Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012

 

Una Alksne

TRAMVAJS ČAKA DZEJĀ

 

Elektriskais tramvajs sāka kursēt pa Brīvības ielu apmēram trīs mēnešus pirms Aleksandra Čaka dzimšanas – 1901. gada 11. jūlijā (Krastiņš 1938,36100). Dzejoļu ciklā „Tramvaja vagonam” liriskais „es” uzrunā tramvaju:

Arī Čaka dzejā tramvajs ir tikpat kā visur­esošs. Vairākos dzejoļos tramvajs ir reālistiska pilsētainavas sastāvdaļa, liriskais „es” brauc tajā ar biļeti vai bez tās, dzen garām tam stīpu, liek akmeņus uz sliedēm vai mēģina to noskriet. Dažādos laikos ar tramvaja tēlu saistās vispārinātas nozīmes: sociāli pretstati, vientulība un ilgas; dzīvība, dzīve un laiks; nāve un atdzimšana.

Ap 1923. gadu Čaka dzejoļos redzama šaubu gaita, jaunajam dzejniekam meklējot attiecības ar pilsētas vidi. Tramvaja tēls šajos dzejoļos pārstāv pilsētu un iegūst katrā dzejolī pilsētai piedēvētas nozīmes. Dzejolī „Veltījums” (1923) pausta apbrīna pilsētas varenajam spēkam, tramvajs ir viena no pilsētas balsīm, tās dzīvības izpausmēm:

Dzejolī „Atbilde” liriskais „es” asi izjūt pilsētas troksni un nemieru:

Dzejolī „Uz krustcelēm...” pilsēta ir nospiedoša, drūma vieta un tramvaja tēls veido asociāciju ar bērēm: Norūc kā ērģeles pēdējais tonis gar logu man tramvajs, / Pazib ar ugunīm savām kā gājiens ar lāpām. Tad kluss viss (Čaks 2001,700). Meklējumu un šaubu rezultāts ir lēmums saistīt savu dzīvi un radošo darbu ar pilsētu.

No 1924. līdz 20. gadu beigām Aleksandrs Čaks apzināti savā dzejā ataino pilsētas ainavu, netiekdamies pēc plaša filozofiska vispārinājuma, kaut gan pastāv sociālu un psiholoģisku problēmu atklāsme. Vēl 1929. gadā viņš polemikā ar Rihardu Rudzīti raksta: Man nav nekādas vajadzības, pat tiesības iestigt filozofijā un abstrakcijās, jo apkārt man vird tik daudz jaunas, dzejiski neizteiktas dzīves, man tuvas un aizraujošas (Čaks 1994,246). Čaka pilsētas tēls ir divdaļīgs, dzejas Čaka „paradīzei” nomalei pretstatīts ātruma, drūzmas un trokšņa pilnais pilsētas centrs, kas atainots futūrismam raksturīgā manierē (Tabūns 2003,68), bet ekspresionismam piemītošā sāpīgā noraidījumā, uzsverot tā mehānisko, bezdvēselīgo būtību (Radzobe 2002,37-38). Tramvaja tēlu Čaks izmanto centra ainavas ieskicēšanai. Piemēram, dzejolī „Meitene no priekšpilsētas” tramvajs iekļaujas pilsētas centra ainavā, kam raksturīgs trok­snis, strauja kustība, bagātība un iespaidu gūzma, pretstatā priekšpilsētas vienkāršībai, dabiskumam un kailumam:

Tramvaji šajos dzejoļos ne vienmēr aprakstīti kā ātri, reizēm pat ronīgi, tūļīgi. Bieži vien tramvaji nosaukti līdzās „auto”, kas varētu nozīmēt arī autobusus (šādi „auto” lietots dzejolī „Mietpilsonība” (Čaks 1991,256)). Dažkārt tramvaja prombūtne raksturo nomaļu vietu – spilgti dzejolī „Rekviēms” (1926): tur nomalē tālā un baigā, kur neiet trams pat par naudu un reti kad iemaldās auto kā laime šai nomales dzīvē” (Čaks 1991,35).

