Rīgas pilī un tās apkārtnē, 1939. gada oktobrī

Neimanis: (Balss.) Ir trīsdesmit devītā gada oktobris. Polija ir sakauta un sadalīta, un sīkās karaspēka atliekas kopā ar bēgļiem krusto Latvijas robežu. Ar draudiem zemi okupēt Staļins slepeni piespiež Latviju slēgt līgumu par krievu militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Visa Viduseiropa pēc saules rieta grimst tumsā, turpretī Rīgā nakts uguņi mirdz kā agrāk. Cik neitralitāte var būt skaista! Spilgti izgaismotajā un bagātīgi puķēm rotātajā Universitātes aulā pulcējas latvju inteliģences zieds, lai noklausītos prezidenta Saimniecības un kultūras padomes sēdei veltīto runu.

(Saimniecības un kultūras padomes sēde Universitātes aulā)

Pieteicējs: Un tagad vārds mūsu lielajam Vadonim, prezidentam Dr. Kārlim Ulmanim. Vadoņa kungs – lūdzu. (Ilgstoši aplausi un saucieni: „Lai dzīvo!” Pie mikrofona pienāk Ulmanis)

Ulmanis: Cienījamie kungi un dāmas! Piektā oktobrī parakstīts savstarpējās palīdzības pakts starp mūsu valsti un Padomju Savienību. Man jāsaka, ka pakts – kā tas parasts Padomju Savienības paktos – izceļas ar savu skaidrību un noteiktību, kā arī otras puses interešu atzīšanu un ievērošanu un patiesi ir savstarpējs. Mūsu valsts ir patstāvīga un neatkarīga un brīva iekšējā un ārējā politikā un tāda arī paliks. (Aplausi) Man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes, un ja taisni šinīs dienās šādas baumas tiek iznēsātas, tad visiem ir jāzina, ka tās ir bez pamata un šādu baumu fabricētāji un iznēsātāji dara to šauru aprēķinu dēļ, bet arī uz sava riska, vienalga, kādā valodā šīs baumas top izplatītas. (Aplausi) Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējās vienības šķēlējiem. (Aplausi) Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet, ja pie mums rastos kādi, kas tā domā, tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi. Visgrūtākie brīži ir pārciešami un pārvarami, ja netrūkst ticības, drosmes, izturības, neatlaidības un vienības. (Ilgstoši aplausi un saucieni: „Lai dzīvo!”)

Astoņus mēnešus vēlāk. 1940. gada 17. jūnijā

Neimanis: (Balss) Neparasti siltajam rudenim sekoja aukstākā ziema, kāda jebkad tika pieredzēta. Temperatūra dienām ilgi turējās zem mīnus 30 grādu Celsija. Izsala ābeļu dārzi, un pirmo reizi aizsala Rīgas jūras līcis. Bet līdz ar silto, saulaino pavasari 17. jūnijā Rīgas ielās parādījās tanki ar sarkani krāsoto zvaigzni uz to bruņu torņiem. Pievakarē, pieplakuši radio aparātiem, gandrīz vai aprijām prezidenta uzrunas katru vārdu. (Padomju tanku ķēžu žvadzēšana. Pie mikrofona runā Ulmanis)

Ulmanis: Pilsoņi! Pilsones! Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūkotu ar draudzību ... Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu – pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būtu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu – Padomju Savienību ... Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās. (Padomju virsnieks pārbīda kontrolpaneļa slēdzi – sāk spēlēt viegla mūzika)

Neimanis: (Balss) Starp citu, esmu Oskars Neimanis, Latvijas armijas kapteinis, strādāju kā darbinieks Kara pārvaldē. No savas darba vietas loga vēroju, kā padomju tanki iebrauca Rīgā, okupējot visus stratēģiski svarīgos punktus. Prezidenta radioruna atstāja mani neziņā. Pēc septiņpadsmitā jūnija darbs praktiski manā darba vietā apstājās. Kā parasts, gaidījām instrukcijas no augšas, bet tās nenāca. Nenāca arī nekas no Višinska padomju vēstniecībā sastādītās jaunās Kirchenšteina valdības, tādēļ sitām savu laiku, parakstot rīkojumus, kam nebija nekāda sakara ar valsts drošību, vai vienkārši slaistījāmies. Ar skepsi, kas robežojās ar izmisīgām cerībām, uzņēmu jaunās, Kremļa apstiprinātās Kirchenšteina leļļu valdības deklarāciju, kurā tā uzsvēra, ka lielās Padomju Savienības un Latvijas Republikas draudzība arī uz priekšu būs varens un reāls spēks, kas nodrošinās Latvijas valsts neatkarību. Taču pretēji optimistiskajām valdības deklarācijām par draudzību un sadarbību, savām acīm redzēju, kā kādu rītu padomju tanki aplenca Aizsargu namu un tajā atrodošos aizsargus ar varu atbruņoja. No prezidenta pils nekādas ziņas vairs nenāca, kaut gan ik dienas lasīju Valdības Vēstnesī likumus ar viņa parakstu, kas noārdīja viņa paša izveidoto pārvaldes aparātu. Tā bezdarbībā un bezpalīdzībā pagāja pirmās trīs nedēļas. Piektajā jūlijā, ierodoties darba vietā, uzzināju, ka valdība pieņēmusi likumu par Saeimas vēlēšanām, kurām būtu jānotiek lielā steigā deviņas dienas vēlāk. Dienu pēc tam personisku lietu kārtošanai biju izbraucis uz Jelgavu. Atgriezies vēlu naktī Rīgā, uzzināju, ka esot vairākas reizes meklēts no savas dienesta vietas ļoti steidzamā lietā. Otrā rītā mani sagaidīja tālruņa zvans ...

 

1940. gada 6. jūlijs

(Zvana tālrunis, atbild Neimanis)

Neimanis: Neimanis.

Lūkins: Šeit Lūkins. Zvanu jums steidzamā lietā.

Neimanis: Klausos, pulkveža kungs.

Lūkins: Runāšu īsi. Ar valsts prezidenta pavēli nupat mirušā Bebra vietā esat iecelts par pils komandantu.

Neimanis: Par ko?

Lūkins: Vai jums kādi iebildumi?

Neimanis: Es nezinu, ko atbildēt. Kāpēc tieši mani?

Lūkins: Jūs taču bijāt viens no kandidātiem.

Neimanis: Bet tas jau bija sen – pirms piecpadsmit gadiem...

Lūkins: Tagad jūsu kārta.

Neimanis: Ar kuru datumu?

Lūkins: Ar šodienu! Nekavējoties!

Neimanis: Man vēl šis tas kārtojams.

Lūkins: To atlieciet uz vēlāku laiku.

Neimanis: Kāpēc tāda steiga? Jaunā valdība sastādīta, demokrātiskās Saeimas vēlēšanas izsludinātas, pēc visām demonstrācijām un kautiņiem ap pili pilsētā valda miers un klusums.

Lūkins: Klusums gan. Kad atnāksiet, tad redzēsiet. Un esiet uzmanīgāks ar savu sarkasmu.

Neimanis: (Balss) Nekavējoties, kā pavēlēts, devos uz pili. No tālienes, likās, nekas nebija mainījies. Pils tornī tāpat kā agrāk plīvoja prezidenta standarts. Tikai tuvāk pienākot ievēroju, ka ap pili mētājas cilvēki civilā ar sarkanu lentu uz piedurknes ar burtiem „PD”. Ejot iekšā, pamanīju, ka pils pirmā stāva logi bija aizrestoti ar dzeloņdrātīm. Dzeloņdrāšu režģu tinumi aizsprostoja arī ieejas. Pretēji šai neglītajai ainai, iekšiene izskatījās diža un uzkopta, kā to agrāk biju redzējis. Ejot caur mūžību dvesošajām viduslaiku velvēm, radās ilūzija, ka viss ir kārtībā un nekas nav mainījies, izņemot, ka šur tur pavīdēja kāds civilists ar sarkanu lenti uz rokas. Prezidenta kabineta priekšistabā mani sagaidīja adjutants Lūkins.

Lūkins: Cerēju gan jūs satikt labākos laikos. Prezidents jau ilgāku laiku aizņemts – jums būs jāpagaida. It kā šķirsta papīrus, bet viņa domas ir citur. Ja jau nu šeit reiz esam, apsveicu jūs ar iecelšanu jaunajā amatā.

Neimanis: Paldies! Citos apstākļos tas būtu mani vairāk iepriecinājis.

Lūkins: Mēs šeit dzīvojam kā murdā. Būtu labi dzirdēt kāda cilvēka domas, kas nāk no lielās pasaules.

Neimanis: Pats labi zināt, ka mums, armijas cilvēkiem, neviens nekā nestāsta.

Lūkins: Nu, kaut ko dzirdējis jau esat – vismaz baumu līmenī.

Neimanis: Mans kaimiņš ir vecais Apgabaltiesas prokurors.

Lūkins: Mūsu cilvēks?

Neimanis: Jā, zemsavietis. Viņš ir pārliecināts, ka mums būs iekšēja neatkarība, nu tāds kā protektorāts – kā Ārējai Mongolijai. Un laba zīme esot, ka jaunajā valdībā esot labi ja viens atklāts komunists. Vai tas jums skan naivi?

Lūkins: Par nožēlošanu, arī prezidents tā domā.

Neimanis: Un jūs pats?

Lūkins: Šobrīd mans darbs nav domāt, bet izpildīt prezidenta pavēles. Atvainojiet, ka izklausos kā ciniķis, bet laikam – pretēji vienam otram – esmu pesimists ... Jūs taču esat dzirdējis, ka čeka apcietinājusi Nacionālā saraksta kandidātus ar Balodi priekšgalā.

Neimanis: Kaut ko tādu jau dzirdēju.

Lūkins: Nu tādēļ...

(No prezidenta kabineta izsteidzas sūtnis Kociņš, aizskrien ne no viena neatvadījies)

Lūkins: (Ironiski) Diezin kādas jaunas Ījaba vēstis viņš no Maskavas atnesis?... Tagad varat iet iekšā.

(Lūkins, Neimanis ieiet prezidenta kabinetā, viņus sagaida Ulmanis, sekretārs Rudums; Ulmanis pieceļas no galda un sarokojas ar Neimani.)

Ulmanis: Jūsu seja man liekas pazīstama.

Neimanis: Taisnība, prezidenta kungs! Esmu vairākkārt piedalījies jūsu pieņemšanās pilī un kā skautu organizācijas goda šefs esmu saņēmis no jums goda zīmi – ugunskrustu.

Ulmanis: Man jau tā likās. Tie bija labi laiki... Nu piesēdieties, lūdzu. Gribu par jums ko vairāk uzzināt. Jūsu vecāki?

Neimanis: Prezidenta kungs! Vectēvs un mans tēvs – par abiem kopā 80 gadus bija skolotāji Piltenē.

Ulmanis: Piltene. Arī es tur esmu bijis, runājis. Skaista, vēsturiska pilsēta ... Cilvēki, kuri strādā uz laukiem, manai sirdij ir vistuvākie. Zemnieks, ziniet Neimani, paaudžu paaudzēs ir mūsu mūžīgās Latvijas avots – pamats, sakne, celms, spēks un sargs. Pateicoties viņiem, es esmu optimists – diezgan drošs, ka mums izdosies saglābt no krieviem labu tiesu no mūsu ziedu laiku valdības – ja to par tādu varētu saukt... Kā tas arī nebūtu, man jūs ieteica jaunais armijas komandieris Kļaviņš. Un mans sekretārs domā tāpat.

Neimanis: Paldies, prezidenta kungs, par man dāvāto uzticību. Ticiet man, ka savus dienesta pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas.

Ulmanis: Par to es nešaubos. (Iegrimst domās) ... Nu, un kāds noskaņojums tautā, armijā?

Neimanis: (Pieņem pamatstāju). Prezidenta kungs! Armija skumst par Latvijas bēdīgo likteni un uz pirmo jūsu aicinājumu ir gatava cīnīties un mirt par mūsu neatkarību.

Ulmanis: Par to es biju pārliecināts, bet vai tad man bija tiesības riskēt ar mūsu kareivju dzīvībām? Vecās valstis nevar pasargāt savu neatkarību un iet bojā. Ko tad mēs – mazā Latvija. Tas vēstures gājiens... Lai nu paliek... Tagad mana galvenā vēlēšanās: tas varbūt arī bija galvenais iemesls, kāpēc es jūs tik ātri izsaucu. Kad stādāties priekšā kara ministram un armijas komandierim, lūdziet, lai viņi atbrīvo pili no šiem nezināmiem cilvēkiem ar sarkano lenti. Es jau pamēģināju, bet viņi mani neklausa... Tad nu, Neimani, labas sekmes turpmākajā darbā.

Neimanis: Paldies, prezidenta kungs! (Neimanis iziet no kabineta priekšistabā)

Lūkins: Nu! Kāds jums palika iespaids?

Neimanis: Es droši vien dziļi maldos, bet man šķiet, ka prezidents vēl nav aptvēris visā asumā sava paša stāvokļa nopietnību.

Lūkins: Vai es jums to neteicu. Katru rītu viņš astoņos nosēžas pie sava darba galda, kā to darījis gadiem ilgi, un paraksta tam priekšā noliktos papīrus. Mēs esam izolēti no ārējās pasaules. Neviens mūs vairs neapmeklē, nemaz jau nerunājot par viņa paša agrāk iecelto valdību. Laikam jau baidās... Vadonis pieprasa jaunās valdības sēžu protokolus, pat piedāvājas palīdzēt ar jauno likumu noformēšanu, bet tie viņu apkaunojošā kārtā pilnīgi ignorē, ja neskaita piesūtītos dekrētus atkal par kādas organizācijas likvidāciju.

Neimanis: Un prezidents tos paraksta?

Lūkins: Kā viens no pirmajiem pienāca dekrēts par viņa paša Aizsargu organizācijas likvidāciju.

Neimanis: Un viņš to parakstīja?

Lūkins: Jūs patiešām gribat zināt? (Pauze)... Bet tagad par tiem lentainiem... Tiem uzdota pils ārējā apsardzība – uzdevums, ko pats prezidents agrāk bija uzdevis Politiskai pārvaldei.

Neimanis: Kas tagad atkožas?

Lūkins: Var skatīties arī tā... Šos cilvēkus komandē kāds bijušais, reiz par zādzību notiesātais futbolists, tagad Politiskās pārvaldes aģents – vārdā Marģers.

Neimanis: Komunists?

Lūkins: Drīzāk oportūnists bez izglītības. Es jums stādīšu viņu priekšā.

Neimanis: Ja jūs piekrītat – atliksim to uz vēlāku laiku – pēc tam, kad būšu redzējis kara ministru. Tagad – pils iekšējā apsardze?

Lūkins: Štāba bataljona vīri – valstiski noskaņoti. Par tiem varat būt pilnīgi drošs.

Neimanis: Tālāk... Kad nācu iekšā, nevarēju neievērot ar dzeloņdrātīm aizpītos logus.

Lūkins: Kauna traips. Tos aizžogot ieteica Politiskā pārvalde pēc tam, kad pret prezidentu noskaņots pūlis, brēkdams: „Tiesāsim Ulmani”, draudēja ielauzties pilī. Un, ja sarkanarmieši nebūtu nākuši palīgā tos izklīdināt...

Neimanis: Aizžogi ir taktiski nepareizi – posteņu aizmugurē. Ja jums nekas nav pretī, es pavēlēšu tos noņemt.

Lūkins: Sen jau vajadzēja... Un vēl kaut kas. Pirms aizejat, reglaments paredz, ka pirms komandas pārņemšanas jums jāstādās priekšā mūsu ģenerāļiem – Dambītim un Kļaviņam.

Neimanis: Ne pirms būšu iepazinies ar pils aizsardzības sistēmu. Domāju, ka tas varētu notikt ne ātrāk kā rīt vai parīt.

 

1940. gada 8. jūlijs

Neimanis: (Balss) Man pagāja divas dienas, lai iepazītos ar pils aizsardzības sistēmu, tādēļ tikai astotajā jūlijā ierados Kara ministrijā, kur mani sagaidīja pulkvedis Osis. Lūdzu viņu pieteikt mani jaunajam Kirchenšteina ieceltajam kara ministram ģenerālim Dambītim. Tā kā ārā bija karsta diena, atradu to sēžam pie galda kreklā bez kaklasaites – acīmredzams reglamenta pārkāpums.

(Kara ministra kabinets. Pie galda sēž kara ministrs Dambītis, kreklā, bez kaklasaites)

Neimanis: (Pamatstājā) Ministra kungs! Atļaujiet ziņot, ka esmu pārņēmis pils komandanta posteni. Pilī viss kārtībā, prezidenta iekšējā apsardze pastiprināta, morāle apsardzē augsta.

Dambītis: Ak tā, Neimani. Tad nu jūs esat tas Kļaviņa cilvēks... Nuja, Ruduma kungs arī jūs ieteica... Nu, pastāstiet, ko šobrīd dara un domā Ulmanis?

Neimanis: To atbildēt nav manā kompetencē, bet kā jaunais pils komandants prezidenta vārdā lūdzu jūs atbrīvot pili no traucējošiem Politiskās pārvaldes ļaudīm.

Dambītis: Nedomāju, ka tas ir iespējams, jo Ulmanis pats ir pie tā vainīgs, liekot Politiskai pārvaldei sevi apsargāt. Tagad tikai iepriekšējos apmainījuši jaunie uzticības ļaudis... Teikšu jums atklāti – kaut gan man nekādu sevišķu instrukciju no krieviem nav, taču no savas puses gribu jūs brīdināt būt uzmanīgam, lai Ulmanis kādu dienu neaizbēgtu.

Neimanis: Vai tas nozīmētu, ka prezidents ir jau uzskatāms par apcietinātu? Ja tā, tad es lūgtu mani no šī uzdevuma atbrīvot, jo līdz šim neesmu bijis cietuma uzraugs un nebūšu tāds arī nākotnē!

Dambītis: Taču nē, nē! Nav arestēts! Bet saprotiet, Neimani, ka gadījumā, ja prezidents aizbēgtu, tad mūs abus tā... (Zīmīgi novelk riņķi sev ap kaklu) To, Neimani, atcerieties!

Neimanis: Ministra kungs! Man vēl pieteikts apmeklējums armijas komandierim. Vai varu iet?

Dambītis: Ejiet, ejiet vien. Un, pirms ko drastisku iesākat, atcerieties, kam mēs šodien kalpojam.

Neimanis: (Balss) Es pēkšņi izjutu pretīgumu pret šo cilvēku, kurš visā savas dzīves laikā bija ieņēmis augstus amatus un baudījis Vadoņa labvēlību, tagad pēkšņi bija kļuvis tik iztapīgs okupācijas varai.

(Armijas komandiera kabinets. Pie galda sēž ģenerālis Kļaviņš pilnā Latvijas armijas uniformā.)

Neimanis: (Pamatstājā) Paldies, ģenerāļa kungs, par man veltīto uzticību, rekomendējot mani pils komandanta amatam.

Kļaviņš: Man prieks, ka prezidents bija mierā ar manu ieteikumu. Tikai lūdzu atvainojiet, ka līdz iecelšanai neesat automātiski paaugstināts nākošajā dienesta pakāpē. Bet saprotiet – tas notika lielā steigā. Kā nekā, šo kļūdu izlabosim rīt ar prezidenta pavēli.

Neimanis: Paldies! Bet mana nāciena galvenais iemesls bija prezidenta lūgums atbrīvot pili no Politiskās pārvaldes apsardzes.

Kļaviņš: Nav jau labi, ka šie svešie ļaudis blandās pa pils iekšieni. Esmu jau par to runājis ar iekšlietu ministru. Pavisam atsaukt atsakās. Bet samazināšot gan par dažiem.

Neimanis: Saprotu! Jums vēl kādas instrukcijas man?

Kļaviņš: Kādas tur vispār instrukcijas. Jūs esat tieši padots prezidentam, un kā tādu es jūs lūdzu viņu respektēt.

Neimanis: Pirms aizeju... tā ir delikāta lieta... pirms aizeju, man lika pateikt, ka prezidents nožēlo jūsu atlaišanu no darba pēc 15. maija notikumiem.

Kļaviņš: (Pasmaida) Jā, to jau es zināju. Toreiz, tāpat kā tagad, mani apmētāja ar dubļiem, bet, uzņemdamies pašreiz, šajā drūmajā laikā mūsu vēl atlikušās nacionālās armijas komandiera pienākumus, esmu vadījies tikai no vienas vienīgas vēlēšanās – saglabāt mūsu armiju no galīga sabrukuma un atvairīt varbūtību, ka mūsu karavīrus varētu aizsūtīt tālu ārpus Latvijas... Cilvēki ir ļauni, visur redz tikai to sliktāko, bet (uzsit sev pa krūtīm), kā te sāp, to neviens nezin un tas arī nav nevienam jāzina. (Pieceļas un sniedz roku atvadoties)

Neimanis: Ģenerāļa kungs! Jūs esat īsts patriots. Man tikai žēl, ka prezidents tā...

(Neimanis atgriežas pilī, prezidenta kabineta priekšistabā.)

Neimanis: (Balss) Aizejot man kļuva žēl šī brīnišķīgā cilvēka, kurš tik neliekuļoti mīlēja mūsu nacionālo armiju un, uzņemdamies armijas komandēšanu, bija uzvēlis uz saviem pleciem pārāk smagu nastu.

Lūkins: Nu, izrunājāties ar kara ministru?

Neimanis: Šo pretīgo cilvēku, kurš ieņēmis augstus amatus, visus šos gadus ir baudījis prezidenta labvēlību, pat aizstājis to dažādās svinībās.

Lūkins: Dambītis, cik tālu vien varu atcerēties, ir bijis karjerists, kurš gatavs iztapt visām varām.

Neimanis: Grūti iedomāties, ka prezidents to viņā agrāk nesaskatīja.

Lūkins: Katram no mums ir savi vājie punkti. Un nav jau tik viegli atšķirt lišķi no īsta drauga. Klīst runas, ka pat Vadoņa paša ieceltais galvenais prokurors piedāvājot čekai savus pakalpojumus.

Neimanis: Karčevskis?

Lūkins: Tas pats, bet nu mēs nobraucam sāņus. Jūs runājāt ar?...

Neimanis: Un tad es runāju ar ģenerāli Kļaviņu...

Lūkins: Es zinu, ko gribat teikt. Kļaviņš ir brīnišķīgs cilvēks, goda vīrs, dziļš patriots, bet slikts diplomāts. Es ceru, jūs saprotiet, ka Vadonis nekādi nevarēja paturēt amatā cilvēku, kurš publiski neapsveica 15. maija pārmaiņas. Viss, ko viņam būtu vajadzējis darīt, bija piesūtīt to mazāko apsveikuma rakstiņu, un viss būtu bijis kārtībā. Vai nu tu esi lojāls saimniekam, jeb tu... Lai nu paliek vēsture. Tagad klausieties. Mūsu Politiskās pārvaldes ieliktenis Marģers kļūst arvien nemierīgāks. Viņš baidās, ka prezidents varētu aizbēgt, un tādēļ ļauj saviem vīriem klejot pa visu pili. Jums kā pils komandantam...

Neimanis: Tas nu vienreiz jāizbeidz! Pils iekštelpas drīkst kontrolēt tikai mūsu karavīri. (Zvana pa tālruni) Grandavs? Šeit Neimanis! Lūdzu jūs paziņot visiem pils darbiniekiem, ka, sākot ar rītdienu, būs derīgas tikai caurlaides ar manu parakstu un zīmogu... Jā, līdz rītdienai!... Un savāciet no viņiem arī nepieciešamās fotogrāfijas. (Uzkar klausuli, uz Lūkinu) Tas nu tagad nokārtots, lai jūsu Marģers nebāž savu degunu, kur viņam nepiederas. (Neimanis ieiet vestibilā, kur pie galda sēž Marģers. Uz rakstāmgalda šķīvis ar ēdiena atliekām)

Neimanis: Atvainojiet, ka iztraucēju jūs jūsu maltītē, bet atļaujos jums aizrādīt, ka pilī tam ir attiecīgas ēdamtelpas.

Marģers: Jums vajadzēja sevi iepriekš pieteikt, nevis drāzties iekšā.

Neimanis: Kā jaunais pils komandants es gribētu zināt, kas ir šeit jūsu amats un uz kāda pamata esat okupējis manas dienesta telpas?!

Marģers: (Pasviež papīru) Skatieties, ja neticat! Ar Politiskās pārvaldes priekšnieka Latkovska rīkojumu man uzticēta pils ārējā apsardzība. Manā rīcībā ir 40 cilvēki, un tie man kaut kur ir jāizvieto.

Neimanis: Kā komandants es pastāvu uz to, ka jūsu vīriem šīs telpas jāatstāj!

Marģers: Un es atkal pastāvu, ka mani vīri nevar palikt uz ielas!

Neimanis: Esmu par to padomājis. Jums visiem iekārtošu telpas ārējās apsardzes mājā un jums pašam vestibilā.

Marģers: Bet tad jau man vajadzēs caurlaidi, lai tiktu pilī?

Neimanis: Ja prezidents piekritīs – to dabūsit!

Marģers: Un mani ļaudis?

Neimanis: Jūsu ļaudis tagad bez kaut kādas vajadzības blandās pa pils pagalmu un dārzu, satraucot sargposteņus. Un ja nu kāda posteņa sargkareivis naktī vienu no jūsu ļaudīm nošauj, kas tad par to atbildēs?

Marģers: Tad mums abiem galvas nost! Es tūlīt runāšu ar saviem ļaudīm. (Aiziet)

Neimanis: (Zvana pa tālruni) Pilsētas komandants?... Lūdzu atsūtīt man vadu kareivju, kas noārdītu neglītās dzeloņdrātis ap pili... Jā, daru to uz savas galvas... Jā... Pils drošību nosaku es, ne Politiskā pārvalde. (Uzkar)

1940. gada 9. jūlijs

Neimanis: (Balss) Kad ierados no rīta pilī, mājas pārvaldnieks Lācis man ziņoja, ka visi mani vakardienas rīkojumi izpildīti, komandanta dienesta telpas sakārtotas, bet Marģers ar saviem ļaudīm jau vakar pievakarē galīgi izvācies no pils iekšējā rajona.

(Rīts, prezidenta kabineta priekšistabā sēž Lūkins, ierodas Neimanis)

Lūkins: Prezidents vēlas jūs redzēt.

Neimanis: Kādā lietā?

Lūkins: Laikam personīgā. (Neimanis ieiet prezidenta kabinetā, priekšā sēž prezidents, Rudums.)

Ulmanis: Pa logu redzēju jūs nākam. Es jau savam sekretāram jautāju, vai jūs esat atbildīgs pie tā, ka šodien pils dārzā neredzu vairs nevienu no palīgdienesta vīriem?

Neimanis: Prezidenta kungs! Es nokārtoju, ka uz priekšu nevienu bez atļaujas pilī neielaidīs.

Ulmanis: (Pieceļas, sniedz roku) Ar šo, komandant, jūs esat man izdarījis lielu pakalpojumu, par ko esmu jums līdz sirds dziļumiem pateicīgs. Redziet, ko nevarēja panākt ne kara ministrs, ne armijas komandieris, to panācāt jūs ar mazu kara viltību.

Neimanis: Paldies, prezidenta kungs! Bet tagad man vajadzīgs jūsu lēmums, vai piešķirsim Marģeram caurlaidi vai ne?

Ulmanis: Noteikti piešķiriet. Arī iepriekšējais Politiskās pārvaldes priekšnieks dzīvoja pilī un pat te gulēja. Ja mēs tagad viņam to liegtu, tas varētu aiziet līdz krieviem un radīt politiskus sarežģījumus. Višinskis to varētu iztulkot kā draudzības līguma sabotēšanu, un tā ir viena lieta, ko mēs nedrīkstam darīt. Man jau tā pienāk sūdzības par ieroču nobēdzināšanu, slepenu pretestību. Neprašas!... To gan, Neimani, atceraties: ja mēs labi neuzvedīsimies, tad zemi pārvaldīs krievu armija. (Aiziet pie loga) Labi gan, ka likāt noņemt dzeloņdrātis no logiem. Jutos gandrīz vai kā cietumā. Un pilnīgi bez kādas vajadzības... (Ienāk Lūkins)

Lūkins: Prezidenta kungs! Ģenerālis Dambītis un ģenerālis Kļaviņš!

Ulmanis: (Uz Neimani) Komandant, nepazūdiet. Man priekš jums patīkams pārsteigums. (Ierodas Dambītis un Kļaviņš. Neimanis, Lūkins iziet priekšistabā)

Neimanis: Es tagad došos savā apgaitā. Ja prezidents gadījumā mani meklē, tad būšu...

Lūkins: Labāk pagaidiet, kamēr tie abi aiziet.

Neimanis: Vai kaut kas svarīgs, par ko es nebūtu informēts?

Lūkins: Pēc brīža pats redzēsiet.

Neimanis: Es domāju par šo negaidīto abu ģenerāļu apciemojumu. Vai tam būtu kāds sakars ar valsts drošību, pārmaiņām armijā?

Lūkins: Kādu drošību? Jau ar pagājušo mēnesi visas mūsu armijas kustības nosaka sarkanā armija.

Neimanis: Bet Dambītis taču...

Lūkins: Dambītis tikai izpilda krievu pavēles – kā jau prezidents pavēlēja – precīzi un nekavējoties.

Neimanis: Ja nu tiešām tik slikti ir kā jūs to nostādiet – vai atļausiet man personisku jautājumu?

Lūkins: Savas ģimenes lietas...

Neimanis: Es nedomāju jūsu ģimenes lietas... Ņemot vērā to, ko nupat teicāt... Es jums tagad jautāšu tieši: vai nenožēlojat, ka laicīgi neaizbēgāt uz rietumiem tad, kad vēl to varēja?...

Lūkins: Un pārkāpt prezidenta pavēli – palikt savā vietā? Kā karavīrs esmu devis zvērestu valstij un prezidentam. Gudri vai muļķīgi – man mācīja, ka zvērests jāpilda. Es laikam nevarētu kā citi kolēģi, kas repatriējās kopā ar vāciešiem un pārgāja to dienestā... Piedodiet, ka runāju kā no tribīnes... Bet tagad es jums jautāšu to pašu.

Neimanis: Kā pats labi zināt, mums taču ar prezidenta rīkojumu tika atņemtas ārzemju pases – tā, redziet, šī iespēja nekad nepacēlās. Bet, ja varētu, es nezinu, kā būtu rīkojies...

Lūkins: Diplomāts. Bet es jums to nepārmetu. (Zvana tālrunis, Lūkins atbild)

Lūkins: Atvainojiet, bet prezidents vēlas ar mani... (Ieiet prezidenta kabinetā, priekšistabā ienāk Marģers)

Marģers: Man jums būtu jautājums.

Neimanis: Atbildēšu, ja nav personisks.

Marģers: Negribētu jaukties tur, kur man nepiedienas... Nu, tikai tā – starp citu – gribētu zināt, kurš jūs rekomendēja pils komandanta amatam.

Neimanis: Tas atkarīgs no tā, vai šo informāciju gribat jūs vai jūsu priekšniecība.

Marģers: Protams. Tikai pats, personīgi.

Neimanis: Tādā gadījumā man žēl, ka nevaru jūsu ziņkārību apmierināt, jo tas – kā to mēdz palaikam teikt — ir izgudrotāja noslēpums.

Marģers: Es jau tikai tā... nedomājiet, ka būtu to kādam ziņojis...

Neimanis: Par to esmu pārliecināts. (Marģers aiziet. No prezidenta kabineta iznāk Dambītis un Kļaviņš. Kļaviņš atvadās. Dambītis aiziet neatvadījies. Ulmanis paver durvis)

Ulmanis: Neimani, nāciet iekšā. (Neimanis ieiet Ulmaņa kabinetā)

Ulmanis: Speciāli šim gadījumam uzaicināju Dambīti un Kļaviņu. Tagad man ir arī kaut kas priekš jums. Lūkin, esiet tik labs un atnesiet. (Lūkins atnes pulkvežleitnanta zīmotnes un iedod prezidentam)

Ulmanis: Es nupat parakstīju pavēli armijai un flotei par jūsu paaugstināšanu nākamajā dienesta pakāpē. Man ir tas gods būt pirmajam, lai jūs apsveiktu. (Pasniedz zīmotnes un paspiež roku) Man laikam, kā vienmēr, ir laimīga roka būt pirmajam...

Lūkins: Atļaujiet arī man jūs apsveikt ar jauno dienesta pakāpi. Žēl tikai, ka nevaram to apslacīt ar glāzi šampanieša, kā tas pienāktos. Bet ceru, ka to varēsim izdarīt, kad šie nenoteiktie laiki pavērsīsies mums par labu.

Neimanis: Pulkvedi, es arī ceru.

Neimanis: (Balss) Atstājot kabinetu, mani pārņēma nereāla sajūta it kā starplaikā nekas nebūtu noticis, it kā Latvija būtu neatkarīga un brīva, it kā pēdējais mēnesis būtu bijis tikai tāds murgs, no kura prezidenta rokas spiediens mani tagad ir atmodinājis. Jo vai tad dzīve šeit neritēja kā agrāk? Kārtējās pavēles armijai un flotei tika izdotas kā vienmēr, virsnieki paaugstināti, ordeņi piešķirti. Varbūt tā lieta nemaz tik ļauna nebija, bet tomēr...

 

1940. gada 10. jūlijs

Neimanis: (Balss) Dzīve pilī bija kļuvusi klusa un mierīga, pat par daudz vienmuļīga valsts prezidenta rezidencei. Ar Marģera komandas izvākšanu no pils iekšpuses pagalmā valdīja pilnīgs klusums, kuru tikai brīžiem pārtrauca vēja nestās strūklakas straumes iešļakstēšanās uz saulē siltajiem akmeņiem. Nelielas pārmaiņas un dzīvību pils vienmuļīgajā ikdienā ienesa vienīgi ar militāro ceremoniju saistītā pils sardzes maiņa. Ejot savā apgaitā, pilnīgi nejauši caur atvērto gaiteņa logu sadzirdēju minam manu vārdu. (Ulmanis, Rudums baro baseinā zivis)

Ulmanis: Kāds miers.

Rudums: Kopš Marģers izvācis savu bandu, man ir brīžiem tāda sajūta, it kā nekas nebūtu starplaikā noticis.

