl atstāj citiem iespējas tās īsā apjoma dēļ, tad Artis Ostups Latvju Tekstos [3] minēto grāmatu analizē rūpīgi un izvērsti, ar daudziem citātiem. Turklāt viņiem visiem ir līdzīgas domas. Aprakstot Ogriņa dzeju, viņi izmanto vārdus sirreālisms un drūms, kā arī apgalvo, ka dzejnieks gan ir traks un talantīgs, un tāpēc viņa izmantotie tēli ir neapsīkstoši iespaidīgi, taču viņš neprotot atšķirt labas rindas no sliktām, kā arī organizēt tekstu. Tādēļ viņa dzeja esot ne vien murgaina un blīva, bet arī grūti uztverama, lai gan jaunā grāmata šai ziņā esot labāka par pirmo.

Man patiešām šoreiz gribas paraudzīties uz Andra Ogriņa jauno krājumu kaut kā citādi, apejot vērtēšanu, vāja un spēcīga nošķiršanu un pat padomu došanu autoram, ko citi ir gana profesionāli izdarījuši jau pirms manis. Gribas, lai dzejnieka dziļā kultūra un emocionālais spriegums ļauj man izsekot pat vispārdrošākajiem viņa iztēles līkločiem. [4]

Tomēr tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Un ne tāpēc, ka krājumā ir veseli 90 dzejoļi – jādomā, ir bijis kāds konceptuāls iemesls neatteikties no kādas daļas. Patiešām, dzejas krājumam taču nav obligāti jābūt plānam un izklaidējošam. Šī noteikti nav grāmata, kuru var izlasīt vienā elpas vilcienā. Tā prasa lielu darbu un pastāvīgu atgriešanos pie teksta. Nespēju uzreiz izlasīt vairāk par diviem trim dzejoļiem, kas katrs atsevišķi man uzbur gana izteiksmīgas noskaņas. Dažviet gaumīgi dīvainas un spocīgas, bet citkārt duroši izmisīgas. Taču aizverot grāmatu, nākas konstatēt, ka gandrīz nekas nav palicis prātā, un negribas arī staigāt apkārt un uzbāzties apkārtējiem ar citātiem, kā man tas dažkārt mēdz gadīties ar citām dzejas grāmatām. (Līdzīga aizmirstības burvestība pēdējā gada laikā manī notika, lasot A. Zeibota dzeju [5].)

Iespējams, mana psihe grib izstumt nekomfortablās ainavas. Varbūt to pastiprina formas noteikts skanīguma trūkums. Vai arī mans prāts vienkārši negrib sasprindzināties un atslēdzas no šādas dzejas, tiklīdz tas iespējams? Pirms kāda laika Ilmārs Šlāpins tepat Satori blogā [6] izteica interesantu domu, ka garlaicīgs mākslas darbs nebūt automātiski nenozīmē sliktu (kā cilvēki ir pieraduši uzskatīt mūsdienu informācijas jūrā, kad lasītāja/skatītāja uzmanība kādam mākslas darbam bieži tiek pievērsta tikai uz dažām sekundēm). Ka tas prasa no skatītāja lielāku piepūli, disciplinē, liek „strādāt” un audzina, kamēr negarlaicīgs darbs aizrauj un izklaidē, novēršot uzmanību no būtiskākā un no tā, ka iekšēji šis darbs ir tukšs. Garlaicīgs māk­slas darbs nemaskējas, un ja vēl tas ir izturējis kādu laika pārbaudi, tad gandrīz noteikti tajā ir kaut kas vērtīgs.

Ogriņa dzejai laika pārbaude vēl ir priekšā. Pagaidām gribas parunāt par vēl vienu interesantu faktu, ko recenzijā atzīmējis arī Ostups [7]. Proti, šajā grāmatā gandrīz nemaz nav banalitāšu. Patiešām, proporcionāli lielu daļu teksta sastāda nekur agrāk nefigurējuši vārdu savienojumi, turklāt spēcīgo tēlu ir tik vienmērīgi daudz, ka katram acīs iekritīs kāds cits, un nav pamata dažus no tiem īpaši izcelt. Ogriņam vismaz detaļās noteikti nevar pārmest visiem zināmu apziņas kopumu spekulatīvu lietojumu. Man personiski gan vienmēr ir gribējies tā saucamās banalitātes aizstāvēt, un šķiet kaitinoši, ka daudzi tik bieži vietā un nevietā norāda uz klišejām. Iespējams, reizēm par klišejām tiek noturēti arhetipi, mīti, simboli vai vēl kaut kādas struktūras, kas pastāv cilvēkos jau ļoti sen. Tās vienkārši ir, un viss. Ticu, ka neliela deva „banalitātes” ir atslēga uz lasītāja sirdi, un, iespējams, pārmērīgs oriģinalitātes blīvums padara dzeju smagnējāku un apgrūtina iejušanos (un te es nerunāju gluži par nesagatavotu lasītāju. Ulža Bērziņa dzeja, piemēram, tradicionāli tiek uzskatīta par uztveramu tikai izglītotam dzejas pazinējam, tomēr tā ir pārāk dzīvīga, lai piedēvētu neinteresantumu). Ne tikai ļaužu psihe ir visiem līdzīgi iekārtota, bet arī, vienā valodas laiktelpā dzīvojot, gribot negribot parādās arī kaut cik vienoti uztveres faktori. Ja no tiem atkāpjamies, riskējam netikt saprasti, un te nu tikai minētā laika pārbaude var noteikt, vai nesaprasts tiek ģēnijs vai grafomāns.

