CARTHAGINEM ESSE DELENDAM

Visi Latvijas okupētāji līdz Ziemeļu karam vairāk vai mazāk spēja pasargāt mūsu zemi no Krievzemes invāzijas, kas bija sākusies vēl pirms krustnešu ierašanās. Tas ir šo okupētāju vēsturiskais nopelns gan latviešu tautas, gan Eiropas priekšā. Diemžēl ordeņbrāļu pēcteči − vācu baroni − neglītā kārtā nodeva Krievijas cara rokās zemi, ko viņu priekšteči bija sīksti aizstāvējuši.

Vents Zvaigzne
<vents.zvaigzne@gmail.com>

 

 

 

Ja pareizi Tevi saprotu, tad visi okupanti ir labi, izņemot krievus. Jaunlatvieši domāja citādi, vairākus gadu desmitus cīnoties par krievu okupācijas padziļināšanos. Manuprāt, lai gan okupācijas atšķiras niansēs, šie sīkumi nav pietiekami, lai jebkuru okupāciju no ļaunumu zonas pārceltu labumos.

Māris Jānis Vasiļevskis
<mahris@myself.com>

 

 

 

Paskaidrošu sīkāk. Pats par sevi nebija labs neviens okupants, bet ikviens no šiem okupantiem vēsturiski bijis labāks nekā Krievzeme/Krievija. Es apzināti izvairos no okupantu jēdziena attiecināšanas uz kādu tautu − vāciešiem, poļiem, lietuviešiem, dāņiem, zviedriem vai krieviem. Tas attiecas tikpat labi uz pagātni, kā uz mūsdienām.

Turklāt nav tā, ka šis vēsturiskais labums būtu saskatāms tikai tagad, ar gadsimtu atstarpi, tam vajadzēja būt labi redzamam arī aizgājušajos gadsimtos. Gan Zelta ordas akceptētie Krievzemes kņazi, gan vēlāk Maskavas lielkņazi pret savas zemes iedzīvotājiem ik pa laikam īstenoja visnežēlīgāko teroru, kas vainagojās ar Ivana Bargā valdīšanas laika otrās puses ārprātu. Eiropas vēsturē ir bijuši arī citi despotiski un prātā jukuši valdnieki, bet nezinu gadījumu, kad šāds valdnieks būtu pilnīgi nopostījis pats savu zemi kā visļaunākais ienaidnieks. Pēc šīm akcijām būtiski cieta krievu tauta, bet daudzas mazākas tautas, kuru vidū bija arī balti un somugri, tika pilnīgi iznīcinātas un asimilētas. Spriežot par vēsturisko labumu, mēs gluži vienkārši varam paskatīties, kas noticis ar tautām šaipus Livonijas ordeņa noturētās robežas un kāds bijis liktenis otrā pusē palikušajām. Vienlaikus šajos gadsimtos tika izstrādāta un pilnveidota Krievijas valstiskuma doktrīna, kas ar transformācijām saglabājusies līdz mūsdienām. Tā postulēja, ka Krievija ir svēta un Dieva izredzēta valsts, vienīgā legālā seno impēriju mantiniece, vienīgā glābjošas un ķecerību nesamaitātas kristietības nesēja pasaulei. Ivans Bargais pasludināja arī to, ka Krievijas monarhs ir vienīgais legālais monarhs pasaulē, kurš nāk no mūžīgas, kopš pasaules radīšanas izredzētas priesteru un valdnieku dinastijas. Visi pārējie Eiropas un citzemju valdnieki salīdzinājumā ar viņu ir zemas izcelsmes ļautiņi un Dieva ieceltās pasaulīgās varas uzurpatori. Ivans ar savām alkohola un slimību sabeigtajām smadzenēm aizgāja pie tēviem, bet viņa mācība palika un turpina dzīvot − ne tikai krievu un nekrievu izcelsmes caros, bet arī Staļinā un Putinā.

Visā pēdējā tūkstošgadē ir bijuši daži mēģinājumi mainīt Krieviju uz labo pusi. Biežāk pieminētais no tiem ir Pētera I reformas, bet jāatceras, ka tās īstenoja cilvēks, kurš līdz kaula smadzenēm pats bija ieaudzis Krievijai raksturīgajā pārvaldes modelī. Valsts būtība no tā maz mainījās, tikai forma kļuva Eiropai pieņemamāka. Stingrajos doktrīnas sargos krievu baznīcas aprindās tas tāpat izraisīja asu pretreakciju, Pēteri apsūdzēja un turpina apsūdzēt dažādās ķecerībās, nodevībās un sātaniskā sazvērestībā pret Krievijas unikālo svētumu. Domājams, šī formas maiņa un gatavība iesaistīt valsts pārveidē eiropiešus arī lika Baltijas vācu muižniekiem pārkāpt pāri vēl samērā nesenai pieredzei un nosliekties par labu Krievijai.

