Laimonis Purs

UZDRĪKSTĒŠANĀS

 

Laimonis Purs

Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes finansiālu atbalstu iznākusi apjomīga atmiņu grāmata Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks – par pārliecinātu komunistu, kurš tāds arī nomira (1995). Ievadvārdos un atmiņās ne reizi vien uzsvērts viņa vadītāja talants, nosaukti celtniecības objekti, organizatoriski veikumi. Taču tūlīt jāpiebilst, ka visi šie pasākumi balstījās uz LKP CK biroja lēmumiem, bet biroja lēmējos bija – Kārlis Ozoliņš. Komunists jaunībā, bet komunisma ideoloģijas ķeceris vīra gados. Diemžēl, par viņu nav izdota neviena atmiņu grāmata. Lai tad vismaz nelielais atskats pagātnē atklāj šī cilvēka vēršanos pret imperiālistisko krieviskošanu, viņa latvietības nostāju.

Vēsturnieks prof. Ilgvars Butulis pētījumā „Ārzemju informācija žurnālā Zvaigzne 1956-1959” raksturo šo padomju preses izdevumu, kā savā ziņā pat unikālu parādību – LKP CK izdevniecības izdevums, kurā bija jāpauž tradicionālā konservatīvi dogmatiskā partijas līnija, kļuva par brīvdomības bastionu. Kā tas varēja notikt? Būdams aculiecinieks un līdzdalībnieks, atskatīšos senajos, pusgadsimtu pieklusētajos notikumos.

Bija pārciests II Pasaules karš, Latvijas iedzīvotāju – zīdaiņus, bērnus, sirmgalvjus un gulošus slimniekus ieskaitot – divas masveida izsūtīšanas uz Sibīriju, iznīcināja zemniecību, pārvēršot lauciniekus kolhozniekos un sovhozniekos, mežos joprojām mita nacionālie partizāni, Latviju pārpludināja labākas dzīves meklētāji no Krievijas bada apgabaliem, pilsētās, it īpaši Rīgā, ar katru dienu savārpatoja tā sauktie „partijas nomenklatūras” latviešu valodu neprotošie kadri, „troikas” piesprieda nāvessodus, padomju slepenie dienesti, tautas valodā čeka, vervēja stukačus, vecvecāki un vecāki izvairījās runāt ar mazbērniem un bērniem atklāti par pieredzēto un pārdzīvoto, teikt patiesību par apkārt notiekošo. Cilvēks baidījās no cilvēka, piesargājās apmainīties domām, dalīties savā nedienā.

Lūk, tādā gaisotnē piedzima (1950.VIII) pirmais pēckara sabiedriski politiskais un literāri mākslinieciskais ilustrētais žurnāls Zvaigzne, kura vēsturē esmu ieskatījies atmiņu atspulgās par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties abās grāmatās. Tās gan nav ne nopērkamas, ne bibliotēkās izlasāmas. Dažas publikācijas atrodamas internetā, bet ne katram tas pieejams, pie kam šis tehnikas brīnums pats noslīcis informācijas bezgalības okeānā. Prof. Butulis, izcēlis no tālās pagātnes aizmirstības dziļumiem dīvaino padomju preses izdevumu, secinājis: „Zvaigzne” ievērojami paplašināja un konkretizēja latviešu lasītāja priekšstatus par norisēm pasaulē, objektīvi dodot savu artavu „dzelzs priekškara” pacelšanā, un [tās] nacionālais un demokrātiskais potenciāls no 1956. gada līdz 1959. gadam stabili iegūla latviešu nacionālās apziņas arsenālā, palīdzot vēlākajos 20. gs. 80. gadu atmodas procesos. Žurnāla mūžā šie trīs gadi pārliecinoši pierāda latviešu patriotisma dzīvotspēju un uzdrīkstēšanos. Redakcijas kolektīvā, kā arī ap to, atradīsim – tāpat kā atmodas kustībā – dialektisko pretrunu, kad gandrīz vai neiespējami izvērtēt, cik patiess vai liekulīgs ir cilvēks, ar kuru diendienā dari kopīgu darbu. Šo rindu autoram klāt mūža 90 gadi, no tiem 20 aizvadīti Latvijas neatkarībā. Neviens topošais žurnālists, ne viņu apmācītāji nav parādījušies tiešsasaistē ar mani, lai iepazītu tos tālos laikus un „legālo pretpadomju” darbību. Arī TV un Radio1 klusē par pirmajiem „dumpiniekiem”, klusē laikam tāpēc vien, lai nepabojātu atmodas viena otra „varoņa” slavu.

Izpildot Kremļa varasvīru rīkojumu, arī visām nekrievu republikām bija jāsāk izdot Maskavas žurnālam Ogoņok līdzīgs izdevums. Latvieši nebija aizmirsuši savu vispopulārāko pirmskara Atpūtu. Palaimējās, ka izdošanu uzņēmās toreizējais Cīņas atbildīgais redaktors Kārlis Ozoliņš. Nosaukumu aizņēmās no tumšajās naktīs pie debesjuma spožajiem mirgotājiem – Zvaigzne, pēdējā lpp. vairākus gadus saglabājās norāde – laikraksta „Cīņa” izdevums. Par atbildīgo sekretāru, tātad praktisko centrālo darītāju iecēla Cīņas līdzstrādnieku, tulkotāju no lietuviešu valodas Alfonu Sukovski, kurš iesaistīja citās redakcijās strādājošos, arī mani, tolaik Padomju Jaunatnes kultūras daļas vadītāju, un jau 1. nr. nodrukāts mans apraksts par nopostīto Jelgavu. Otrs štata darbinieks – mākslinieciskais iekārtotājs bija Olģerts Jaunarājs, pirmskara laikos ieskaitīts „kreisajos”, pēc kara Mākslas akadēmijā pasniedzējs, tomēr drīz vien no darba atlaists par novirzēm no sociālistiskā reālisma. Par fotogrāfu kļuva Cīņas vēstuļu daļas vadītājs Žanis Legzdiņš, kam lāgā neveicās sarakste ar lasītājiem, toties viņa fotoaparāts iemūžināja tūkstošiem attēlu. Bez šiem vēl divi, faktiski divas, parakstījās par algas saņemšanu: redaktora vietniece Velta Lāce, LPSR Ministru padomes pr-ja, rakstnieka Viļa Lāča sieva, un līdzstrādniece Sofija Vulfsone, sieva Cīņas ārzemju informācijas nodaļas vadītājam Mavrikam Vulfsonam. Abas bija pabeigušas Latvijas Valsts universitātes (LVU) filoloģijas fakultāti, diplomētas, abām dzima bērni, tie slimoja, jārūpējas arī par vīriem, pie tam Blaumaņa ielā Zvaigznei ierādītas tikai divas istabas, vienā Sukovskis, otrā Jaunarājs un literārais redaktors Voldemārs Meļinovskis-Melnis. Abām biedrēm, ierodoties redakcijā, nav pat kur apsēsties, kā vienīgi Mavrika Vulfsona istabā, pārdesmit soļus pa gaiteni tālāk, un tur iemalkot kafiju.

Kārli Ozoliņu – kā toreiz rakstīja – ievēlēja (1951), patiesībā LKP CK birojs iecēla par vietnieku savu laiku nokalpojušam LPSR Augstākās padomes (AP) prezidija pr-jam Augustam Kirhenšteinam. Paaugstinājuma dēļ Ozoliņu atbrīvoja no Cīņas redaktora pienākumiem, tomēr atļāva saglabāt Zvaigznes redaktora amatu. No redakcijas atbildīgā sekretāra pienākumiem par žurnāla kārtējā numura aizkavēšanos viņš pēkšņi atbrīvoja (1952.XI) Sukovski un vēl pārsteidzošāk – viņa vietā iecēla mani. Kirhenšteinu aizlaida pensijā (1952) un Ozoliņš kļuva par LPSR AP prezidija pr-ju, tātad vienlaikus PSRS APP pr-ja, toreiz tik cildinātā Klimenta Vorošilova vietnieku. Nomira Staļins (1953.III). Daudzi padomju cittautību pilsoņi raudāja, bet latviešos iezagās cerība, ka kaut kas mainīsies, un patiešām kaut kas sāka mainīties, lai gan šaušanu paturpināja, pat PSRS KPCK politbiroja locekli Lavrentiju Beriju nošāva kā „ārzemju spiegu”... Apcietināja un notiesāja ierindas pilsoņus, arī manas krustmātes vīru, policistu ulmaņlaikos, un pat „pareizajā pusē” izkarojušo un ordeņiem apbalvoto, tolaik Rīgas apriņķa laikraksta Darba Balss redaktoru...

Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, vēl straujāk dažādas iestādes, pat kaut kāds PSRS Tālo Austrumu Klusā okeāna pētniecības institūts iekārtojās pilsētā pie Daugavas. Kārļa Ozoliņa amats un viņa kā Zvaigznes redaktora rūpes par žurnālu deva iespēju no divistabu šaurības Blaumaņa ielā pārcelties Pērses ielā 16 nama 3. stāvā. Gandrīz vai katram sava istaba, man vislielākā, tajā notika apspriešanas, nāca apmeklētāji, valdības slaidais zims pieripoja diezgan bieži pie nama ārdurvīm, redaktors uzkāpa pie mums, apsēdās klubkrēslā pretī manam rakstāmgaldam. – Kā klājas, tūtiņdreijer? – Ozoliņš, allaž ar smaidu sejā, šo īpatno uzrunu bija iecienījis.

Pa šiem gadiem bijām viens otru iepazinuši, reizēm pat sastrīdējāmies. Atļāvos neklusēt par acīm redzamām sadzīves nejēdzībām, kuras vajadzētu novērst, nevis samierināties ar tām... Nojautu, ka viņu reizēm vai plosīt plosa iekšējas pretrunas, jo – ko cilvēks iespēj ar kailām rokām pret biezu un augstu dzelzsbetona mūri? Neko! Pat sīkumos bezspēcīgs. Tā LKP CK ideoloģiskais sekretārs Arvīds Pelše liek izņemt no žurnāla pēdējās lappuses norādi – laikraksta „Cīņa izdevums”. Kāpēc? – Tāpēc, lai Cīņā varētu parādīties kritiski raksti par „ideoloģiskajām kļūdām” žurnālā Zvaigzne. Lūk, redaktors visaugstākajā valsts amatā, tomēr pieļauj nodrukāt idejiski nepieņemamus rakstus, foto, gleznas.

Aizsākās cīņa starp latviešu nacionālkomunistiem un Pelšes īstenoto latviešu nācijas pārkrievošanu. Un nebija nozīmes, vai viņa idejiskuma pamatā ir bailes – 1937. gadā apcietināja viņa pirmo sievu un nogalināja, pazuda bez vēsts dēls, desmitiem tūkstošiem latviešu staļinisti nošāva, Pelšes tēvs un brālis, tuvojoties padomju armijai, bija pametuši vecsaimniecību Kalnciema pagastā un paglābās Rietumos, jeb vai Pelše vispār ienīda latviešus un latvietību tā, lai nacionālo iespējami ātrāk iznīcinātu.

Kā sabiedriskās norisēs iesaistīt žurnāla lasītājus, tos psiholoģiski sagatavot? Tiešs pretuzbrukums neiespējams, tātad jāmeklē apkārtceļi. Kādu dienu 1955. gada pavasarī Kārlis Ozoliņš pavaicā, vai lasu žurnālā Novij mir amerikāņu rakstnieka, tolaik vēl komunista Fāsta (Howard Fast, 1914-2002) romānu Sailass Timbermens (Silas Timberman). Esmu izvairīgs – un tad? Viņš lidojot rīt uz Maskavu, cerot sadabūt romāna oriģinālu angļu valodā. Tas mani ieinteresē. Ir taču stingri noteikumi – Rietumu rakstnieku darbus drīkst izmantot tikai tad, ja tie publicēti krievu valodā. Kāpēc meklēt oriģinālvalodu? Kā šodien atceros Kārļa Ozoliņa sacīto: – Jāpaskatās, vai tulkojumā nav lieli izgriezumi... Piebildīšu, ka dēvēt Ozoliņu par nacionālkomunistu nav īsti pareizi, viņš pārstāja būt komunists, tātad bija – ķeceris! Ļaunākais no visļaunākā katrai ideoloģijai.

Fāsts romānu pabeidzis 1954. gada aprīlī. Latviešu vienīgais ilustrētais padomju žurnāls to sāk iespiest sekojošā gada 15. nr. Tāda steiga vistiešāk apliecināja publikācijas nozīmīgumu. Dažas romāna rindkopas: Viņš ņēma jūs par piemēru un paziņoja, ka pat tāds viegls un patīkams priekšmets kā amerikāņu literatūra drīz tiks attiecīgi apcirpts, un, kas to nedarīs, – tāds mācību spēks līdzināsies karstos pelnos iekritušam circenim. (..) Skolotājus iztrenkā kā aitas, zinātniekiem aizliedz domāt to, ko viņi domā, rakstniekiem – rakstīt to, ko viņi raksta, un viņu grāmatas sadedzina, jo tās nav piemērotas... Piemēroties – tas ir mūsu laikmeta zīmogs. (..) Nevar sadzīt simt 60 miljonus cilvēku vienviet, plikšķināt ar pātagu un pavēlēt lēkt cauri stīpai. Vienmēr atradīsies cilvēki, kas negribēs lēkt, kas aizstāvēs savas tiesības domāt, novērtēt notiekošo, kas uzskatīs, ka tieši šīs tiesības brīvi domāt vērš viņus par cilvēkiem. (..) Tā ir patiešām dīvaina tirānija, ko vairums no mums negrib atzīt un tāpēc nepavērš tai pretī savu seju. Tā ir tirānija, ar kuru var sadzīvot, jo tā prasa tikai atteikšanos no godīguma un saprāta. Un šķiet, ka mēs ātri tuvojamies tam brīdim, kad pret saprātu izturēsimies nievājoši un par godīgumu mums būs tikai visprimitīvākā nojauta. (..) ... es visu uzzināju līdz pašiem pamatiem un varu jums apgalvot, ka tāds liktenis var piemeklēt ikvienu skolotāju Amerikā. Mēs dzīvojam vienās bailēs un strādājam vienās bailēs... (..) Tas bija tāds laikmets. Nekad agrāk nācijas dzīvē, nācijas cīņā, cerībās un sapņos nav bijis tāda laikmeta. Nav bijis šajā nācijā nekad laikmeta, kad tauta iebiedēta, kad tautai diendienā iedveš bailes. Nekad agrāk nav bijis laikmeta, kad tik neatlaidīgi barotu ar šausmām un aizspriedumiem, gāžot tos virsū cilvēkiem kā no pārpilnības raga. Nekad senāk nav bijis laikmeta, kad tauta tiek tik maz informēta, jo bailes iesūkušās katrā, – redaktori, laikrakstu līdzstrādnieki un komentatori nav vairs pasargāti no šīm bailēm, un, lai gan neviens īsti nezina, par ko jārunā un jāraksta, tomēr katrs sācis saprast, par ko nedrīkst runāt un rakstīt. Pietika izmest no Fāsta teksta tikai vienu vārdu – Amerika, lai rakstītais uzrunātu tieši mūs, latviešus. Mūsu lasītāji nebija glupiķi, viņi izmeta lieko, nolobīja čaulu un tika pie kodola. Romāna divdabībai bija dziļš un nepārprotams zemteksts. Autors stāsta, cik ASV drūma dzīve, ne vēsts no daudzinātās demokrātijas, uzskatu brīvības, godīgus pilsoņus tramda un pratina ASV senāta komisija, pazemo, iegrūž cietumā. Aiz šīm gluži vai šaušalīgām ārējām pazīmēm romānā ir vārdi, teikumi, rindkopas, tātad uzskati un domas, kas kā smags un tiešs veseris belž pa amerikāņu dzīvi, bet trāpa tieši padomju īstenības skatlogā, trāpa notiekošajā ap mums un mūsos pašos. Toreiz ASV sabiedrību žņaudzošais makartisms bija spoguļattēls vēl žņaudzošākai marksisma-ļeņinisma-staļinisma ideoloģiskai cilpai. Dažs zemtekstus mazāk izprotošs lasītājs varbūt noņurdēja – ko te viņi gvelžas par Ameriku, ja pie mums daudz drūmāk. Bet arī tad rezultāts bija sasniegts: kritiska doma par padomju režīmu – ... pret tirāniju pār cilvēka domāšanu... tiesības runāt un mācīt patiesību... piemēroties – tas ir mūsu laikmeta zīmogs... tā ir tirānija, ar kuru var sadzīvot, jo tā prasa tikai atteikšanos no godīguma un saprāta... mēs dzīvojam vienmēr bailēs un strādājam vienmēr bailēs... baidās no patiesības vairāk nekā no sātana... nekad agrāk nav bijis laikmeta, kad tik neatlaidīgi barotu ar šausmām un aizspriedumiem... nekad senāk nav bijis laikmeta, kad tauta tiek tik maz informēta, jo bailes iesūkušās katrā...