Apmēram tajā pašā laikā – līdz krājumam Mana paradīze (1931) – tramvajs figurē kā vieta, kur satiekas dažādu etnisku un sociālu grupu cilvēki. Tramvaja saistība ar strādniekiem atklājas dzejolī „Parketu dāmām” (1924):

Manas jūtas un prāts, mana kaislība brīnumus alkstošā pieder tik tām, kuras nupat varbūt izkāpa nomalēs ārā no tramvajiem, pilniem kā strādnieku dzīvokļi, izkāpa, nākot no darba ar mirdzošām putenī sejām, vienīgi tām, īstām, kvēlām un neaizskartām kā galotņu lapas, kas tuvāk pie saules.” (Čaks 1991,226)

Vēsturiski tramvajs ir radies, lai strādnieki varētu no rītiem laikā nokļūt rūpnīcās (Breitsameter et al. 2008,153). Par to, ka tramvaju satiksme sākotnēji arī Rīgā bijusi orientēta līdzīgi, liecina 20. gs. sākumā pastāvējušo maršrutu galapunktu nosaukumi „Fenikss”, „Kuzņecovs” un „Provodņiks” (Krastiņš 1938,36103). Tajā pašā laikā tramvajam drusku klāt no dižciltības smakas, (..) skriet caur bulvāru gar kungiem viņam ļauts (Čaks 1991,503). Tādēļ tramvajā uz brīdi satiekas visdažādākie cilvēki. Dzejolī „Beidzamais tramvajs” (Sirds uz trotuāra) liriskais „es” – jauneklis, kas pavadījis vakaru subjektīvā laimes „reibumā” kopā ar kādu meiteni – tramvaja brauciena laikā sadzird sabiedrības zemāko slāņu problēmas.

Konduktors atrodas ārpus vagona un ir iesnaudies, viņš neklausās pasažieru balsīs, bet liriskais „es” dzird, un asa apjausma par netaisnībām un cilvēku sāpēm it kā atmodina viņu, padzenot „reibumu”, kas saistīts ar atmiņām par patīkami pavadītajiem brīžiem dārzā. Citreiz Čaka liriskais „es” tramvajā satiek meiteni no atšķirīgas etniskas vai sociālas grupas. Dzejolī „Žīdiete” (1925) liriskais „es” sēž karstā vagonā pretī ebreju izcelsmes sievietei. Viņi viens otram iepatīkas, pāriet uz sēdēšanu blakus un visbeidzot kopīgi pavada nakti nomaļā viesnīcā. Viņa pārkāpa / savu vectēvu likumu / viegli – kā slieksni, / kā mizu uz asfalta (Čaks 1991,180). Pretēja emocionālā temperatūra valda dzejolī „Tramvajā” (1928) – tik auksta / kā tramvaja misiņa margas / divdesmit trīs grādu salā (Čaks 1991,12). Meitenes dzīve šajā dzejolī pasniegta aizvainotā liriskā „es” iztēles ainās. Viņa ir mašīnrakstītāja kādam ministram un brauc uz smalku sarīkojumu, un pret rīta pusi viņa piederēs nevis liriskajam „es”, bet lepni frakotam jauneklim. Kāda tai daļa gar subjektu / žokeja cepurē un nodrāztos zābakos (Čaks 1991,12).

Atsevišķa cilvēka dzīves apcerēšanai Čaks tramvaja tēlu sākumā izmanto pavisam klasiskā veidā: projicējot uz apkārtējās ainavas elementu – tramvaju – liriskā „es” izjūtas. Tramvaja neesamība kā pamestības zīme redzama krājumā Es un šis laiks dzejolī „Cilvēks uz stūra” (1924). Līdzīgi tēli – vientuļas sliedes, pamestas stiepules – ir dzejolī „Bulvārs” (1927). Dzejolī „Stāvēju viens es uz bulvāra stūra...” (1927) liriskais „es” nav pilnīgi viens, bet komunikācija nav iespējama, jo iedomātais bēdubrālis – tramvajs – rada tikai liriskajam „es” nesaprotamas skaņas un aizbrauc viņam garām. Liriskais „es” personificē tramvaju, piedēvējot tam valodu un jūtas. Iespējams, ka viņa mēģinājums runāt ar tramvaju līdzinās dzejolī tieši neatainotiem mēģinājumiem „rast kopēju valodu” starp cilvēkiem. Vēlāk tramvaji visai vienkāršā veidā atspoguļo liriskā „es” izjusto vienmuļību un gausumu: „Priedes” (1929): Tik kā koki pāri vienaldzības vēdas / Šalc, un kaut kur aiziet rūcot tramvajs gauss (Čaks 1991,149), „Elēģija” (1935): Kļūst sliedes ielā vienmuļas kā es (Čaks 1992,351).

20. gadu beigās, Aleksandram Čakam piederot pie jauno dzejnieku grupas, kas bija revolucionāra ne tikai poētisko līdzekļu izmantojumā, bet arī politiskajos uzskatos, tramvaja kursēšana vairākos dzejoļos simbolizē esošo – no liriskā „es” viedokļa daudzējādā ziņā nepilnīgo – lietu kārtību vai valsts iekārtu. Tramvaju satiksmes apstāšanās ir saistīta ar sociālu protestu, arī demonstrāciju, ko liriskais „es” uztver kā pozitīvu norisi, – „Tur, kur vēl aizvakar...” (Čaks 1991,494), „Strādnieka bēres” (Čaks 1991,526). Arī dzejolī „Ielas sievietēm” (1929) liriskais „es” domā par tramvaja apturēšanu kā sociāla protesta formu:

20. gadu pašās beigās pilsēta Čaka dzejā tiek pārvērtēta. Varbūt tas saistāms ar pozitīvisma rašanos latviešu literatūrā, kas pavērsa vispārējo noskaņu par labu dabai un par ļaunu pilsētai. Janīna Kursīte definē pozitīvismu šādi: latviešu literatūras virziens, kas radās 20. gs. 20. gadu beigās un spilgtāko izpausmi guva 30. gadu vidū un 2. pusē. Pozitīvisms (..) akcentēja paraugu, ideālu, pareizās (pozitīvās) vērtības, zemniecību ar saimnieka arhetipisko tēlu, zemi kā dabas harmonijas dziļāko izpausmi, nacionālismu, stipru ģimeni.... (Kursīte 2002,314). Liriskais „es” nesvārstās tik dramatiski kā 1923. gadā, bet pilsētai tomēr pārmet zināmu prozaiskumu un reizumis pretstata to dabiskajam, dzīvajam. Dzejolī „Zvirbulis” (1929) tramvaji ir daļa no nedzīvās pilsētas vides, tiem pretstatīts zvirbulis:

Dzejolī „Šovakar” (1929) tramvaja rūkoņa traucē liriskajam „es” sapņot par pļavu smaržām: Šovakar gribas man sapņot / par visu, kas augstāks par torņiem. // Skvērā uz sola – / uz sola, kur garām rūc tramvajs, / vai nejūti smaršas no pļavām / brīnišķi vāras un maigas kā lietus? (Čaks 1991,168). Tajā pašā laikā dzejolī „Ielās” (1929) tramvaju skaņas pilda lirisko „es” ar enerģiju un prieku, un dzejolī „Zirgam uz ielas” (1929) tramvaji, kas skan kā baznīcas, pieder pie pilsētas brīnumiem. „Dzejolī par to, kur es šovakar sēdēšu” (1934) tramvaju skaņas un krāna pilēšana veido savdabīgu pilsētas mūziku.

Daudzos Čaka dzejoļos šajā laikā izteikta ideja, ka pilsētai ir pašai sava, īpatnēja dzīvība (savā ziņā viņš izvērš daiļrades sākumposmā dzejolī „Veltījums” izteikto, bet bez tāda grandiozitātes patosa). Sākot ar 20. un 30. gadu miju, Čaka dzejā tramvaja tēls pārstāv dzīves ritmu pilsētā, kas saistīts ar laika plūdumu un vēlāk attīstās par filozofiski vispārinātu cilvēka dzīves atainojumu. Dzejolī „Elēģija” (1929) liriskais „es” iztēlojas, kā pilsētas dzīve ritēs tālāk pēc viņa nāves:

Dzejolī „Iela” (1932) Čaks tēlo rītu pilsētā, dzīvības mošanos konkrētā krustojumā. „Monologā telefonā” (1934) liriskais „es” iztēlojas, ka ilgi runāsies ar draugu, kamēr ārpusē dzīve ritēs tālāk: Kaut kur aiz sienas dūks tramvajs, kokos kāps sulas, skatīsies skursteņiem mutēs, bet mēs... (Čaks 1991,291). Dzejolī „Lēmējai. Šķīrējai.” (1943) tramvaja tēlā ietverta gluži eksistenciāla simbolika. Tramvaja vagons ir kā cilvēka dzīve. Ārpusē trako haoss un nāve: Traks vējš pret stikliem mušas met un sit (Čaks 1997,68). Liriskais „es” asi izjūt nāves tuvumu un ilgojas vēl izbaudīt tuvību ar mīļoto sievieti un visu citu, ko dzīve piedāvā, – tiklab augsto, kā zemo:

Šādu barokālu pasaules izjūtu apstiprina Mildas Grīnfeldes atmiņas par Aleksandru Čaku 1943. gadā: Uz rakstīšanu mudināja ne vien tas, ka darbā varēja aizmirsties, bet, šķiet, vēl jo vairāk traģiskā apziņa, ka šodien tu vēl vari rakstīt, taču kas zina, kā būs rīt. Īstenībā visu šo kopā ar Čaku pavadīto okupācijas laiku traģisma izjūta no mums neatstājās. Un varbūt tieši tas, šis traģisma cildenums, turēja mūs kopā visciešāk (Grīnfelde 1988,119).

Aleksandra Čaka 40. gadu pirmajā pusē veidotā nepublicētajā kopojumā Lakstīgala dzied basu tramvaja tēlā iemiesotais nemiers un ilgas ir visa krājuma filozofiskajai struktūrai būtiskas izjūtas. Valda Rūmnieka un Mildas Grīnfeldes grāmatā Kāpēc es esmu Čaks? Rūmnieks raksta, ka krājumu dzejnieks veidojis kā objektīvu savas personības attīstības spoguli (Rūmnieks 1988,110) un ka, līdzīgi poēmai „Matīss, kausu bajārs”, šis krājums atveido cilvēka pilnveidošanās ceļu, cauri mīlestībai, dabai un vientulībai nonākot pie īstā mērķa – mākslinieciskas jaunrades – un pārvarot nāves nojausmu radīto izmisumu (Rūmnieks 1988,111-112). Krājuma sākuma daļā (dzejolī „Lakstīgala dzied basu”) tramvaja tēls iemieso liriskā „es” trauksmaino noskaņojumu pirms mērķa apzināšanās:

No šāda bezdarbīga nemiera liriskajam „es” izdodas atbrīvoties, bet ilgas paliek augstu vērtēts dzinulis ceļā pretī jauniem uzdevumiem un pilnīgākai sevis apjausmei. Ilgas tramvaja tēlā Čaks apdzied cikla „Tramvaja vagonam” pirmajos trijos dzejoļos. Pirmais no tiem veidots ar atsauci uz klasiskiem romantisma jēdzieniem – neskaitot ilgas, dzejolī vēl minēta zvaigzne, ugunis un jaunava. Otrais dzejolis apcer sliedes, kas, par spīti ilgām, kas tramvaju allaž dzen uz priekšu, nolemj viņu riņķošanai pa tām pašām vietām, darot savu darbu. Trešajā dzejolī liriskais „es” izsaka vēlēšanos saplūst ar mūžam tālākslīdošo tramvaju, redzot to kā dvēseles modeli, kas vērtīgāks par liriskajam „es” pašreiz piederošo lēno dvēseles ori.

Krājuma Lakstīgala dzied basu beigās nozīmīga vieta ir cilvēka konfrontācijai ar nāvi. Valdis Rūmnieks traktē nāves nozīmi krājuma kompozīcijā šādi: Baigais laiks, nāves tuvās nojautas strāvo katrā dzejolī, taču tas jau ir pavisam cita veida pesimisms – nevis neziņas izmisums, bet neticība, ka izdosies paveikt zināmo – piepildīt savu galveno mērķi šai baigajā laikā. Taču šāds izmisums tomēr ir pārvarams. (..) Atkrīt melnās domas, vientulība, pesimisms. Ir mērķis, ir griba to sasniegt, baigais laiks nav zudis, bet ir iegūta ticība pārvarei (Rūmnieks 1988,112). Cikla „Tramvaja vagonam” noslēgumā nāve tomēr atainota nevis kā drūma vai biedējoša, bet gan kā likumsakarīga, pat gaidīta, iespējams, tālāku attīstību apsološa (līdzīgā nozīmē nāve risināta vairākos Čaka stāstos, piemēram, „Labā nāve” un „Skudru pudele”):

Šeit tramvaja spēja pārvietot cilvēkus ir pacelta mītiskā līmenī, ar epitetu „melnais” veidojot Harona laivai līdzvērtīgu transporta līdzekli. Dzejolī „Nāve” Čaks rada nāves tiešamības, zināmā mērā klātbūtnes iespaidu. Visai reālistiskā veidā aprakstīta tramvaja avārija:

Šajā dzejolī nav aktualizēta tramvaja iespējamā simboliskā nozīme kā pārvietotājam starp dzīvību un nāvi. Tramvajs šeit ir ikdienā klātesoša lieta, kas var piepeši un bez vainas cilvēku nogalināt. Uzsvērta nāves iespējamība tad, kad to negaida: no rīta, steidzoties uz darbu, raugoties nākotnē – gaidāmajā darbadienā.

Latvijā nostiprinoties padomju varai, Aleksandra Čaka daiļradē notiek lūzums, ko vienkāršoti var nosaukt par pārdošanos padomiskajam Mefistofelim (Jundze 2000,145). Čaks dzejā apliecina jauno iekārtu un cenšas pielāgot tās ideoloģijai arī savu dzejas stilu. Janīna Kursīte norāda: Galvenā prasība četrdesmito piecdesmito gadu dzejā (..) ir prasība pēc dzejas domas maksimāli loģiska izklāsta un skaidrības. (..) Īpaši grūti bija A. Čakam, kura pirmskara dzejā vārds nekad neienāca tiešs, jēdzienisks, bet vienmēr ar metaforas, salīdzinājuma u.c. poētisko līdzekļu palīdzību kļuva daudzkrāsains, telpisks, nozīmēs rūpīgi un smalki niansēts (Kursīte 1988,66). Čaka dzejā šajā periodā ienāk izteikts optimisms, didaktika un orientācija uz nākotni un sabiedriskām, nevis individuālām vērtībām, kas ir sociālistiskā reālisma dzejai raksturīgas īpašības (Kursīte 1988,62-67). Valdis Rūmnieks tomēr uzsver: Dzejniekam piemita ārkārtīgi izteikts iekšējais godīgums. A. Čaks nekad nav bijis konjunktūrists, „vajadzīgu”, „pareizu” tēmu un noskaņu atspoguļotājs, viņa sabiedriskās un mākslinieciskās stājas izpaudumi ir apzināti, iekšēji izsāpēti, tie var būt kļūdaini, aplami, bet nekad nevarēsim teikt, ka A. Čaks būtu rakstījis pilnīgi ko citu, nekā domājis (Rūmnieks 1988,27). Arī Arno Jundze atzīst, ka vismaz attiecībā uz dažām šajā laikā Čaka dzejā redzamajām noskaņām noteikti nevar pārmest liekuļošanu: Neatņemsim tiem, kas pārdzīvoja divdesmitā gadsimta lielāko katastrofu – Otro pasaules karu – , viņu tiesības izjust kaut nelielu prieku par to, ka beidzies haoss, no krāniem atkal tek ūdens, ir elektrība, kursē tramvajs un pazūd sabumboto māju drupas (Jundze 2000, 147). Spilgts šī perioda dzejolis ir tramvaju satiksmes atklāšanai pēc II Pasaules kara veltītais (Rūmnieks 2001,786) „Tramvajs” (1944), kurā izteikts prieks par dzīves atgriešanos „normālās sliedēs”: ...Pieliec, vāciet, zemei ausi: / Velti ārdīji un lauzi, / Sliedes tīras, nav ne skrambas, / Atkal rūcot ripo tramvajs (Čaks 2001, 384). Dzīves mierīgās, normālās norises pārtrūkšana, ko attēlo arī tramvaju kustības apstāšanās, tiek saistīta nevis ar pozitīvu protestu kā agrīnajā Čaka dzejā, bet ar ienaidnieku darbību, jo valsts iekārtu šajos dzejoļos Čaks apliecina – „Cīņa” (1944), „Melnās dienas” (1945). Tramvaja tēlā saglabājas krājumā Lakstīgala dzied basu akcentētās ilgas, jo tas izsaka cilvēku kustību uz darbu un gaišo nākotni, pretī kopīgu ideālu sasniegšanai:

Tāpat kā dažos 20. gadu dzejoļos, tramvaji zvana Rīgai slavu: „Rīga” (1944). Pēdējais dzejolis, kur ar tramvaja tēlu saistās neparasti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, ir „Es stikloju logu” (1944), kurā tramvaja skaņas palīdz veidot harmonisku, priecīgu pilsētas ainu:

Jaunā režīma pārstāvji Čaku kritizēja 1946. gadā par formālismu un nepilnīgu padomju dzīves izpratni dzejā (Rūmnieks 1988,160) un 1949. gadā par „kosmopolītismu” teātra kritikā (Rūmnieks 1988,170). Rezultātā, kā raksta Milda Grīnfelde, Čaks vairs nebija drošs par to, ko raksta: vienmēr urdīja šaubas, vai viņš pareizi redz, vai viņš pareizi jūt, vai viņš lieto pareizos vārdus (Grīnfelde 1988,175). Čaka dzejoļi kļūst aizvien uzsvērtāk optimistiski, tiešāki un vienkāršāki, arī klaji didaktiski („Bērns, ieklausies!”). Tramvajs pieder pie ērtībām, par ko padomju cilvēks ir pateicīgs jaunajai iekārtai („Pieci gadi”). Tramvajs veido pilsētas patīkamo, draudzīgo atmosfēru:

Tramvaja tēla izmaiņas atspoguļo Čaka dzejas izmaiņas no sociālā dominantes uz individuālo, uz filozofisko un uz ideoloģijas noteikto. Tramvajs līksmi šķindina slavu pilsētai un nelaimi vēstoši rūc kā ērģeles, kliedz vientulībā un draudzīgi zvana rūtīs, ronīgi gorās un trauc tālē, mūžīgu ilgu dzīts. Tikpat mainīgs un tomēr tikai viens ir, lietojot Jāņa Sudrabkalna apzīmējumu, brīnumputns Čaks.

 

AVOTI

• Aleksandrs Čaks (1991). Kopoti raksti 6 sējumos.
  1. sēj. Dzeja. (Valdis Rūmnieks – visu sējumu sastādītājs, komentāru autors.) Rīga: Zinātne. 719 lpp.

• Aleksandrs Čaks (1992). Kopoti raksti 6 sējumos.
  2. sēj. Dzeja un dramaturģija. Rīga: Zinātne. 493 lpp.

• Aleksandrs Čaks (1994). Kopoti raksti 6 sējumos. 3. sēj. Proza, raksti, vēstules, dienasgrāmatas, autobiogrāfija. Rīga: Zinātne. 893 lpp.

• Aleksandrs Čaks (1997). Kopoti raksti 6 sējumos.
  4. sēj. Dzeja, liroepika, dramaturģija. Rīga: Zinātne. 451 lpp.

• Aleksandrs Čaks (2001). Kopoti raksti 6 sējumos.
  5. sēj. Dzeja, liroepika. Rīga: Zinātne, 854 lpp.

 

PALĪGLITERATŪRA

• Florian Breitsameter et al. (2008). Tehnika. Nozīmīgi dati, fakti, notikumi un ievērojamas personas. Rīga: Avots. 334 lpp.

• Milda Grīnfelde, Valdis Rūmnieks (1988). Kāpēc es esmu Čaks? Rīga: Liesma. 237 lpp.

• A. Krastiņš (1938). „Rīgas satiksme”. Latviešu konversācijas vārdnīca. 18. sēj. Raganiņas-Rudzi. Galv. red.: A. Švābe, A. Būmanis, K. Dišlers. Rīga: A. Gulbis. 36097.-36107. sleja (faksimilizdevums – Antēra, 2004)

• Janīna Kursīte (1988). Laikazīmes dzejā. Rīga: Liesma. 143 lpp.

• Janīna Kursīte (2002). Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne. 487 lpp.

• Arno Jundze (2000). „Pirmā desmitgade (1940-1949). No sapņa par jaunu pasauli līdz personības kultam”. Karogs, 1 (2000):137-154.

• Silvija Radzobe (2002). „Čaks futūrisma, ekspresionisma, imažinisma spogulī”. Aleksandra Čaka gadagrāmata. Rīga: Pils:32–39.

• Valdis Rūmnieks (1991-2007). „Komentāri”. Aleksandrs Čaks. Kopoti raksti 6 sējumos. Rīga: Zinātne.

• Broņislavs Tabūns (2003). Modernisma virzieni latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne. 184 lpp.

