Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012

 

 

Māris Brancis

REDAKTORA PIEZĪMES

ELEONORAS ŠTURMAS GRĀMATAS ROSINĀTAS

 

Saprotu, ka vienam no redaktoriem rakstīt par Eleonoras Šturmas 50 gadus mākslai pa pēdām – apcerēm par mākslu un māksliniekiem sērijā „Trimdas māksla rakstos un attēlos” (Rīgā: Mansards, 2011. 399 lpp.) – ir nekorekti, taču savas pārdomas droši vien paust var. Galu galā pieci gadi pagājuši, pie tās strādājot. Šis laiks ir ļāvis gūt zināmas atziņas gan par iecerēto sēriju, gan par šo grāmatu, gan par trimdas mākslas vēsturi vispār. Vienlaikus Šturmas apceru krājumu tagad var salīdzināt ar Nikolaja Bulmaņa rakstu apkopojumu No vienas puses tā..., kas, domāju, dod mācību darbā pie citām, kam būtu jāseko.

Pirmā doma. Ideja par šādas sērijas izveidi ir bijusi pareiza. Abas grāmatas parādījušas, cik daudzveidīga, daudzpusīga, daudzsejaina bijusi tēlotāja māksla trimdā. Pagaidām tās aptver tikai divas valstis – ASV un Kanādu, kur lielā skaitā sakoncentrējušies latvieši. Tikpat biezi sējumi droši vien iznāktu, ja apkopotu rakstus par Eiropas un Austrālijas māksliniekiem. Arī ASV galvenokārt tiek runāts par Austrumkrastu, bet, kas notika Klusā okeāna malā, palicis teju vai noslēpums. Jāpiezīmē, ka abās grāmatās ir publicēta tikai daļa no šo autoru veikuma. Tātad būtu jāstrādā krietnam skaitam mākslas vēsturnieku, kas aptvertu visus trimdas mākslas notikumus kopumā. Izdotie un, cerams, tiem sekojošie krājumi atvieglos pētniecisko darbu.

Otra doma. Lielais preses izdevumu skaits, kāds pastāvējis ārpus Latvijas no Vācijas bēgļu nometņu laikiem līdz pagājušā gs. 90. gadiem, kad to daudzums sāka strauji sarukt, apgrūtina vienam vai pat dažiem cilvēkiem aptvert šo publikāciju jūru. Jāsaka liels paldies žurnālam Latvju Māksla, tā neaizvietojamajam redaktoram Arnoldam Sildegam un viņa daudzajiem palīgiem, kuri ne tikai deva apceres par izstādēm, dažādiem mākslas notikumiem un māk­sliniekiem, bet arī kaut vai dažos vārdos dokumentēja izstādes savā patvēruma zemē. Diemžēl Latvju Māksla iznāca tikai no 1975. gada. Kas noticis līdz tam, var uzzināt, tikai šķirstot laikrakstus vai atsevišķu pilsētu un apgabalu latviešu biedrību vai draudžu apkārtrakstus, ja tie ir saglabājušies un ir pieejami LV. Līdz šim gan nav nācies dzirdēt, ka būtu kāds entuziasts, kurš būtu savācis datus par izstādēm un māksliniekiem kādā noteiktā valstī. Tas, kā šķiet, nenotiek arī LV, kur LMA Informācijas birojs gan apkopo ziņas par māksliniekiem, tostarp Ārlatvijā dzīvojošiem, taču tur strādā tikai daži cilvēki, un tādam skrupulozam un darbietilpīgam darbam viņiem neatliek laika, arī materiāla pietrūkst. Savukārt Mākslas vēstures institūts pie LMA par trimdu tikpat kā neinteresējas.

Trešā doma. Lai spriestu par mākslinieka darbību, viņa daiļradi, tās attīstību, par mākslas darbu māksliniecisko risinājuma kvalitāti, ietekmēm utt., nepieciešams redzēt oriģinālus vai, sliktākajā gadījumā, gleznu, grafiku, skulptūru fotouzņēmumus vai reprodukcijas. Kā to visu dabūt? Pa šiem gadiem, kopš nodarbojos ar trimdu, piemēram, Indra Gubiņa, atsūtījusi man personīgai lietošanai diezgan daudz materiālu, taču, kad sākām domāt par Eleonoras Šturmas grāmatas vizuālo daļu, izrādās, ne katra reprodukcija ir lietojama. Arī slīdītes ar laiku novecojas un nav vairs izmantojamas. Kā atrast kvalitatīvus uzņēmumus grāmatai? Mums tā bija problēma. Tikpat sarežģīti bija dabūt dažu mākslinieku fotogrāfijas, īpaši to autoru, kuri mūžībā aizgājuši krietni pasen, bet viņu pēcnācēji vai nu pazuduši latviešu sabiedrībai, vai to nav vispār. Ja jau tiek rakstīts par kādu mākslinieku, lasītājs grib redzēt viņu sejā. Bet daudzi personīgie arhīvi izkūpējuši atkritumu tvertnēs vai papīra pārstrādāšanas uzņēmumos. Arī uz LV viss nav atsūtīts.

Ceturtā doma. Naudas jautājums LV šobrīd ir īpaši sāpīgs. Dzimtenē trimdas izdevumiem finanses praktiski nav dabūjamas. Arī latviešu diasporām dolāri nemētājas un negaida, kad tie būs nepieciešami. Patlaban bez latviešu biedrību palīdzības ārzemēs nekas nav izdodams. Ar entuziasmu namu neuzcelsi. Līdzekļi ir nepieciešami kaut vai papīra iegādei, iespiešanai, iesiešanai.

Kā visas šīs rūgtās pārdomas vērst par labu sērijas turpināšanai, nudien nezinu, kaut gan šie izdevumi ir nepieciešami, lai pierādītu, cik daudz mūsu tautieši svešās zemēs ir pūlējušies savas nacionālās identitātes saglabāšanā un cik lielu ieguldījumu viņi devuši latviešu mākslas kopainā. Kaut arī Latvijas latviešiem bijusī trimda vairs nav sveša, nezināma, tomēr daudz nepateiktā ir vēl palicis. Sevišķi tāla ir Austrālija, kur tāpat strādājuši un joprojām strādā daudzi vērā liekami gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, kuri būtu jāpazīst dzimtenē.

Attiecībā uz Eleonoras Šturmas grāmatu – ja Bulmaņa rakstu krājums kārtots hronoloģiskā secībā, viņas izdevumā pēc pamatīgiem skaidrojošiem ievadiem seko raksts par trimdas mākslas problēmām kopumā un recenziju izlase par grupu izstādēm. Noslēgumā apcerējumi par atsevišķiem autoriem, dodot īsas mākslinieku biogrāfijas un viņu foto uzņēmumus. Ja pirmajā gadījumā iegūstam labu priekšstatu par rakstu autora radošo darbību, viņa uzskatu un rokraksta attīstību, tad otrajā viss veltīts pašiem notikumiem, mākslai kā tādai, neuzspiežot rakstītāja viedokli. Tas ir raksturīgi Eleonorai Šturmai – viņa neizcentrē sevi, bet visu vērību piegriež galvenajam uzdevumam, proti, apcerēt izstādi vai autora daiļradi, ļoti labvēlīgi un saprotoši analizējot, nevienu neaizvainojot un visai lietišķi pasakot būtisko vai izklāstot savus iebildumus. Skaidra valoda, tikpat skaidra doma, kas izvijas cauri divdabju birztalām, pievienojot iespraudumu krāšņos vizuļus, līdz teikumu noved līdz punktam, lai no tā dzimtu jauns domas pavediens.

Jāpiekrīt grāmatas atvēršanas svētkos izskanējušai domai, ka vajadzētu apkopot arī citus Eleonoras Šturmas rakstus. Redzu, cik saistoši ir lasīt par vienu autoru vairākas recenzijas, tapušas dažādos gados, tā atklājot mākslinieka radošo meklējumu peripetijas (Evalds Dajevskis, Daina Dagnija, Dagmāra Igale, Gerda Roze, Oskars Skušķis). Arī kopizstāžu apcerējumi būtu sakopojami vienviet, lai gūtu labu priekšstatu par ASV mītošo latviešu trimdas mākslinieku interesēm un problēmām. Latviešu lasītājiem, domāju, ir interesanti lasīt monogrāfiskus rakstus par atsevišķiem autoriem – gan tādiem, kas dzimtenē ir pazīstami, gan arī tādiem, kuri te ir visai sveši vai pavisam nav zināmi (Fridrihs Milts, Arnolds Sildegs, Voldemārs Avens, Laimons Eglītis, Edvīns Strautmanis). Bet cik daudz palikuši ārpus grāmatas ietvariem, tās ierobežotā apjoma dēļ!

Secinājums ir viens – darbs jāturpina, lai kādi dūksnāji jāizbrien, lai kādi celmi un sakārņi gadās pa ceļam, lai cik neskaidrs vai pat tumšs ir laiks, kas apgrūtina saskatīt mērķi un sasniegt to.

Mākslas vēsturnieks/kritiķis Māris Brancis ir JG līdzstrādnieks.