Mazāk zināmas ir tūlīt pēc Ivana Bargā nāves notikušās Borisa Godunova reformas. Izdzīvojis Ivana valdīšanas gadus un vairāk vai mazāk iesaistīts arī ārprātīgā cara noziegumos, viņš kļuva par faktisko valdnieku laikā, kamēr tronī atradās Ivana mazprātīgais dēls Fjodors. Boriss ļoti daudz izdarīja, lai atjaunotu valsti pēc Ivana veiktajiem postījumiem, mēģināja attīstīt saimniecību, cēla pilsētas, pārdomāti uzlaboja iedzīvotāju dzīves līmeni, sūtīja topošās amatpersonas studēt uz ārzemēm. Doktrīnas sargi par to ņurdēja vēl Fjodora laikos, bet īstā cīņa sākās pēc Fjodora nāves, kad Boriss riskēja iesēsties cara tronī. Vairāki neražas gadi, pavēle izsniegt zemniekiem graudus sēklai un maizei no klosteru krājumiem, un tauta pēc „vadošiem norādījumiem” jau uzskatīja Borisu par sātana kalpu, īstenā troņmantnieka slepkavu un dievišķās varas uzurpētāju.

Visbeidzot jāmin 19. gadsimta reformas, kas tieši un pozitīvi skāra arī latviešus. Runa ir par laiku no 1855. līdz 1881. gadam, kad Krievijas tronī atradās Aleksandrs II. Šķiet, tieši viņš visā vēsturē ir viskonsekventāk mēģinājis atteikties no tradicionālās Krievijas doktrīnas un padarīt to par civilizētu valsti. Runa nav tikai par dzimtbūšanas atcelšanu 1861. gadā, bet par daudzām plašām reformām, kas impērijas tautām ļāva brīvāk uzelpot, tikt pie turības un iesaistīties valsts pārvaldē. Arī jaunlatviešu kustība saistāma tieši ar šo 26 gadus ilgo periodu − iespējams, gaišāko, kāds Krievijas vēsturē vispār bijis. Turklāt tā nebija tikai pašu latviešu aktivitāte lielākas brīvības un ekonomiskās attīstības apstākļos, bet gan cara valdības apzināta politika. Rezultāts − 1881. gadā kreisie teroristi cara tētiņu uzsper gaisā tieši laikā (kāda sagadīšanās!), kad viņam uz galda stāv nākamo apjomīgo reformu projekts par Krievijas pāreju uz konstitucionālu monarhiju. Doktrīnas sargi pauž savu sašutumu visos Aleksandra valdīšanas gados un pēc tam viņu jau gluži neslēpti dēvē par „masonu caru”, kurš gājis bojā pats savas nodevības dēļ pret „Svēto Krieviju”. Interesanti, ka vairāki no šiem Ivana Bargā doktrīnas mantiniekiem, kas sludināja pasaules gala tuvošanos kā dzimtbūšanas atcelšanas sekas, Krievijas pareizticīgajā baznīcā pēdējos divdesmit gados pasludināti par svētajiem. Seko „dižā slavofila” Pobedonosceva organizētā reakcija Aleksandra III gara vājuma un alkoholisma pavēnī, seko pārkrievošana un piespiedu pāreja pareizticībā, seko patvaldības uzturēšana visiem spēkiem, līdz pagājušajā gadsimtā valsts nonāk līdz kraham. Arī jaunlatviešu cīņa par „krievu okupācijas padziļināšanos” ir tikai kārtējā nelaimīgā uzticēšanās valstij, kas ilgākā laika posmā negrasās mainīties un arvien atgriežas pie Ivana Bargā standartiem. Aleksandra II monuments vēl arvien slejas Helsinkos, un gidi stāsta pilsētas viesiem, ka Somija apzināti saglabājusi tā Krievijas cara piemiņu, kura politika bijusi somiem labvēlīga.

Rezumēju − es negribu izdarīt nekādus viennozīmīgus secinājumus par krievu tautu. Tas ir liels cilvēku kopums, kurā saplūdinātas kopā daudzu tautu saknes, starp tām ir arī mūsu radinieki balti un kaimiņi somugri. Krieviem ir bijis un arī šodien ir daudz apgaismotu, izglītotu un vienkārši labestīgu cilvēku − no sirdsšķīsti ticīgām večiņām līdz augstskolu profesoriem. Taču tas nemaina manu negatīvo attieksmi pret Krievijas valsti, kas balstās nevis uz savas tautas gribu, bet gan uz tūkstošgadīgu doktrīnu, kuras veidošanā liela nozīme bijusi ārprātīgam maniakam. Un ir vienalga, vai šo doktrīnu turpina uzturēt krieviski pareizticīgi fanātiķi, caurkritis garīdznieks Džugašvili, specdienestu ražojums Putins vai kāds cits. Kamēr šī doktrīna pastāv (un diemžēl to sevī var nēsāt arī iepriekš minētās sirdsšķīstās večiņas un inteliģentie profesori), tikmēr Krievija būs neuzticamākā no sarunu partneriem, bīstamākā no kaimiņiem, ļaunākā no visiem iespējamiem okupantiem.