 

 

JG RED. NELIELA PIEBILDE
Sakarā ar pēckara padomju kultūruzraugu asajiem uzbrukumiem par „formālismu”, „kosmopolītismu” u.c. grēkiem un maldiem mūsu dzejas megazvaigznei, Mūžības skarto autoram Aleksandram Čakam (1901-1950), Una Alksne atsaucas uz Mildas Grīnfeldes vārdiem, ka dzejnieks vairs nebija drošs par to, ko raksta. Varam tikai minēt, kādēļ tūlīt pēc Maskavas varas atgriešanās, īpaši tuvojoties drūmajai ždanovščinai, kad pastiprinātā kārtā visur tiek saredzētas „ideoloģiskas diversijas”, Čaks centās izpelnīties, visticamāk, baiļu sajūtas vadīts, ar tādām vārsmām kā „Pirmais kandidāts”, „Par Staļinu”, „Latvietis Staļina likumam” u.c. Bet dzejnieka izdabājošās rindiņas, kur dzeja jaukta ar kailu aģitāciju, nekad nav spējušas partijas funkcionārus tā īsti pārliecināt. Neraugoties uz to, ka, piemēram, savas ļoti uzmanīgi rakstītās recenzijas par atsevišķiem krievu dramaturgu (Sofronova, Červinska u.c.) darbiem uz Latvijas skatuvēm Čaks piebārsta ar mūsu padomju cilvēku patriotisma un tolaik neaizskaramo partorgu slavinājumiem, LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše piesaista dzejdari imperiālistiskās reakcijas (..) antipatriotiskajai teātra kritiķu grupai (Juzovskim, Gurvičam, Borščagovskim, Maļuginam, Holodovam-Mejerovičam u.c.), kas savas diversijas vērsusi pret krāšņi uzplaukušo padomju mākslu. Pelše ar sevišķu nepatiku konstatē, ka Čaks ar apbrīnojamu ‘meistarību’ un veiklību vienā un tanī pašā recenzijā, dažreiz pat vienā teikumā prot samierināt, apvienot pilnīgi pretējas domas. [Tas] veicina partejības graušanu (..) diskreditē padomju varu (..) vājina mūsu celtniecību (..) demoralizē saimnieciskos kadrus (..) atbruņo strādnieku šķiru, [pret ko] partija cīnīsies visiem spēkiem un visiem līdzekļiem – tā Pelše (Karogs 4,1949:374). Pat pēc Čaka nāves veselu jezgu, turklāt Vissavienības mērogā, izraisa Čaka dzejkrājums Cīņai un darbam (1951). Piemēram, rakstā Maskavā iznākušajā PSKP oficiozā Boļševik (19,1951) LKP CK 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš: A. Čaka dzejoļu krājumu ievada vārsma ar nosaukumu „Padomju Latvija”. Bet velti būtu meklēt A. Čaka dzejoļos jaunās Padomju Latvijas vaibstus. Dzejnieks attēlo Latviju pilnīgi neatkarīgi no konkrētās vēsturiskās vides. Viņa dzejolis veltīts dzimtenei, bet kaut kādai abstraktai dzimtenei. (..) Kā zināms, ar abstraktās dzimtenes jēdzienu spekulē nacionālisti, cenšoties apkrāpt darbaļaudis un noslēpt savu īsto dzimtenes un tautas ienaidnieku un nodevēju seju. Šeit vietā ir rindiņas no Ojāra Vācieša spriegā, dinamiskā, Čaka 65. gadskārtas jubilejai veltītā dzejoļa „Čaks”:

Daudzi par to jau ir slampājuši, Tie, kam vienalga, kur slampāt – Pa grīdas tepiķi, Pa tribīnes pakāpieniem, Pa cilvēku jūtām Un atvērtām brūcēm. Tagad tie puķītes laista Un klusām slampā pie sevis. Tālāk par Čaku tie netiks, Un mazāk par Čaku tie atstās. (..) Visādi gorodovoji Joza pa dzejnieka dvēseles lecektīm, Paši ķerdami Savus murgus. Un plīsa lecekšu stikli Kā ledus pār agrām peļķēm. Bet tajās lecektīs Čaks Audzēja cilvēkiem Retas puķes Ar neatkārtojamu smaržu. Jūtiet. Cauri gadiem, un kariem, un nāvēm Šī smalkā un dīvainā smarža Dzīvo.

 

 

Latvijas Universitātes absolvente baltu filoloģijā Una Alksne šobrīd ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Mālpils vidusskolā programmmas „Iespējamā misija” ietvaros. Par bakalaura darbu Estētisms Friča Bārdas lirikā, kas izstrādāts literatūrvēsturnieka Viestura Vecgrāvja vadībā, viņai studentu zinātnisko darbu konkursā piešķirta Kārļa Dziļlejas Fonda godalga.