Tiktāl par atsevišķu detaļu tēlainību. Visas grāmatas kopējais uzstādījums, iespējams, ir pat svarīgāks. Par ko galu galā vēsta grāmata Zem pulksteņa pulkstenis? Zinu, cik nestilīgi ir runāt par liriskā varoņa un autora personības attiecībām, cik nepareizi ir jaukt autoru ar dzejas ‘es’. Tomēr, dārgie lasītāji, es uzskatu, ka tos abus var nodalīt tikai, piemēram, bērniem domātas dzejas, vēsturisku poēmu, lugu un tamlīdzīgos tīšas attālināšanās gadījumos. Turpretī, ja dzejā runa ir par indivīda dvēseles procesiem, esmu pārliecināta, ka dzejas balss vairumā gadījumu tomēr ir autors pats. Lielākā daļa mūsdienu dzejas grāmatu vēsta par pašu dzejnieku iekšējo dzīvi (tāpēc varam nebrīnīties, ka dzeju tik maz lasa). Citiem tā top interesanta teritorijās, kurās pārklājas ar plašāk sastopamu pieredzi. Andra Ogriņa dzejā ir pārstāvēti gan vispārcilvēciski, mūžam nenovecojoši būtiski jautājumi, sevis izzināšana, garīgas mokas, par kuru izcelsmi gan netiek stāstīts, bet kuras tik daudziem ir tuvas un pazīstamas; gan arī tieši radošam, turklāt visdrīzāk dvēseliski nestabilam cilvēkam raksturīgas ciešanas. Tādam, kurš atšķirībā no citiem klātesošajiem dzird, kā pie durvīm pieklauvē sātans (94).

...es ievēroju, ka tikai drudža sakarsētam prātam vajag rakstīt dzeju, pirms kāda laika rakstīja Inga Gaile. [8] Acīmredzot Ogriņa prāts ir drudža sakarsēts ļoti lielu daļu laika. Par to liecina viņa dzejas apjoms un saturs. Ko tas maksā, cik ilgi tā varēs turpināties, vai viņš sadegs vai radīs iespēju veselīgākai eksistencei – šie ir ikvienam dzejniekam risināmi jautājumi neatkarīgi no sadzīves apstākļiem, iztikas iegūšanas veida, patērētā alkohola daudzuma un citiem privātiem faktoriem.

Lai gan tādi motīvi man ir simpātiski, par pārsteidzoši svaigiem tos nenosauksi. Grūti arī saskatīt šī krājuma ietvaros kādu ceļu vai pārmaiņas, kas būtu notikušas ar tā varoni. Grāmatas beigās gan viņš apzinās, ka ir nomodā un iet uz priekšu (101), skumji samierinās ar dīvainās pasaules bezcerīgumu un it kā pat, cik nojaušams, mazliet to iemīl (102). Tomēr kopējā dzejas aina tiek arvien līdzīgi uzburta ar plašas fantāzijas palīdzību, no iespaidīgām caururbjošām epizodēm līdz pat absolūtam sviestam (tas ir kā sēžot zāles pīpētāju sabiedrībā – viņu dziļās domas sapratīsi tikai tad, ja sapīpēsies pats, un arī ne vienmēr). Bieži jūtamā dūmakainā šausmenes noskaņa ir satraucoša, taču ne vienmēr pārliecina līdz galam. Turklāt reizēm liekas, ka Ogriņš lasītāju biedē speciāli, tīši vairojot savādos tēlus vēl un vēl.

Lūk, tā man gāja, viesojoties Andra Ogriņa dzejas pasaulē. Taču noteikti ir arī tādi cilvēki, kas grāmatu Zem pulksteņa pulkstenis lasa aizrautīgi, ar aizturētu elpu, kā arī saredz tajā atšķirīgus sarunu priekšmetus no šeit minētajiem. Viņus tad es gribu aicināt izteikties.

Anna Auziņa