Ulmanis: Par to visu mums jāpateicas Neimanim. Kamēr viņi maisījās te pa vidu, man vienkārši riebās nākt ārā... Kā parasts, vakar pa logu noskatījos sardzes maiņu. Es nezinu, Rudum, vai jūs domājat tāpat... Tikai tagad, kā nekad agrāk, ievēroju mūsu karavīru brašos augumus un nevainojamo stāju, skaistos ietērpus. Tie darītu godu jebkurai starptautiskai parādei.

Rudums: Tā ir jūsu gvarde. Jūs viņus izaudzinājāt.

Ulmanis: Ne jau es, Rudum – tā mūsu tauta... Un ziniet, kas mani manā dzīves laikā visvairāk aizkustināja? Tas bija zemnieku zvērests MAN Rēzeknes pļaujas svētkos. Lāgā neatceros, kurā gadā tas bija.

Rudums: Vai nebija trīsdesmit sestajā?

Ulmanis: Neliekas, ka tik sen, bet laikam jau... Katru reizi, kad ir grūti vai rodas kādi sarežģījumi, man sirdī atskan viņu vārdi: Lai Dievs un visas šīs dienas simts tūkstošu saime ... saime, saime ... Jūs nevarat iedomāties, kā visu šo pēdējo dienu notikumi ir skāruši manu atmiņu...

Rudums: Mans Vadoni! Jūsu atmiņa ir labāka nekā jebkuram no mums. Esmu dzirdējis ministru kabinetā ar skaudību pārrunājam, ka jūs atceraties katra jūsu rīkojuma vissīkāko detaļu.

Ulmanis: Ne vairs... Jā, pareizi... Lai Dievs un visas šīs dienas simts tūkstošu svētku saime ir liecinieks tam, ka nemūžam neirs tautas Vadoņa sietās saites starp latviešu zemnieku un viņa zemi, ka nesatricināma un nesalaužama būs visas tautas vienība un uzticība Vadonim.

Rudums: Tas ir jums, mans Vadoni. Kad tauta kādu mīl, viņas pienākums ir izteikt sevi caur jums. Jūs esat tās iemiesojums.

Ulmanis: Dažbrīd man uzmācas doma, ka es esmu viņu pievīlis.

Rudums: Mans Vadoni. Jūs esat mūsu tauta. Ja jūtaties pievilts, tad tauta ir tā, kas jūs pievīlusi – ne otrādi.

Ulmanis: Rudum! Tā nerunājiet! Kaut arī tā būtu patiesība. (Noliecas pār baseinu) Padodiet man turziņu. (Baro zivis) Kas tas?! Redziet, tur viena zivs tikpat kā nekustas ... un tur atkal otra.

Rudums: Es gan neko sevišķu neredzu.

Ulmanis: Nē, nē, skatieties tieši tur.

Rudums: Varbūt, ka guļ?

Ulmanis: Nē, nē! Tā viena sagriezusies gandrīz uz sāniem. Esmu jaunībā makšķerējis – es zinu... Un tā – tik ne jau ar vēderu gaisā. Un citas arī neēd kā agrāk.

Rudums: Jāliek pārbaudīt filtrācijas sistēmu un svaigā ūdens pievadu.

Ulmanis: To gan izdariet tūlīt, nekavējoties, pirms kas ļaunāks notiek. Un ja kāds tūļājas, sakiet, ka ar prezidenta pavēli.

Rudums: Saimniecības vadītājs šodien nav pilī, bet tiklīdz viņš ieradīsies...

Ulmanis: Un pie tās pašas reizes lieciet baseinu iztīrīt. Netīrība ārzemju viesiem varētu atstāt sliktu iespaidu.

Rudums: Ja jau reiz runājam par viesiem... Marģers, kuram acīmredzot sakari ar krievu vēstniecību, man deva mājienu, it kā rīt jums būtu pieteikts Višinska apmeklējums.

Ulmanis: Es zinu, ko domājat. Man iekšā vārās tāpat kā jums par šādu apzināti nicīgu izturēšanos.

Rudums: Kad Višinskis ierodas, varētu jau viņam pateikt, ka prezidentam nekas par to nav zināms un lai sūtniecība pieteic viņu oficiāli, kā tas diplomātiskās attiecībās ar valsts galvu ir pieņemts.

Ulmanis: Atpakaļ gan viņu nesūtiet! Krieviem būs atkal iemesls atspēlēties, kas tikai saasinātu attiecības. Vai jūs tā nedomājat, Rudum? Atriebības vietā pavēliet izslaucīt pagalmu un parūpējieties, lai sardzes uniformas būtu tīras un šineļu priekšas izgludinātas... Mums tam kungam jāparāda, ka, neskatoties uz pārmaiņām, pilī viss ir kārtībā un prezidenta dzīve rit tikpat normāli kā agrāk. To redzot, krieviem radīsies respekts pret mūsu tautu, un viņi atstās vismaz daļu no mūsu neatkarības ieguvumiem.

Rudums: Jūsu tumšā ketaveja, ar ko pieņemat ārzemju diplomātus, ir pašlaik pie tīrītāja.

Ulmanis: To gan ne! Višinskis jau nav akreditēts diplomāts. To pašu uzvalku, ko velku ministru kabineta sēdēs. Lai redz, ka prezidents nopietni strādā un tur valsts grožus stingri savās rokās... (Rudums vilcinās) Neesiet nu, Rudum, tūlīt pesimists. Mēs nevaram ignorēt faktu, ka Maskava skatās labvēlīgi uz mūsu valdīšanu un politiskām pārmaiņām... To trīsdesmit ceturtajā gadā uzsvēra Staļins un tagad to pašu viņa pilnvarotais. Neaizmirstiet, ka Višinskis mūsu pēdējā sarunā atkārtoti atgādināja, ka es personīgi esot Maskavā lielākā cieņā nekā jebkurš cits valdības galva. Protams, katram ir skaidrs, ka tas ir pārspīlēts, bet kaut kāds pamats jau viņa teiktajam bija, un man nav iemesla viņam neticēt.

 

1940. gada 14. jūlijs

Neimanis: (Balss) Tā klusumā un izolācijā pagāja nākamās četras dienas. Saeimas vēlēšanu laikā biju aizbraucis pie savas ģimenes uz Cēsīm... Tur, tāpat kā citur, vēlēšanu punkti izgreznoti Latvijas karogiem. Cilvēki nopietnām sejām nāca un ātri gāja. Rindu nebija. Nebija arī ko kavēties. Saraksts bija tikai viens. To pašu ātri salocīja un iemeta kastē. Atbraucis atpakaļ Rīgā, tūlīt devos uz pili. Kabineta priekštelpā mani, kā vienmēr, sagaidīja Lūkins, tikai šoreiz viņš šķita esam vairāk uztraukts kā parasti. (Priekštelpā Lūkins, ienāk Neimanis)

Lūkins: Es jau vairākkārtīgi mēģināju jūs sazvanīt.

Neimanis: Atvainojiet, ka esmu pavēlu, bet kā zināt, Saeimas vēlēšanas... Jūs jau nobalsojāt?

Lūkins: Par šo Maskavā inscenēto farsu. (Pauze) Jā, es nobalsoju. Bet tikai, lai prezidentam nerastos nepatikšanas, ka mēs te atklāti demonstrējam pret jauno valdību.

Neimanis: Kopā ar prezidentu?

Lūkins: Nujā, jūs jau šeit nebijāt... prezidentam pēc Višinska apciemojuma pagājušo nakti piemetās sirds vājums. Bijām spiesti izsaukt ārstu Miķelsonu. Viņam noteica gultas režīmu un pilnīgu mieru uz dažām dienām. Tāpēc prezidents šodien nevienu nepieņem.

Neimanis: Diplomātiska slimība?

Lūkins: To prasiet viņa ārstam... Jūs izstrīpojāt kandidātus?

Neimanis: Vai tam varētu būt kāds sakars ar Višinska apmeklējumu?

Lūkins: Es pat nemēģināšu minēt... Nē, es nezinu, par ko viņi runāja. Man neteica un es neprasīju, bet kad pēc apmeklējuma iegāju kabinetā, prezidents izskatījās sakritis, runāja klusā, lēnā balsī, it kā kāds no viņa būtu izspiedis pēdējo dzīvības sulu... Jūs izstrīpojāt kandidātus?

Neimanis: Viņš jums neteica, par ko?

Lūkins: Jūs izstrīpojāt kandidātus?

Neimanis: Jūs laikam jokojat. Te, Rīgā vēl nekas, bet manai ģimenei Cēsīs piedraudēts, ka tie, kuri ies tajā būdā ar aizkaru, tiks pierakstīti un vēlāk iztaujāti. Nē, atzīšos. Salocīju un iemetu tāpat kā visi citi. (Ienāk virsnieks)

Virsnieks: Komandanta kungs! Ar jums vēlas runāt Marģers.

Lūkins: Kopš nu jūs reiz esat šeit... man lietas darāmas pilsētā.

Neimanis: Nē, palieciet.

Lūkins: Mēs viens uz otru neturam labu prātu.

Neimanis: Tieši tāpēc palieciet. (Uz virsnieku) Sūtiet viņu iekšā. (Ienāk Marģers)

Neimanis: Ar ko varu jums pakalpot?

Marģers: Neko sevišķu. Es tikai gribēju zināt, kad un kādā laikā prezidents izbrauks uz pilsētu, lai novēlētu par jauno Saeimu. Viņam droši vien būs nepieciešama apsardzība.

Neimanis: (Sasmaidās ar Lūkinu) Neprasiet man. To vislabāk zinās prezidenta adjutants. Prasiet viņam.

Lūkins: Latvijas satversme paredz, ka vēlēšanas ir katra pilsoņa personīga lieta. Ko prezidents nolēmis – tas man nav zināms.

Marģers: Man dots rīkojums pavadīt prezidentu uz balsošanas vietu. Sakiet, ko lai es ziņoju savai priekšniecībai?

Lūkins: Lai neradītu mums abiem nevajadzīgus sarežģījumus – neziņojiet neko... Man tagad patiešām jāiet. (Marģers nervozi skatās apkārt)

Neimanis: Ar ko vēl varu jums pakalpot?

Marģers: Es labprāt gribētu lūgt jūsu atļauju apskatīt pils telpas.

Lūkins: Varat, ja darīsiet man zināmus jūsu iemeslus.

Marģers: Tās varbūt ir tikai tenkas, bet tauta runā, ka pa pils slepenu apakšzemes eju varot nokļūt Pārdaugavā.

Neimanis: Un ja tāda būtu?

Marģers: Un ja nu prezidents pa to...

Neimanis: Aizbēgtu? Tad jums būtu lielas nepatikšanas.

Marģers: Ne tikai man vien... Bet, ja tāda būtu ...

Neimanis: Man par to nekas nav zināms.

Marģers: Bet tautā stingri vien runā...

Neimanis: Tautā daudz ko runā, bet es jums apsolu...

Marģers: Vai varat dot savu virsnieka goda vārdu?

Neimanis: Reglaments paredz, ka šādos gadījumos virsnieka goda vārds nav nepieciešams.

Marģers: Es tikai gribēju pārliecināties.

Neimanis: Ja neticiet man, dodu jums atļauju inspicēt pili, protams, sardzes pavadībā. Stājieties sakaros ar dežūrējošo virsnieku. (Marģers aiziet)

Lūkins: Slepena apakšzemes eja! Ja viņš tikai zinātu, ka prezidents ir jau galīgi izšķīries.

Neimanis: Izšķīries darīt ko?

Lūkins: Nedarīt nekā... Nekādi rīkojumi, nekādas pārrunas. Aizbildinoties ar neveselību un darba slodzi, viņš visu dienu pavada pie sava rakstāmgalda, mehāniski parakstot tam priekšā noliktos papīrus. Kādreiz mēs pieminam agrākos laikus, bet tikai uz brīdi. Tad viņš atkal iegrimst savos papīros, norādot, ka valsts vadīšana prasot viņa nedalītu uzmanību un enerģiju. Labāk mainīsim tematu... Jūs taču arī esat saņēmis uzaicinājumu piedalīties jaunievēlētās Saeimas pirmajā sanāksmē?

Neimanis: Nezinu, vai iešu. Tenko, ka pieprasīšot Latvijas uzņemšanu padomju saimē... Višinskis gan to krasi noliedz.

Lūkins: Cilvēks, kurš šeit atbraucis, lai inscenētu demonstrācijas, kas prasa Latvijas pievienošanu Krievijai?

Neimanis: Kamēr ārzemju diplomāti ir vēl Rīgā, es šaubos, ka viņš uzsāks kaut ko tik drastisku. Negribas taču ticēt, ka Rietumu sabiedrotie un Vācija akceptēs kailu aneksiju. (Virsnieks ienes dienas pastu. Lūkins to pārskata un atver kādu aploksni, lasa)

Neimanis: Kad atgriezīsieties, gribu vēl izlūgties pāris dienas pie ģimenes... Sirds nav mierīga... Tikai kamēr prezidents veseļojas... Kaut kas jauns – svarīgs?

Lūkins: (Nosviež vēstuli uz galda) Es negribu sabojāt jūsu pāris brīvās dienas... Vēstule no Iekšlietu ministrijas. Ar Višinska kabineta dekrētu prezidenta Ulmaņa funkcijas izbeidzas sakot ar 21. jūliju, plkst. divpadsmitiem dienā. Tas ir... tieši jaunās Saeimas sanākšanas dienā. Prezidenta posteni pārņems pats Kirchenšteins.

Neimanis: Tas zelta rīkle!...

Lūkins: Vai tad jūs gaidījāt ko citu?

Neimanis: Taisnība jau ir. Savā zemapziņā es no pirmās dienas zināju, ka tā notiks, bet, kad nu šis brīdis ir klāt... Nē. Viņi to nevar tik vienkārši izdarīt. Tas ir pret satversmi.

Lūkins: Kādu satversmi? Es nezinu, par kādu satversmi jūs runājat? Višinskis! Nu, skaidrs. Kā man tas agrāk neienāca prātā. Tikai tagad es saprotu prezidenta sabrukuma iemeslus... Nestāviet tā. Jūs tāpat nekā nevarat līdzēt. Ejiet mājas pie ģimenes atpūsties. Mums vēl viena, otra grūta diena priekšā.

 

1940. gada 21.jūlijs

Neimanis: (Balss) Rīgā no laukiem atgriezos jau pēc pāris dienām. Saeimas sanākšanas rītā, kā parasts, devos uz pili. Laiks tuvojās divpadsmitajai stundai – tam brīdim, kad bija paredzēta Saeimas svinīgā atklāšana. Nacionālo teātri apjozušas Palīgdienesta policistu rindas. Pati ēka izgreznota ar zaļumiem un karogiem. Pretī galvenajai ieejai uzcelts puķēm rotāts paaugstinājums. Pie pašas ieejas teātrī ielūgumu un dokumentu pārbaude. Pa vienam, pa diviem – cilvēki jau pulcējas.

(Prezidenta kabinetā sēž Ulmanis, ienāk Rudums)

Rudums: Es ceru, ka šodien jūtaties labāk. Dabūjāt mazliet atpūsties?

Ulmanis: Varat jau iedomāties. Visu nakti pa galvu malās doma, ko darīšu pēc tam, kad būšu vienkāršs pilsonis.

Rudums: Paliksiet šeit, Latvijā?

Ulmanis: Neesmu īsti izšķīries, ko darīt. No vienas puses, esmu gan solījies palikt savā vietā, bet no otras... Dauderus droši vien man atņems, bet veco dzīvokli Tērbatas ielā varbūt atstās... Tas viss atkarīgs no tā, ko šodien nolems Saeima – vai es viņiem būšu vēl vajadzīgs.

Rudums: Jums šeit ir diezgan daudz nelabvēļu.

Ulmanis: Jā, par to man tiešām ir bailes. Ja nebūtu tā 15. maija lieta, tad varbūt vēl...

Rudums: No otras puses, valdībā ir Vilis Lācis, un viņam ir vairāk ietekmes kā vienam otram. Viņš jums daudz pateicības parādā.

Ulmanis: Jā, bet pat viņam ir šādi, tādi grēciņi uz muguras. Es šaubos, ka viņš gribēs sevi kompromitēt, mani publiski aizstāvot. Katram gadījumam, lūdziet Ārlietu ministriju izzondēt iespēju dabūt ārzemju vīzas.

Rudums: Esiet nolēmis uz kurieni?

Ulmanis: Uz jebkuru zemi, izņemot Vāciju. Vislabākā jau būtu Šveice.

Rudums: Ar prezidenta pavēli?

Ulmanis: Esiet diplomātisks – palūdziet. Un pie tās pašas reizes pieprasiet sev arī. Tad gan sakiet, ka ar prezidenta pavēli. (Rudums grasās iet) Pagaidiet! Jūs bijāt ārā? Kā tur tagad izskatās?

Rudums: Visa Rīga izgreznota valsts karogiem.

Ulmanis: Arī sarkaniem?

Rudums: Arī sarkaniem. Daži pat steigā pārtaisījuši mūsējo, izgriežot ārā balto strīpu, tad atkal sašujot kopā, lai iznāk sarkans.

Ulmanis: Kā jau jums agrāk teicu – uz simtiem nevarēs paļauties, un simtiem būs tādu, kas skries piedāvāt savus pakalpojumus. Tā mūsu latviešu daba.

Rudums: Es neesmu pārliecināts, ka man to vajadzētu tagad pieminēt, bet mani bez visa cita vēl uztrauc tas, ka Marģers vismaz trīskārtīgi pastiprinājis pils ārējo apsardzi.

Ulmanis: Kamēr es te vēl esmu, to viņi nedrīkst darīt bez manas ziņas. Palūdziet Neimani, lai noskaidro. (Ienāk Marģers, Lūkins)

Lūkins: Prezidenta kungs! Atvainojiet, ka ienācu bez pieteikšanas, bet šis kungs pastāvēja, ka viņam svarīgs ziņojums, kas nododams jums personīgi.

Marģers: Nupat kā saņēmu pavēli... (Aizraujas)

Rudums: Mēs jūs laikam nesapratām. Šeit pavēles izdod tikai prezidents un neviens cits!

Marģers: Nupat kā saņēmu norādījumu no Politiskās pārvaldes nolaist pils tornī plīvojošo prezidenta standartu. Protams, man būtu vajadzīga jūsu atļauja.

Ulmanis: Kurš to pavēlēja?

Marģers: To viņi man neteica, bet tā kā jūsu prezidenta pilnvara izbeidzoties pēc dažām stundām...

Ulmanis: Kāds ir jūsu viedoklis, Lūkin?

Lūkins: Tā ir pils komandanta funkcija. Ieaiciniet Neimani!

Rudums: (Paceļ klausuli) Neimani? Prezidents vēlas jūs redzēt.

(Ienāk Neimanis)

Ulmanis: Kā jau jums zināms, manas prezidenta pilnvaras izbeidzas divpadsmitos dienā – tas būtu pēc pāris stundām. Ko esat nolēmis darīt ar manu standartu pils tornī?

Neimanis: Prezidenta kungs! Nevaru sev piedot, ka šis jautājums man neienāca prātā jau agrāk. Lūdzu, ļaujiet man apdomāties.

Ulmanis: Esmu ar mieru pagaidīt. (Pauze)

Neimanis: Prezidenta kungs! Ko nozīmē standarts pils tornī? Tas liecina, ka valsts prezidents atrodas Rīgā. Un, kamēr jūs, prezidenta kungs, nebūsiet nodevuši savus pienākumus savam pēcnācējam, jūs taču joprojām esat valsts prezidents, tāpēc standartam jāpaliek tornī arī pēc divpadsmitiem, līdz nebūsim saņēmuši rīkojumu no jums vai jaunā valsts prezidenta to nolaist.

Ulmanis: Paldies! Priecājos, ka jūsu lēmums pilnīgi atbilst maniem ieskatiem. (Ulmanis aiziet)

Neimanis: (Uz Marģeru) Tagad atbildiet, ko nozīmē šī trīskārtējā ārējās apsardzes pastiprināšana ap pili?

Marģers: Manas vienīgās rūpes ir Ulmaņa drošība.

Neimanis: Drošības ziņā pilsētā kopš vakardienas nekas nav mainījies.

Marģers: Ne jau tieši tagad, bet vēlāk jaunajai Saeimai par godu sagaidāmas spontānas demonstrācijas, kas varētu izraisīt tračus pie pils.

Neimanis: Miniet man tikai vienu variantu.

Marģers: Nu, piemēram... Varētu būt atsevišķas grupas, kas savā naidā pret fašistisko režīmu būtu gatavas ielauzties pilī... Jūs, par laimi, toreiz vēl nebijāt šeit, kad strādnieki, savā taisnīgajā sašutumā saucot „Nost ar Ulmani”, gandrīz jau ielauzās. Un, ja sarkanā armija toreiz nebūtu iejaukusies Ulmaņa pusē, neviens no mums te droši vien nestāvētu.

Neimanis: Jūsu tā saucamos „tračus” toreiz izraisīja neatbildīgi elementi. Es no sirds skubinu jūs sūtīt vismaz pusi no jūsu vīriem mājās.

Marģers: Rīkojums pastiprināt sardzi nāk no jūsu paša Politiskās pārvaldes. Nestāstiet to man, bet viņiem! (Aiziet)

(Zvana tālrunis – atbild Neimanis)

Neimanis: Šeit komandants Neimanis.

(Balss tālrunī) Pulkvedis Jurēvičs. Nododu jums ģenerāļa Dannenberga pavēli tieši plkst. divpadsmitos nolaist prezidenta standartu.

Neimanis: Pulkveža kungs! Pasakiet garnizona priekšniekam, ka nav viņa kompetencē iejaukties valsts prezidenta iekšējā dzīvē. Otrkārt, es kā pils komandants esmu padots tieši valsts prezidentam un jūsu priekšnieka pavēli izpildīt nevaru, jo valsts prezidents vēlas, lai viņa standarts paliktu vietā arī pēc divpadsmitiem.

(Balss tālrunī) Vai esmu pareizi sapratis jūsu atbildi?

Neimanis: Esat!

(Balss tālrunī) Tad to tā arī paziņošu priekšniecībai. (Neimanis domīgi uzkar klausuli, ienāk Ulmanis)

Neimanis: Prezidenta kungs! Nupat zvanīja...

Ulmanis: Par to pašu karogu?

Neimanis: Tieši tā, prezidenta kungs! Šoreiz karogu nolaist pavēl Dannenbergs. Taču nesaprotu: pulkvedi Dannenbergu pazīstu kā krietnu un nosvērtu virsnieku – viņš noteikti to pavēli saņēmis no augstākās priekšniecības.

Ulmanis: No padomju sūtniecības?

Neimanis: Ļoti iespējams.

Ulmanis: Vai! Tad nu gan varbūt vajadzētu viņiem paklausīt un to karogu nolaist.

Neimanis: Prezidenta kungs! Manās acīs jūs joprojām esat valsts prezidents, kas nosaka. Mans gods neatļauj man atkāpties no mana lēmuma.

Ulmanis: Ticiet man – lielajā politikā ar godu vien tālu netiksiet. Bet, ja nu jūs to uzņematies uz savu atbildību ... (Aiziet, Neimanis iziet priekšistabā, kur viņu jau sagaida Marģers)

Marģers: Pasakiet Ulmanim, lai viņš neuztraucas. Politiskā pārvalde ir sazinājusies ar prezidentu Kirchenšteinu. Arī Kirchenšteins ir domās, ka to karogu gandrīz vai varētu atstāt... (Skatās pulkstenī) Nupat kā sākas Saeimas sanāksme. Jūs neiesiet?

Neimanis: Un jūs ne?

Marģers: Mans rīkojums ir palikt šeit.

Neimanis: Gaidu pulkvedi Jurēviču – viņam mašīna. (Marģers aiziet. Ienāk Virsnieks)

Virsnieks: Komandanta kungs! Mašīna lejā jau gaida ... (Neimanis vilcinās) Es saprotu, ko domājat, komandanta kungs. Viss iepriekš jau nolemts.

Neimanis: Kā teātra izrāde...

Virsnieks: Droši vien slikta izrāde, komandanta kungs. Mans garastāvoklis ir tikpat nospiests kā jūsējais... Jums ieejas karte?

Neimanis: Tepat! Kaut gan ceru, ka vienam, otram būs vēl palikusi kāda maza daļa cienības pret mūsu uniformām un neprasīs. (Ienāk Lūkins, sarkanarmijas komandieris)

Lūkins: Tagad saturieties! Ar padomju garnizona priekšnieka rīkojumu, šodien pulksten trīspadsmitos pils iekšējo apsardzību pārņem sarkanā armija. Iepazīstieties!

Sarkanarmijas komandieris: Komandanta kungs! Pamatojoties uz garnizona priekšnieka rīkojumu, lūdzu jūsu atļauju maniem karavīriem nomainīt pils iekšējo sardzi.

Neimanis: Tas neietilpst manā kompetencē. Tam vajadzīga prezidenta atļauja.

Sarkanarmijas komandieris: Tad ejiet un izprasiet. Es pagaidīšu. (Neimanis ieiet Ulmaņa kabinetā)

Neimanis: Prezidenta kungs! Atļaujiet man ziņot, ka ar padomju garnizona priekšnieka rīkojumu šodien pils iekšējo apsardzību pārņem sarkanā armija.

Ulmanis: (Uzbudināts) Kāpēc ... Kāpēc? Kāpēc, kādai vajadzībai?

Neimanis: Prezidenta kungs! Tas man nav zināms.

Ulmanis: Es ceru, jūs saprotiet šo morālisko pazemojumu.

Neimanis: Saprotu, prezidenta kungs!

Ulmanis: Es kā neatkarīgās Latvijas valsts prezidents nekādi nevaru pieļaut, ka mani apsargās svešas valsts spēki.

Neimanis: Tātad jūs, prezidenta kungs, noraidiet garnizona priekšnieka rīkojumu. Es tad to viņam arī paziņošu.

Ulmanis: Pagaidiet! Atļaujiet man apdomāties. (Gara pauze, abi klusē)

Neimanis: Mana sirds prasās viņam teikt „nē!”

Ulmanis: Ar sirdi jūs šodien maz ko paveiksiet.

Neimanis: Bet ko tad?

Ulmanis: Rīkojaties, kā jums pavēlēts!

Neimanis: Bet, prezidenta kungs!

Ulmanis: Es jums reiz teicu – rīkojieties, kā jums pavēlēts! (Aiziet, pie tālruņa Neimanis)

Neimanis: Komandants Neimanis! Ar prezidenta pavēli lūdzu jūs ielaist sarkanarmiešus pils pagalmā, bet virsniekus vestibilā... Jā! Ar prezidenta pavēli. (Neimanis iziet vestibilā, kur to sagaida Virsnieks, sarkanarmijas komandieris, Lūkins un kāds sarkanarmijas leitnants)

Neimanis: Prezidents akceptē jūsu pavēli.

Sarkanarmijas komandieris: Jūsu prezidents ir saprātīgs cilvēks. Labi! Nostādīšu vienu bruņu mašīnu Valdemāra ielā un otru pie Valsts bankas. Domāju, ka pietiks, bet, ja par maz, piezvaniet pa tiešo vadu, un desmit minūšu laikā būšu klāt ar desmit bruņu mašīnām kārtības ieturēšanai. (Uz sarkanarmijas leitnantu) Un jūs, leitnant, izpildiet visas pils komandanta Neimaņa pavēles, it kā tās būtu manas pavēles! (Aiziet)

Neimanis: Vai varētu būt, ka krievi tiešām sagaida tautas masu uzbrukumu prezidenta pilij?

Lūkins: Jeb tikai jauns Višinska triks – jauna aina šajā traģikomēdijā... Bet lai nu paliek... Man zvanīja... Ceļā pie prezidenta audiencē tūlīt būs Kirchenšteins, lai oficiāli pārņemtu prezidenta posteni. (Ierodas Kirchenšteins ar pavadoņiem un ieiet Ulmaņa kabinetā)

Lūkins: (Skatās pulkstenī) Trīs pēc pusdienas.

Neimanis: Man arī ir tāda savāda sajūta.

Lūkins: Pēc dažām minūtēm mēs būsim oficiāli padoti...

Neimanis: Es tikai domāju, vai spētu kalpot jaunajam prezidentam ar tādu pašu lojalitāti... Latvietis jau vien viņš ir...

Lūkins: Par to tagad galvu nelauziet. Mēs šeit droši vien nebūsim. (Uztraucies ieskrien Virsnieks)

Virsnieks: Pulkveža kungs! Pulkveža kungs!...

Neimanis: Nomierinieties!

Virsnieks: Pulkveža kungs!

Neimanis: Ziņojiet, kas noticis!

Virsnieks: Es mēģināju ko iebilst, bet viņš mani vienkārši pagrūda sāņus.

Neimanis: Nomierinieties un sāciet no gala.

Virsnieks: Pulkveža kungs! Pilī nepieteikts ieradās pats sarkanarmijas komandants un pavēlēja sardzes priekšniekam nolaist no pils torņa karogu.

Neimanis: Un jūs to pieļāvāt? Tas ir prezidenta pavēles pārkāpums!

Virsnieks: Ko es varēju darīt? Komandants viņam tik stipri krieviski uzbļāva, ka viņam tas karogs vienkārši bija jānolaiž. Un, kad komandants tik pamatīgi uzbļauj, tad taču ir jāpaklausa? Vai tā nav, pulkveža kungs... (Pauze) Vai pavēliet, lai es to atkal uzvelku atpakaļ? (Pauze)

Neimanis: Un pats standarts – karogs?

Virsnieks: Tas pagaidām nodots sardzes priekšniekam glabāšanai – lai vēlāk nodotu jums.

Lūkins: Es nesaprotu. Prezidenta standarts taču tagad ir arī Kirchenšteina standarts?

Neimanis: Kur pašlaik atrodas garnizona komandants?

Virsnieks: Viņš ar kādu poļitruku un Marģeru apstaigā pils sardzes posteņus. Ko lai es viņam saku?

Neimanis: Pagaidām nesakiet nekā, pirms neesmu runājis ar jauno prezidentu. (Virsnieks aiziet)

Neimanis: Un ko jūs būtu darījis manā vietā?

Lūkins: Karogs taču palika tornī ar paša prezidenta Kirchenšteina atļauju – tagad neatkarīgās, suverēnās Latvijas prezidenta?

Neimanis: Ironiju pie malas! Jūs tagad ietu ar krieviem kauties?

Lūkins: Varbūt! Nē! Es patiesībā nezinu, ko es darītu. Un tagad jau droši vien ir par vēlu.

(No Ulmaņa kabineta iznāk Kirchenšteins ar pavadoņiem)

Neimanis: Profesora kungs! Noticis starpgadījums ar jūsu prezidenta standartu.

Kirchenšteins: E-e-e ... Kas par standartu?

Neimanis: Tagad jūsu paša standartu, profesora kungs! Krievu komandants pavēl no pils torņa nolaist jūsu paša standartu. Kāda ir jūsu pavēle?

Kirchenšteins: E-e-e ... Ko viņi pastāvīgi jaucas ne savās darīšanās.

Neimanis: Profesora kungs! Man kā komandantam ir pienākums reaģēt uz šo!

Kirchenšteins: E-e-e ... Ne savās darīšanās ... (Pamet ar roku un aiziet)

Lūkins: Vai jūs to uzskatiet par pavēli standartu atkal tornī uzvilkt?

Neimanis: Nebūt ne! Es to uzskatu par neuzdrošināšanos atcelt krievu pavēli.

Lūkins: Bet to varētu iztulkot arī otrādi.

Neimanis: Esmu karavīrs ar karjeru un ģimeni. Nav mans uzdevums šinī brīdī spēlēt varoni. (Ienāk Sarkanarmijas komandieris, Marģers un Virsnieks)

Sarkanarmijas komandieris: Komandanta kungs! Ar sardzi viss kārtībā. (Pagriežas pret Virsnieku) Un tagad jūs izpildiet Marģera pavēles it kā tās būtu manas pavēles. (Saskatās ar Neimani un nosarcis nodur galvu)

Neimanis: Bet majora kungs, jūs taču pirms brīža pats teicāt...

(Sarkanarmijas komandieris aiziet)

Marģers: Un tagad ar biedra komandiera pavēli es lūdzu jūs visus nodot reģistrēšanai pilī atrodošos ieročus.

Neimanis: Jūs taču pats ziniet, ka, izņemot dažas vēsturiskas krievu berdankas un kastes ar Pirmā pasaules kara rokas granātām, pilī nekādu citu ieroču nav.

Marģers: Uz komandanta rīkojuma pamata lūdzu tās pašas nolikt šeit uz mana galda.

Neimanis: Man jāpaprasa prezidentam.

Marģers: Prasiet vai neprasiet – es vēlos, lai tie atrastos šeit uz mana galda.

 

1940. gada 22. jūlijs

Neimanis: (Balss) Diena pēc Saeimas sanāksmes. Pagājušo nakti tikpat kā nebiju gulējis. Man ausīs visu laiku vēl skanēja šī it kā nevajadzīgā stīvēšanās ap karogu, laikā, kad bojā gāja visa valsts. Bet es droši vien no lielās politikas nekā nesapratu. Ceļā uz pili brīdi vēroju, kā strādnieki novāc tribīni Nacionālā teātra priekšā. Skaista diena. Parkā pils priekšā smaržoja liepas. Ierados darbā, kā parasts, deviņos no rīta. Uz mana galda atradās atvērta aploksne, adresēta prezidentam... Tai blakus divas sarkanas un viena balta roze. Kas to bija veltījis, man neizdevās uzzināt, jo aploksne bija tukša.

(Priekšistabā pie tālruņa sēž Lūkins, Rudums, ierodas Neimanis, pasaka laburītu un pārskata uz galda atrodošās papīra lapas, tad paceļ tukšu aploksni un divas sarkanas un vienu baltu rozi, apbrīno to)

Lūkins: (Pēc brīža uzkar klausuli, rāda uz rozēm) Jūs domājat rozes? Tās adresētas prezidentam – tikai nezinu, no kā. Aploksne bija tukša. Laikam Marģera darbs.

Neimanis: Es gādāšu, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos... Prezidents vēl pastaigājas dārzā?

Lūkins: Protams, kā parasti... Nē, ko es runāju muļķības! Viņam ir pieteikta Višinska vizīte. (Paskatās pulkstenī) Tam kungam jau vajadzēja būt klāt.

Neimanis: Un Marģers?

Lūkins: No rīta noslēpumainā kārtā bija aizbraucis uz pilsētu... (Pauze) Nu, ko domājat par vakardienu? Pa logu jau redzēju demonstrantus. Staļina bildes, dūres gaisā. Skumji. Skumji.

Neimanis: Pēdējo cēlienu noskatījos no tribīnes kopā ar jauno valdību. Biju pārsteigts, cik ātri mūsējie iemācījušies izkliegt viņiem iemācītos lozungus – nu, tā pēc notīm, kā vajag.

Lūkins: Es arī visu pagājušo nakti gandrīz nemaz negulēju. Laikam jau grūti būs pierast pie domas, ka tagad būsim atkal daļa no Krievijas. Un man šeit jāstāv bezpalīdzīgam...

Neimanis: Kā karavīrs es jūs saprotu. Vakar redzēju, ka daudziem mūsu augstākiem virsniekiem bija asaras acīs... It sevišķi pēc tam, kad viss tas Saeimas simtnieks kā viens pēc pavēles cēla gaisā savas mandātu kartes, lai pieprasītu mūsu pievienošanu lielajai. Bēdīgi bija skatīties, cik veikli mēs pierodam pie važām... Vai nu tur vainīga mūsu vergu pagātne vai kas?...

Lūkins: Esmu pateicīgs, ka man tas nebija jānoskatās... Jau desmit. Nesaprotu, kur tas Višinskis kavējas?

Neimanis: Laikam jau liek pagaidīt, lai pierādītu, kurš šeit ir kungs.

(Ienāk Ulmanis)

Ulmanis: Vai jums nav pienācis sūtījums man?

Lūkins: No kā, prezidenta kungs?

Ulmanis: No Iekšlietu ministrijas. Tiklīdz pienāk, man tūlīt nekavējoties atnesiet.

Lūkins: Nekavējoties, prezidenta kungs.

Ulmanis: Un jūs, Rudum, lūdzu, steidzīgi uzrakstiet Tautas labklājības ministrijai lūgumu piešķirt man pensiju.

Rudums: Kā lai es to pamatoju, prezidenta kungs?

Ulmanis: Rakstiet vienkārši, par valsts dienestu, sākot ar 1918. gada 18. novembri.

Rudums: Man bail, ka viņi līdz rītam tik ātri nevarēs ...

Ulmanis: Sakiet, ka ar prezidenta pavēli: palūdziet. Viņi mani sapratīs. Un pievienojiet vēl lūgumu par papildus pensiju par piedalīšanos atbrīvošanas cīņās, par darbību 1905. gada revolūcijā un kā politiskajam emigrantam no septītā līdz trīspadsmitajam gadam. Sapratāt?

(Ulmanis aiziet)

Rudums: Bet prezidenta kungs!... Par piedalīšanos atbrīvošanas cīņās ... Pret ko – pret komunistiem? Ak, Dievs! Kā lai es to viņiem nostādu?

Neimanis: (Zvana pa tālruni) Dežurant? Nekavējoties pieteiciet man prezidentam adresēto pastu. Dzirdējāt?! (Paņem no galda tukšo, Ulmanim adresēto aploksni un iziet vestibilā, kur jau priekšā sēž Marģers)

Neimanis: Jums nav pienācis sūtījums, adresēts prezidentam?

Marģers: Ja tāds būtu, jūs būtu pirmais, kas par to zinātu.

Neimanis: Tālāk – prezidents norūpējies gaida turpat vai stundu...

Marģers: Gaida ko?

Neimanis: Jūs labi ziniet, ko es domāju.

Marģers: Ja jūs domājiet biedri Višinski... Es jums teikšu atklāti. Viss, ko es zinu, ir, ka jaunā valdība un laikam arī biedrs Višinskis jau no rīta apspriežas padomju sūtniecībā.

Neimanis: Tad kā tas nākas, ka man par to nav nekas ziņots no Kara ministrijas?

Marģers: Neņemiet par pilnu, ko es jums tagad saku – bet man šķiet, ka jūsu ģenerāļi šajā apspriedē nav pieaicināti.

Neimanis: Jums ir tiešais vads... Kā būtu, ja jūs tagad piezvanītu uz padomju sūtniecību un apjautātos?...

Marģers: Es lietoju to pašu tālruni ko jūs...

Neimanis: Jums droši vien ir sakari, kuru man trūkst. (Ienāk Virsnieks un noliek uz Marģera galda lielu aploksni)

Neimanis: Prezidentam?

Virsnieks: Tieši tā, pulkveža kungs! (Marģers mēģina aploksni pārķert, bet Neimanis viņu apstādina)

Marģers: Par pilī ienākošo pastu tagad atbildu es!

Neimanis: Nav tiesa! Jūs esat tikai ārējās apsardzes vadītājs.

Marģers: Man ir rīkojums no padomju armijas komandanta...

Neimanis: Es nekā nezinu par jūsu rīkojumiem, bet viens ir skaidrs – pilī rīkojas un visu nosaka tās komandants – es. Un šis sūtījums nav nekādas rozes.

Marģers: Es nezinu, par kādām rozēm jūs runājat?

Neimanis: Jūs zināt gan! (Nosviež uz galda tukšo aploksni) Un es lūdzu jūs nolikt uz mana galda to, kas bija šajā aploksnē iekšā. (Marģers nokar galvu un klusē, kamēr Neimanis parakstās par saņemto sūtījumu. Tad Virsnieks aiziet, bet Neimanis ieiet priekšistabā. Tur pie tālruņa sēž Lūkins. Ieraugot Neimani, viņš noliek klausuli)

Lūkins: Jums tur?

Neimanis: (Atver aploksni) Divas ārzemju pases ar vīzām.

Lūkins: Kam tā otra?

Neimanis: Rudumam.

Lūkins: Man pieteikta steidzama tālsaruna – ienesiet. (Neimanis ienes pases prezidenta kabinetā)

Neimanis: Prezidenta kungs! Jums sūtījums no Iekšlietu ministrijas.

Ulmanis: (Pārbauda pases un vīzas) Kārtībā! (Smaida) Man tagad novēlies kā akmens no sirds.

Neimanis: Vai drīkstu jautāt, prezidenta kungs?

Ulmanis: Tagad, komandant, es varu jums pateikt, ka rīt atstāju Latviju un aizbraucu uz vakariem... Šeit man vairs nav nekā ko darīt. (Zvana tālrunis, Ulmanis paceļ klausuli)

Ulmanis: Es saprotu... Bet man pieteica, es saprotu... (Uzkar klausuli, satraukts uzrunā Neimani.) No padomju sūtniecības... Višinska vietā ceļā uz pili esot Kirchenšteins: Lūdzu, dodiet sardzei rīkojumu ielaist pagalmā mūsu prezidenta mašīnu. (Neimanis aiziet, Ulmanis dziļās domās nokārtu galvu apsēžas, pēc brīža ienāk Kirchenšteins Lūkina pavadībā)

Ulmanis: Lūdzu piesēdiet. (Uz Lūkinu) Vai es varētu lūgt jūs, pulkvedi, atstāt mūs uz brīdi vienus... (Lūkins aiziet) Esmu patīkami pārsteigts, ka Višinska vietā... Es vēl vienmēr ar dziļu apmierinājumu atceros tās dienas, kad mēs abi strādājām kopā žurnālā Lauksaimnieks.

Kirchenšteins: Paldies. Bet man nav daudz laika. (Paliek stāvot) Es jūs aizkavēšu tikai pāris minūtes.

Ulmanis: Nē, nu piesēdiet taču. Šī laikam ir mana pēdējā izdevība no jums atvadīties. Rīt, kā jums droši vien zināms, es aizbraucu uz Šveici. Par to, ka viss tika tik labvēlīgi izkārtots, man droši vien jāpateicas arī jums.

Kirchenšteins: E-e-e... Es, ziniet, šitā, bet tie īstie komunisti... Es, redziet, prezident, nāku tieši no kabineta sēdes.

Ulmanis: Es jau vairākkārt jums esmu piedāvājis – ja jums būtu vajadzīga palīdzība un padoms kādu jaunu likumu veidojot...

Kirchenšteins: Es, redziet, nāku no kabineta sēdes, un viņi man lika jums pateikt, ka jūsu aizbraukšana no Latvijas ir kļuvusi zināma tautai, kas par to esot ļoti sašutusi.

Ulmanis: Es taču lūdzu Iekšlietu ministriju izkārtot manu aizbraukšanu tik neuzkrītoši, cik vien iespējams. Vai tiešām būtu parādījies kāds rakstiņš presē vai pa radio?...

Kirchenšteins: Nu laikam jau ne, bet viņi man lika pateikt, ka tas kļuvis zināms tautai, un tā esot ļoti sašutusi. Un kabineta sēdē tika pacelta doma, ka šis sašutums varētu izraisīt vardarbību un pat fizisku uzbrukumu jums personīgi.

Ulmanis: Bet mani taču aizsargā sarkanā armija?

Kirchenšteins: E-e-e... Es jūs pilnīgi saprotu, bet tiem īstiem komunistiem ir pašiem sava informācija. Un valdība, balstoties uz šo informāciju, nolēma, ka šajā situācijā viņa varētu būt nespējīga novērst nekārtības, kas apdraudētu jūsu dzīvību.

Ulmanis: Es jums svēti apsolu, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai šādu situāciju novērstu. Es tūlīt likšu sazināties ar sarkanarmijas komandieri, lai viņš paaugstina sardzes modrības līmeni – līdz rītam, kad, man aizbraucot, šī problēma pati atrisināsies.

Kirchenšteins: E-e-e... Šajā situācijā... Es jums pilnīgi piekrītu, bet saprotiet arī manu stāvokli. Tie īstie komunisti... Man ir ļoti nepatīkami jums to paziņot, ka valdība ir nolēmusi, ka viņa nekādā gadījumā nevar uzņemties atbildību par jūsu dzīvību, tāpēc viņa ir spiesta anulēt jums un Ruduma kungam domātās ārzemju pases.

Ulmanis: (Rāda) Bet pases un vīzas man taču ir jau rokā. Tur noteikti jābūt kādam pārpratumam.

Kirchenšteins: Es saprotu, bet tās tika jums izgatavotas pirms kabineta sēdes.

Ulmanis: Bet Višinskis un vakar jūs pats personīgi man apsolījāt, ka es varēšot doties uz kādu valsti vien vēlētos?

Kirchenšteins: Es domāju tāpat kā jūs, bet kabinets nolēma tā, un, to dzirdot, padomju sūtniecība lūdza mani jums pateikt, ka viņai neesot tiesības jaukties neatkarīgās Latvijas valsts iekšējās lietās... Man nu patiešām jāiet.

Ulmanis: Es jūs lūdzu no sirds – vēl vienu acumirkli. Kā veci kolēģi, es gribētu, lai jūs man atklāti pateiktu, kas ar mani notiks.

Kirchenšteins: Ja tas atkarātos no manis... Bet es esmu tikai viens un to izšķirs valdības vairākums. No savas puses es nedomāju, ka jums kas draudētu, bet tie īstie komunisti... (Tālruņa zvans, Neimanis paceļ klausuli, klausās, tad uzkar klausuli.)

Neimanis: Prezidenta kungs! Sūtnis Derevjanskis ir ieradies pie jums audiencē pilī.

Kirchenšteins: Man tagad patiešām jāiet. Es jums... (Novicina ar roku un aiziet, no neviena neatvadoties, ierodas Derevjanskis ar sekretāru, Lūkins viņu ieved pie Ulmaņa)

Derevjanskis: Man jums, ekselence, jāatvainojas, ka neparedzētu apstākļu dēļ biedrs Višinskis nevarēja ierasties un tādēļ savā vietā atsūtīja mani.

Ulmanis: Esmu dziļi satriekts, ka Višinska kungs ir mainījis savus uzskatus attiecībā uz manu izceļošanu.

Derevjanskis: Jūsu ekselence! Man jums vēlreiz dziļi jāatvainojas biedra Višinska vārdā. Viņš lūdza man jums izteikt savu nožēlu, ka viņš bijis spiests mainīt savu solījumu, kuru devis, nesazinoties ar Latvijas valdību. Protams, viņa personīgais uzskats ir, ka attiecībā uz jums, jūsu ekselence, Latvijas valdība ir rīkojusies šaursirdīgi, pretēji visām diplomātiskajām normām. Taču ņemot vērā faktu, ka jūsu kabinets pretojas jūsu izceļošanai uz Rietumiem, mēs jūtam, ka mūsu rokas ir saistītas, jo, kā jau jūs to zināt, Padomju Savienības valdība principā nekad neiejaucas citu valstu iekšējās lietās.

Ulmanis: Sakiet man, sūtņa kungs, vai tas nozīmē, ka man tagad ir jāpaliek šeit – kā apcietinātam?

Derevjanskis: Jūsu ekselence! Tūlīt pēc jūsu kabineta sēdes sazinājos ar Maskavu. Ievērojot jūsu nopelnus un politisko tālredzību Latvijas un Padomju Savienības draudzīgo attiecību izveidošanā, biedrs Višinskis biedra Staļina vārdā piedāvā jums savu viesmīlību, uzaicinot jūs apmesties Padomju Savienībā.

Ulmanis: Kurā vietā?...

Derevjanskis: Vieta būtu pēc jūsu izvēles.

Ulmanis: Dodiet man dažas stundas, lai varētu apdomāties.

Derevjanskis: Pēc stundas man saruna ar biedru Staļinu, un es viņam apsolīju...

Ulmanis: Pāris minūtes?

Derevjanskis: Es šeit pat pagaidīšu.

Ulmanis: Sūtņa kungs! Es nekādā gadījumā negribu būt nepateicīgs, noraidot biedra Staļina laipnību, bet, ja man būtu izvēle, es tomēr labprātāk izvēlētos Šveici. Sūtņa kungs, jūs taču mani saprotat. Tai zemē es esmu pavadījis vienu, otru savu jaunības dienu. Bet Krieviju... atvainojiet, Padomju Savienību – to es nepazīstu.

Derevjanskis: Man, protams, jākonsultējas ar ārzemju komisariātu, bet ja tā patiesi būtu jūsu ekselences vēlēšanās, esmu diezgan drošs, ka mēs varētu izkārtot jūsu izbraukšanu uz Šveici caur Padomju Savienību.

Ulmanis: Paldies jums personīgi. Biju paredzējis aizbraukt jau rīt. Vai varētu lūgt jūs līdz tam brīdim sagādāt man nepieciešamās vīzas?

Derevjanskis: Ņemot vērā Latvijas valdības negatīvo nostāju pret jums, biedrs Višinskis domā, ka jums būtu jāizbrauc jau šodien, vēlākais trijos pēc pusdienas.

Ulmanis: (Skatās pukstenī) Ir jau gandrīz vienpadsmit. Tad man dotas tikai nepilnas četras stundas, lai sataisītos?

Derevjanskis: Jūsu ekselence! Biedra Višinska un biedra Staļina laipnais uzaicinājums ir spēkā tikai šodien līdz pulksten trijiem. Es no sirds ieteicu jums šo uzaicinājumu pieņemt, jo nedomāju, ka jūs gribētu nodot sevi Latvijas valdības rokās, kura, es šaubos, varētu jūs pasargāt no tautas bardzības.

Ulmanis: Jūs gribat teikt, ka mani tiesās? Uz kāda panta pamata?

Derevjanskis: Jūsu ekselence! To izšķirs Latvijas valdība, bet viņa mani ir informējusi, ka jūs esot dažus gadus atpakaļ nelikumīgā kārtā organizējis puču un gāzis tautas ievēlēto valdību un Saeimu, par ko Latvijas satversme paredzot attiecīgu bargu soda mēru.

Ulmanis: Es saprotu. (Gara pauze, Ulmanis pieceļas un pieiet pie loga)

Derevjanskis: Jūsu ekselence! Varbūt, ka mana atmiņa viļ, bet man tika minēts, ka pēc neatkarīgās Latvijas satversmes jums draudot vismaz piecpadsmit gadi pārmācības namā.

Ulmanis: (Strauji apgriežas) Manas vīzas? Kur un kad?

Derevjanskis: Tās saņemsiet šeit pat, pilī, jūsu aizbraukšanas brīdī.

 

1940. gada 22. jūlijs, pustrijos pēc pusdienas

Neimanis: (Balss) Tūlīt pēc sūtņa Derevjanska aizbraukšanas pils kluso dzīvi pārņēma negaidīts apjukums. Pils kalpotāji – saimniece, sulainis un pat ķēkša skraidīja uz visām pusēm, pārnesot no pilsētas dažādus iepirkumus, koferus un pat veļu no mazgātavas. Rudums prezidenta vaļējā sporta mašīnā braukāja uz pilsētu turpu un atpakaļ. Man deva rīkojumu ne uz mirkli neatstāt pili, jo droši vien būšot prezidentam vajadzīgs. (Priekšistabā pie galda stāv Neimanis, no Ulmaņa kabineta iznāk Lūkins)

Lūkins: Prezidents vēlas jūs redzēt savā kabinetā. (Neimanis ieiet Ulmaņa kabinetā, pie galda stāv Ulmanis ar baltu aploksni rokā)

Ulmanis: Un tā, komandant, es šodien aizbraucu. Šorīt es jums teicu, ka aizbraukšu rīt, bet beidzamajās stundās apstākļi tik krasi mainījušies, ka atstāju Latviju jau šodien. Biju nodomājis doties uz vakariem, bet to man noraidīja. Man piedāvāja citu maršrutu, kas man nepatika, un es izvēlējos trešo... Un tā es tagad aizbraucu uz austrumiem... Pateicos jums par labo dienesta pildīšanu, un kā mazu atzinības balvu lūdzu pieņemt no manis šo velti. (Pasniedz Neimanim balto aploksni)

Neimanis: Bet prezidenta kungs. Es nezinu, vai esmu pelnījis to pieņemt?

Ulmanis: Es visiem saviem darbiniekiem pilī esmu izsniedzis mazu gratifikāciju no saviem personīgajiem līdzekļiem. Kara ministram esmu jau pateicis, ka ar jums kā pils komandantu esmu bijis pilnīgi apmierināts. Un, ja jūs šeit pilī vairs nebūsiet vajadzīgs, tad lūdzu viņu dot jums citu nozīmējumu.

Neimanis: Pateicos, prezidenta kungs.

Ulmanis: Lūdzu, nododiet manu pēdējo sveicienu ģenerālim Kļaviņam, no kura es nepaspēju atvadīties... Man žēl, ka es viņu... (Pauze) Pagātni atgriezt mēs vairs nespējam. Vēlreiz par visu paldies un novēlu jums turpmākajā dzīvē visu to labāko. Ardievu.

Neimanis: Atļaujiet man, prezidenta kungs, no visas sirds novēlēt jums laimīgu ceļu un pēc vecu vecās latviešu paražas teikt – uz redzēšanos.

Ulmanis: (Skumji pasmaida) Jā, dzīvē viss kas var nākt priekšā. Paldies, pulkvedi.

(Ulmanis aiziet, ienāk Lūkins)

Lūkins: Iesim tagad vestibilā, padomju sūtniecības mašīna jau gaida lejā. Prezidents tūlīt brauc projām.

(Tieši pulksten piecpadsmitos Ulmanis, Ruduma pavadīts, ienāk vestibilā, kur viņu sagaida rinda pavadītāju. Viņš ģērbies melnā, iezaļganā mētelī un gaiši pelēkā žokejcepurē. Apstājas pie kāda no pavadītājiem)

Ulmanis: Un jūs kalpojiet Latvijai tikpat godīgi tālāk, kā līdz šim esat darījuši. (Ulmani sagaida padomju sūtniecības sekretārs)

Ulmanis: Nu, un kā ar pasēm?

Sekretārs: Ekselence, visus dokumentus jūs saņemsiet uz robežas. (Sardzes karavīri atvadās, pieņemot pamatstāju un pieliekot roku pie cepures. Ulmanis iekāpj padomju sūtniecības mašīnā un aizbrauc)

Neimanis: Es tagad iešu un savākšu savas mantiņas. Pēc visa, kas vakar un šodien noticis, vai neesat mainījis savus uzskatus un apsvēris iespēju līdzīgi prezidentam emigrēt?

Lūkins: Tikai bez ironijas, komandant. Jūs labi zināt, ka man, sākot ar šo brīdi, tāpat kā jums, šī iespēja ir liegta. Bet, ja arī nebūtu, es laikam būtu palicis. Sakiet man – ko es tur pa svešumiem dauzoties būtu iesācis? Pietiek! Ir pārāk sāpīgi par to domāt... Bet tagad... Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Ja jums būtu vajadzīga mana rekomendācija... (Ienāk divi palīgdienesta vīri)

Neimanis: Atvainojiet, ka pārtraucu, bet es šos divus cilvēkus ar lentēm neredzēju mūsu pulkā. Vai nevajadzētu atgādināt, ka viņu vieta ir pils ārpusē.

Lūkins: Nu, lai jau... Neaizmirstiet, komandant, ka mūsu darbs šeit ir beidzies... Kāpēc jūs tā skatāties?

Neimanis: Mani tikai moka viena un tā pati doma: kā varēja tāds izcils politiķis un neatkarīgās valsts galva tik viegli pakļauties komunistu aģentiem un atdoties rokās cilvēces vislielākajiem ienaidniekiem un tā vienkārši aiziet?

Lūkins: To mēs laikam nekad neuzzināsim... Nē, nav gluži taisnība. Šad tad, nakts tumsā pamostoties, man liekas, ka es zinu atbildi, bet tā ir tik sāpīga, ka es to tūlīt norakstu aizmirstībai.

Neimanis: Adjutant, šie cilvēki laikam... (Pienāk divi vīri ar P.D. lentēm)

Vīrs: Politiskā pārvalde vēlas, lai jūs viņu informētu...

Lūkins: Es rīt aiziešu.

Vīrs: Nē! Jums tūlīt jānāk mums līdzi.

Lūkins: Es jūs tādus nepazīstu. Jūsu vārdu un amatu, lūdzu!

Vīrs: Šeit ir Politiskās pārvaldes pavēle jūsu arestam. (Iedod Lūkinam, kas to lasa)

Lūkins: Atļaujiet man vismaz piezvanīt sievai, ka būšu vēlāk.

Vīrs: To varēsiet izdarīt no pārvaldes nama. (Aizved Lūkinu) (Pie Neimaņa pienāk Virsnieks ar prezidenta standartu izstieptās rokās)

Virsnieks: Komandanta kungs! Man uzdeva šo nodot prezidentam, bet tā kā viņš... Būtu labi, ja tagad jūs to paņemtu savā glabāšanā.

Neimanis: Kāpēc tad man? Reglaments paredz, ka karogs nododams... (Pauze)

Virsnieks: Kāds reglaments, komandanta kungs? Un kam lai es to nododu?

Neimanis: Nu, tiem, kas te nāks pēc manis. Un, ja ne, tad paturiet pats sev. (Neimanis aiziet, Virsnieks paliek stāvot ar salocīto karogu izstieptajās rokās)

Beigas

 

Oskars Neimanis - Gints Grāvelis; Kārlis Ulmanis - Juris Kalniņš Ulmanis: Es ceru, jūs saprotiet šo morālisko pazemojumu. Foto: Gunārs Janaitis

Dramaturgs un gleznotājs, jaungaitnieks Raimonds Staprāns pazīstams JG lasītājiem jau kopš aizvadītā gs. 60. gadiem gan ar savu gleznu reprodukcijām un lugu pirmpublicējumiem, gan arī no apcerēm par viņu.
Skat. Lindas Treijas rakstu JG266:33