Vents − Ceterum autem censeo, Carthaginem esse delendam (Bet bez tam es domāju, ka Kartāga jānoposta)

 

 

 

Vau, kāda Krievijas demonizēšana. Man parasti tā uznāk, kad piesitas „aukstā kara” atraugas. :)

(melodija „Mirdzot šķēpiem”)

Mirdzot ieročiem zeltsaules staros,
Dziesmu skaņās, kad viļņojas gaiss,
Pa Kazaņas netīrām ielām
Soļo latviešu pulks drosmīgais.

Ar dziesmām uz kauju tie steidzas,
Ar dziesmām zem lodēm tie trauc,
Par nāvi un briesmām tie smejas,
Tad kad šrapneļi, granātas kauc.

Normunds Vidzinskis
<tas_pats tas.pats@sveiks.lv>

 

 

 

Laipni lūgtum, tāds nu reiz ir mans viedoklis par Krievijas valsti, kuras pēdējo tūkstoš gadu vēsturē „aukstais karš” ir tikai viena epizode. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka arī manas simpātijas pret ebrejiem lielā mērā noteikusi tieši „Krievijas doktrīnas” veidotāju attieksme pret viņiem kā pret galvenajiem Krievijas svētuma grāvējiem. Arī „Cionas gudro protokoli” tika safabricēti tieši Krievijā. Fakts, ka pēdējā gadsimta laikā Krievija savu mērķu īstenošanai nereti izmantojusi tieši ebreju smadzenes, neko daudz nemaina. Kamēr vajadzēs − izmantos, kad nevajadzēs − nošaus, kā darījusi jau daudzkārt. Domā, ka doktrīnā daudz kas mainījies? Pirms vienpadsmit gadiem, kad pie varas jau bija Putins, man bija lieliska iespēja pārliecināties, ka mainījies nav nekas.

Vents

 

 

 

Jā, bet kāds sakars Latvijai ar Krieviju mūsdienās? Mēs tak maksājam savus meslus Rietumiem, lai tie mūs sargā. Un neviens tev neliek mīlēt krievus, bet cilvēcību pret tautas brāļiem (latviešiem) gan vajadzētu uzturēt dzīvu.

Normunds

 

 

 

Ļoti tiešs sakars. Tautu mentalitāte mainās lēnām.Atceros, kaut kur bija rakstīts par 1940. gadu, kad Ulmanim bija jāpieņem smagais lēmums par padošanos PSRS ultimātam. Bija padomnieki, kas viņam stāstīja, ka Krievija esot ļoti pozitīvi mainījusies, ka tā vairs neesot tik zvērīga kā 1919. gadā... Sekoja Baigais gads. Vai, vērojot procesus Krievijā, ir kaut mazākais pamats domāt, ka tagad būtu citādāk?

Tas liek pret Krieviju kā pret valsti izturēties piesardzīgi un distancēti. Bet pret krieviem − tāpat kā pret jebkuriem citiem cilvēkiem. Cilvēciskās īpašības ir pirmajā vietā, tur tautībai maza nozīme.

Rumpis <rumpis.listes@gmail.com>

 

 

 

Nekādi mesli Rietumiem nepaglābs mūs no mums pašiem, ja vēlēsimies atkal atgriezties Krievijas apskāvienos. Šī vēlēšanās pēdējā desmitgadē jūtama aizvien spēcīgāk. Un kādu tieši cilvēcību pret tautasbrāļiem Normunds vēlētos redzēt?

Vents

 

 

 

Īstens latvietis = īstens krievnīdējs. Venta rak­stu darbs tomēr ir ar tendenciozām pazīmēm, piemeklējot un iztulkojot faktus pēc pašizdomātas teorijas vajadzībām. Bet no otras puses, mēs tā īsti nevaram spriest par alternatīviem okupāciju variantiem, lai arī esam visdažādākos piedzīvojuši.

Vilnis Sveiks <vilnis.liste@sveiks.lv>

 

 

 

Vents skaidri un gaiši rakstīja: Es apzināti izvairos no okupantu jēdziena attiecināšanas uz kādu tautu − vāciešiem, poļiem, lietuviešiem, dāņiem, zviedriem vai krieviem.

Vai tiešām piesardzība pret Krievijas valsts politiku ir pielīdzināma krievu kā tautas ienīšanai? Manuprāt, Vents un arī Rumpis pēc tam viennozīmīgi norādīja, ka tās ir divas dažādas lietas.

Edmunds K. <miets38@yahoo.com>

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš