Jaunā Gaita nr. 268. pavasaris 2012
Uldis Bērziņš |
|
Ars poetica.
|
Ziemeļeiropā plaši runāts par dzejnieku lomu pasaules radīšanā. Jāzin, ka mīti palīdz izprast dzejnieku individuālos likteņus. Kronbergam ir alerģija pret kaķiem. Kronbergam bija jau laiks iet pāri Grēkutiltam, bet kā viņš varēja zināt, pa kuru tilta pusi lai iet? „Cilvēkšaubas” te atkal parādās kā izšķirošs faktors – Uguns tur lejā noslāpa. Un kopš tā laika tur viļņojas jūra. Kaķa gāte, sacījuši vecie latviešu jūrnieki. Jā, tagad to vietu kartēs dēvē par Kategatu. 2011
|
Gaidītāja. |
Sapnī melnas sievas raud pār miesu: skald, lapa balta, melnā asins – velti, melnā asins – velti! O, bangu kuili! Labāk nes mani prom no muļķu zemes, siļķenieku zemes, kur i bērns jau skaita, cik dzelmju saules svešam ķešā! Vēl nevēlos tur, Gaidītājas klēpī, Gaidītājas klēpī, bet kā nu lemts. Tev, ķēniņ, tik delma virsu parādīju, kas delnā – paliek mans, i melnās vārnukājas, i brīnumainie meli – asini liec palaist, aknās cirst – tā melnā, kas man lūpā, tā par biezu, neba nomazgāt. Ķēniņ, tas zelts ir pelnīts, sala paliek mana! Ei, mēmuļi! Jums rīks tik rūdīts rudā sulā, man – mēle asinīs, kas melnas, asinīs, kas melnas! O, Jēzus, Marija! O, nevajaga cirst! o, nevajaga cirst! 2011 |
Háblame.
|
Kā bezbiļetnieks sēž, kā zaglis laukā iet, Tik nepamanītam man jūsu vidū skriet.
Pilns krastā tautas, iekams saule riet. ˇHáblame, marinero! Kas tur mani ciet?
Simts gadu pagājis, kopš manis nav, Neviena vara nevar mani siet.
Es brienu! Priedēs prožektori dziest Un robežsargi mīdās vienuviet.
Ardievu, Kurzeme! Un lai jums labi iet. (O, nu es uzrāvos: jau gailis pakaļ dzied!) 2011, Ventspils
|
Klošāri nezog. Austrumu stacijas motīvs
|
Kronbergam šodien nav iesnas. Svēt Mārtiņa kanālā ūdens staigā kā jau maijā, nokāpj pazemē, izkāpj virszemē, ietek Sēnā un nesas, tik nesas – nu, uz jūru.. Franči, tie runā un runā, kūļā kājas pār ūdeni, attin sieru, lauž klaipu, atdara vīnu, pavasaris pašsaprotams un mūžīgs – kā Radīšana, kā pati cilvēka dzīve. Tālāk, tur tautas jau pamaz. Viņa laiza saldējumu, fotogrāfē, skrien. Madame, jums kaut kas nokrita? – viņš saka, pasniegdams Marikai melno maķeli. Vai es ko teicu par jūru? Ā, uz sarainā delma tas zilais enkurs. Pieņemot naudu, lūpas savilkās nedaudz – „valšķīgi”? 2011
|
Portfelis.
|
Pašu velnu var nonest. Viņi neriskēja manam portfelim pieķerties ne reizi. Jaunie saskatās: lielais! – un visi klusē. Domā, ka es jau miljonārs. Viegli kā zaglis, kā putns, kā pūka pāri valsts robežai. Ar platu smaidu. Te nav aizdomām vietas. Solžeņicins. Kā tas plānais papīrs smaržo pēc krāsas un bailēm. Pēc tabakas. Nāks stunda, tipogrāfiju nonesīšu pa trapu, ausis man nekustēs. Kaut ko jau mācāmies arodā. Seifs stāv kā baznīca vaļā, papīrkurvis liecina skopi un ticami. Vēstule meitai, tā pēc nedēļas pienāks neatplēsta. Spuldzi nodzēst, lepnums to liedz. Atkal pabrauca garām. Kad nāks, formas cepure galvā nav jāliek, kad sitīs, vienalga nolidos. Portfelis galda vidū. Tā lempīgā miliča pistole, tā zem avīzēm. Tēvs bija gudrs vecis. Astoņpadsmit gadus vecs es iestājos PSKP. Atkal pa bulvāri pabrauca garām. Tu brokastoji ar mums, Jēzu. Ja palikšu dzīvs, es nodibināšu Tavu partiju. Visus vakarus veltīšu partijas darbam. Ja palikšu dzīvs. Es tev solu, mans klusais Kungs. 2011 |
Uzgaidīs.
|
Skujenieks teicis, ka vilnis viņu gaidīšot! Jā, taisni tā! Visu mūžu gaidīšot viņu krastā. Daži secina, ka mūsu dzejniekiem neesot sveša ne pārgalvība, ne pašreklāma. Tu teiktu citādi: nepiedodams kategoriskums tēlspīlējumos. Krastā vilnis ņem sašķīst. Ja padomā, atkal iznāk, ka mirklis tomēr ņem ietver mūžību. Gēte zināja – tik nesteidzās atskaņu meklēt. Kas leišmales puikam prata stāstīt par jūru? Ūdens! Jā, ūdens. Uz Lielupi, visi tik uz to Lielupi! Uzkavējieties, pali, mērcējiet alksnāju, tērces! Kavējies, mirkli – tu, taisni tu radīts Dieva, kam man ēras, kam miljons un buljons! Miljardi, tie no velna. Mirklis, viņš uzgaidīs. 2011
|
Leons Briedis | |
Teksts
|
Rīgas doms: tā ir nekad nepabeidzamas domas jau puslīdz noapaļota frāze kura vertikāli paceļas augšup virs teksta grubuļainā bruģakmens ko viscaur izraibinājušas ziņkārīgu garāmgājēju un paretu automašīnu trokšņainās interpunkcijas zīmes
starp brandmūriem laistās debesis kuru atspīdi kā mākoņu melnās tušas pilieni šur tur nokrituši uz pilsētas plati attītā senā nedaudz nodzeltējušā un vietumis padzisušā pergamenta kurā dziļi un cieši ieēdušās rūnas gotiskais raksts
kirilica
neraugoties ne uz ko joprojām valda kaligrāfisks līdzsvars Daugavas abās malās kuras kā neviļas atskaņas sasaista tiltu domuzīmes un salu semikoli ar Pēterbaznīcas izaicinošo izsaukumzīmi vienkārša un nepaplašināta teikuma vidū kura dienasvidū piepeši skaļi iedziedas un kuras pārgalvīgo skanējumu maigi mīkstina Rātslaukuma „ŗ”
šur tur pilsētas juceklīgajā tektonikā ielaužas brīvā panta jūgends pamīšus ar nomaļu paviršo verlibru ko cenšas uzspodrināt postmodernistiski tīšais un šokējošais pašlaik priekšplānā esošais teksturējums
teksts rāmi verd gluži kā ziemeļnieciski atturīga un labsirdīga vulkāna krāteris kurš vēl aizvien pilns karstas un sirsnīgas nebeidzamas sintaktiskās magmas ko pie Bastejkalna tikai šķietami apvalda ārpus kanāla iekavām trekni ieliktais punkts: Brīvības piemineklis
kam iztālis no Esplanādes māj Raiņa apostrofs
(zemsvītras piezīmē pilsētas dakstiņu jumti līdzinās komatiem kurus ielicis spirgts jūras vējš kurš līksmi atsteidzies no līča atnesdams neskaitāmas kuģu jautājumzīmes: viena no tām esmu es ar sapņainu domu rīdzi pierē)
Paskaidrojums. Rīdze – svītra, arī rinda; adījuma (cimda, zeķes) valnis, kurā ieadīta citas krāsas svītra; no šejienes – rīdziņa – neliels strauts vai grāvis, vēlāk – Rīdziņas upe, kas devusi vārdu Rīgai.
|