Arvīds Jānovičs Pelše kā republikas ideoloģiskais uzraugs noteikti ierindojams Zvaigznes lasītājos, viņš nebija glupiķis, tēmēja tikt un pat tika Kremļa varas augstienē. Atklāta vēršanās un skaidrošanās par Fāsta romānu un tulkojumu žurnālā tikai saasinātu sabiedrības interesi, taču neko nedarīt uzraudzītājs arī nedrīkstēja, un Pelše izvēlējās „gādību” par Kārli Ozoliņu: tik augsts amats prasa augstu atbildību, to nevar apvienot ar žurnāla redaktora darbiņu, un LKP CK biroja locekļi Jānis Kalnbērziņš, CK krievu tautības otrais sekretārs, Cīņas un Sovetskaja Latvija redaktori, Baltijas kara apgabala pr-ks atbalsta Pelšes rosinājumu, nobalso par Latvijas PSR APP priekšsēdētāja Kārļa Ozoliņa atbrīvošanu no žurnāla redaktora pienākumiem. Viņa vietā ieceļ Rafaelu Blūmu, Liepājā iznākošā, tolaik jaunizveidotā apgabala laikraksta Komunists redaktoru.

Var tikai minēt, kas būtu noticis ar Ozoliņu, ja partijniekiem, no apakšas līdz pašai augšai, netrāpītu kā ar smagu bliezni pa galvu vēsturiskais partijas 20. kongress, ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova atmaskojošā uzstāšanās pret mirušā Josifa Staļina personības kultu, pret „nekļūdīgās” partijas pieļautām kļūdām. Padomju Savienībā iestājās neparasts un dīvains šaubu, tāds kā tukšuma periods. Pa vecam, tā teikt, staļiniski nedrīkst, pa jaunam... Ko drīkst pa jaunam?

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš atstājis atmiņu trāpīgus pierakstus, lieliski portretējis dzīvē satiktos. Grāmatā Sarunas ar jāņtārpiņiem (iekavās pievienots skaidrojums „No bezmiega melnrakstiem”) tomēr iezagušās faktu nepareizības: 1956. gadā Blūms no „Padomju Jaunatnes” aizgāja un kļuva par nesen dibinātā žurnāla „Zvaigzne” redaktoru. Vai no 1950. gada augusta iznākošais žurnāls 1956. gadā būtu nesen dibināts? Pilnīgi nepareizs ir apgalvojums, ka Blūmu pārcēla no Padomju Jaunatnes uz Zvaigzni. Nē, viņu pārcēla no Liepājas. Padomju enciklopēdijās parasti ir noklusēti „nevēlamu personu” dati, šo pārcelšanu atceros, jo Blūmam Liepājā palika mīlestība un mazs bērniņš ratiņos, sniedzām pat materiālu pabalstu; lai būtu pieejama aptverošāka izvēle, gatavojot informācijas sleju „No visa kā...”, – liepājniece sūtīja mums vēstules ar dažādu Vissavienības laikrakstu un žurnālu izgriezumiem, saņemot par to honorāru. Skujiņam taisnība, ka spējo virpuļu un pavērsumu laiks kopš Staļina nāves Blūma lokano domāšanu bija atbrīvojis no pēdējiem slogiem. Piebildīšu – tomēr ne no visiem. Liepājniece gaidīja naudiņu bērnam, to gaidīja kāda Mežaparkā no tiem pēckara gadiem, kad Blūms parakstījās kā Padomju Jaunatnes redaktors. Viņš nebija skopulīgs. Atgriezies no Liepājas Rīgā, viņš beidzot dabūja no pirmās sievas, tiesībzinātņu pasniedzējas universitātē, šķiršanos, oficiāli apprecējās ar gados jaunāku žurnālisti, abi paceļoja, sievas jaunais kažoks daudzām izraisīja skaudību.

Rafaēlam Blūmam bija paraiba biogrāfija. Dzimis un audzis Vācijā. Nākot pie varas Hitleram, viņš un vecāki patvērumu atrada Latvijā. 1940. gada aprīļa beigās iepazināmies, viņš latviski runāja jau bez akcenta. Sāka strādāt laikrakstā Jaunais Komunārs, kam redaktors bija mans tēvocis Alberts Miezis. Vācijas karaspēkam iebrūkot Latvijā, Blūms paguva evakuēties, 1943. gadā izmests virs Latvijas ar izpletni, bija 2. Sarkano partizānu brigādes komisārs. Kā man viens zinātājs stāstīja, reiz pie Lubānas ezera nokļuvuši aplenkumā, ne aizbēgt, ne mazai grupiņai ar ieročiem izlauzties. Vācu virsnieka formā Blūms soļojis pirmais, aiz viņa „sagūstītie bandīti”, kurus no visām pusēm „apsargājuši” daži vācu armijas uniformās tērpušies sarkanie partizāni. Pietuvojoties aplencējiem, Blūms vācu valodā brīdinājis, ka ved sagūstītos „bandītus” uz štābu... Tā izglābušies. Blūma krūtis rotāja vairāku ordeņu un medaļu lentītes. Strādājot Padomju Jaunatnē, joņoja ar Harley Davidson firmas motociklu. Azartisks. Skujiņš trāpīgi raksturo: Varas reizesrēķini, kas no citu mutēm skanēja pliekani un tukši, viņa ekvilibristikā pārvērtās savdabīgos runas mākslas našķos, kuru izgaršošana beidzās ar jūsmīgiem aplausiem un atzinīgām atsauksmēm. Par katru uzstāšanos maksāja 15 rubļus, 5 paturēja lektoru biedrība, tomēr 3 reiz 10 vienā dienā ir 30, un... Tā un ne tikai tā viņš pelnīja, lai sniegtu pabalstu bijušajām civillaulībām un oficiālajai sievai. Taupot laiku, Blūms politiskos ievadrakstus nerakstīja ar roku, viņš tekstu diktēja mašīnrakstītājai. Otrs republikā pazīstamākais starptautisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons tālu atpalika no Blūma meistarības pateikt daudz ko vairāk un interesantāk par oficiāli atļauto. Kā jaunieceltais redaktors viņš nevilcinājās izkaulēt dāsni pelnošam žurnālam divkārt palielinātus honorārus, divas jaunas štata vietas rakstītājiem, otru mākslinieku noformēšanai, tehnisko redaktoru, braukšanai jaunu moskviču, šoferi, saimniecības pārzinii. Taču pats galvenais – Kārļa Ozoliņa palaisto brīvdomības burinieku varējām virzīt vēl brīvākos ūdeņos. Ar pilnu jaudu izmantojām pēc PSRS kompartijas 20. kongresa vadošo partijas kadru samulsumu.

Uzdrīkstējāmies būt Latvijas patrioti.

