Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

PAR LATVISKO UN ZVIEDRISKO ATTĪRĪŠANOS

Sofī Oksanena. Attīrīšanās.
Rīgā: Jumava, 2011. 300 lpp.

 

Grāmatas, kurām „slava iet pa priekšu”, tiek lasītas īpaši. Līdzās satura, stila, valodas u.c. pašas grāmatas kvalitātēm lasītājs meklē to, kas šo grāmatu darījis slavenu, atzītu un god­algotu. Un uz jautājumu, kā šī grāmata patikusi, parasti arī dod dubultatbildi: bija vai nebija laba lasāmviela, un viņa, lasītājaprāt, ir vai nav pelnījusi tādu plašu atzīšanu un slavu, – tādējādi arī pats sev mēģinot formulēt tos kritērijus, kas nosaka grāmatas patieso vērtību katram lasītājam personīgi un kas nodrošina tās popularitāti savā zemē un ārvalstīs.

Vēl pirms pašas Sofī Oksanenas grāmatas Attīrīšanās, ko no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, biju izlasījusi interviju ar autori, darba fragmentu portālā ¼ satori, pamanījusi lasītāju komentārus turpat un dzirdējusi dažādas atsauksmes no draugiem un paziņām. Kad grāmata nonāca manās rokās, lasīju neatraujoties no sākuma līdz beigām. Pēc tam noliku un domāju. Gan par to, kas un kā uzrakstīts, gan par to, kāpēc no vairuma citu izlasījušo dzirdēju lielākoties pozitīvus, tomēr ne īpaši sajūsminātus vēr­tējumus. 

Grāmata patiešām ir laba. Nē, precīzāk būs – tā ir ļoti pareizi uzrakstīta. Tik pareizi un profesionāli, ka nav, kur „piesieties”. Tajā ir viss, ko var iedomāties sastapt šādā grāmatā – divi laikmeti, kas vienlīdz nežēlīgi maļ un dragā ļaužu dzīves, ir sižets, kas, palēnām arvien satuvinot ar nepilnu 50 gadu atstarpi risinājušos notikumus, finālā tos sasien ciešā mezglā (gan iepriekš tā kā nojaušamā un paredzamā). Ir visa nepieciešamā varoņu un to raksturu gamma – no pavisam, pavisam pozitīvās (vai tikai man viņa rādās mazliet idealizēta?) Ingelas, kurai piemīt visi sievietes tikumi, kas skaidri redzami darbos un attiecībās, zeltainajās matpīnēs un dziedāšanā, un tos neskar un nebojā nedz traģiskie notikumi, nedz garā dzīve svešumā un nabadzībā, līdz galēji „melnajiem” suteneriem Pašas un Lavrentija ar viņu melno BMW, kura esamība un parādīšanās iedveš šausmas Zārai un Alīdei, un arī šie abi ir pareizi zīmēti un tamdēļ nav gluži vienlīdz melni – blakus sava truluma dēļ necilvēcīgajām Pašas izdarībām viņa biznesa partneris Lavrentijs ik pa brīdim liekas gluži vai lāga zēns. Vēl baisāki par šiem diviem ir rēgainie un vardarbīgie tēli pagastmājas pagrabā – un tie jau darbojas bez vārdiem un sejām, būdami reāls ļaunuma iemiesojums, kura atstātās baisās pēdas vajā Alīdi, Lindu un citas sievietes visu atlikušo mūžu. Starp šiem galējiem poliem pārējos varoņus var teju vai sarindot secīgā toņu kārtojumā no neapšaubāmi melnā uz neaptraipīti balto. Te ir grāmatas galvenās varones Alīde un Zāra, te arī Alīdes vīrs Martins un citi, kuri pakļauti lasītāja tiesai un kuru apsūdzēšanai (un apsūdzēt ir nopietns pamats – nemaz nerunājot par citām ceļamām apsūdzībām gan Alīde, gan Zāra nogalina cilvēku) un aizstāvībai ir gana daudz ļoti vērā ņemamu argumentu. 

Romāns nodēvēts par „attīrīšanos”; jādomā, autore pieļauj grēka un tā nomazgāšanas iespējas apcerēšanu, pati gan ar to nenodarbodamās, taču arvien ciešāk sienot varoņus (pareizāk sakot – abas galvenās varones) situāciju, kaislību, baiļu atkarībā, šķietami atstājot ļoti niecīgu izvēles iespēju līdz brīdim, kad atkarības saite top tik neiespējami īsa un nežēlīga, ka atliek to pārcirst vai pašai iet bojā. Tas ir lielās izvēles brīdis, un abas romāna varones Alīde un Zāra izvēlas pirmo. Šo iespēju autore (ja apzināti, tad morāle ir ticami noslēpta) liedz tikai polārajiem varoņiem – Ingela ir fiziski „nolikta ārpus” romānā atainoto notikumu laba un ļauna kaujas lauka, tālu prom Vladivostokā, savukārt galēji negatīvajiem tēliem attīrīšanās iespēja tiek liegta vēl kategoriskāk. 

Tikai pašai autorei vien zināms, kas šajā darbā ir īstais galvenais varonis – vai tas ir stāsts par mīlestību un kaislību, kura padara cilvēkus par laika, notikumu un pasaules ķīlniekiem, un konkrētie notikumi ir tikai labi izvēlēts fons, vai galvenais tomēr ir konkrēta, dramatiska laikaposma attēlojums konkrētā vietā ar vēsturei piešķirtām cilvēku sejām. Romāna nosaukums man liek domāt, ka iespējams trešais variants.

Pieļauju, ka tieši grāmatas pareizuma dēļ vairums aptaujāto lasītāju (un es tajā skaitā) diezgan lielā vienprātībā atzīst, ka tā ir patiesi laba, tikpat lielā vienprātībā pie apzīmējuma „laba” arī paliekot. Bet, manuprāt, ir vēl cits iemesls tam, ka nav sajūsmas, nav dziļa līdzpārdzīvojuma. Neskatoties uz faktu, ka autores māte ir igauņu izcelsmes, tiešas asinssaites ar grāmatā aprakstītajiem notikumiem autorei nav. Atšķirībā no latviešu lasītājiem, kam katrā ģimenē joprojām ir kāda sāpīga, dzīva saite ar II Pasaules kara, okupācijas un pēckara traģēdiju, un mēs joprojām citādi skatām to, kas mums ir tuvi un līdzi izdzīvoti likteņi, bet Rietumu rakstniekiem un lasītājiem – vēstures notikumi, protams – skarbi, traģiski, tomēr fakti un notikumi. Ar to ne mazākā mērā negribu teikt, ka par padomju okupāciju, represijām, slepkavībām, izsūtīšanām būtu tiesīgi rakstīt tikai latvieši, igauņi, lietuvieši, jo ne par rakstīšanu ir runa, bet gan par lasīšanu un teksta attiecībām ar lasītāja, šajā gadījumā – latviešu lasītāja, pieredzi. Un vēl mazāk gribu autorei pārmest rakstīšanu par to, ko mēs jau zinām; viņa ir Rietumu autors un viņas pirmie lasītāji ir Rietumu ļaudis. Teiksim, tāpēc man, kā lasītājam un cilvēkam ar savām dzīvesziņām un zināmu starp rindiņām lasītprasmi, grāmatas beigās pievienotie izraksti no dažādiem savulaik slepeniem un ļoti slepeniem dokumentiem vairs nelikās būtiski – man šie pielikumi apliecināja vien to, ka viss iepriekšrakstītais ir patiesība, patiesība un nekas cits kā vien patiesība, par ko es tāpat ne mirkli nešaubījos, jo – riskējot atkārtoties – grāmata uzrakstīta pareizi. Un es nemaz vairs neesmu droša, ka pareizi rakstīt grāmatas ir pa īstam pareizi.

Maira Asare

Rakstniece Maira Asare, kuras pārdomas par Sofī Oksanenas romānu pārņemtas no kultūras portāla ¼ satori, ir dzejkrājumu Kas ar dzegūzi spēlējās (1995), Ceļš uz Tūju (2009) un Hanzas aukstā liesma (2010 – latviešu un krievu valodā kopā ar Sergeju Moreino) un prozas darba Sieviešu zona (2009) autore. Latviskojusi krievu rakstnieka Sašas Sokolova romānu Muļķu skola (2010) (Škola dļa durakov, kas, pirms publicēšanas 1976. gadā, jau 60. gados cirkulē samizdatā).

Sofi Oksanen

 

 

* * *

Oksanenas Utrensning (Stockholm: Albert Bonniers Förlag, 2010) zviedru recenzentu aprindās tiek daudzināta kā moderns vēstures tēlojums labi izbalansētā prozā (Elisabet Norin, Kristianstadsbladet), kurā var baudīt brutālu prieku (Jens Runnberg, Dalarnas Tidningar). Grāmata guvusi vairākus apbalvojumus, ieskaitot Ziemeļvalstu literatūras balvu (2010). Autore ir radikāla gan rakstos, gan sabiedrībā, studējusi literatūru Somijā, pazīstama kā aktīva homoseksuāļu atbalstītāja Baltijas valstīs un Krievijā. Tēvs – soms, māte – igauniete. Oksanena pārvalda igauņu valodu, taču dzīvo Somijā un raksta somu valodā.

Katrs, kas piedzīvojis padomju okupāciju, romānā var zināmā mērā justies kā mājās. Lasītājs tiek aizvests gan uz Somiju, gan arī Latviju, var mazliet iepazīties ar Turaidu un Siguldu un nopirkt latviešu valodā cukuru vai pienu. Vides tēlojums, visvairāk laukos, ir zemniecisks, raupjš. Cilvēkus raksturo naivitāte. Notikumi risinās galvenokārt Igaunijā, kur smird pēc nāves un valda ļaundabīgi laika apstākļi. Norādes uz dažādiem nesenās vēstures posmiem diezgan nesakarīgi nomaina viena otru (brīvvalsts, padomju okupācija un atgūtā brīvība Igaunijā), kas brīžiem padara lasīšanu sarežģītu. Tuvu viena otrai esošā privātā un sabiedriskā dzīve galvenokārt skatīta no sievietes perspektīvas. Viena no galvenajām varonēm, igauniete Alīde, precējusies ar igauni Martinu, padomju varas laikā kļūst pārliecināta komuniste. Viņas dzīve ir padota padomju melu režīmam. Martinam nomirstot, viņa mantās var atrast diplomus un medaļas par nopelniem padomju valsts labā. Agrāk uz savu vīru lepnā Alīde 1991. gadā atskārst, ka vīra panākumi ir kļuvuši neizdevīgi. Pretstats Martinam ir igauņu nacionālists Hans, Alīdes māsas vīrs. Skaudīgā, primitīvu un destruktīvu jūtu pārņemtā Alīde, iemīlējusies savā svainī, piedalās procesos, kas saistīti ar savas māsas izsūtīšanu uz Iekškrieviju. Atbrīvojusies no konkurentes, viņa visai nepārliecinoši palīdz Hansam slēpties no padomju varas pārstāvjiem mājas pagrabā.

Otra romāna varone ir Zāra, prostitūta, kura no izsūtījuma Vladivostokā 1992. gadā atgriezusies Igaunijā. Viņas vīrs, Igaunijas krievs, glabā sievas pasi, lai tādējādi pār viņu nepazaudētu savu varu. Aizbēgusi no vīra, Zāra ierodas Alīdes mājā, kur viņu labi uzņem un liek mājas saimniecei nojaust par it kā viņas radniecību ar Alīdi. Tiešā, drastiskā valodā atainota Zāras atbrīvošanās no savas pazemojošās dzīves, nožņaudzot vienu no saviem apspiedējiem. Alīde savukārt nošauj divus Zāras izsekotājus.

Apraksti pārbagātā valodā nedod atelpu un ne vienmēr nāk romānam par labu. Martins runāja labi kā Staļins... pacēla roku runājot, baidīja ar fašistiem, sabotieriem, bandītiem (..) viņa kulaks bija liels, īkšķis vēl lielāks, delna kā buļļa galva, viņš to varēja kustināt un ar to arī aizsargāties. Martinam karājās lielas ausis, spējīgas uztvert visu (158). Un vācu okupācijas laikā: ...viss bija labi, vācieši uzvedīgi, noskaņa pacilāta un ermoņikas spēlēja. (..) Visiem bija jāatgriežas, mammai un papum, visiem pazudušajiem, visai labībai bija jāaug kā nekad, Ingelai atkal jāuzvar sakņu sacensībās Maanooredā un kopā ar māsu, kad viņas būs kļuvušas pāris gadus vecākas, jāiet uz rudens ballītēm (122). Autore netēlo igauņus tikai kā upurus un iedzimta krietnuma paraugus. Viņi ir arī destruktīvi, ir spiesti melot un piemēroties apspiedēju ideoloģijai. Oksanena solidarizējas ar igauņiem, taču atsakās no savas mātes tautas idealizēšanas. Zināma idealizācija parādās Hansa tēlā – igauņu nacionālists, sadarbojas ar vāciešiem, nezaudē cerību drīz būt kopā ar savu deportēto sievu un meitu.

Brīvajā Latvijā (2011,17) Oksanenas romānu slavina Pēteris Vasks – latviešiem neesot tik labas grāmatas, kas sit pa pautiem. Varbūt mūsu tautas talants atrod citus veidus kā izpausties. Taču gribētos apgalvot, ka Richarda Rīdzinieka romāns Zelta motocikls (Grāmatu Draugs, 1976; Jumava, 1999) psiholoģiski ir uz krietni augstāka līmeņa. Recenzenti Oksanenas darbu dēvē par trilleri, ko raksturo aizvien pieaugošs sasprindzinājums un kura sižets parāda, kā Padomija grauj morāli, pazemojot gan ķermeni, gan dvēseli. Salīdzinot romānu ar dažu pazīstamu krievu klasiķu darbiem (piem., Tolstoja Karu un mieru), prāts gan nesas pēdējos lieku reizi slavināt.

Liekas, ka mēs, kas esam informēti par Baltijas okupāciju, būsim ne tik jūsmīgi Oksanenas grāmatas lasītāji kā zviedri, kuru zināšanas par Baltijas valstīm (ar retiem izņēmumiem) ir trūcīgas, un pirms to neatkarības atjaunošanas lielākā daļa zviedru nelabprāt runāja par baltiešu likteni. Šobrīd zviedru jūsma par Oksanenas darbu, liekas, ir zināmas vainas apziņas sekas. Protams, tas nav zemē metams, bet nav arī tik ģeniāls, kā tas atbalsojas zviedru presē.

Aina Siksna

JG pastāvīgā līdzstrādniece Dr. med. Aina Siksna dzīvo un strādā Stokholmā. Daudz uzturas Latvijā. (Skat. arī sadaļu scripta manent, 59.-60. lpp.)