Partijas 20. kongresā Hruščova runāto laikrakstos nepublicēja, izdeva slepenu brošūru, kuru izlasīt deva tikai partijas biedriem. Blūms vadījās no saviem ieskatiem – iedeva izlasīt bezpartijiskam māksliniekam Oļģertam Jaunarājam un arī man. No žurnāla pirmās dienas atbildīgā redaktora vietniece skaitījās Velta Lāce, republikas valdības galvas un rakstnieka Viļa Lāča sieva, māsa padomju armijas majoram, žurnālistam, redaktoram un kādu laiksprīdi kultūras ministram Voldemāram Kalpiņam. Rakstu – skaitījās, jo viņas līdzdarbība iesaistīties žurnāla tapšanā raksturojama kā izvairīga, piesardzīga, ne reizi viņas paraksts netika uzlikts tipogrāfijas signāleksemplāram, ka drīkst drukāt. Pirmajos gados šādai viņas atturībai bija savs attaisnojums, jo redakcijai ierādītas tikai divas istabas, visiem nav iespējams pat apsēsties, izbaudīt tasi kafijas, arī Veltas ģimenes dzīve rūpju pārpilna – vīram allaž jālido uz Maskavu, jāpiedalās dažādās sesijās, ir ražīgs rakstnieks, viņai jāpieskata divi savi zēni, Lāča divi bērni no pirmās laulības, vīrs un bērni slimo, arī pašai jāņem slimības biļeteni. Minimāla līdzdalība redakcijas darbā turpinājās arī jaunajās plašajās telpās Pērses ielas nama trešajā stāvā, kur Veltai sava istaba, var iemalkot kafiju nesteidzoties. Kārlis Ozoliņš, atbrīvots no redaktora pienākumiem, turpināja ierasties redakcijā kā redkolēģijas loceklis, vienmēr apsēdās manā istabā, te notiek plānošana, fotogrāfiju izvēle, domu apmaiņa. Gadu gaitā starp Veltu un mani izveidojās personiska robežšķirtne: Ozoliņa organizētos trīs atpūtas braucienos pie ezeriem piedalījos, Veltas rīkotajos, līdzbraucot Vilim Lācim, izvairījos. Tam bija savi iemesli.

Rafaels Blūms, vienmēr steidzīgs, lieki „neapgrūtināja” savu vietnieci; lai pati izvēlas, ko grib vai negrib darīt, jo ir sieva Padomju Savienības mēroga valstsvīram, Tautas rakstniekam, apbalvotam ar Staļina prēmijām, septiņiem Ļeņina ordeņiem, un laikrakstā Pravda nodrukāta (1952) kādas „Biedru grupas” aizstāvības vēstule par Vili Lāci kā rakstnieku, vēstule, ko, izrādās, parakstījuši PSKP CK Politbiroja locekļi, J.V. Staļinu ieskaitot, tātad nebijis gadījums, kad „ģeniālais vadonis un padomju tautas tēvs” aizstāv kādu rakstnieku. Redakcijas štatu un honorāru palielinājums jūtami uzlaboja redakcijas darba iespējas.

Mākslinieciskais iekārtotājs Oļģerts Jaunarājs. Latvijas padomju enciklopēdijā ievietots šķirklis Jaunarāja Irma (1907-1972), padomju gleznotāja, bet neatradīsim Jaunarāju. Noklusēšana – visprasmīgākie meli, un to 10 sējumu biezā padomju enciklopēdija lieliski pieprata. Jaunarājs kā mākslinieks kļuva pazīstams pirms II Pasaules kara, pēc kara sāka strādāt Mākslas akadēmijā par pasniedzēju, drīz ideologi atzina viņu par nederīgu, atbrīvoja. Kārlis Ozoliņš tieši viņu bija izvēlējies par jaunā žurnāla vizuālās sejas veidotāju. Plašā pazīšanās gleznotāju, tēlnieku, grafiķu, kokgriezēju, dekoratoru, vispār tēlotājas mākslas aprindās deva iespēju iesaistīt spējīgākos, viņš izkārtoja arī personīgas tikšanās, piemēram, atceros Ozoliņa un manu viesošanos Blaumaņa ielā dzīvoklī pie gleznotāja, 1905. gada revolucionāra, bruņota uzbrukuma līdzdalībnieka Krievijas bankai Somijā, Ģederta Eliasa (1887-1975), pie Hildas Vīkas (1897-1963) devāmies ar nodomu sniegt materiālu palīdzību, no Sibīrijas izsūtījuma atgriezās „franču grupas” notiesātais Kurts Fridrihsons (1911-1991), redakcijā gaidīts rosinātājs un rakstītājs.

Rakstnieks Ēvalds Vilks (1923-1976), literārais līdzstrādnieks. Par viņu plašāk esmu jau pastāstījis Aizejot atskaties 2. grāmatā. Kā komjaunietis piedalījies Igaunijā kaujās pret vācu armiju, ievainots, iepazina varen’ plašo, manu zemi dzimto, darbaļaužu ikdienu. Kā rakstniekam un karojušam „pareizajā pusē”, viņam paveicās: par 1955. gadā iznākušo stāstu krājumu Rudens dienas (1955) saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju. Tieši tā Ēvaldu paglāba, jo drīz pēc apbalvošanas VDK izdevās atklāt Vilka nelegālo „rakstniecību” – anonīmas vēstules padomju valsts un partijas iestādēm par Latvijas pārkrievošanu, latviešu valodas iznīcināšanu. No 1960. līdz 1967. gadam sēdējām redakcijā blakus vienā istabiņā, mūsu savstarpējā atklātība pārkāpa pat VDK slepeno ziņotāju slieksni. Gadu gaitā noskaidrojām Rakstnieku savienības (RS) 18 biedrus ziņotājus. Dienu pirms viņa nāves satikāmies uz Krišjāņa Barona ielas pie RS nama. Apmainījāmies ar informāciju. Viņš bija peldoties mazliet apaukstējies, ieiešot mūsu poliklīnikā pie ārsta. Kā vēlāk uzzināju, nosūtīts uz slimnīcu un – no ievadītās antibiotikas anafilaktiskais šoks... Manī iezagās tumšas aizdomas. Pēc šķiršanās no pirmās sievas Ēvalds bija pārcēlies uz jauno dzīvesvietu. Grāmatas, manuskripti, piezīmes, un varbūt kāda sveša acs pamanīja kaut kādus dīvainus pierakstus... Ēvaldam bija arī nopietni konflikti ar Literatūras un Mākslas redaktoru Jāni Škaparu, negāja dienām ilgi uz darbu, iesniedza pat atlūgumu atbrīvot, aizvien biežāk starp abiem izraisījās asas vārdu apmaiņas par sulainisko paklausību Pelšes ielikteņiem.

Ēvalda Vilka pēkšņo aiziešanu veļu takās atkal lika atcerēties 1988.2.VI, kad stāvējām pie bijušās darba kolēģes, žurnāla Zvaigzne redakcijas literārās līdzstrādnieces Zentas Freimanes-Jaunzemes kapa. Sākoties Mihaila Gorbačova pārbūvei, viņa kā viena no pirmajām publicēja neatkarīgus, aizstāvošus rakstus par Helsinki-86, Rēzeknes slimnīcas ārstu Juri Vidiņu, cīnītāju par latviešu valodas tiesībām. Rakstīja patstāvīgi, nekur nesaskaņojot. Reiz pie Preses nama nejauši sastapāmies, apmainījāmies jaunumiem, Zenta apsveica mani par vēršanos pret metro celtniecību Rīgā, jo metro pieliktu punktu mūsu galvaspilsētas galīgai, neatgriezeniskai pārkrievošanai, pie tam šo grandiozo nelietību īpaši kvēli aizstāvēja visaugstākā priekšniecība. Savukārt viņa pastāstīja par savām iecerēm, arī negatīvo nostāju pret Doles salas rūpniecisku apbūvi. Tāpat kā Ēvalds, arī Zenta bija mazliet apaukstējusies, vīrs Valdis Jaunzems izsaucis ātro palīdzību, vienas ampulas injekcija un... Vīram, arī padomju žurnālistam, karojušam „pareizajā pusē”, neizdevās noskaidrot, kā ārstnieciskā palīdzība varēja pārvērsties par nāves izkapti...

Toreiz un vēl tagad tas viss šķiet neticami. Tomēr sistēma, kas nogalināja desmitiem miljonus savējos, nežēloja pat zīdaiņus pakļaut bada nāvei, – kāpēc lai tā agonējot nesaglabātu iespēju izmantot nejaušu gadījumu, lai aizvāktu kādu īpaši nepadevīgu pilsoni? Tur viss bija zināms. Kā šodien mums daudz kas joprojām palicis nezināms. Zenta Freimane-Jaunzeme (dz. 1927) nāca no Zemgales auglīgā līdzenuma, jaunsaimnieka meita, ar rainisku sociāldemokrātismu un latviskumu sirdī, un viņa ir ierakstījusi savu vārdu to skaitā, kas mūsu nācijas patriotisma liesmiņai neļāva nodzist lielvaras šovinisma un viltības pat visaukainākajos vējos. Viņas pseidonīms bija Z. Goba, diezgan bieži rakstīja kopā ar S. Lazdu (Sofija Vulfsone), tā abām atvieglojām ģimenes sadzīves apstākļus, jo auga bērni, Zenta visus gadus cīnījās ar tuberkulozi. Ar šo ļauno slimību tika galā, ar vienu ampulu – nē!

Redakcijas darbinieku grupā, kas, izsakoties vēsturnieka Ilgvara Butuļa vārdiem, veidoja dažas nacionālkomunisma izpausmes žurnālā „Zvaigzne” (1956-1959), – ieskaitu arī Annu Balodi, dzejnieka Andreja Baloža sievu. Vērtējot no oficiāliem dokumentiem, viņa bija PSKP biedre, pēckara gados Cīņas redakcijas atbildīgā sekretāre. Pēc Kārļa Ozoliņa atbrīvošanas no laikraksta Cīņa atbildīgā redaktora amata, viņai gaisotne redakcijā kļuva nepieņemama, pārnāca par līdzstrādnieci mūsu žurnālā. Ozoliņu uzrunāja sensenā segvārdā „Puika”, viņos abos harmonēja nācijas sāpju stīga. Cik atšķirīgs ir cilvēks no cilvēka, tikpat atšķirīgi bija komunisti – no aukstasinīga iešāvēja lodi otra galvā līdz jūtīgam sirdssiltumam pamanīt asaru otra acīs. Annas un Andreja dzīvesceļš abus no saulainiem utopiskiem sapņiem bija aizvedis totalitārisma neizbrienamā purvā, kurā nogrimst viss, arī pēdējā cerība. Anna nepazaudēja cilvēciskumu, un tāpēc tika izdzīta no „komunisma paradīzes dārza”. Pēc vīra nāves vecumdienas aizvadīja Ogrē, nelielā vāji apsildāmā mājelē, kam sienas no mikluma pelēcīgi tumšas. Vecuma pamestība viņai bija tik vientuļa, ka mana ierašanās pārvērtās divās asaru straumēs.

Tekla Spāre-Putniņa. Studējusi vienā kursā LVU ar Veltu Lāci un Sofiju Vulfsoni. Tas Teklu bija atvedis uz žurnālu, vispirms kā garumzīmju un komatu uzmanītāju uz tipogrāfiju aiznesamos manuskriptos. Kad jaunais laikraksts Rīgas Balss lika mums saspiesties, Spāre Putniņa ar savu rakstāmgaldu pārnāca manā istabā, kļuva man par palīdzi; varēju atnākt vēlāk vai aiziet ātrāk, viņa atsaucās tālruņa zvaniem, uzklausīja atnācējus, pārzināja krustvārdu mīklas, reizumis šo to uzrakstīja. Viņa bija apzinīga, klusa, notiekošā izprotoša palīdze. Smalkjūtīga. Kad atnāca Kārlis Ozoliņš, mēdza mūs atstāt divatā.

Svinēšanas un kaut kādas atzīmēšanas redakcijā neatļāvāmies, izņemot vienvienīgu reizi, kad laikraksta Cīņa feļetonists Pēteris Ēteris (Kārlis Sausnītis) noorganizēja tādu kā tuvināšanās vakaru. Viņš bija ļoti sabiedrisks, draudzīgs, ar plašu pazīšanos. Daži bijām atnākuši ar otrām pusītēm, jutāmies omulīgi, jautri, iedzērām pa glāzītei, padejojām, līdz pēkšņi Teklu sagrāba vārda tiešā nozīmē asaru lēkme, viņa krampjaini drebēja. Kas salauza manu palīdzi? 1967. gadā aizgāju no darba Zvaigznē, reizēm pie Preses nama saredzējāmies, parunājām. Deviņdesmito gadu sākumā nejauši sastapāmies Rīgas-Ogres elektrovilcienā. Pensionāre. Nepaguvām apmainīties adresēm, jo man bija jāizkāpj. Tad caur laikrakstu saņēmu man adresētu viņas vēstuli, atbalstīja manas kritiskās publikācijas. Diemžēl viņas telefons klusēja, tā arī paliku nesaticis. Vai Tekla vēl elpo dzimtās zemes gaisu? Nezinu. Varbūt ir pierakstījusi novēroto, saprasto, pārdzīvoto? Šaubos. Padomju sistēmas prasība – neko lieku nezināt, vismaz izlikties nezinošam, nepierakstīt, aizmirst. Tieši tas pats, ko prasīja Krievijas cars Pēteris I no sev padotajiem, cara mežonīgo slepkavniecisko ikdienu zinošajiem.

Padomju laikā publiski fiksētais sniedz greizus, aplamus priekšstatus par bijušo, personīgie pieraksti dotu objektīvāku informāciju. Ko piebilst? Vecveco patiesību – ko vari padarīt šodien, to nekad neatliec uz rītdienu.

Fotogrāfs Žanis Legzdiņš. Zvaigzne bija visa viņa dzīve, viņš strādāja – mazliet pārspīlējot – žurnāla labā gandrīz 24 stundas diennaktī, tikai nakts melnumā aizejot pāris simts metru no Pērses ielas līdz Lāčplēša ielai, līdz Aleksandra Čaka dzīvoklim, kurā pēc dzejnieka nāves divas istabas bija atstātas dzejnieka sirmajam tēvam un saimniecei apkopējai, trešajā istabā iemita Žanis, ceturtajā kāds jaunais dzejnieks vai dzejniece; dzīvokļa apsaimniekotāja skaitījās Rakstnieku savienība. Ilgvars Butulis savā pētījumā konstatē, ka Zvaigznē šajos trijos gados fotogrāfisko veidolu lielā mērā noteica fantastiski ražīgais fotogrāfs Ž. Legzdiņš. Viņa kamerai pieder 1 191 fotogrāfija vai 51 procents no (..) fiksēto fotoattēlu skaita. Šis „ražīgums” bija ne tikai paša fotogrāfa veikums, bet – to nevarēja nepamanīt – Kārļa Ozoliņa īpaši labvēlīgā attieksme pret Žaņa Legzdiņa fotogrāfijām. No tālaika preses fotogrāfiem Legzdiņš bija vienīgais ar kompartijas biedra karti kabatā.

Kā redakcijas atbildīgais sekretārs biju noslogots ar žurnāla organizatorisko un tehnisko pusi, katrā numurā divu lappušu atvērumu aizņēma mana kompilācija „Pasaule attēlos”, veidoju sleju „No visa kā...”, tulkoju prozu un ceļojuma aprakstus. Izvairījos no uzbāzīgi primitīvas žurnālistikas par padomju dzīves ikdienu, tomēr žurnāla sākumgados, kad redakcijā man vienīgam piederēja personisks moskvičs, braucu kopā ar Žani vietējos komandējumos. Uzkrājās arī garāki kopkomandējumi, kā lidojums līdz Alma-Atai un uzkāpšana ar Rīgā uzvilktām kurpītēm Tjanšana kalnos līdz 4 000 metriem virs jūras līmeņa, Taškenta un Buhāra, lidojums no Lietuvas divplāksnī, tā sauktajā „kukuruzņikā” vētras laikā, izšūpošanās zvejnieku laivās Rīgas jūras līcī. Legzdiņš bija pļāpīgs, jaunāko baumu avots, tomēr prata klusēt par noklusējamo, it īpaši, kas attiecās uz viņu pašu. Tikai gadu gaitā un no kopīgiem paziņu paziņām lēnām izveidojās Legzdiņa biogrāfiskais portrets, gan ar lieliem baltiem plankumiem, piemēram, par savu tēvu un māti ne vārda – kur viņi, pazuduši vai miruši? Zināmais sākas ar dienestu Latvijas aviācijas pulkā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā, tad karš, kas aizvadīts „pareizajā pusē” piefrontes sarkanarmijas lidlaukos, piekarinot lidmašīnām bumbas, otrs bumbu piekarinātājs bijis literāts un vēlākais LVU profesors Kārlis Krauliņš. Pirmskara Rīgas valsts tehnikumā mans klases biedrs V. Krastiņš 60. gados, kad iedrošinājāmies sākt tikties, pastāstīja, ka viņa vecākais brālis bijis Sarkanarmijas pilots, bombardējis vācu ierakumus un militāros mērķus, labi pazinis abus bumbu karinātājus, vienīgi sarunās vajadzējis būt ļoti piesardzīgiem, jo pieticis mazliet nicinošāk izteikties par pusdienās pasniegto kāpostu zupu, lai vismaz uz laiku neuzticētu lidojumus pāri frontes līnijai. Padomju drošības dienests aviācijā darbojies divtik vērīgi. Pēc demobilizācijas Legzdiņš strādājis Tukuma apriņķa avīzē par fotogrāfu, bijis – kā mēdza tolaik teikt – īpaši uzticams, jo aicināts nofotografēt Kurzemes mežos kaujās kritušos nacionālos partizānus. LKP CK orgānā Cīņa darbu sācis kā vēstuļu nodaļas vadītājs, gauži nepatikusi atbilžu rakstīšana, jo, manuprāt, viņam bija grūtības ar latviešu valodas gramatiku, un 1950.gadā pārcelts par fotogrāfu topošajā žurnālā. Tur mūsu ceļi krustojās. Jau pieminēju Ozoliņa īpaši labvēlīgo attieksmi Žaņa devumam. Kāpēc? To varēju tikai minēt, ne uzzināt no pirmavotiem.

Tuvojoties tik nozīmīgajai Padomju Savienībā gadskārtai kā Lielā Oktobra revolūcijai, nolēmām neiztikt ar TASS bildēm, bet izdarīt pašiem Ļeņingradā Ņevas upē noenkurotā karakuģa „Aurora” oriģinālfoto. Legzdiņš ierosināja manu sievu pievienoties apskatīt neredzēto lielpilsētu. Izrādījās, ka līdzbraukusi arī mūs visu kopīga paziņa, Cīņas korektore. Apvienojot darāmo ar patīkamo, iemalkojot viesnīcas restorānā vīnu un papļāpājot, Žanis bija izdibinājis, ka 1945. gadā man kā neprecētam jaunulim bijušas attiecības ar viņa pašreizējo „simpātiju”. Atgriezies Rīgā, savu „jaunatklājumu”, šķelmīgi smaidot, pasniedza man. Savukārt man tas deva iespēju izprast Legzdiņa „vecpuisību”, rakstura īpatnības: karā vāciešu nomestas bumbas šķemba trāpījusi viņa vīrietībai, libido saglabājies, potence gauži vāja, tātad nelabojama psihiska trauma, tā izpaudās arī nervozā jūtīgumā, aizkaitināmībā, piemēram, redakcijas vieglās automašīnas pirmo šoferi viņš pieprasīja atlaist, otrais pats aizgāja, nespēdams paciest fotogrāfa kaprīzes. 1956. gada rudenī, ungāru bruņotās pretpadomju sacelšanās dienās, personīgi pieredzēju viņa aizniknojumu; mūsu sarunā izmetu frāzi, ka sācies komunistiskās ideoloģijas noriets, bet viņš kliegšus man uzkliedza – tu gribi, lai arī mani pakar aiz kājām pie laternas staba kā komunistus Budapeštā? Žanis Legzdiņš bija komunists. Pārliecināts. Uzticams. Ne bez pamata viņa tuvākie draugi bija VDK darboņi Imants Lešinskis un Žanis Zakenfelds.

Kārlis Ozoliņš un Arvīds Pelše, abi LKP CK biroja, tātad visaugstākā vietējās politiskās un saimnieciskās rīcības lēmējorgāna locekļi. Dienai un naktij ir vairāk kopīgā nekā šiem abiem komunistiem. Kas viņus tik krasi atšķīra? Patriotisms! Latviešu nācijas nacionālās intereses. Ozoliņš dzīvoja un darbojās ar domu par latviešu likteni. Pelše – tipisks pārkrievojies latvietis, kuri pārāk bieži bija Latvijai ļaunāki par jebkuru citas tautības pārstāvi. Savējo nīcinātāji. Garīgs ļaundabīgs audzējs tautas ķermenī. Kārlis Ozoliņš vairāk nekā 10 gadus bija atsēdējis neatkarīgās Latvijas cietumos. Tomēr neienīda šo valsti. Domāja par tautu un zemi. Centās sargāt. Atbilstoši reālu iespēju robežās – rīkojās. Tas būtu vēsturnieku cienīgs izpētes jautājums. Ozoliņam jau kara laikā izraisījās pirmās nopietnās nesaskaņas. Viņā mājoja cilvēcība. Tieši tā viņam kā LK(b)P (pieturos pie toreizējās rakstības) Operatīvās grupas vadītājam par pagrīdes un partizānu darbību vācu okupētā Latvijā izraisīja konfrontāciju ar ģenerālleitnantu Panteļeimonu Ponomarenko, Baltkrievijas K(b)P pirmo sekretāru, Centrālā partizānu kustības štāba priekšnieku (1942-1944), pēcāk VK(b)P CK sekretāru (1948-1953). Iemesls? Tikai 21. gs. sāk noskaidroties, ka II Pasaules karā PSRS zaudēja 43 miljonus cilvēku (līdz šim apgalvoja – 27 ), Padomju Armija – 26,9 miljonus. Vāciešiem kritušo karavīru skaits – 2,5 miljoni, tātad attiecība 1 pret 10! Tādi karavadoņi kā maršals Georgijs Žukovs un Ponomarenko dzina cilvēkus nāvē kā kaušanai nolemtu lopu baru. Necilvēcīga nežēlība! Dzīvībai spļaudekļa vērtība. Ozoliņš savām acīm redzēja un savām ausīm dzirdēja notiekošo, viņš nemeklēja savas dzīvības paglābumu Maskavā, dziļā aizmugurē, bet šķērsoja kājām frontes līniju, dzīvoja zemnīcā, devās ilgstošos pārgājienos. Karš ir karš, tomēr tāpēc nav jākļūst par slepkavām. Viņu atsauca uz Maskavu, itin kā paaugstināja par LK(b)P sekretāru kadru jautājumos (1944.III), bet jau septembrī noņēma no šī posteņa.

Arvīds Pelše kā ticis pirmajā padomju okupācijas 1940./1941. gadā par LKP CK sekretāru propagandas un aģitācijas jautājumos, tā ar šo amatu atgriezās Latvijā 1944. gada rudenī. Kremlī zināja – kadri izšķir visu. Pelše atgriezās Rīgā ar pārbaudītiem palīgiem, ar tā sauktajiem Krievijas latviešiem, kāds bija viņš pats. Ja staļiniskā terora gados nav nošauts, tātad uzticams un pietiekami iebaidīts, lai darītu tikai, ko liek darīt, vai nedarītu, ko nedrīkst darīt. Viņa vistuvākā un idejiskākā palīdze bija Naudītes pagastā dzimusī (1898) Milda Buša, 17 gadu vecumā uzņemta kompartijā, pārkrievojusies, latviešu rakstiskā valoda ķeburu ķeburiem. Otrs tikpat uzticams un centīgs – Ungurmuižas pagastā dzimušais (1898) Jānis Avotiņš, arī pārkrievojies, no 1953. gada vadīja LKP CK propagandas un aģitācijas nodaļu. Žurnālam Zvaigzne pirmo atklāto uzbrukumu laikrakstā Cīņa (1953.25.I), Staļinam vēl dzīvam esot, ievadīja kreisais pagrīdnieks Ulmaņlaikos Pēteris Bauģis, vientiesīgs, pakalpīgs, pag. gs. 60. gados rakstiski ierindoja kibernētiku buržuāziskā viltus zinātnē. Laiku pa laikam vēl viens otrs, izpildot CK norādījumu, „uzbrauca” žurnālam.

LKP CK biroja sēdē (1957.5.I) LKP CK propagandas sektora vadītājs Ivans Veselovs nodzēš Zvaigznes spožumu kā sveci ar slapju lupatu. Viļānu pagastā dzimušais (1915), Cēsu skolotāju institūtu absolvējušais (1939), tā teikt, tīrs vietējais kadrs, bet čiuļu taisīto, latviešos vispopulārāko un vislasītāko izdevumu ieslauka mēslainē. Uz protokolētās pirmās lapas zīmogs krievu valodā – CEKPETHO, latviski – slepens. VDK arhīvus godmaniskās komandas daži darboņi pamanījās iznīcināt, partijas CK dokumentus nepaguva, tie šodien pieejami mums visiem. Uzbrukumu žurnālam ievada pats Pelše, viņu atbalsta Ivans Veselovs (mans tulkojums no oriģināla kopijas): Pēdējā laikā žurnālā sāk parādīties tik rupji misēkļi un kļūdas, ka to nedrīkst nepamanīt, un kā pirmo uzrāda 1956. gada 23. numurā nodrukāto Harija Heislera dzejojumu „Nepabeigtā dziesma”, nodrukātu laikā, kad Ungārijā bruņoti nemieri, bet starptautiskā reakcija ANO apmelo Padomju Savienību. Kā nākamo Veselovs norāda Ijas Melderes stāstu „Parasts notikums”, kurā tiekot propagandēti padomju tautai nepieņemami uzskati par sievieti, tad – ak, šausmas! – nodrukāts Anšlava Eglīša stāstījums „Neierastā Amerika”, nodrukāts itin kā par latviešu tautas daļu, bet mums tā nav tautas daļa, tie ir tautas atkritumi. Gānīšanos Veselovs nobeidz ar neizpratni, kāpēc žurnālā ievietota informācija, pie tam ar virsrakstu Igaunijā skatās Zviedrijas, Anglijas un Dānijas televīzijas raidījumus. Bija taču jāpadomā par šo aicinošo virsrakstu. Mēs tērējam kolosālu naudu, lai noslāpētu šos raidījumus, bet žurnāls ņem un reklamē.

Pēc abiem bargajiem kritizētājiem Kārlis Ozoliņš kā LKP CK biroja loceklis aizstāv žurnālu, lai gan viņš ir tikai redakcijas kolēģijā: Nepiekrītu ne b.Pelšem, ne lēmuma projektam, ne b.Veselova sacītam (..) Ar tādu pieeju jebkuru žurnālu, jebkuru laikrakstu var pataisīt melnu. Ja tā pieejam, tad nav vērts runāt. Ozoliņš aizstāv dzejnieku Heisleru, pievērš uzmanību izsūtījumā salauztiem likteņiem un: esmu žurnāla redkolēģijas loceklis un lasīju atsauksmes, lūk, kā lasītāji reaģē (lasa atsauksmes). Bet mums te ir citi uzskati. Ozoliņš aizstāv ne tikai žurnālu, viņš notiekošo tver plašāk: Pie mums visu laiku notiek tā – ja es literatūrā vai mākslā sacīšu vienu, Pelše noteikti runās diametrāli pretējo. Visu laiku starp mums veidojas domstarpības, tieši starp mums. Tāpēc, ja lemjam par šo jautājumu, jāiet tālāk, jāpieņem lēmums par mani, jo nepiekrītu šeit izskanējušam vērtējumam, daudzos jautājumos neesmu piekritis b.Pelšes nostādnei. Kad izskan pārmetumi, ka redkolēģija nestrādā, Ozoliņš norāda tikai uz Frici Rokpelni (diennakti alkohola reibumā, tas visiem zināms, L.P.), bet es redakcijā ierodos katru dienu un bez manas ziņas neko nedara. Esmu tur katru dienu un zināma autoritāte man tur ir starp tiem, kas tur strādā. Tātad mana klātbūtne viņus ietekmē arī šajās, ja tā var sacīt, neveselīgās parādībās. Tad tā arī runājiet atklāti. Kārlis Ozoliņš joprojām vēl ir Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, un izmanto savu augsto valsts amatu cīņā pret rusifikātoriem. Eduards Berklavs cenšas „mīkstināt konfliktu”, apspriešanu raksturo kā pārāk sakāpinātu, jo, viņaprāt, runa ir tikai par žurnāla nepilnību, kas bijušas un var būt atkal, pielabošanu.

Saglabātie CK biroja locekļu runu protokolējumi vēsturniekam literātam, izprotošam tālaika padomju režīma varas totalitāro spēku un individuālās pretošanās uzdrīkstēšanos, drosmi, – paver iespēju nelietību nošķirt no godaprāta, kangarus no Lāčplēšiem. 20. gs. 40. un 50. gadi – viens no traģiskākajiem laikposmiem Latvijas liktenī – joprojām nav iemūžināti visaptverošā, psiholoģiski pārliecinošā un detaļās nekļūdīgā atainojumā, paliekošā kā Mērnieku laiki.

1958. gada otrajā pusē, pēc PSKP ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova pabūšanas Rīgā, aizsākās latviešu nacionālkomunistu, vispirms Eduarda Berklava vajāšana. Seko (1959.22.IX) žurnāla Zvaigzne otrs, var teikt, idejiskais nāves spriedums. Gatavošanās tam notika rūpīgi, ilgstoši, izsauca gan redaktoru Rafaēlu Blūmu uz centrālkomiteju, kur viņu strostēja pats Arvīds Pelše, gan izveidoja speciālu komisiju žurnāla materiālu izpētei. Komisijā kā vadošais darbojās LKP CK instruktors Vanadziņš (šie instruktori tika rūpīgi izvēlēti, bīstami karjeristi, to jo spilgti apliecināja dažu izvirzīšanās un darbošanās pārejas posmā no Padlatvijas uz Latvijas valsts neatkarību), Vincents Karaļuns (dz.1918.), žurnāla Padomju Latvijas Komunists redaktora vietnieks, Jānis Balodis (dz. 1898.), Krievijas latvietis, laikraksta Cīņa redaktora vietnieks, Ilga Kreituse (dz.1919.), žurnāla Māksla redaktore. Tā kā CK komisijai pieejami arī slepeni informācijas avoti, tās gala spriedums iesniegtajā izziņā (spravkā) bija precīzs un nesaudzīgs: Ir vispār zināma atbildīgā sekretāra nozīme redakcijas darbā, sagatavojot kvalitatīvus materiālus, to rediģēšanas organizēšana. Tieši šo izšķirošo amatu ieņem bezpartijiskais Strazdiņš [*], cilvēks bez stingriem uzskatiem. Mēs noskaidrojām, ka informācijas materiālos daudzajās kļūdās vainojams ir tieši b. Strazdiņš – vai nu kā autors, vai kā cilvēks, kam līdz nodošanai tipogrāfijā viss rūpīgi jāizrediģē. (..) Ilustrētā izdevumā ne mazāka nozīme ir mākslinieciskam noformētājam. Šeit galvenais ir O. Jaunarājs. (..) Komisijas praktiskie priekšlikumi: Lai uzlabotu redakcijas darbu un paaugstinātu žurnāla idejisko līmeni: 1. Nekavējoties atbrīvot atbildīgo sekretāru L. Strazdiņu un galveno mākslinieku noformētāju O. Jaunarāju no viņu amatiem (..).

Mākslinieka Olģerta Jaunarāja veikumu viscentīgāk bija aizsākusi kritizēt Zvaigznes redakcijas kolēģijas locekle, Rīgā dzimušā (1922) Rasma Lāce ar publikāciju laikrakstā Cīņa (1958.25.III). Turpmākajos gados par māksliniecisko pusi visatbildīgā bija redaktora vietniece Velta Lāce, bet, atklāti atzinusi savu nezināšanu, viņai kā konsultanti pielika Rasmu Lāci. Drīz atbrīvoja redaktoru Rafaēlu Blūmu. Kā kreiso pagrīdniekam Ulmaņlaikos, sarkano partizānu brigādes komisāram II Pasaules karā, ilgus gadus republikānisko izdevumu redaktoram varbūt izdotos saglabāt vadošāku posteni, diemžēl pazudināja viņu paša mēle. Vēsturnieks Ilgvars Butulis pētījumā „Ārzemju sievietes žurnāla Zvaigzne attēlos (1956-1959)” pamanījis, ka no šodienas viedokļa gluži amizants šķiet dialogs LKP CK biroja sēdē starp A. Pelši un „Zvaigznes” redaktoru Rafaēlu Blūmu, kurā LKP CK ideoloģiskais sekretārs pārmetoši norāda: (..) jums ir kaislība pret kailas sievietes ķermeņa poēziju, jūs katrā numurā un ne sevišķi pievilcīgā veidā to rādāt. Atgriezies no kārtējās smadzeņu mazgāšanas, Blūms atstāstīja mums, redakcijas darbiniekiem, sarunu ar Pelši zem četrām acīm, atdarinot ideoloģisko sekretāru: kā atšķīris lappusi ar skaistules foto, rādījis ar pirkstu un bāris un bāris, pēc tam atšķīris sākumlapu, uzslavējis, tomēr tad atkal atgriezies pie skaistules, uzsverot padomju tautas noraidošo attieksmi pret pagrimušajiem Rietumiem, atlapojis lappusi par rūpnīcu un paslavējis par padomju dzīves atspoguļojumu, tomēr pēc tam atkal uzšķirta skaistule utt., utt, līdz izšķirstīts viss žurnāls, ikreiz atgriežoties pie daiļavas... Redakcijā jautrība, smiekli. Izmantojot mūsu attiecību atklātību, biju jau brīdinājis Blūmu, arī par viņa personīgo dzīvi – būs, kas „noziņo”. Viņš atsaucās uz PSKP CK plēnuma lēmumu, kas aizliedzis slepeniem dienestiem izspiegot partijas augstākās nomenklatūras kadrus. Neesi naivs, – sacīju viņam, – ziņojums nebūs par tevi, bet par kādu ierindas cilvēciņu, kas sarunā ar tevi sacījis to un šito, un tu esi atbildējis tā, un tātad... Viņiem joprojām viss ir un būs zināms.

Ilgvars Butulis minētajā pētījumā uzsvēris, ka tieši sadaļā „Pasaule attēlos” ir koncentrēti visizteiksmīgākie, visraksturīgākie ārzemju sieviešu attēli žurnālā, ka tieši šīs sadaļas sieviešu attēli visvairāk tika pakļauti kritikai, ka vienīgi šie attēli satur „Zvaigznei” tik raksturīgos plašos komentārus, kuri līdztekus attēliem arī ir pētījuma objekts, jo komentāri bieži vien bija pretrunā ar attēlos rādīto, un vēsturnieks citē CK biroja sēdē Arvīda Pelšes sacīto lapsīgo gudrību, – ir maniere izdomāt tādu tekstu, kas nedod iespēju jūs (žurnālu) kritizēt. „Pasaule attēlos” bija mans „roku darbs”, to redakcijā visi zināja, lai gan honorārus izrakstīja un izmaksāja manai sievai N. Strazdiņai, viņa audzināja četrus bērnus, tolaik nestrādāja, šie regulārie honorāri divreiz mēnesī pēc daudziem gadiem deva viņai tomēr darba stāžu.

Rafaēla Blūma vietā iecēla Karaļunu, vēl idejiskāku par pašu Pelši. Viņš Olģertu Jaunarāju samainīja ar čekas vecveco, simts procentīgi pārbaudīto slepeno aģentu, apbalvotu ar Sarkanās Zvaigznes ordeni, Marģeru Vītoliņu. Vairāk par šo nodevēju pastāstu Aizejot atskaties 1. sējumā. Karaļuns pamainīja arī redkolēģijas sastāvu. Cik zinu, divi no tās locekļiem vēl šobaltdien raksta. Ceru, ka savos memuāros viņi nebūs žurnālam pagājuši garām klusēdami.

 

* * *

 

Dzīvojot sava mūža 91. gadu, pārdzīvojušam valsts varas piecas maiņas un cilvēku uzvedību tajās, – rakstiski ne reizi vien esmu apliecinājis piekrišanu norvēģu rakstnieces Sigridas Unsetes (Sigrid Undset) romānā Jennija (Jenny) teiktajam: Ļaunums slēpjas pašos cilvēkos, vienalga, pie kādas sabiedrības šķiras tai piederētu.

Mūsu operdziedātāja Elza Žebranska (1903-1996) pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi ASV (1939), dziedāja Ņujorkas Metropolitēna operā, citos ASV operteātros, koncertējusi Kanādā, Francijā, Anglijā, Austrālijā, Dānijā, 1960. gadā arī Rīgā, kur viņu Kārlis Ozoliņš pieņēma audiencē kā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs. Pasaulē pazīstamā un pasauli pazīstošā operdziedātāja, atgriezusies ASV, raksturoja Ozoliņu kā Eiropā izglītotāko valsts prezidentu. Toreizējā latviešu emigrācija viņai to nepiedeva, un tas ir saprotams, taču Ozoliņa raksturojums – kā mēdz sacīt – nebija no gaisa grābts, viņš bija zinošs, darīja iespējamo pat staļiniskā terora apstākļos. Ņikitas Hruščova un Leonīda Brežņeva valdīšanas gados, izpaliekot atklātām politiskām slepkavībām, „Padlatvijas prezidents” izdzīvoja kā pensionārs. Kas viņam piederēja? Viens uzvalks! Diendienā valkāts. Uzticīgs vīrs sievai, ar kuru viņam deva atļauju salaulāties cietumā tālajos brīvvalsts laikos. Ģimene saglabājās līdz abu mūža beigām, tajā izauga arī adoptēti bērni, kam vecāki krituši karā, miruši... Vistumšākā laikmeta vistumšākajā periodā Ozoliņš saprata – saglabāsies latviešu valoda, saglabāsies latviešu tauta. Kas saglabā valodu? Vispirms tā ir latviešu literatūra, un tieši viņš pavēra ceļu ienākšanai literatūrā caur žurnālu Zvaigzne Vizmai Belševicai ar Poēmu par septiņvārpu kviesi (1950), Visvaldim Eglonam-Lāmam ar stāstu Ceļā (1953), romānu Ceļš pa dzīvi (1956). Atmiņu grāmata par Kārli Ozoliņu gaida rakstītāju un izdevēju.

 

 

[*] …bezpartijiskais Strazdiņš ir šo atmiņu autors, rakstnieks Laimonis Purs, kurš šogad saņēmis LR aizsardzības ministra „Atzinības Goda Zīmi”, bet režisors/scenārists Māris Martinsons uzsācis Pura tetraloģijas Degošais pilskalns (1962-1986) – par zemgaļu cīņām pret vācu krustnešiem – ekranizāciju sakarā ar strēlnieku dzimšanas simtgadi (2015).